Recenzejis autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Andra Zeibota romans “Lēngaitis” par Konstantinu Raudivi 60. godu Vuocejis trymdā i Kārinys Pētersonis, Ilzys Būmanis dokumentali veiduotais kūpdorbs “Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs” ir gona atškireigys gruomotys. Tok obeji jūs varūni, Latgolā dzymuši latgalīši, ar sovu dorbuošonūs plašu mārūgu kulturys i sabīdryskuos telpuos atstuojuši dziļus pādus. Kai izapauž latgaliskuos saknis, caur kū, autorupruot, latgalīts reprezentej sevi uorpus latgaliskuos vidis i caur kū jū atpazeist cyti – itī vaicuojumi satyvynoj obejis gruomotys da kūpeju saskarsmis punktu.

Atškireigys skaiteituoju auditorejis

Suokumā tūmā juoīzeimej žanriskuo atškireiba storp obejom gruomotom. “Lēngaitis” ir sarežgeiti daudzsluoņains dorbs – reizē biografisks romans par pasaulī pazeistamū elektriskūs bolsu pietnīku K. Raudivi i literaturzynuotneicu Zentu Mauriņu jūs sātā Dīnvydvuocejis mozpiļsātā Bādkrocingenē, reizē filozofiski rysynojams detektivs, tok bez pakaļdzeišonuos i izmekliešonys labirintu ekšena, reizē dziļs pietejums par cylvāku psihi “vēļ divdesmit godus piec kara”. Viņ sagataveits i zynūšs skaiteituojs gotovs izsekuot romana nūtikšonom, kas, juopīzeist, vysspraiguok raisuos varūņu golvuos.

Ari gruomotu par Gorbunovu var puorskaiteit kai līceibu apkūpuojumu Latvejis vaļstiskuo statusa atgiušonys intensivajam laikam, tok gruomotys leidzautoris prīškā lykušys cylvāku. Juosoka, pi īspiejis itū gruomotu gribēs izškūrsteit ari na teksta skaiteituojis (taišni tai – na skaiteituoji!), te salykts tik daudz tautā īmīļuotuo politiķa fotografeju, ka vacuokuos paaudzis sīvītem nanūsaprīcuot. Atmūdys laikā i 90. godūs, kas maņ beja školys i studeju laiks, na reši saguoja dzierdēt frāzi “myusu Toliks nu Ludzys”, tū pat vairuok sacēja veirīši – aiz lapnuma, ka latgaliskys izceļsmis cylvāks tics “tī” tik augši. Tok sīvītem jis beja kas vairuok – kulta figura, ideals kai draudzis prīsters, tok, jamūt vārā rangu, varbyut pat kritiskai izviertiešonai napakļaunama autoritate kai arhiveiskups…

Prīstereiba

Itū arhetipiskū momentu Latgolys sīvīšu golvuos nūgivs i nūformuliejs Juoņs Streičs, jū var pīzeit par trešū leidzautoru gruomotai par A. Gorbunovu, juo vuords pasaruoda pi nūdalis par politiķa saknem Ludzys nūvoda Pyldys pogosta Juzefinovā i jam puorejuos leidzautoris uzticiejušys aizpiļdeit prīkšvuorda vītu. Kai atkluots gruomotā, savuoktī materiali J. Streiču tai īdvasmuojuši, ka jis nūskaņuots radeit sovu autonomu dorbu, lai jam radūša nūsalūbšona! Atsagrīžūt pi prīkšvuorda puslopys, J. Streičs par A. Gorbunova personeibys byuteibu soka tai: “Atklājās, ka Gorbunova personībās kodols ir priesterība. Kāda pašā būtībā ir Anatolija dzīve, un tāpēc Latvijas liktenīgajā stundā viņš bija kopā ar mums.” Ari pyrmuos nūdalis epigrafu izalasejs J. Streičs, tī ir nūvieliejuma vuordi, kurus jaunuo prīstera ordinacejā soka veiskups.

Latgaliskuo daļa ir katuoliskais, cik procentuali tys aizjam, šudiņ ir individuals vaicuojums, agruok – nūteikti vysleluo daļu. Pyrmuos latgalīšu atmūdys darbinīki – pamatā goreidznīki – laiceigajuos jūmuos dorbuojuos veiksmeiguok par lajim. Pīmāram, spūdruokī i ītekmeiguokī nu jūs – Fraņcs Trasuns, Nikodems Rancāns, Kazimirs Skrynda, Pīters Strods, Jezups Rancāns. Katuoliskajai Bazneicai deļ drūsys pastuoviešonys vysod vajadziejs nūsadorbuot ar diplomateju i politiku, Latvejis mārūgā tū reprezentej arhiveiskups Antonijs Springovičs, kurs sovā omotā sabeja vysu Latvejis breivvaļsts laiku i represivū padūmu periodu. Ar sovu ītekmi jam izadeve izslēgt nu Bazneicys ītekmeigū politiki F. Trasunu i nūturēt bazneicys padūmu laikā. 20. g. s. pyrmajā pusē voi kotrys muotis sapyns Latgolā beja, kab dāls izavuiceitu par bazneickungu. Ari vyss, kas uoreji jū atguodynoj, ir pīzeistams par lobu.

Tok pats A. Gorbunovs kaidā intervejā, pavaicuots par Dīvu, atbiļdiejs: “Mana izpratne par Dievu ir vairāk saistīta nevis ar noteiktu baznīcas procedūru, bet gan pozitīvism attieksmē pret dzīvi. Es neesmu tendēts uz negatīvismu, jebkurā situācijā es meklēšu pozitīvo momentu. Es nevaru sev liegt būt brīvdomātājam šajās lietās, es tāds esmu, un laikam nekad nesaistīšu sevi ar noteiktām baznīcas procedūrām.” (755)

Sovutīs K. Raudive jauneibā pa eistam ir studiejs Reigys Katuoļu goreigajā seminarā, bet tū atstuojs. A. Zeibota saraksteituo romana varūņam ituo fakta īguoduojums ir īškejs puordzeivuojums, dziļs puordūmu moments, kas nūsver iz ideju zīduotīs cytu lobā. Tys nav cytim uoreji uztvarams moments, pīmāram: “Tikai nelietot darbu par attaisnojumu! No tā arī nesavaldība, ka pārāk maz laika veltīts dvēseles sakārtošanai. Lai viņa ikdienā valdītu mīlestības gars. Vai tad savā laikā Konstantins nav vēlējies kļūt par garīdznieku, vai viņa romāns par priesteri Anselmu Kairānu, jaunu priesteri Latvijas valsts bojāejas sākumā, četrdesmitā jeb Baigā gada vārtos, patiesībā nav veltīts šīm ilgām?” (88) “Vai gan Konstantins arī pats jaunībā nebija sapņojis kļūt par garīdznieku, par sirsnīgu atspaidu visiem nelaimīgajiem un cerības zaudējušajiem? Te varbūt viņam tiek piešķirta mierinātāja loma.” (284)

Pretstotam romanā lutarticeiguos Zentys Maurinis ticeiba ir vairuok pasaļaušona iz sovu gora spāku: “..ap kaklu otrādi apsietais tumši zaļais, mirdzošais lakats kļuva par viņas īpašo zīmi – es nekad neesmu padevusies. Es nepadošos it nekad! Lai kas arī notiktu! Esmu ticīga!” (284)

Dzymtinis tāls

A. Zeibota radeitais varūņs taisnā tekstā aplīcynoj sovu latgaliskū identitati, pīmāram:

“– Kas tad jūs esat, Raudives kungs? Vai tas nav krievu uzvārds?

– Esmu latvietis. Precīzāk, latgalietis. Dzimis Abrenes novadā. Bet krievi tieši šolaik ir iekarojuši manu tēvuzemi Latviju. Tāpēc man ir pretenzijas, ja mani tā nosauc.

– Kaut mēs katrs zinātu, kur tagad mūsu tēvuzeme… – norūca izmeklētājs vairāk pie sevis.” (106)

Abrine nav Raudivis dzimšonys vīta, jis dzims Osyuna pogosta Barinaucūs (natuoļ nu Dagdys). Tok Abrine kai Latvejai atjimtuo teritoreja trymdā dubulti simbolizej zaudātū dzimtini. Tys pasaceits ari saprūtamuok, kai pīmāram: “Viņš pats jau divreiz bija zaudējis savu tālo dzimteni. Tiklab fiziski promesot, kā arī garīgi iznīcinātu pagātni.” (92)

Sovutīs Gorbunovu saime nu Juzefinovys iz Mārupi 1953. godā puorsacēle pasateicūt tam, ka Valerianam Gorbunovam, Anatolija tāvam, pītyka drūsmis aizbēgt nu kolhoza i īsakuortuot Sluokys torfa pūrā. Bierneibys zeme Anatolejam palykuse par harmonejis atgiušonys vītu: “Vēlāk, dzīvojot citā debesu pusē tuvu Rīgai, Mārupē, Anatolijs atcerējās Juzefinovu kā Dieva un dabas mistēriju ar Pildas baznīcas zvaniem, un, kad tie klusēja, zvanīja tēva smēde.” (27) “Uz Latgali Anatolijs ik vasaru dodas, lai sakoptu tuvinieku kapus – Ņukšu un Rindu kapsētā. Tā ir saruna ar senčiem, ar savu sākotni, kas izlīdzina, dod mieru un paļāvību.” (725)

Sovutīs ūtrys gruomotys varūņs ir īsvīsts gryutā situacejā, kod jam juonūsarūbežoj nu dzimtinis, partū ka īsarodušī nu tīnis gosti nas napījamamu ideologeju: “Esmu Konstantins Raudive, Vācijas Federatīvās Republikas pilsonis, un šīs ir manas mājas.”

“– Bet es taču tikai cenšos nodrošināt apstākļus, lai jums neviens netraucē tikties ar viesiem no jūsu tēvzemes.

– Tie nav mani viesi! Nav vairs manas tēvzemes! Tā ir iekarotāju varā! Un tādi nelieši kā tie okupantu līdzskrējēji tur iekšā ir tikai kultūras cilvēku drēbēs maskējušies ideologiskas odzes. Tie ir pieklājīgā ārējā formā ieslēpti manas tautas slepkavas, nekas vairāk. Mēnesscilvēki uzvarētāji, re, kas tie ir!” (508)

Itamā gostu epizodē taišni pats inteligentuokais nu jūs Ivars Ķezbers ceņšās ar sūlejumim pīrunuot Zentu Mauriņu atsagrīzt Latvejā i sasadorbuot ar asūšū režimu. (503) Interesanti, ka I. Ķezbers epizodiski pasaruoda ari gruomotā par Gorbunovu kai nacionali nūskaņuotuo kompartjis spuorna liders. (127; 781) Nu kurs vairs leidz golam izškiers, kur tu dori piec sirdsapzinis, kur dīnasta pīnuokumu dastateits?

Latgalīšu volūdys kodi

A. Zeibots kai autors K. Raudivis latgaliskuma pastreipuošonai nasasvaida ni ar interesantim latgaliskim vuordim, ni citatim. Jis pajam juo personvuordu i īlīk jimā jāgys maksimumu. Autora prīkšvuordā tys pamatuots: “..izvēlējos Konstantinu saukt tā, kā viņš pats esot gribējis, ar īso “i”, nevis kā daudzos vēlākos atmiņu tekstos, kuros viņš dēvēts par Konstantīnu. Tas bija kā latgaliskās izcelsmes atgādinājums pašam Konstī un viņa Zentai, Sentī, kā abi romāna varoņi sauca viens otru divatā.” (9)

Caur itū vuordu autors nūraksturoj vēļ vīnu tūlaik Vuocejā dzeivojūšu latgalīti: “..draugu starpā populārāks bija saīsinājums Kostja, tā Raudivi sauca arī viņa Vācijas teritorijas tuvākais draugs Juris Soikans, grafiķis un gleznotājs. Viņš nereti tēloja telpas stingru ģeometrizāciju, uzstājās kā konstrukciju kārtotājs gleznojumā, toties grafikās viņš kļuva vitāli spraigs, izcēla dabu un cilvēku, jā, Māti vispirms, un Latgali, atmiņas par zaudēto Abreni.” (29) Sovutīs Zenta vuordam “Konstantins” asociaceju viertini aizškatynoj da svātuo apzeimiejuma. Vīns vuords, a cik caur jū pasaceits!

Sovutīs gruomotā par Gorbunovu izmontuoti latgaliski citati epigrafūs, tok juopīzeist – na puoruok veiksmeigi. Pa pyrmam, raksteiba naatbylst ni 1929., ni 2007. gods pareizraksteibys nūsacejumim. Pat piec garuoku puordūmu pījamūt, ka tys varātu byut latgalīšu teksta atveiduojums latvīšu literaruos volūdys pareizraksteibā, latgalīšam nav saprūtams, parkū latgalīšam veļteitā izdavumā teik ignorāts Latgolys zemē viesturiski izaveiduojs latvīšu volūdys paveids.

Pa ūtram, dažu, dūmuoti latgaliski, epigrafu izmontuojums nasaskaņ ar nūdaļu saturu. Annys Rancānis vuordi “Tik skaidra volūda kai iudiņs olūtā”, kas dzīsmē palykuši jau par latgalīšu naoficialū himnu, a nu suoku īraksteiti Pīteram Miglinīkam veļteitā poemā “Taisneibas nesējs”, ir poetisks apzeimiejums latgalīšu volūdys skaneigumam. Politiķam veļteituos gruomotys nūdaļā par tū nav runuots, a par politikys atkluoteibu, tīšumu, te īsadarātu tautysdzīsmis vuordi “Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu”.

Kur ir gruomotys varūņa saskaris punkti ar Latgolu? Latgolai veļteitajā nūdaļā “Vienoti ar Latgali!”  izcalta simboliska, a suopeiga paralele: Gorbunovs īsarūn Daugovpilī iz 1990. gods Dzīšmu svātku īskanis koncertu Stropu estradē, tok Kārlis Ulmanis 1940. liktineigajūs Latgolys Dzīšmu svātkūs personiski naīsaroda, tyka atskaņuota viņ juo runa. Nūlemteibys moments saisteibā ar Latgolu daudzkuort atsakuortoj ari gruomotys vītuos: “Visi starpkaru Latvijas prezidenti bija zemgalieši. (..) Un kur Latvija  būtu, ja nežēlīgajā lielvaru katlā Latgales pusē kalēja ģimenē neuzaugtu tāds valstsvīrs?” (285)

Kai paīt nu vysa īprīšk pasaceituo – Zeibots preparej psihi, tī aizplāsumi skar suopeigi ari skaiteituoju, tuo autors nasabeist. Tok gruomota par Gorbunovu – labi ilustrāta memuarliteratura, profesionali sasukuota i nūgrimāta.

Kab dazynuotu kū vairuok, skaitit i viertejit poši! Storp cytu, par K. Raudivi sagaidoma ari dokumenytala filma, par juos tapšonu portals jau viesteja ITE.