Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Bīži viņ latgaliski rokstūšim juoizaškir storp div vuordu variantim, tod pyrmuo rūka teik dūta intuitivai patikšonai, pat mūdei lītuot konkretu vuordu, na zynuošonai par jū. Rokstā, atbyldūt iz lakuga.lv redakcejai aizdūtajim vaicuojumim, izskaidruota dažu naskaidrys formys vuordu izceļsme i lītuojuma viesture.

Dzeivuļs ci dzejūļs?

Valentina Lukaševiča “vīna cylvāka specvuorduojā” aba “Latgaliešu-latviešu vārdnīcā” (2011) vuords “dzeivuļs”, ari “dzeivuoļs” atrūnami kai vuorda “dzeivinīks” varianti ar nūzeimi ‘dzīvnieks’. Tok pats vuordineicys autors vuordu “dzeivuļs” tekstūs lītoj ari ar nūzeimi “dzejūļs”. Apkūpuojūt vysys lūcejumu formys, Myusdīnu latgalīšu tekstu korpusā MuLa atrūnams, ka “dzeivuļs” 38 lītuojumi, “dzejūļs” – 345. 20 pīmārus ar “dzeivuļs” i “dzeivuleits” var atrast ari Armanda Kūceņa veiduotajā “Baļtīšu-latgalīšu vuordineicā”, vuords “dzejūļs” tī vyspuor nateik pīmynāts.

Dūmojams, vuords “”dzeivuļs” latgalīšu vidē palics par mūdis vuordu pādejuos atmūdys laikā i 90. godūs, jis atrūnams ari avīzis “Mōras Zeme” slejuos, pīmāram: “Pītera Gleizdāna zeimiejumi Ontona Slišāna bārnu dzeivuļu gromotai “Lyugums sapneišam”, (1992, nr. 26–27). Nu autoru vysvairuok tekstu, kur izmontuots “dzeivuļs”, ir Oskaram Seikstam, pīmāram: “tev vuords taipoš ir materials? nu to kuo to tu te! tai jau var dasarunuot, ka piec junga voi strukturalisma atkluojams dzeivuļa byutums! jei zyna, kai ir, ka izvaroj? vīneigais analizis veids – dzeivuļs par dzeivuli. tai i pasoki ružovajai! raksteit.” (O. Seiksts, L. Gagaine “Reitišku mads”, 2000) Dūmojams, vuorda “dzeivuļs” popularitate izauguse aiz nazynuošonys par juo izceļsmi.

Atis Kronvalds jaunvuordus “dzeija”, “dzejols” izdūmuoja 1868. godā, atvasynuojums “dzejnieks” darynuots vāluok, īsasakņuojs volūdā viņ 19. g. s. beiguos. (K. Karulis “Latviešu etimoloģijas vārdnīca I”, 1992, 246) Izgleituotī latgalīši itūs vuordus pajēme gotovus, jī navar byut “izvariantuoti” cauri izlūksnem, juopīzeist, ka “dzeivuļs” ir vīnkuorši vuorda krūpļuojums.

Ontons Rupaiņs par jū roksta: “..kultūrā atpalykuse tauta rakstnīka misiju nasaprota. Zemnīki zynōja, ka jim vajadzeigs prīsters un kaids skreivers pogostā. Pamozom sōce atzeit ari školōtōja vajadzeibu, bet, kod pogosta vaļde nūzeimōja škyutīs pīvest školai molku, tod vedēji acīs lomōja školōtōju: “Kai nav kauna praseit, lai cyts dēļ tevis strōdōtu!” Un, ka byutu vajadzeigs rakstnīks voi “dzeivinīks” kai dažā apvydā pi jaunim vōrdim napīroduse tauta sauce dzejnīkus un dzejuļus par “dzeivulim” – par tū nivīns nadūmōja, jo mōkslas saprasšonu tautā var īaudzynōt tikai godu desmitūs un symtūs. Pat tagad myusu inteligence vōji vērtej mōkslu – vairōk mūdes pēc — moz jyut starpeibu storp eistu mōkslu un diletantismu, un arvīnu naatzeist mōkslas honorarus.” (“Dzeive”, 1961, nr. 49)

Partū, latgaliski rokstūt voi runojūt, naizsmīsim dzejnīku, volūdys meistaru, radeitūs tekstus! Ka atbuods vuords “dzejūļs”, var lītuot ari juo sinonimu “ailis”, ari aizajimtī dzejnīka i dzejis apzeimuojumi “poets”, “poezeja” ir stilistiski neitrali.

Jeroplans, lisapeds, teļvīzers ci aeroplans/lidmašyna, velosipeds, televizors?

19. g. s. beiguos i 20. g. s. suokuos latgalīšus daaiztyka jaunys “realejis” i reizē ar jom aile aizajimtu vuordu. Pa daļai namuocādami skaiteit, latgalīši svešūs vuordus asimilēja pa sovam – kai sadzierdēja, kai spēja tū vuordu pasaceit, i tys nūtyka spontani. Tuo laika literaturā taidus latgalīšus, kas namuok pareizi izrunuot svešvuordus, paruoda par tymsim, atpalykušim, pīmāram, O. Rupaiņa lugā “Laikmetu maiņā” taids ir Eduards, kurs soka: “Sok, atbrauks muna studente ar vysim “dukamentim” [dokumentim] sātā, lai jau i pasaprīcoj. Tevi jau tī “direkteri” [direktori] un “špekteri” [inspektori] mūceja vysu laiku pi “zamenu” [eksamenu] izdūšonas…” (“Zīdūnis”, 1930, nr. 2, 21)

Izkrūpļūtūs vuordus piedeņuos izcieļs pats autors – lai kreit acīs, lai pamona, lai mozuok tymsūņu palīk. Tok ari šudiņ daudzim redzīs, ka eisti latgaliska volūda ir ar “jeroplanim”, “lisapedim”, “lisapetim” ci “lisapetkom”, “televizerim” ci “teļvīzerim”. Itūs vuordus, izjamūt “teļvīzeri”, atrodu jau pīmynātajā V. Lukaševiča vuordineicā.

Par tū tymsūneibu Valentins laikam napīkrystu, sovys vuordineicys prīkšvuordā jis tū nūsauc par eistū latgalīšu identitati: “Saukta primitīva, neattīstīta, bet autentiska kultūra ir vērtība pati par sevi. (..) Ne līdz 20. gs. 20. gadiem, ne arī pēc tam latgalieši nebija vairs tā atstāti pašu ziņā, atstāti paši sev, neuzspiežot viņiem neko no ārpuses, (..) atļaušos laiku no 1920. gada līdz 30. gadu sākumam, to, kas šajā laikā Latgalē notiek, uzskatīt, nosacīti pieņemt par latgaliskās identitātes etalonu.”

Izgleiteiba cylvākam dūd tū, ka, sevkurā volūdā rokstūt, jis nasareikoj spontani – sasaskorūt ar nazynomu vuordu, jis zyna meklēt vuordineicuos, puorbaudeit pareizraksteibu, atškiert aizajimtu vuordu atveidis nūsacejumus. Partū atstuosim tūs vysus “lisapedus” i “teļvīzerus” kai arhaismus, storp cytu, ari “aeroplans” latvīšu volūdā skaituos nūvecejs, myusdīnu juo ekvivalents ir “lidmašyna”, a lītuosim “televizors”, “velosipeds”.

Upers ci upurs?

Portalam lakuga.lv ir vaicuojuši, parkū teik raksteits “upers”, na “upurs”. Vuords “upers”, nu vuocu “das Opfer”, pazeistams latgalīšim jau nu vacūs lyugšonu gruomotu, ar vuocyskū pīdiekli “-er-” nūsastyprynuojs tekstūs. Sovutīs forma “upurs” īsavīsuse myusdīnu latvīšu literaruos volūdys īspaidā. Tok par latgalisku pīzeistama mums vacuokuo “upers/upere”.

Tū, ka dominejūšuo forma ir “upers” apstyprynoj ari vuordineicys: “Lītuvīšu-latvīšu-latgalīšu vuordineicā” (2011–2013) – “upers, upere”; V. Lukaševiča specvuorduojā – “upere, upers” (2011), Anatolija Bērzkalna “Latgaļu volūdas vōrdu kruojumā” (1995/2007) – “upers”, Pītera Stroda “Pareizraksteibas vōrdineicā” (1933/1990) – “upurs, upere, uperēšona”. Ari MuLa dati apstyprynoj, ka “upers” ar 42 lītuojumim puorspiej 34 “upurs”.

Leidzeigs vuords ir “kalinders”, kū myusdīnuos aizstuojs “kalendars”. Andryvs Jūrdžs raksteja “Myužeygays kalinders”, Gustava Manteifeļa  latiņu drukys aizlīguma laikā izdūtais “Inflantuziemies Łajkagromota  aba Kalenders” (1861–1871) ari paruoda vuorda “kalendars” raksteibu ar pīdiekli “-er-”. Tok Francs Kemps sovam kalendaram “Daugawa” (1905–1914), pīraksteidams “kalendars”, puormeja tradiceju ituo vuorda lītuošonā. Varātu byut, ka jū īspaiduojs Fraņča Trasuna deļ latgalīšu klapateitais i J. Šteinberga izdūtais “Katoļu māju kalendars”, kam 1903.–1912. godā bejuši latgaliski pīlykumi.