Recenzejis autors: Valentins Lukaševičs

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča recenzeja par ituo goda suokumā izdūtū literatis, volūdneicys i žurnalistis Sandrys Ūdris stuostu kruojumu “Tīsys syla bolsi” (Ūdre S. Tīsys syla bolsi – [B.v.]: LgSC, 2020).

Tautys mentalitatis enciklopedeja

Enciklopedejom nav obligati juobyun bīzom, garom, akademiskom i ar daudz atsaucem. Ka literats roksta skaiški i gūdeigi, ari saīt enciklopedejis – pat dziļuokys i efekteiguokys par parostajom. Taidu izadeve saraksteit Sandrai Ūdrei.

Latgalīšu literatura godu symtim ilgi, ari niu, sovā leluokajā vairumā ir pavuicūša, kategoriska, iz agitaceju tendāta. Lobys i pareizys lītys, sovu pasaulis redzīni var paziņuot cytim ari nauzbuozeigā veidā. Myusu dīnu dailliteraturā tys pareizuok, ari teksta nūmīgums skaiteituoja sirdī i pruotā tod ir leluoks.

Autore ar cīneibu, pat mīleibu izatur pret myusu paguotni. Ir taida līta, kū sauc par šudiņdīnys snobismu. Ka šudiņ ruodīs, ka viesture ir apsastuojuse, ka šudiņ ir taids sociuma organizacejis leidzīņs, par kuru lobuoks nikas navar byut. Tei ir universala, populara iluzeja! Vysa pasauļa viesture ruoda, ka nikaida finiša nav i nabyus. I piec 100 godu cylvāki smīsīs ari par myusu laikim.

Ir daudz literaru tekstu, kurymūs bejušais laiks ir nu autora pusis pavierseigi apraksteits, ir objekts pazvīgšonai voi tikai dekoracejis myusdīnu kaisleibom i puordūmom. Ruodīs, ka tu zvīdz par viesturi, bet eistineibā par sovu babu i dzedzu, sovu pradzedu. Pat vīns procents nabeja taidi kai Pīters Miglinīks, vysā vairumā myusu senči beja dzymtcylvāki, guoja klaušuos, a cytu reizi dabova i reikstis. Bet jī audzynova bārnus, sacerēja puorsokys i dzīdova tautysdzīsmis, apstruodova dryvys i budavuoja sātys. Tys ir tik kasdīneigi i masveideigi, ka ituos lītys nateik pamaneitys, tī klusī varūni palīk naapraksteiti. S. Ūdre kai reiz i roksta par itim cylvākim, kuri ir taidi poši kai i vysi, bet taišni jī i ir tys zemis suoļs.

Ir vīglai apraksteit meteoritu nakts dabasūs voi vātru, kura aplauž kūkus. Pats naordinarais nūtykums tev jau paleidz. Bet paraugi apraksteit leitu novembrī ci muokūņainus dabasus vosorys dīnā, kaidi tī vyscieškuok ari ir! Tai, kab tam aprokstam byutu jāga, kab tys nūturātu skaiteituoja interesi!

Cyti i pats

Tei golvonuo itū stuostu tema. Īt car vysim stuostim, kur vysaidi laiki i vysaidys situacejis. Ka tu pats a moz kū vari (vysmoz tev pošam tai ruodīs!), ir juoprosa muižnīkam, partejis sekretaram, veiram, sīvai. Stuostūs nav tendenciozitatis, nav tai, ka tī varonī i dūdūšī ir tikai muižnīki i vacuokī veirīši saimēs. Kai i dzeivē, ari S. Ūdris stuostūs i muižnīks ir vacs i pamasts, i jam ir juopaprosa, lai kaids kruškeni podnas. I cyti veirīši ir primaki voi dzāruoji, kurim tuos sīvys ir ratavuotuojis i kienenīnis.

Itymūs stuostūs vyss ir kai dzeivē, partū kaidam i gribēsīs pavaicuot – a kur tod te ir muoksla? Ir, i tei ir lela muoksla. Stuosteit par kasdīnu i prostajim cylvākim, iztikt bez idealizātu golvonūs varūņu i breinumainu sižeta pagrīzīņu.

Personvuordu spāks

Itymūs stuostūs, kai nu bez tuo, ir epiteti, saleidzynuojumi, personifikacejis i metaforys. Naizejūt iz pošmierki, ka literata taids kai golvonais uzdevums ir izdūmuot sviežņus epitetus aba konstruēt rafinātys metaforys. Var tekstā byut i cyti prioritarī muokslinīciskuos izteiksmis leidzekli. “Tīsys syla bolsūs” taidi ir personvuordi. Cylvāku pasaukšonys vuordim ir taids arhetipisks, mistisks spāks. Tū autore pasoka i tīšā tekstā, tū jiut i vysu stuostu vysuos puslopuos.

Tuos Maris, vysi Ignacio i Modesteni ir cīši pa dzelai. Ar vīnu cylvāka pasaukšonu mes īzeimejam vasalu laikmatu. Kod beja Doni i Stoni, Daini i Ilmāri, Kevini i cyti. Teikumu i vuordu metafiziskū spāku var dažaidi akcentēt. Te tys dareits taidūs dziļūs, seniskūs leidzīņūs. Ka pīsapylda lyugšonuos i luostūs saceitais. Pat padūmuotais. Pat sapynūs radzātais. Ka nā, to personažim skaidri zynoms – sadzierdēja, bet naizpiļdēja!

Ka ar vuordim navajag mātuotīs. Jī na tikai kai zvierbuli, kurus izlaidi i vaira nanūgiusi, a jī kai starki ci vonogi – var i bārnu atnest, var i aci izkņuobuot. Agruok cylvāka pasaukšonys vuords beja kas vaira par vuordu. Tei beja saikne ar seņčim i dabasim, ari muotis i tāva ideals – bārnam dzeivē byutu juobyun taidam i taidam!

Personvuordi stuostūs naatsakuortuoj. Eistineibā nikas naatsakuortuoj, tys labi. Autore vysus stuostus sabalansiejuse. Nav tai, kai muzykalūs disku komercejā – vīns hits, a desmit dzīsmis balastam. Nazynu, voi tys apzynuoti, voi saguoja nauošmai, ka kotra teksta ryndkūpa ir atdaleita ar atstarpi. Nu suoku, skaitūt itū gruomotu, tys maņ nazkai traucēja, tod darodu i ruodīs, ka tai pat lobuok.

Var vuiceitīs ltg

Nasaprūtu daudzūs gadīņūs tuos vaimonys – školā latgalīšu volūdu navuiceja, partū i skaiteit, i raksteit naprūtu! Taitod – nav styprys motivacejis tam cylvākam! Ir i vide, i papeira & digitalī vuiceibu leidzekli. Pa pusstuņdei kotru vokoru – i piec trejim mienešim byus labi. Na vysuos niansēs, bet – byus normali!

Ir tok ari kursi. Sandra Ūdre taidus ir vadejuse. Vēļ vaira latgalīšu volūdys apvuiceibā lobuma īnas jei ar sovim literarajim i cyta veida tekstim. Nav tys literarūs dorbu golvonais uzdavums, bet kai ūtrais ci trešais tys beja vysod. Izkūpt volūdu! Vuiceit volūdu!

Kai cylvākam vysu laiku sevi uzturēt lingvistiskā formā? Cytim škola jau seņ beigusēs, bet prasme raksteit i runuot pīaugušam cylvākam tok ari vajadzeiga. Vyslobuokais taidā gadīnī – skaiteit dzejūļus, stuostus, romanus. Nu nivīns nastruodoj dziļuok, smolkuok ar volūdu par literatim!

Es pats Sandru Ūdri skaitu i vuicūs. Kai jei konstruej teikumus atbiļsteigi latgalīšu sintaksei, kaidus pīdiekļus lītoj, kaidys jai lītvuordu lūcejumu golūtnis, kai jei konjugej darbeibys vuordus itt. Latgalīšu sovpateigū leksiku mes īraugom pošu pyrmū, iz jū īspryngstom i daudz par tū diskutejam (vēļ vaira – tikai par tuo vīna naboga divskaņa raksteibu!). Tod tikai īmam dziļuok – kaida morfemika, lītvuordu lūceišona, atškireibys dzimtēs, skaitļūs itt.

“Navaru atrast atslāga” (65. puslopa). Navys atrast atslāgu, bet atslāga. Tai roksta Ūdre. Tai pa gramatikai. Partū ka latgaliski atslāgs ir veirīšu dzimtē. Kai i pasauļs, rūbežs, pāds, bolss, kļovs i c.

S. Ūdris stuostūs latgaliskais sovpateigums ir cīši optimali dozāts – ni par daudz, ni par moz! Nav pīštopāts vysaidu arhaismu i neologismu, ka teksts palīk nadabisks, ekstremalūs gadīņūs pat komisks. Te vyss ir cuciļka cuciļkā! Nazynomus vuordus var dazynuot nu konteksta, sovpateiguos gramatiskuos formys regulari i konsekventi atsakuortoj – ari nafilologs juos var pamaneit, izprast i, ka gribīs, pījimt sovā runā i rokstūs.

Jau pošsaprūtami palykuši taidi latgaliski vuordi – spaits stora vītā, sūpluok blokus vītā, pleme traipa vītā, nūmīgums nūspīduma vītā, klaida kliudys vītā, nauošmai najauši vītā, puslopa loppusis vītā, leidzīņs leimiņa vītā, kasdīna ikdīnys vītā, švuorbys šaubu vītā, atbuost apnikt vītā, puorsoka posokys vītā itt. Ka nu vacom voi cytom myusu laiku gruomotom var īsagruobt kaidā klaidā ci ļapsusā, tod itei, zynūt autori (ari redaktori i korektori), ir tei, nu kurys var drūši vuiceitīs. Pļus ari baudeit sižetus, dialogus, epitetus, saleidzynuojumus i vysu cytu, kas dailliteraturu padora par dailliteraturu.