Recenzejis autore: Egita Kancāne portalam lakuga.lv

Taišni tai maņ gribīs saceit, losūt Kārļa Kazāka gruomotu “Sākums mūs atrod pats” par Velomuzykys projekta pīdzeivuojumim. Jau deveņus godus Kārlis i juo dūmubīdri apceļoj Latveju ar ritinim i kotru vokoru braucīņa laikā maina muzyku pret naktssātom.

Oi, ka maņ byutu ritiņs i olimpiska forma, nadūmojūt brauktu Velomuzykai leidza koč ar treis pīkabem! Bet ni maņ ritiņa, ni formys, deļtuo gruomota ir kai breineiga vareiba, siežūt iz divana, izavērt, kai tī tys vyss eistyn nūteik. Vaira nakai 300 puslopu izruovu cauri treis vokorūs. Suoču ar tom Velomuzykys nūstuošonom, kur poša asu bejuse Velomuzykys sagaideituoja, buļvu myzuotuoja i gultu kluojieja. Par kotru nu tūs braucīņu pat maņ byutu juoizplyust garuos apcerēs, deļtuo apbreinojama ir Kārļa prasme vysu pasaceit tik kompakti, naīsleigstūt navajadzeiguos detaļuos i tamā pošā laikā nazaudejūt braucīņu eistū garšu.

Izaruoda, atbraukt tī, kur tevi gaida, nimoz nav tik vīgli. Braukšonai vajaga spāka i speiteibys. Ceļu trepe, bezceli, smiļkts, pretviejs, saule, leits, caurejis velokamerys, sirdeigi suni, draudeigi galis lūpu bori, elektriskī goni, i až rūbežsorgu centīni nūgiut nalegalūs imigrantus prosa sovu. Bet jim vysim ir ritini – kai taidi puorsoku pyukuli, kurī īvad vuordūs napasokomā i nasagiunamā stihejā i blūduošonys prīcā. Kotru dīnu nu jauna savad kūpā ar cytu vītu. Ar vītys vuordu. Ar vītys atmiņu. Ar vītys apziņu. Ar vītys aicynuojumu. Ar vītys spāku. Ar vītys navareibu. Ar sagaideituojim. I pavadeituojim.

Kas jūs dzan? Pesteitīs par pus Latveju suopūšom kuojom i breižim pat saškubavuotom rūkom. Pa pūrim i mežim, i pļavom, i upem, i labeibys teirumim. Puori par sovu navariešonu, bailem i naspāku. Puori par sovu humora izjiutu, čeikstēt grybūšim gorastuovūklim i suopūšim dybynim. Bet, ka gribiešona atrast pīdzeivuojumus ir stypruoka par navariešonu, tod vysu varūt. Tai roksta Kārlis. I vēļ jam cīši pateikūt sajiuta, ka var aizvest dzīsmis tī, kur juos cytaižuok nanūbrauktu, ka var satikt vītejūs ļauds jūs pošu vītā i aizvest gostus tī, kur byutu vārts vēļ.

Sprīžūt piec gruomotys stuostim, Velomuzyka nu tīsys ir vīns lels pīdzeivuojums, a gruomota “Sākums mūs atrod pats” ir čut na romantisks, bet hronologiski precizi sakuortuots pīdzeivuojumu romans, kura nūtykumus vīnoj golvonī varūni – velomuzykanti, 5000 kilometru garais ceļš pa vysu Latveju i ceļā satyktuos vītys i jūs cylvāki. I vīna nu golvonūs gruomotys atziņu ir taida – cik daudzi izdora tī, kurī dora! Na tik vīņ izdora sovu dorbu, bet ari veļtej sevi sovai vītai.

Dažreiz, mainūtīs pasauļam, cylvāka byušonai sovā vītā var ari pazust nūzeime. Cylvākam var naatsarast, kū dūt preteimā pasauļam, lai palyktu sovā vītā… Ceļā goduos i taidys vītys, kuruos lānai īaug kūkūs. Na vysu, kas nazkod ir bejs vajadzeigs, ir vareiba saglobuot, atzeist velomuzykanti. I laikam taišni deļ tuo Ārciema bazneicai, kurajai nav jumta, ir skaistuokī grīsti – bolti muokuli, maineigi i bezgaleigi… Āsteris muižai, kurajai syunom apaudzs jumts aiz suņubūrkšu aizkora, gribīs īpyust dvašu, Kaucmiņdis muižys pilī vērtīs ar cereibu, ka atsarass resursi juos sagluobšonai, bet kaidā gaistūšā sieļu sātā īcierst luopstu zemē, izpļaut pogolmu i nu jauna puori par klāva myurim saslīt spuoris…

Kū mozuoka i aizaugušuoka vīta, tū smeļdzeiguoki stuosti, leluoki vaicuojumi i stypruoks pīdzeivuojumu gors. Bet gruomotā natryukst ari tūs laimeigūs vītu, kurom ir sovi cylvāki. I pamatā taišni tuos vītys puorsavierš par muzykys apmainis punktim. Velomuzyka piec byuteibys ir taids mozs, mobils i vys vēļ drusku “underground” vosorys festivals iz skrytulim. Kod jī gasteja pi myusu, “Aņdeņūs”, myusu sola vēļ nikod nabeja pīdzeivovuse tik daudz mašynu. Gondreiž nikod. Bez nikaidys reklamys tik daudz jūs ir tik iz guņsgrākim i kopusvātkim… Ka na Velomuzykys, muzyka da myusu reši atbrauc poša. Deļtuo nu prīcys koņcerta laikā sazīdēja až sūpluok augūšais buļvu lauks. A kaidi tamā rudinī beja buļvi! Eisti tarkaunīki! Pīdzīduoti pylni. Ni nūsaprīcuot.    

Maņ redzīs, Latvejā nav bejs nimoz tik daudz cylvāku, kurī ir gribiejuši īraudzeit taidys mozys vītys tuoli nu centru, buļvu lauku moluos. Deļtuo prīca skaiteit, ka vīnā sātā Rudē, natuoleit nu Nīcys Velomuzyka uzjimta tamā pošā verandā, kur “Leišmaleitis” pīdzeivuojumā nazkod gastejs Zīdūņs. Nu tīsys, 21. godu symtam ari vajag sovu “Kūrzemeiti” i “Leišmaleiti”.  Gruomota “Sākums mūs atrod pats” ir až juos obejis kūpā i vēļ vaira, deļtuo ka Velomuzyka izbrauc na tik viņ vysus Latvejis kultūrviesturiskūs nūvodus, bet breižim pabrauc ari uorpus Latvejis rūbežim. Velomuzykantim ir vareiba saleidzynuot myus vysus. Tipiski latgaliski asūt navaicuot, kas par gostim, bet aicynuot – ej īškā, gon jau esi lobu ļaužu. Nu, ka izaruodeis na vysai, tod i dūmuosim, kū dareit. Kūrzemnīki, nazynūt, kas byus gosti, asūt attureiguoki – vēļ pasavērs, voi ir vārts taidim sovu laiku zīduot. Vydzemnīkim ari na cīši pateikūt nalyugti gosti.

Redzīs, ka myus vysus vīnoj tik viņ skaneigi sātu nūsaukumi. Gruomotā tūs ir daudzi, i cyts par cytu skaistuoki: “Ainavas”, “Alejas”, “Auziņas”, “Brūveri”, “Caunes”, “Cekuli”, “Čiekuri”, “Čieri”, “Dzyndrys”, Gribuļi”, “Grigaļi”, “Kalnasviestiņi”, “Ķiploki”, “Lielkrūzes”, “Medustiltiņi”, “Mētras”, “Negaidāni”, “Rietumi”, “Upescelmiņi”, “Zaķi”, “Zāgkalni”… Nu na par veļti es tak pošā suokumā aizajiemu gruomotā pīminātū Karīnys i vysys Velomuzykys meiluokū teicīni “π, cik skaisti/šmuki!”? I labi, ka braukt pa taisnuokajim celim nav Velomuzykys gaumē – mes cytaiž naīraudzeitu Latveju vysā juos spūdrumā, īrodumu i izlūkšņu boguoteibā i vītvuordu skaneigumā, nanūreitu apraksteitūs putekļu muokuļus, nasagaršuotu nu nuoss gola pylūšūs svīdrus i nasajustu laimeigū nūgurumu kotrā Velomuzykys golapunktā. 

Aizškirūt gruomotys beidzamū puslopu, maņ ari juosoka – cik daudzi izdora tī, kurī dora! Pošā suokumā Velomuzyka beja tik vīņ kluss Kārļa sapyns škārsuot vysu Latveju, īmūt kuojom nu Indrys da Papis. Pošā suokumā Velomuzykai nabeja ni ritiņu, ni muzykys. Bet, redzi, kas izguoja! Izguoja breineigi šmuks pasuokums. Izguoja gruomota ar cīši pīviļceigu dizainu i poša autora simpatiskom ilustracejom. Izguoja daudzi sasatikšonu, pīdzeivuojumu i prīcys. I ari ar tū, vystycamuok, napītiks. Mums tok vajaga vēļ daudz īmesļu saceit “π, cik šmuki!”.