Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Reizem seneju vuordu nūzeimis tik interesanti atsateista, ka, redzīs, pavysam nav izprūtama taida logika. Kaidā volūdā runojam, taidom acim redzim pasauli. Volūdys fakti atkluoj dūmuošonys shemys, daudz pasoka par volūdys nesieju psihologeju. Paškatynuosim vacu, montuotu latgalīšu vuordu semantikys pavedīņus.

Pamatā indoeiropīšu sakne *ok^ṷ–

Nu myusu dīnu volūdys situacejis var pīzeit, ka obeju vuordu “acs” i “oka” pamatā ir indoeiropīšu sakne *ok^ṷ– ar nūzeimi ‘redzēt, acs’. Viesturiski verūtīs, “oka” ir jaunuoks vuords – vuorda “acs” morfologisks variants. Semantiski obejus vuordus saista nūzeime ‘ar iudini pīplyuds īdūbums pūrā’. (K. Karulis “Latviešu etimoloģijas vārdnīca I”, 1992, 62) Vuords “oka” pyrma apzeimēja valeju iudini, dūbi ar iudini, olūtu, viņ pyrma 17. godu symta suoce apzeimēt roktu iudiņa kruotivi. Dziļu iudiņa dūbi pūrā suoce saukt par akaci ar nagativu emocionalu nūkruosu.

Ituos saknis *ok^ṷ– vuordi ar iudiņa semantiku atrūnami ari senejā baltu hidronimu (iudiņu nūsaukumu) arealā, radzamuokais upis nūsaukums ir Oka – Volgys pītaka. Latgalīšu literaturys pīmāri apstyprynoj itū dūmuošonys veidu sasaisteit nūjāgmus “iudiņs” i “acs”, Ilzis Spergys fragmentā nu stuosta “Marabeju kolns” kai trešais komponents puori vysam – Dīvs, i pasauļa kuorteiba caur trejadeibu īdybynuota: “Azars pa pusei aizaudzs, tī kūrc tik vardivis i zīd laičinis. Nav zynoms, voi tī kaids moz ir mauduojīs, da i krostam tik vīgli nadaīsi. Ka verās nu kolna pusis, ezereņš speid kai Dīva acs, opols i dziļš. Ka īt nu krosta pusis, kokla var atlauzt. Nīdris i kuorkli, dyuksts i dyunis zuobokus zemē raun. Da i īt nivīns naguoja. Kaidam besam nalaimis meklēt.” (Atrosts i citāts caur MuLa – Myusdīnu latgalīšu tekstu korpusu)

Myusu dīnu kulturā vuords “oka” dabuojs puornastu nūzeimi – dvēselis dziļuma i ceisteibys simboliku, kū kai antonimam pretstota smirdeigam i nateiram akačam, kai, pīmāram, Ontona Kūkoja dzejūļu i glaznu kruojumā “Oka” (1997) ir dzejūļs “Akacī”: “Akacī malnā, akacī glyunā/ Nivīnam nav izadevs nōkūtni burt!” (28)

Latgalīšu puorsokys viestej, ka taidūs beistamūs akačūs globojās apslāpta nauda, jū izviļkt nu dyunis i ruovainuo iudiņa, kū apsorgoj vysaidi pazemis smuti, ir varūņa puorbaudejums. Agrajā dzeļža laikmatā (1–400) dūmuoja, ka taida buoguoteibys uzticiešona pazemis vaļdinīkam pat nūdrūsynoj eipašnīkam socialu autoritati, lobvieleigu liktini. Ka tū naudu kaids izvylka, vysys privilegejis pagaisa.

Frazeologeja ar māra, daudzuma mieriešonys semantiku

Nu L. Leikumys bloga: “A vui je, kas par nedeļu otkon saguojs!… Kai tautā soka, – pylna par molys voi – pylna kai acteņa. Kuo tik tuos septenis dīnys naījam sevī, ka tai padūmuot!” Tei ar iudini pylnuo acs ci oka radeja prīkšstotu, kai izaver kas pylns, pīpiļdeits. Tys nūsastyprynuoja frazeologejā, kai paruoda profesoris raksteitais. Jei ari breivuo laika tekstūs rauga paruodeit mums interesantus vuordus, aizmierstus teicīņus.

Daudzūs frazeologismus ar komponentu “acs” var atrast latvīšu vuordineicuos, ir vīns specifiski latgalisks teicīņs “plota acs”. Ar jū pauž preteju dūmu školā vuiceitajai tautysdzīsmis rindeņai “Acis darba izbijās,/ Rokas darba nebijās”. “Plota acs” soka tod, kod nūmierkej piec skota padareit, dabuot vairuok kai spiej fiziski. Tai ir, kod verās piec acs…

Pamatā indoeiropīšu sakne *leik^ṷ–

Vuords “laiks” ir atvasynuojums nu verba “likt”, sokutīs vuorda “likt” pamatā indoeiropīšu sakne *leik^ṷ– ‘atstuot, palikt puori’. (K. Karulis “Latviešu etimoloģijas vārdnīca I”, 1992, 488, 535) Vuorda “likt” nūzeimis vysuos volūduos viesturiski atsateistejušys vairuokūs vierzīņūs, partū ari radnīceigi i semantiski saisteiti ar “likt” izaruoda šudiņ nūzeimēs tik atškireigi vuordi, kai “laiks”, “līks”. “lykums”, “liktiņs”.

Itūs vuordu sakarā latgalīšim volūdys praksē pasaruoda vaicuojumi, kaidu vuordu pareizuok izalaseit, nu vuorda “liktiņs” sinonimu voi nu laika apzeimiejumu, kur datryukst truopeigu leksemu.

Liktiņs, nūlicīņs, nūlyktais – kuru izalaseit?

Vīns nu verba “likt” semantikys atteisteibys vierzīņu sasteits ar cylvāka dzeivis ceļa nūsaceišonu – Laima līk. Profesore Janīna Kursīte dorbā “Latviešu folklora mītu spogulī” (1996) saceits, ka ar liktiņa dūšonys veidu primari saistomi pat nazcik verbu – likt, kuort, vēlēt, laist, vaduot, gūduot, dareit, dūt, ceļt (190); i tys nav vyss nu liktiņa dīveibu darbeibys sferys.

Latgalīšu tekstūs Laimys dorba rezultata voi vīnkuorši dzeivē nūteikūšuo apzeimuojumam lītuoti treis sinonimi apzeimuojumi – liktiņs, nūlicīņs, nūlyktais. Profesore Lideja Leikuma pietejumā par latgalīšu volūdys materiala atlasi treisvolūdu vuordineicai par itim sinonimim soka, ka liktini dīzvoi vajadzātu saukt par “nūlicīni”, itū jiedzīni latgalīši izsoka ar divdabi “nūlyktais” voi raksturoj aprokstūši, bet jaunuokūs laikūs izmontoj latvīšu literaruos volūdys puorcālumu “liktiņs”. (“Via Latgalica”, 2013, 25)

Vuordu “nūlicīņs” aktualiziejuši vysaidu paaudžu latgalīšu literati, MuLa jū paruoda Oskara Seiksta, Ingridys Tāraudys, Nikolaja Murāna, Emilejis Kalvānis, Ontona Stankeviča tekstūs. Literaturzynuotneica Ilona Salceviča itū vuordu pastreipoj par eisti latgalisku: “..tys rodōs, dūmojūt par sovas tautas gryutū, bādu pylnū liktini voi latgaliski pareizōk byutu – nūlicīni.”

MuLa tekstūs “nūlyktais” liktiņa nūzeimē vyspuor napasaruoda, pa daļai cytys literaturzynuotneicys – profesoris Ilgys Šuplinskys – tekstā: “..dzejneica jū sauc par Dīvmuotis myužeibu voi Dīva nūlyktū breidi.” Sovutīs vuordu “liktiņs” vysūs lūcejumūs MuLa maklātuojs atrūn 163 pīmārūs.

Par laiku pi latgalīšu

Ari vuorda “laiks” nūzeimis volūduos atsateistejušys vairuokūs vierzīņūs, etimologejis vuordineicā itys škierklis aizjam vairuokys puslopys. Pamatā teik pīzeits, ka suokumā latvīšu volūdā “laiks” bejs eipašeibys vuords ar nūzeimi ‘taids, kas palīk puori’. Ar pyrmajim latvyski tulkuotajim kristeigajim tekstim atvasynuojums “laiceigs” pretstateits apzeimiejumam “myužeigs”. (Karulis, I, 487–490)

Juopīzeist vuordu “laiks” apzeimej abstraktu kategoreju, kas ītver sarežgeitys dūmuošonys shemys. Laika izpratnis i uztveris atškireibys dažaiduos volūduos roda tulkuošonys, pareizu vuordu izalaseišonys problemys. Latgalīšim tyvuoka cyklyskuo laika izpratne, agruok jim nav bejs vajadzeibys piec vīna napuorprūtama vuorda bejušuo laika i atīmūšuo laika izpratnei.

“Paguotne” i “nuokūtne” nav latgalīšu vuordi, bet kaidus apzeimiejumus jūs vītā lītuot? L. Leikuma roksta, ka literarisms “paguotne” lītuotuojūs protestus naizsauc, partū ka atguodynoj verba formys “paguoja”, “paguojušais”. Te latgalīšim ir gona daudz sinonimu apzeimuojumu: “vacī laiki”, “senejī laiki”, “bejušī laiki”, “puorguojušī laiki”, “puorguojušais”, “paguojušais”, “nazkodejais”, itamā eilē īraksteits pat arhaisms “patupu laiki”, ar kū laikam dūmuots Beibelē apraksteitais Noasa škierta i plyudu laiks. Juodasoka, ka jī nav absoluti sinonimi, kotrā situacejā juoizalosa pīmāruotuokais.

Vairuokums volūdys lītuotuoju pīzeist, ka puorcālums “nuokūtne” nav optimals, tok pīduovuoti darynuojumi nav piļneigi, var radeit puorprotumus, kai, pīmāram, Valentina Lukaševiča īsaceitajā “byusme” atpazeistama eksisteņcis nūzeime, ari bīžuok lītuotī “atītme” i “atīsme” roda navajadzeigys asociacejis par īšonys procesu. Konkretuokys informacejis gadejumā vuorda “nuokūtnē” vītā var veiduot vuordu savīnuojumus, kai, pīmāram, “iz prīšku”, “cytu godu”, “jaunnedeļ”, “tuoļuok” i tml., latgalīšam laika izpratne nav nūškierta nu telpys izjiutys. Vierzeišonuos laikā ir kai puorsavītuošona telpā.

Laika mašyna ari latgalīšim

Puorsokuos i fantazejis literaturā varams ceļuot laikā. Tei ideja teik padūta taidā veidā, ka vajadzeigs viņ izgudruot laika mašynu. Popularuokuos īt pruotā nu amerikaņu i krīvu filmu, pīmāram, Roberta Lī Zemeka “Atpakaļ atīsmē” (Back to the Future, 1985) i Leonida Gaidaja “Ivans Vasiļjevičs maina profeseju” (Иван Васильевич меняет профессию, 1973). Kai tu latgaliski tulkuotu amerikaņu filmys nūsaukumu?

Voi latgalīši kū taidu ari fantaziejuši? Literaturā par laika mašynom navar atrast. Tok ir izgleitojūšuo spēle “Īsapazeisim!”, kuru attaisūt, esi laika mašynys prīškā ITE. Koč kaidā ziņā atguodynoj rūžkristīšu templi nu popularuos 1618. gods gravirys.