Recenzejis autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Napaseņ apguods “Jumava” izdeve 752 puslopu bīzu “Latvijas kultūras vēsturi”. Gruomotu sastatiejs akademiks i Latvejis Muokslys akademejis profesors Ojārs Spārītis, pi 14 nūdaļu, naskaitūt sastuodeituoja īvodu i Latvejis kulturys viesturis hronologiskū tabulu, struoduojuši 22 autori. Kaidim faktim apjūmeigajā izdavumā puorstuovāta Latgola i cik nūdereigs izzinis leidzeklis tys ir ari par latgalīšu vierteibom?

Latgolys eiropiskuo doba

Pyrmajā šaļtī, kod pajiemu rūkuos itū gruomotu, nūdūmuoju, ka smolkai sainventariziešu faktus – gona voi na tik gona puorstuovāta Latgolys kultura, voi vyss aptvarts, kas mums svareigs. Pasaceišu izreiz, vīlušīs byus tī, kas meklēs lopys, kur kas pīraksteits par Latgolys keramiku voi saaiļuoti latgalīšu sabīdryskūs darbinīku uzvuordi ar jūs davumu. Tuo nav. Itamā izdavumā cyti akcenti, vyspuoreigi formulejūt – kulturys process ir akademiski pieteits, īzeimejūt “Latvijas kultūrainavas eiropisko dabu”.

Mums laikam jau asnī i tai laikam i gribīs, kab vysur byutu pastreipuoti Latgolys gryutuoki apstuokli, ilguo nūškierteiba ar rūbežu nu Vydzemis voi latiņu drukys aizlīgums. Kas Latgolā ir napastorpynuoti eiropisks? Muižu i sakralais montuojums, atguoduosim myusdīnuos puorizdūtū “Terra Mariana”, kas 1887.–1888. godā tyka sagataveits pāvestam Leo XIII prīstereibys 50. jubilejā. Par jū Ojārs Spārīts roksta: “Albuma lappusēs un to saturā vācbaltu vēsturnieks Gustavs fon Manteifels pauda katolisko baznīcu un vācu misiju cildinošus uzskatus un iekļāva pāvestam veltītajā albumā romantizētus vēstures mītus par Daugavas uzzieģelēšanu, pirmā bīskapa Meinarda nozīmi, Rīgas celtniecību, bīskapa Alberta, Zobenbrāļu un Vācu ordeņa panākumiem pagānu pievēršanā kristietībai. Albums ir mākslinieciski skaists vācu kolonizācijas īstenotāju – Baltijas politiskās, garīgās, ekonomiskās un tiesiskās varas mantinieku ideoloģisko uzskatu piemineklis.” (12. lpp.)

Ir vārts padūmuot par attīksmi, ar kaidu teik sakūpts i uzturāts, atteistāts i pasauļam ruodeits Latgolys muižu montuojums – viņ prīcojamēs, ka nu asam tūs priviligātūs kungu vītā i reikojamēs ar jūs montu, ci apsazynojam ari seņču, dzymtļaužu, izlītūs svīdrus, bīži i asni, muižu ceļšonā, uzturiešonā, eipašnīka tureibys vairuošonā i ar cīnu pret muokslys i kulturys vierteibom turpynojam jūs dorbu jaunā leiminī. Latgalīšu tekstūs pīmynātuo barona vuocyskū uzvuordu roksta divejaidi – Manteifeļs/Manteifels. Agruok ci vāluok – Latgalīšu rokstu volūdys apakškomiseja izsprīss da gola Latgolys kulturai svareigu personu uzvuordu sarokstu. Tok maņ redzīs, uzvuorda raksteibā ari attīksmis vaicuojums – voi īkļaut pi sovejūs, voi atstuot pasvešuoku.

Vēļ nu ituo akademiskuo izdavuma varātu jimt vārā padūmu nakrist ūtrā galejeibā – napataiseit vysu latgalisku i naraksteit latgalisku viesturi, partū ka “griba rakstīt “latvisku” vēsturi” mēdza rosināt starpkaru perioda pētniekus pārspīlēt etnisko faktoru nozīmi. Tas dažkārt deformēja kultūras mijiedarbības procesu izpratni, tendenciozi sašaurināja skatījumu, kas savukārt arī secinājumiem piešķīra provinciālu intonāciju”. (15. lpp.)

Izzinis leidzeklis par obejom latvīšu volūdys tradicejom

Vierteiguokais, pa munam, itymā izdavumā ir Lidejis Leikumys i Pētera Vanaga saraksteituo nūdaļa “Valoda”, kuramā apsavārta latvīšu raksteibys izaveiduošona i rokstu volūdys atteisteiba, vīnleidz jamūt vārā obejis viesturiski izaveiduojušuos latvīšu rokstu tradicejis – vyds dialekta rokstu volūda (myusdīnuos – latvīšu literaruo volūda) i latgalīšu rokstu volūda. Itū terminu vārts atguoduot, da ituo golvys lauzeišonu saguoduojs tys, kai nūsaukt latgalīšim preteju latvīšu volūdys paveidu. “Valodā” ir da šam nabejs objektivs pasavierīņs iz obejom tradicejom kūpā kai leidzvierteigom. Autori pīduovoj boguoteigu ilustrativū materialu i jaunu volūdys viesturis periodizaceju. Partū itū nūdaļu īsaceitu latvīšu volūdys školuotuojim i cytim interesentim.

Viestura Zandera saraksteitajā nūdaļā “Grāmatniecība” ir pīmynāts drukys aizlīgums (307. lpp.), tok nav nikas pasaceits par latgalīšu gruomotu izdūšonu 20. i 21. g. s. Sovutīs Jana Dreimane, Lilija Limane nūdaļā “Bibliotēkas” gruomotu kruotivem Latgolā 17.–19. g. s. paredziejušys atsevišku apakšnūdaļu, bet vysa informaceja saguojuse vīnā ryndkūpā. Atsakluoj, ka tys ir napieteits vaicuojums, kur palykušys Latgolys muižu i bazneicu bibliotekys. Pīmāram, Kruoslovā, Grāfu Plāteru īlā atsarūn Plāteru bibliotekys āka, cik gruomotu tī varēja byut!

Piec autoru kompetencis

Vysumā izdavuma nūdaļuos Latgolys fakti puorstuovāti atškireigi, tys atkareibā nu autoru kompetencis. Izaver, ka nav bejs vysim raksteituojim obligatu kritereju, kas juoīvāroj. Tai, pīmāram, Jāņa Krastiņa saraksteitajā nūdaļā “Arhitektūra” vīnleidz arhitekturys stilu pīmārūs puorstuovāta vysa Latveja, maksimali objektivi īturāta nūdaļa par Latvejis teatri, struoduojuši četri autori i par kotru profesionalū teatri, tymā skaitā, Daugovpiļs, veiduots sovs stuosts, izceļūt veiksmeiguokūs īstudejumus i variejuma viersyunis. Pretstotam Edvardys Šmitis i Eduarda Dorofejeva saraksteitajā nūdaļā “Māksla” nu 20. g. s. muokslys procesu apsavārts viņ Reigā nūtīkūšais. Kur Francisks Varslavāns i Rēzeknis muokslinīku grupa, aristokrate i vysvaira ar Eiropys tradiceju saisteituo Anna Soltane-Romere? Kur padūmu laikai muokslys personeibys Osvalds Zvejsalnieks i Leonīds Bauļins? Maņ datryukst itūs ryndkūpu!

Latgolys patrioti prīceigi skaiteit nūdaļu par kinu. Storp izcaltajom personeibom – Juoņs Streičs i Hercs Franks, kurs pazeistams pasaulī ar dokumentaluos kinys poetiskū tradiceju, juo “Vecāks par desmit minūtēm” (1978) īļauta Latvejis Kulturys kanonā. Sovutīs par Vīstura Kairiša “Piļsāta pi upis” Zane Balčus roksta: “..filma uzņemta latgaliešu valodā, kas to padara īpaši nozīmīgu latviešu mūsdienu kino vēsturē.” (522. lpp.)

Vairuok pasaceit gribīs par raksteitū vuordu. Nūdaļa par literaturu uztycāta Paulam Daijam, tok interesi par latgalīšu literaturu jis paruodejs nav. Tam, ka gona ryndkūpys par jezuitu dorbuošonūs 18. g. s. i diveju par literarim tekstim latgaliski 19. g. s., pīkrystu, L. Leikuma par ituo laika tekstim daudz sarakstejuse volūdai veļteitā nūdaļā. Varbyut pietnīks varēja pīminēt ari Stefana Bagiņska religiski filozofiskuos dzejis “Kawieklis piestieygs…”

Nu 20. g. s. pīmynāta Vaļža Zepa literaruo puorsoka “Ķēves dēls Kurbads” (1970), 291. puslopā jaunuoku godu Bronislavys Martuževys foto. Tok taids teikums “Annas Rancānes krājumi “Advente” (1991) i “Aizlūgums” (1997) ienāk ar reliģisko tematiku” (292. lpp.) raisa naizpratni, partū ka nikuo napasoka par juos dzejis dziļumu.

Runojūt par latgalīšu literaturu, es īsaceitu nasabeit apzeimiejuma “lokals”, tai kai daudzi teksti sovys kvalitatis deļ nav ruodomi uorpus Latgolys. Tok apsarūbežuot viertiejumā par myusdīnu latgalīšu literaturu ar teikumu “Aktivizējas Latgales jaunās paaudzes dzejnieki, kas raksta dzeju latgaliski, – Anna Rancāne, Oskars Seiksts, Valentīns Lukaševičs u. c. (293. lpp.) ir napasaceit nikuo pat deļ 90. godu situacejis. Voi teišom da Reigys nadaīt viestis, ka Latgolā na viņ paņteņus roksta, a seņ jau izauguši pat da konkurētspiejeigu romanu?