Sagataveja: portals lakuga.lv

Nautrānu pogosta puorvaļdis izsludynuotuo Jaunūs literatu konkursa, kas veļteits Pītera Jurciņa 89 godu pīmiņai, bolvu, 100 eiro, sajēme nominacejā “Bārnu literatura” Irēna Batare i nominacejā “Proza” Klaudija Dembovska, obejis sajēme ari specbolvys par bārnu literaturu nu Latgalīšu volūdys, literaturys i kulturviesturis školuotuoju asociacejis (LVLKŠA). Konkursa nūslāgums nūtyka 29. junī Rogovkys centrā, Pīterdīnys koncertā, iz kū kluotīnē tyka aicynuoti vysi konkursa daleibnīki.

Jaunūs literatu konkursa devize “Tu tymsumam par speiti, nes sovu gaismekleiti”, dorbi tyka vārtāti pīcuos nominacejuos: dzeja, proza, skečs voi vīncielīņs, bārnu literatura i latgaliskūs vierteibu paruodeišona sevkura dailliteraturys žanra dorbā. Konkursa dorbu vierteišonys komisejā itūgod beja Anna Rancāne, Veronika Dundure i Ilga Šuplinska, informej Nautrānu sporta hallis-kulturys noma vadeituoja Inga Vigule.

Stuostūt par konkursantu dorbim, Ilga Šuplinska atzeimoj, ka itūgod puorsteidze proza, lai arī juos nabeja daudz. Stuosti paruodeja na tikai raksteituoja dziļū volūdys izjiutu, bet ari tū, ka vierteibu pasauļs, nasaverūt iz attuolynuotū muoceibu procesu, nasaverūt iz Covid-19 laiku un tehnologeju breinumim, nasamaina. Taipat ari Ilga uzsver: “Vīna nu pīvīnuotūs vierteibu itam konkursam ir tei, ka daudzi, piečuok jau Latvejis i Latgolys literarajai telpai byutiski autori, ir startejuši ar itū konkursu. Radzūt, kai jaunī aug, saprūti, ka ir īspieja na tikai volūdai, na tikai personeibys izaugsmei, bet ari jaunom literatu paaudzem.”

Irēna Batare

Dzejūļu kūpa bārnim “Vosora laukūs”

Ūgu vaine

Iz laukim atbraukuse piļsātneica – mozmeiteņa Santa.
Ar vacū muoti pi dorbim īt, jai pateik lauku lītys.
Iz sīra izliek slūgu, tad duorzā salosa ūgys;
Pylns grūzeņš zemeņu – gordys vosorys prīcys.

Pēc dorba vokorā pi golda sāst,
Ād vakarinis vysi;
Tik tod, kod gona āsts,
Vactāvs soka: “Uh! Paiežu da seita!”

Tū Santa nasaprūt un vaicoj:
Vecotēv, ko nozīmē “da seita”?
Tod vactāvs pasasmej un pastuosta,
Ka paāsts tai, ka vaira nasagrib nikuo.

Pēc kaida moza laiceņa
Līk Santa goldā bļūdu:
Lūk, vectēv, cienājies!
Mēs salasījām ogas.

Jam vacaistāvs piec ūgys ūgu,
Par vysim kūpā izatukšoj bļūda,
Tai paruodeidams saimineicai gūdu
Un mozmeiteņu samulsynuojs ļūti.

Bet, vecotēv!
Nu tad jau nebija “da seita”?
Un vactāvs smejās –
Laikam nabeja da seita.

Vactāvs pļaun

Vactāvs planavoj dīnys dorbus.
Šudiņ pļaus zuoli sātys pogolmā.
Īsi, mozmeiteņ, maņ paleigā?

Santa gotova jau lelam dorbam,
Pateik paleidzēt jai vactāvam sovam.
Paims gruobekli i gotova.

Tikom saimnīks izvalk pļuovieju,
Īdorbynoj, brauc ar ryucūšū
Pa plašū pogolmu sovejū.

Vecotēv! Tu pļausi tā?
Tā, kā to dara pilsētā?

Saiminīks smejās:
Mes moderni ļauds:
Ar izkapti pļovā viņ
Gūvei zuoli jis pļauns.

Sīra vuoreišona

Vuorēs sīru vacuomuote Marta,
Santai tei byus pavysam jauna līta.
Kādus produktus tam vajag?
Un cik ātri gatavs būs?

Saimineica vysu goldā līk i stuosta:
Vajag pīna soldonuo, vajag pīna bīzuo,
Suoļa, ūlu, kimynu,
Svīsta kaidu drusku.

Bīzais pīns? Tas tak ir biezpiens!
Santa bļūdā verās.

Vacuomuote īsyt ūlys,
Pasaver i soka:
Tev tys ir biezpiens,
Maņ – bīzais pīns.
Sauc tū, kai gribi,
Ka tik lobs sīrs!

Mokšoruošona

Vokorā sarunoj vactāvs i Santa
Īs obi mokšoruot, ka reit nabyus leita.

Par placu mokšors, spaineits rūkā,
Īt reita agrumā obi da azara kūpā.

Nava vairs mīga nivīnā acī,
Klausās, kū gudruokais makšarnīks saceis.
Lai nu kuoša zivs atpakaļ iudinī nakreit.

Atviezej! Īsvīd! Pagaidi! Pīciert!
Izvalk. Pasaver. Nūsapyuš. Īsvīž.

Ir! Ir! !r! Kaida prīca!
Spaineitī pļockajās nazcik jau raudu,
Suoc jau Santa saprast šuos nūdarbis baudu.
Nu tagad mozmeitai omots jauns
I nabyus nu kača sātā tai kauns.

Ūdi

Nu dīnys korstuma cylvāki, lūpi pīkusuši,
Duorzā nu sausuma ogūrči apveituši.
Ar lejkannom divom īt saimineica duorzu gluobt,
Mozmeita paleidz veitušūs atdzeivynuot.

Tok ūdi! Tī ūdi!
Nu kas tei par mūdi!
Kod var jau kū dareit,
Tod ūdi viersā sakreit!

Paleigā vactāvs atīt i smejās:
Leldīnēs naasi laikam šyupuojusīs,
Ka ūdi da tevis īt vakariņuos?

Vuordi

Zīd vacaimuotei lilejis kai breinumskaista sīna,
Tai proīt garom vīnaldzeigi navar saimineica nivīna.
Grīž vacuomuote lelu sauvi, juonūīt da kopim.
Reit, Santeņ, kopusvātki; vajag nūlikt pučis.

Īt obejs dīnā saulainā pa kopim,
Losa mozmeita nu akminim rokstus skūpus:
Kazimers, Jadviga;
Izidors, Jugase;
Ambrozijs, Erna;
Geronims, Praņa.

Kādi neparasti vārdi! mozmeita soka.
Vacuomuote jai:
Tagad taidi vuordi
Gaisuši kai sīna zuordi.

Kopūs saule speid,
I nakust bārzim ni lopa.
Palīk lilejis iz Domicellys kopa.

Rosa

Guoja obejs kuojom bosom
Vokorā tai pavāluok pa rosu.

Palyka aiz kotrys sova slīde
Tī, kur zuoli pļovā bryda.

Naradzēs dreiži arī tuos pavysam,
Mygla nūsalaiss i apjims vysu.
Grīze nazkur tepat leikņā grīze,
Tai ari kuojuos navā ni postolu, ni veižu,

Zuole slapņa, leikņā solts.
Kolnā pogolms sylts i bolts.
Zīmā Santa pīminēs,
Kai bryda pļovys rosā.
Bosa.

Klaudija Dembovska

Vacais klāvs

– Vasals! – īsasauce moza škierzlote, siļdeidamuos iz akmeņainys klāva sīnys. Tīpat beja ari juos sāta – škierba nu viersa da zamaškys, kas atdaleja klāvu nu zyrgu pīdarumu kambareiša. Škierzlotei tī beja sylts un labi, vītys gona.

– Vasala, ka namaloj! – klāvs izdzierds draudzinis sveicīņus smaideja. – Šudiņ korsts laiks, tai viņ i gribīs pasamauduot.

– Tu esi budauka, tu navari mauduotīs, – aizruodeja draudzineite, “bet vari izkuort mēli kai suņs – paliks vāsuoks.

– Taipat maņ saceja tova vacuomuote, kas itepat dzeivuoja. Zini, tu esi atsasytuse jamā.

– Es jū i acīs naredzieju, jei aizguoja iz dabasim…

– Nu, es jū pazynu, varu izstuosteit…

– Lyudzu! – škierzlote aiz prīcys voi nu sīnys nūsavēle.

– Siedi mīreiga, es ūtrū reizi nastuostu. – Jū sauce Broneite, muoceja bārnukus natuolejā skūlā, pīdzyma četri bierneni, bet treis tik izdzeivuoja. Veirs jai pi suonim brašs – dzejnīks un velosportists. Gruomotys jei cīnā turēja, bet piec rakstura – mīreiga un klusa, eipaši piec Oskareiša nuovis. Kotram laikam daudzys dzeivis nūtykšonys vaira nasalīk tyk svareigys kai cytim, golvonais, ka ir mīrs, meili cylvāki sūpluok un ticeiba Dīvam.”

– Ka tu pazeisti munu vacmāmu, tod tu esi cīši vacs, cik tev ir godu?

– Daudz, skaiteit jau nav jāgys, laiks īt i īt, kod muns laiks iztecēs, tod i byuss beigys, – klāvs drusku pīklusa, partū ka zvierbuli, sādādami iz jumta, par skaļu suoce čyvynuot i spieļuotīs. – A vyspuor, redzi tū skaitli iz muna suona “1936”, tys ir gods, kad mani uzbudavuoja i īškā jau varēja dzeit lūpeņus.

Draudzineite sabužynuoja lyndraceņus un meklēja škierbys, kur kaida skudra ci ūds.

– Ha, ha! Tev jau nav interesanti klauseitīs, paga, nakutynoj mane, ha, ha, oi, nu nakutinoj!

– Maņ vādars kūrkst, pacīt drupeiti, tiuļeņ nūgiušu skudru, tik nasakusti! – ruopuleite nūčēre kukaini i, skali čāpstynuodama, apēde. – Labi, turpynoj stuostomū.

– Kū ta pastuosteit?

– Nu kurīnis tu dabuoji taidu smuku paskotu?

– Kod myusu Muorys zemeitē īguoja sorkonī, manī ītaiseja zyrgu stali, pi skūrstyna pībēre silosu, tān jam akmisteni bierst uorā.

– Gribīs ticēt, ka tu tū sadzīdiesi, – ruopuleite paplykuoja klāvam pa akmini.

– Nasasatrauc, ir cylvāki, kam ryup taidys viesturiskys līceibys kai es, – mīreigi nūsaceja budauka.

Te pieški pi škierzlota pīskrēja moza meitineite – mozs eņgeleits:

– Mām, tēt, veritēs, kū atrodu! – glaudeidama i čubynuodama, breinuojuos par mozū draudzineiti, tod mīļuok pasaceja:

– Audz lela, Dīva radeibeņ!

Škierzlote drupeit eigņuojuos par itaidu zynuotnisku ekpertizi, kuortuoja uodys krūkys murmynuodama:

– Nu tīsys, mani kai labatorejis ratasti pietej, – drupeit nūsamyrynuojuse, pīplyuda ar laimi. – Maņ tūmār pasaceja komplimentu, es asu Dīva radeibeņa, cik meili! Uci, cuci, puci! – smaids nu tymsūs lyupu nagribēja nūskrīt.

– Suokumā dusmojīs, vāluok storoj nu laimis, i vyspuor pareizi juosoka ir “laboratorejis”, na kai tu tī soki.

– Nasakosi kluotyn vuordim, – ruopuleite ar ruomu dvesmi atsaceja.

– Labi dreiži suoksīs putnu dzīšmu koncerts, juopaspiej sasapucēt.

– Kai tod budaukys taisuos?

– Saskaita akmiņus, mūslauka putekļus nu jumta, izškauda teiru trūbu, i vyss var suoktīs!

Putneni nūdzīduoja par mīlesteibu, jūs dzīsmis pasacēle da muokūnim i Dīva jūstai, tod kryta atpakaļ, īsačerūt skaidruo deiķa spīgelī. Sajaucūt iudini, vardivis suoce kvākškuot i sīnuoži žveiļuot. Klāvs, vacs i podbrucs, tūmār smaideja, koč juo sirds beja vaca, bet varēja vēļ atplaukt myužeigajam rakstnīku tematam – mīlesteibai.

Bārns, kas verās Dīva acim

(Aizajimts nu realu nūtykumu.)

– Māreit, Dīva gūteņ, skrīņ, aizceļoj iz dabasim i, Muorys zemis voguleņ, nes myusu zemei svieteibeņ’! – atrads pļovā mozu kukaineiti, dungoj puika. Jam ir smolki, gaiši kai sīns moti, zalis acs i loba bārna sirds. Tāva jam nav, muotei obligati juoīt iz kolhozu, jis palīk sātā vīns, bet na vīntuļs.

Pa ūlaneiti tak juo māmeņa iz itū pusi, jis pasalāc i skrīn pretim, izplāstom rūceņom:

– Māmeņ, māmeņ!

– Kū lobu pīstruoduoji, koleidz mane nabeja?

– Vysakū!

– Labi, īsim, a to ēst cīši gribīs! – muote maigā bolsā nūsoka.

Nakts aizīt, atskrīn dīna, uorā spēlejūtīs, taids razbainīks dreiž nūgurst. Zam uobeļneicys leikajim zorim sādādams, jis spieļojās ar sovu suni, lelu, pynkainu, bet mīļu i guodeigu. Zuoli plieš i svīž suņam mugorā, a tys nikuo i nasoka. Nu zora, apauguša ar kierpim, nūkreit uobeļs, bārns jū paceļ:

– Sapyvs, nabadzedņš, – jis apsaver augli un nūlīk sūpluok! Jam īskrīn pruotā, ka juoizkuop augšā pasavērt, cik vēļ taidu pošu “nabadzeņu” uobeļneicai pa viersu. Puika naredz, kai mudri pa ceļu atīt nazkaida veceite, bārna pruots palīk mīreigs i bez baiļu.

– Nakuop tī, vēļ nūkrissi, tod suopēs, “ sīvīte, kurai krunkys sejā voi brīn vīna ūtrai viersā, redzīs pazeistama i meila, jū gribīs saukt par vacmāmeņu. Puika nikuo naatbiļd juos saceitajam, bet kuopt nakuop. Jis suoc otkon kaituotīs ar suni, bet vacmāmeņa naīt prūm, jei dasaver sovu mozdieleņu:

– Naskrīņ iz ceļa, esi uzmaneigs!

Atīt nu dorba māmeņa i prosa:

– Ar kū tu tī runuojīs?”

–Ar munu vācmāmeņu! Voi tu jū napazini?

Sīvīte kluseibā tūs vuordus īlīk sirdī: “Lelam cylvākam taida pasaruodeišona byutu sirdstrīka, Muoreņam, kas pi Dīva tyvuok i beistētīs nav kuo.” Māma tod īsavaicoj:

– Kū jei tev saceja?

– Tī nakuop, tī naleiņ, nūkrissi, sasasissi.

Īsastuoj klusuma šaļts, bet tū puortrauc četrkuojainuo drauga rīšona un laizeišona, obeji pasmaida.

Laiks skrīn, ar palāku mieteli atsteberej rudiņs. Agrs rudiņs, kod māslu kaudzē izaugušūs kirbus var izmontuot kai beņceišus, un, kod garlaiceigi, skrīt iz duorzu i raut būrkuonus, batviņus, tālojūt lelu duorznīku.

“Šudīņ māma aizīmūt pīkūdynuoja, ka radzu stuņdinīkā četrys stuņdis, bet māmeņa vēļ nav atguojuse, juosyt uorā lūgs, juotak da Kotlu sābrim. Tai dīniškys es jau seņ iežu, stuņdinīks tik pusčetri…” Gaišuo gaļveņa pagrīž stuņdinīku iz četrom stuņdem. Pajam virtuvis vasari i syt, cik tik spāka bārna rūkā, nu trešuos reizis izīt, nūsatrauš nu golda nūst, suņs rej skaļuok par skaļu i ryuc, puiku, izaruoda, bez jakys jū uorā nalaiss. Drauga syrdynuot nadreikst – skaidrys kai dabasi, bet jaka pakuorta augši, nūceļt navar. Ar vīnu rūku, ar ūtru rūku tyrynoj, spyrynoj, tok jaka vys karinej i nakreit zemē. Draugs suoc paceļt bolsu, ustobā īīt māma, redz – lūgs izsysts, bet bārns ceinās ar jaku.

– Gotovais Jūku Pīters!

Sīvīte sēd iz krāsla pi lūga, skaitūt gruomotu. Mozais ciļvieceņš suoc breinuotīs:

– Mām, redz, kur tēte, redzi, tēte stuov!

– Kur? Nav nivīna, kotrys kokts tukšs.

– Verīs, niu, māmeņ, tēte ir ustobā! – puika dūd jam rūku, bet izīt cauri veirīša mīsai. Acs izaplieš lelys, lelys: “ Kai tai var byut, es radzu, māma – nā, bet rūka nu gaisa…”

Bārns atsasēst, pīklust, na ilgi, dreiž sejā pasaruoda eņgeļu prīca. Čersteidams lupateņu un kūka zareņus, jis īmīg. Muote pajam jū kliepī, vīgli nūlīk guļteņā, kluseibā pruotuodama, ka juos dāls ir “bārns, kas verās Dīva acim”.