Intervejis autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Stiernīnē Īva Zepa realizej Latgolys kulturtelpai vierīneigus projektus – 2018. godā nūtyka storptautyski veiskupa Boleslava Sloskāna 125 godu jubilejis pasuokumi, pārņ izguoja jam veļteits kruojums “Bīskaps Boļeslavs Sloskāns – gaisma šodienas pasaulei” un ilgu godu dorba rezultats “Saļmes Stērnīnē” – gruomota ar divim CD, itūgod par saļmem Stiernīnē sagataveits un īsnāgts pīteikums Namaterialuos kulturys montuojuma sarokstam, kai ari izguojs veiru kora “Olūts” dirigenta Juoņa Grudula jubilejis disks “Pīmiņ, brōļ!”. Tys, nasaverūt, ka Varakļuonu nūvoda Stiernīne pīdar Vydzemis plānuošonys regionam. Īva ir ari varganiste. Sasateikam Stiernīnis sv. Laurenceja Rūmys katuoļu bazneicā, kura vysod atvārta kotram kluot daguojušam. Īva nūsoka: “Bazneicai ir jāga tod, kod durs ir vaļā i cylvāks teik tyvuok pi Dīva.”

Voi Varakļuonu nūvoda Stiernīnē jiutatēs kai Latgolā?

Ikdīnā jau redzīs, ka asam vīneigi un tikai Latgolā. Tod, kod suocās kaida dokumentu kuortuošona voi saisteiba ar pošvaļdeibu, pasaruoda “pīrūbežys zonys” nakonkrieteiba daudzuos lītuos un vītuos, puorprotumi – pozitivi un na tik pozitivi. Reizem itei situaceja ir cīši duala. Kod veramēs iz cylvāka dziļū un īškejū byuteibu, tod caur zamapziņu daudzys darbeibys, izsacejumi, naapzynuotuos reiceibys  izavierš latgaliskys. Kod teik izsaceiti oficiali apgolvuojumi, tī pīsaslīn ārtuokajam vīdūkļam, dažkuort ari uzspīstajam. Un vys tik tei arhetipiskuo lineja īt cauri, tys ir genetiskais ašņa bolss, kū pat grybādams navar izkaseit uorā nu mīsys un ari dvēselis, aiz ekonomiskim īmeslim voi sovu dziļu īkšejū kompleksu deļ cylvāks var dūmuot, ka jam lobuok byutu byut koč Ventspilī, a voi vēļ lobuok – varbyut pi Izraeļa. Faktiski, Varakļōnu gadejums ir antropologiska pietejuma vārts, kai teritorialuo marginalitate ītekmej cylvāku un veidoj juo byuteibu vysuos dzeivis jūmuos.

Vīnlaiceigi taids pietejums varātu atsegt tū trauslū un gona sensitivū momentu, kai mainuos īdzeivuotuoju pīdereibys izjiuta, kod jū ceņšās īspaiduot nu molys, veicūt dažaidys administrativi teritorialuos reformys.

Varakļuonu nūvodam pošlaik ir dūta viesturiska īspieja vysys  padūmu laika klaidys izlobuot, kod ar kompartejas lāmumu pogosts tyka sadaleits storp Latgolu i Vydzemi. Asam tū gaidejuši, kūpš Latveja atgiva naatkareibu.

Jius snādzat projektus Latgolys kulturys programai, koč piec plānuošonys jiusu vīta pīkreit Vydzemei. Voi te nav pretrunys?

Mes labi saprūtam, cik nalogiski nu Valmīrys byutu gaideit ryupis par latgaliskumu Varakļuonu pusē. Nu kai projektu par saļmem īsnēgt Vydzemei, ka jim tei ir sveša, piļneigi cytys kulturtradicejis un religiskuos kulturtelpys vierteiba. Tys ir normali un saprūtams. Ka tī byutu ar saimnīciskom lītom saisteiti projekti – taidi poši cylvāki te i tī, bet cylvāks jau nadzeivoj nu maizis vīn. Un mes struodojam ar teiri specifiskom Latgolys lītom. Taipat veiskups Sloskāns ir Latgolys dāls. Deļ pasauļa jis ir taida mārūga cylvāks, kod vairs nav svareigys vaļsts un tauteibys rūbežys, Vydzemis voi Latgolys pīdereiba, bet juo saknis ir un palīk Latgolā.

Ari iz prīšku byus ar latgaliskū saisteiti projekti. Myusu nūvadnīks, dirigents Juoņs Gruduls vairuok nakai divus godu desmitus Rēzeknē vadeja veiru kori “Olūts” – vīnu nu izcyluokūs veiru koru Latvejā. Maestro itymā godā jau ir nūsvietejs 75. jubileju. Izceļūt juo īguļdejumu Latgolys un Latvejis kulturys dzeivis lobā, kai ari aicynojūt atsagrīzt veirus pi dzīduošonys tradicejis, izdūdam audio disku “Pīmiņ, brōļ!” ar koncertīrokstim nu “Olūta” darbeibys 20 godim. Projekts ir realizāts ar VKKF, AS “Latvijas valsts meži” un Latgolys regionaluos atteisteibys agenturys atbolstu.

Dzeive paruoda, ka vītys vierteibu nūsoka cylvāks. Ir vītys, kur eisti nav nivīna, kas juos izcaltu, ir vītys, par kurom dzierdim vēļ un vēļ. Kai atīt apziņa, ka kvalitativi juopuorstuov sova vīta?

Vyss nūteik gona naapzynuoti, pasaļaunūt dzeivis plyudumam, nūtikšonom, pījamūt koč kaidys lītys, kū Dīvs pīduovoj, voi nu jūs atsasokūt. Tys kotram cylvākam nūteiktuos reizēs byutu juospiej sadzierdēt. Nu jau 31. vosora, kai spieleju Stiernīnis bazneicā. Kod maņ beja 14 godu, cīnejamais dekantāvs Ontons Boldāns paaicynuoja spēlēt Dvieseļdīnuos. Nu suokuma nivīnu breidi pruotā naīguoja dūma, ka te byus leli kori. Pyrmais, kū zynuoju tamā pyrmajā spieliešonys dīnā – maņ te byus eists vargans. Nīka 17 godu laikā mes pi juo tykom. Deļtuo drūši varu apgolvuot, ka Dīvam vyss ir īspiejams.

Pa vydu beja studejis Reigā, un, napuortraucūt dorbu Stiernīnē, maņ vysu laiku beja apziņa, ka muna izvēle bejuse ļūti apzynuots lāmums. Dīvs maņ ir pīteikami īdevs, un ar šom duovonom ir juoatsagrīž Latgolā. Dzeivē bejuši pīduovuojumi dorbu un dzeivis gaituos dūtīs ari vēļ kur daudz tuoļuok – aiz Latvejis rūbežom. Dīveņš mani ir atgrīzs ar vysom dūmom, dorbim, īcerem Stiernīnē. Lai ari muna dzymtuo vīta ir nalela dzerauneite Kozsola, dziļūs laukūs aiz Varakļuonu, atsaļaunu sevi skaiteit par stiernīti. Te jau aizvadeiti muna myuža daudzi godi, te koč kū jau asu padarejuse. Svāta vīta nastōv tukša – te vysūs laikūs bejuši un byus breineigi ļauds, kas dorbojās kai tivīnē, tai atbolsta nu tuolīnis. Un paveiktais ir lela kūpeiga dorba rezultats. Ka byutu cyts dareituojs munā vītā, jam byutu sovys stypruos pusis, sovaižuok dareitu. Nivīns nav naaizvītojams un myužeigs, bet kotrys ir sovā, Dīva paradzātajā, vītā un laikā. Un dažkuort tik piec lela laika var saprast, voi iz lobu dareits, voi škārsom. Laiks izvietej un salīk vysu pa vītom. Es dzeivē doru tū, kas maņ ļūti pateik, tei ari ir ļūti lela Dīva duovona.

Izplēt tik rūkys, un Dīvs tev dūd. Tai kotra cylvāka dzeivē reiz pasaruoda krysts – kod ir svareigs kai horizontalais, tai vertikalais – kai laiceigais, tai myužeigais.

Asu Dīvam pateiceiga par Stiernīni, par daudzajim sastoptajim lobajim cylvākim myuža garumā – par munu dižū Dzeivis Skūluotuoju Grudulu Juoni, par koristim, par jaunīšim, kuri spūži dūdās sovā muokslinīciskajā ceļā – Ilzi Grēveli-Skaraini, Agnesi Pauniņu (Urku), Amandu Vingri, Guntu Greisli, Ediju Strušelu, Aināru Kiserovski un daudzim, daudzim cytim. Asu poruodneica – nikod leidz golam naizteicamu pateiceibu.

Kai suocet jimtīs ar saļmem?

Kod 1992. godā vēļ muocejūs Varakļuonu vydusskūlā, devūs ar diktofonu pi vīnys nu izcyluokūs Varakļuonu draudzis un vysys apkaimis dzīduotuojis un teiciejis Zinaidys Raģelis. Jei beja bazneicys kora soliste, saļmu dzīduotuoja, daudzu Dīva un tautys dzīšmu zynuotuoja. Pi juos guoju tikai ar vīnu dūmu, ka īraksteišu melodejis un labi īsavuiceišu, tai kai jei dzīd nu vacuos gruomotys. Tam vēļ nabeja tuoļuok nūdūmu. Tikai īsavuiceit skaistūs meldeņus.

Laika gaitā tys mozais īsvīstais akmisteņš vērse aizvin leluokus iudiņa riņčus pa dzeivis azaru. Sasalaseja materiali, tod, jau Stiernīnē asūt, apzynuoti pīraksteju nu vacūs dzīduotuoju saļmu melodejis, ar bērem saisteituos dzīsmis taišni taidys, kaidys tuos dzīd Stiernīnē, un kluot vysu, kas itai vītai rakstureigs. Asu studiejuse filologeju un folkloristiku, gona daudz asu ar muzyku saisteita. Vyss nūtyka daudz vīnkuoršuok un dabiskuok, kai byutu tod, kod cylvāks ir tikai teologs voi folklorists, voi tikai muzikis. Maņ ir zynomys īstruodis kotrā nu itūs jūmu, varu veiksmeiguok saviļkt kūpainu.

Tai nu 1992. goda pamazeitem kruojuos materiali – fotografejis, vacūs teicēju īroksti, vāluok tyka veiduoti audio īroksti un video īfilmiejums. Pārņ tys vyss rezultējuos lelā Kulturkapitala fonda projektā, kas ītvēre saļmu dzīduojumu atšifriešonu, notu digitalizaceju (paļdis Bernadetai Eversei). Tepat Stiernīnis draudzē interesentim, koristim un bārnu kora dzīduotuojim nūtyka apmuoceibys, Latvejis Radio skaņu inžiners Normunds Slava veice dubultdiska īrokstu. Tyka izdūta gruomota “Saļmes Stērnīnē”, kur ir teksti ar notom, tradicejis aproksts, apkūpuoti Stiernīnis senejūs saļmu dzīduotuoju vuordi, pīlyktys fotografejis, ari vacvuordu skaidruojums. Saļmēs atrūnam vuordus, kū ikdīnā latgalīši vaira nalītoj. Tai nu mozys aizaraušonys saguoja apjūmeigs pietejums. Pat, ka kaidā šaļtī itei tradiceja paneiks, ar gruomotu un disku paleidzeibu tū byus īspiejams revitalizēt. Paļdis Dīvam, Stiernīnē, nasaverūt ni iz kū – karim, represejom, varu maiņom voi sārgom – saļmis ir dzīduotys. Dūd, Dīvs, ari tiks dzīduotys.

Bolstūtīs iz itū pietejumu, šūgod ar Kulturkapitala fonda atbolstu asam īsnāguši “Saļmes Stērnīnē” Namaterialuo kulturys montuojuma sarokstam. Caram, ka pīteikums tiks nūvārtāts. Ar tū tūp radzams, ka saļmis dzīd na viņ Zīmeļlatgolā i Dīnvydlatgolā, bet ari Vydslatgolys zonā. Myusu saļmis ir vēļ vīns pīruodejums, ka šei ir vysai Latgolai rakstureiga kulturtradiceja.

Ar kū atsaškir saļmu dzīduošona Stiernīnē nu ituos tradicejis cytuos Latgolys vītuos?

Saļmis dzīd vysā Latgolys teritorejā, tū viesturiskū izcelsmi un atteisteibu pyrmais ir pietejs muzikologs Mārtiņš Boiko. Šei fenominaluo tradiceja ir datejama ar 200 godu viesturi, nu laikim, kod Latgolā 17. un 18. godu symtā īsaroda, dzeivuoja, kolpuoja un sludynuoja jezuitu misionari.

Ari Stiernīnē suokūtneji beja jezuitu miseju punkts. Leidz ar tū varim dūmuot, ka jī ir īvuicejuši vītejim saļmu dzīduošonu. Jezuiti beja intelektuaļu ordiņs – ļūti gudri veiri, labi izgleituoti, teicami diplomati, psihologi un pedagogi, ari muzikali apduovynuoti. Kur jī guoja sludynuot, tī ceņtēs pīsamāruot vītejuos tautys tradicejom, tuos gudri transformejūt un aizstuojūt ar kristeigajom. Itī misionari prota latgalīšu volūdu, dūmoju, ari nūvāruojuši, ka latgalīši ir gona leli dzīduotuoji, jezuiti izmontuoja vīnu nu myusu mentalitatis pazeimu, lai taidā veidā vīnkuoršuok un efektivuok veiktu evaņgelizaceju. Pāvests Jans Puovuls II ir rakstejs, ka muzyka ir mīlesteibys volūda. Ļūti gudruo jezuitu reiceiba ir duovynuojuse mums breineigu lyugšonu par myrušajim, kas palykuse par folklorizātu fenomenu, byuteibā par latgalīšu tautys tradiceju. Bez saļmu nav īdūmojamys bēris Latgolā, faktiski, nav īdūmojams pareizs dzeivis ritiejums. Tys ir laiks, lyugšona un mīlesteiba, kū duovynojam sovai myužeibā aizguojušajai dzymtys daļai, sasīnam sairušuos saitis, vīnojam dzeivūs ar senejom paaudzem un dzīdynojam sovys saknis.

Kotrā apdzeivuotajā vītā cauri šim divim godu symtim saļmem ir pasamainejušys melodejis. Ka stiernīši aizbrauktu iz Leiksnu, jī tī navarātu pylnā bolsā dzīduot. Voi ari pīsavīnuot Zīmeļlatgolys dzīduotuojom. Pat kotrā dzeraunē jau pasaruodeja melodeju atškireiba. Piec dzīduojumim sekuoja vēļ kaidys dzīsmis – kaidys konkreti, nu kaida perioda, kaidim svātajim veļteitys – tuos kotrai vītai specifiskys lītys. Un saļmu dažaideiba tikai ruoda kruošņumu un boguoteibu, kas rakstureigs kotrai konkretajai vītai.

Stiernīši vysūs laikūs bejuši ar lobu humora izjiutu. Vacuokuo puotoru gruomota draudzē ir nu 1856. gods, poša asu nu ituos dzīduojuse. Ari munā saimē sasaglobuojuse vacvacmamys gruomota. Jamā daudz drukys klaidu, jo tūlaik gruomotys īspīde Viļņā voi Krakovā. Saļmem ir treis dalis, piec jom nūslāgumā sekoj Dīva slavynuojums “Ad Laudes”. Te stiernīši nūsprīde, ka nav izlykta garumzeime un eistineibā vajadzātu laseit “Ād ļaudis”. Nu, a ka gruomotā raksteits, tod juoād – itamā vītā saļmu dzīduošona tyka puortraukta, vysi kuorteigi paēde i tod turpynuoja dzīduot. Tai kotrai vītai īsazeimej nūpītnys voi mozuok nūpītnys paralelys lītys, kas pīsavīnoj lelajai dzīduošonas tradicejai. Ļūti juosaceņš, lai mes varātu tū saglobuot.

Saļmis cīš saisteitys ar cylvāka svareigim dzeivis nūtykumim. Kai pīdzimšona, tai aizīšona vysod saisteita ar lelajom rūbežsituacejom, ar kardinalom puormaiņom saimis, tyvuokuos apleicīnis dzeivē. Jebkura cylvāka aizīšona īnas tukšumu kotra tuo cylvāka dzeivē, ar kū jis bejs pazeistams. Saļmu dzīduojumi ar rānū, trāpū mīru vārsti iz tū, lai sovys bādys izdzīduotu, varbyut puordūmuotu, varbyut kluseibā izrauduotu sovys emocejis. Ar taidu psihoterapeitisku efektu.

Nu vīnys pusis tei ir ļūti lela lyugšona par myrušajim, nu ūtrys – dora lobu dzeivajim. Tys ir breids, kod saime voi dzymta atsasāst kūpā un var izleidzynuot suopis, rātys, īvainuojumus… Ar myrušū tu vari apsarunuot saļmu laikā. Patīsa lyugšona ari naprosa operys dzīduotuoja bolsu. Kai myusu dirigents Grudulu Juoņs soka: “Golvonais, ka nu sirds.” Lyudzūtīs par myrušajim, mes dūdam īspieju myusu aizguojējim paleidzēt ari mums pošim.

Voi tamā īsasaista jaunuo paaudze?

Varu saceit, ka Stiernīnis kulturtelpa nanūlīdzami ir saisteita ar bazneicu, te vysod puļcejušīs gon bārni, gon jaunīši. Varbyut tagad gryušuok tū izdareit. Saļmu īrokstā bārnu kors ir pīsadalejs, Sloskāna dīnu pasuokumūs tyka īsaisteiti bārni, ari bazneicys ikdīnā. Nu jau divdesmit godus bārni un jaunīši puļcejās goreigajim dzīduojumim Stiernīnis Dzīdūšajuos dīnuos.

Bazneica mums ir tei goreiguo vertikale, ap kuru laika gaitā jauši un najauši puļcejās ari jaunuo paaudze. Daudzi ir izavielejuši muziķa voi cytus izgleiteibys ceļus, bet piec tam jī atrūn ceļu atpakaļ iz Stiernīni. Daļa te uzastuoj kai izpyldātuojmuokslinīki, tehniskūs profeseju puorstuovi atbrauc un īdūt mums kaidu sovys jūmys padūmu, uzjiemieji atbolsta ar zīduojumim. Atgrīzeniskuo saite mums ir. Un lai Dīvs dūd, ka otkon atītu laiki, kod Stiernīnis draudzē byutu tyukstūšys dvēseļu ari viers šuos zemis, na tikai zam. Bazneicys ceļtnīceibys laikā, 19. un 20. g. s. mejā, Stiernīnis draudzē beja ap 6000 īdzeivuotuoju. Jebkurā lītā, kurā mes spiejam īsadzilinuot, atrūnam interesantumu un pamateigumu, tū, kas myus kotru uzrunoj. Cik dzili mes asam, tik ari sajamam. Svātuo Tereze jau raksteja, ka vysi trauki tiks pīpiļdeiti – gon uzpierkstiņa lelumā, gon moza krūzeite, gon lela krūka. Gribīs cylvākus aicynuot jebkurā dzeivis jūmā dzeivuot ar interesi, ar baudu, ar skaistumu, ar prīcu.

Kai par dzeivi var saceit, ka garlaiceigi? Kotru dīnu kas jauns atīt, bet dūmuotuo bāda na reizi puorsavierš prīcā. Ar taidu filozofeju juoīsaista jaunīši, ar taidu bārna puorsteigumu par šū Dīva pasauli juodzeivoj leidz piedejam elpys vilcīņam.

Maņ te ir sajiuta, ka Boleslavs Sloskāns ir kluot myusu sarunā. Voi juo portrets ar tik lobvieleigu skatīni ir apzynuotai te nūlykts?

Dīvnomā ir jiutams, ka veiskupa Sloskāna vieleigais ocu skots vysu laiku sekoj. Na par veļti mes izavēlējam itū fotoattālu, kurā veiskups ir ar sovu rymtū smaidu, varātu ari saceit – puorlaiceigū smaidu. Taids pasaruoda cylvākam, kurs izdzeivuojs eļnis lūkus zemis viersā, bet spiejs tū puordzeivuot, puoraugt, transformēt. Kurs nu myusu varātu pasaceit, ka “muni skaistuokī godi beja īslūdzejuma godi, kod es īsamuoceju mīlēt arī tūs, kas mīlesteibys nacīneigi”? Varim vuiceitīs un lyugt, lai Sloskāns myus voda šai ceļā nu augšys.

Pat pusaudžus uzrunoj stuosts par veiskupu. Ir kaidys čekys viersnīku atminis. Jī Sloskānu sasyta, pīseja pi golda, kailu un asiņainu pamete nalelā kamerā ar ļūti augstu gaisa temperaturu. Piec trejom dīnom, atvarūt  durovys, pretim vajadzēja sistīs vysim cylvāka izdalejumu smuordim. Taču jim pretim uzviejuoja rūžu smarža… Reiz cītumsorgs praseja  pazamuotajam Sloskānam, deļkuo jis smaida. “Es asu breivs, jius taidi naasat,” atbiļdēja mūceklis. Tū klausūtīs, sasamynstynoj pat tuoli nu ticeibas asūšī.

Veiskupa Sloskāna paleidzeiguo rūka mums sekuojuse daudzuos lītuos, arī itūs gruomotu un CD tapšonā. Ir breinumaini momenti, kod saprūti, ka Sloskāns tam vysam stuov aiz mugurys. Jis, kai Latvejā, tai trymdā dorbojūtīs, ir ryupejīs ari par goreigū literaturu. Vysod ir uzsviers, ka vysam, kū izdūd, vajadzātu byut pateikamam pajimt rūkā; izcylam kai satura, tai materialuo izpiļdejuma ziņā. Mes patīsi ceņšamēs sekuot ari šai gūdojamuo veiskupa nūruodei.

Gruomotai par Sloskānu interesanti topa vuoks. Veļ 2019. goda vosorā muokslineica Zane Ernštreite, piļneigi najauši, ceļuodama pa Latgolu, īguoja pa atvārtajom Stiernīnis bazneicys durovom, foto kadrā nūgiva breineigu pēcpušdīnis saulis storu, kas caur vitražom kreit iz greidys. 2020. goda augusta pyrmajōs dīnōs Sloskāna gruomota jau beja tipografijā nūdrukuota, bet vuoka vēļ nabeja – ideju daudz, bet nivīnys eistuos. Tod Zanei, ar kuru mums ir izaveiduojuse izcyla sadarbeiba,  īguoja pruotā biļde ar kruošņū saulis storu. Dīmžāļ tī beja radzami ari vodi un mikrofoni, kū izteireit ar datorprogramu navarēja, lai biļdi varātu izmontuot. Bet ideja palyka. Pādejā momentā Zane speciali atbrauce iz Stiernīni. Drusku grybādams pajūkuot i myusus puorbaudeit, Dīveņš beja devs  dīzgon muokūņainu un šaubys raisūšu dīnu. Taču, īīmūt bazneicā, roduos sajiuta, ka dabasūs kaids aizkorus atvylktu, cik pieški puorsteidze spūdrys saulis storuojums. Mes mudri atlūcejom pakluojus, mudri nūslaucejom saulē izagaismuotūs putekleišus, mudri klikškēja fotoaparats, un topa biļdis. Dorbs beja paveikts, un “aizkori” dabasūs tyka aizvylkti. Gruomotys vuoks topa skaistuoks, kai myusim suokūtneji beja īguojs pruotā. Tys myusim taids mozais Sloskāna breinums.

Pi Stiernīnis bazneicas ekskursantim stuostat ari kaidus amizantus stuostus?

Bazneica ir svāta vīta, un tur stuosti ir nūpītni un svātsvineigi – par Dīva mīlesteibu, Juo duovonom un žēlesteibom, par svātbiļdem un svātūs dzeivis guojumim, par myusu bazneicā izlyugtom breineigom lītom, par dīvnoma un draudzis viesturi. Ekskursantim stuostu par veiskupu Sloskānu un juo dzeivi, par prīsteri un mūcekli Aloiziju Broku, ruodu juo “Jaunōs Dereibas” tulkuojumu breineigā latgalīšu volūdā un Treju zvaigžņu ordini. Bet bazneicas duorzā ir vīta ari laiceiguokim stuostim.

Filmā “Cylvāka bārns” izmontuotuo epizode par tū, kurs dreizuoks – zyrgs voi mašyna, ir patīss nūtykums. Prīsters Aloizijs Broks dzimis Silinīku dzeraunē pi krystceļu, kur grīžās iz Modūni. Vosoruos jis braucs iz tāva muojom nu Aglyunys ar sovu malnū BMW mašynu, kū jam duovynuojuse Latvejis vaļdeiba par nūpalnim vaļsts lobā – jis beja obeju Aglyunys gimnazeju direktors, pēc juo projektim Aglyunā izbyuvātys div hidroelektrostacejis, atjaunuota Aglyunys bazneica un klūsters, pa naktim nu originala tulkuoja Svātūs Rokstus utt. Ļūti daudzpuseiga un harismatiska personeiba. Dzymtajūs Silinīkūs jis vyzynuojs apkaimis bārnus spūžajā mašynā, ka putekli viņ grīzušīs pa sādžys celim, i dalejs kampetys spūžūs papeireišūs. Brokam ir patics cīš dreizai braukt. Reiz braucs iz kaimiņu bērem ar cytim bazneickungim mašynā, un tuo laika presē itys nūtykums pīmynāts – pi Stiernīnis muižys ir nūtykuse mašynys i zyrga pajiuga sadursme. Ari bieru biļdēs vīns nu prīsteru radzams ar puorsītu pīri. Tys patīsais stuosts par bazneickunga mašynu gruovī ir tics Juoņa Klīdzēja romanā un tod ari iz ekranim.

Bazneicys cāluojs, lītuvīšu bazneickungs Pāvils Virketis bejs izgleituots, stolta auguma, lobu lītu cīneituojs, volūdu zynuotuojs un lobu veinu puorzynuojs. Bazneicys ceļtnīceibys laikā muižā bejs rauts, muižkungs kartuos paspieliejs Stiernīnis muižu. Kū dareit, kai sīvai pasaceit? Obejs acs var byut zylys. Pīcēle kučeri, tys sajiudze karīti, brauce piec bazneickunga. Virketis sēdēs karītē, aizbrauce iz muižu i atkartuoja muižu atpakaļ. Viesture klusej, kū jis lyka pretim. Muiža palykuse vītā, a vysūs laikūs Stiernīnē laiceiguo vara sasadorbuojuse ar goreigū.

Pēc II pasauļa kara, kod kaujuos smogi cīte dīvnoms, atjaunuotajā bazneicys fasadē palics nalogisks boltūs kīgeļu laukums (jo cytu vīnkuorši tūlaik nabeja), kai zeime, ka, nasaverūt iz kolektivizaceju i represeju laikim, nabadzeibu un vojuošonom, cylvāki atjaunuoja sovu bazneicu. Latgolā pyrma Dīvam, tod poša vādaram.

Vacais uzroksts par arhitekturys pīminekli krīvu volūdā nav nūjimts par līceibu, ka padūmu varys laikā bazneica beja arhitekturys pīmineklis, bet atjaunuotajā Latvejis vaļstī daudzys bazneicys, ari Stiernīnis, izsvīde nu ituo saroksta. Rakstejom trejom vaļdeibom, cikom jū dabuojom atpakaļ sarokstā, tod ari ūtrā pusē tyka pīlykta myusdīnu zyli boltō zeime. Myusu laiku paradokss.

Un tai krystu veidojūšuo horizontaluo un vertikalo tīceiba ik dīnas ir cylvāka dzeivē – goreigais un vādara tīsa, pīdzimšona un aizīšona, prīca un vysuleluokuo nūpītneiba. Mes poši tūpam par krystu – plešūt rūkas pretim pasauļam, vīnolga, pīkaļs krystā voi duovuos mīlesteibu.