Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Jaunuokais “Latgalistikys kongresu materialu” laidīņs ir veļteits Mikeļa Bukša (1912–1977) symtgadei 2012. godā i apkūpoj piec 5. storptautyskuos latgalistikys konferencis “Mikeļa Bukša montuojums” referatu topušūs rokstus.

Rokstu kruojuma apjūmeiguokuo i vierteiguokuo daļa ir Lidejis Leikumys i Aldonys Volkovys sastateitais M. Bukša bibliografiskais ruodeituojs, kū veidoj 1125 vīneibys ar poša M. Bukša gruomotom i rokstim, 636 vīneibys ar publikacejom par jū. Itū bibliografeju sastateit izaruodejs navīnkuorši,  golvonom kuortom deļ juos nūtykuse vysa kruojuma kaviešonuos.

M. Bukšs ir dzims 1912. goda 1. junī Škilbānu pogosta Plešovā. 1938. godā beidzs Latvejis Universitatis Filologejis i filozofejis fakultatis klasiskuos filologejis nūdaļu ar filologejis magistra grādu. Latgalīšu volūdys i kulturys viesturis pieteišonu suocs jau studenta godūs, izdevs kulturviesturysku apceriejumu par Nikodemu Rancānu (1939). Dorbuojīs LU Latgalīšu studentu bīdreibā “Dzimtene”. Vuicejs latvīšu, latiņu i greku volūdu Aglyunys, Daugovpiļs i Rēzeknis gimnazejā, bejs Rēzeknis gimnazejis direktors. 1944. g. ar saimi emigriejs iz Zvīdreju, struoduojs Vermlandis muzejā, Vaļsts Statistikys puorvaļdē, Karaliskuos ceļu i iudiņa byuvu puorvaļdis bibliotekā i arhivā. Pošaizlīdzeigi nūsadevs Latgolys etniskuos i kulturys viesturis, latgalīšu volūdys i literaturys studejom. Aktivi īsasaistejs trymdys organizaceju – Zvīdrejis latvīšu katuoļu bīdreibys, Andryva Jūrdža fonda, Latgolys Pietnīceibys instituta, “Latgaļu izdevnīceibys“ – dybynuošonā i dorbā, bejs naskaitomu ideju iniciators i dziniejs iz prīšku. Paglobuots Stokholmys Hāgys kopūs katuoļu nūdaļā.

Kruojumā skaitomi ari interesanti pietejumi latgalistikā, jūs autori ir pazeistami pietnīki ar vuordu. Folklorys pietneica Rēzeknis Tehnologeju akademejis asociātuo profesore Angelika Juško-Štekele pīsavārsuse duraceņa tālam latgalīšu folklorā i literaturā, sovutīs arheologs i viesturnīks Latvejis Kulturys akademejis profesors Jurs Urtāns – vuortu (durovu) motivam Latgolys piļskolnu folklorā. Reigys Augstuokuo religejis zynuotņu instituta asociātuo profesore Skaidreite Kalvāne analizej Bukša pīzynumus par vacajim goreiga satura latgalīšu tekstim, literaturzynuotneica Ilona Salceviča – publikacejis piec Mikeļa Bukša kapitaldorba “Latgaļu literaturas vēsture“ (1957) izīšonys, a LU profesore Ieva Kalniņa – latgalīšu dzejnīka, školuotuoja, sabīdryskuo darbinīka Aļberta Spuoģa dzejis tekstus.

Geografe Otileja Kovalevska, pietejdama vacūs kartografiskūs olūtus, izdarejuse breineigu atkluojumu: viesturnīks Boleslavs Brežgo kai Osyuna voitistis 1695. g. inventara materialus publiciejs zinis par Osinu, kas atsarūn natuoli nu Sebeža Krīvejā. RTA profesore Sanita Lazdeņa rokstā “Skoluot pa vysu dzerauni… Vai latgalietis ir pļāpa? (pļāpāšana un tās semantiskā realizācija latgaliski rakstītajos tekstos)” atteista pījāmumu par latgalīti kai lelu pļuopu. Aleksejs Andronovs apsaver latgalīšu literaruos volūdys meikstūs baļseigūs leidzskaņu fonologiskuo patstuoveiguma problemu. Filologe Sandra Ūdre īpazeistynoj ar t. s. vaicuojuma formulom 20. i 21. g. s. 1. pusis latgalīšu sadzeivis luguos.