Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Decembris ir latvīšu izcyluos rakstneicys, sauktys par prozys karalīni, Regīnys Ezerys (1930–2002) mieness: 20. decembrī jai ir dzimšonys dīna, a paguojušūnedeļ 3. i 4. decembrī nūtyka storptautyska virtuala konference “Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra”. Pyrma 60 godu, 1961. godā, izguoja juos pyrmuo gruomota – stuostu kruojums “Un ceļš vēl kūp”. Juos puslopuos sasateikom ar styprim Latgolys cylvākim i sovaižuok īraudzeitom azaru ainovom, rakstneica na viņ emocionali izjiut ituo nūvoda cytaideibu, bet ari zyna kū vairuok – tū var atpazeit dziļuok īkodātuos zeimēs.

Pazeistamuo Latgola

R. Ezerys kruojumā “Un ceļš vēl kūp” apkūpuoti 11 nu 1956. da 1959. gods saraksteitī stuosti ar plašu nūtikšonu geografeju i tematiku – nu kasdīniškom sasatikšonom da dzeiveibys i nuovis rūbežsituaceju. Vysā tymā rakstneicai svareiga cylvāku psihologeja, nūtykuma voi uzskotu konflikta pādi dvēselē, tuoluokuo reiceiba. Zeimeigi, ka taišni Latgolai veļteitī stuosti “Ziepju gabaliņš” i “Dēls” radeiti 1958. godā, tymā pat godā (piec Vikipedejis, iz kū na vysod var pasaļaut) jei ūtrū reizi apsapreceja – ar žurnalistu, tulkuotuoju i čekistu Česlavu Kindzuli, pyrmuo latgalīšu romana autora Jezupa Kindzuļa dālu. Pādejā faktā moz romantikys – Česlavs vairuokus godus jū nuturēja pracāta veirīša meiluokuos statusā, uorlauleibā pīdzyma obejis jūs meitys, a jai beja vēļ meita nu pyrmuos lauleibys. Varams, ka, beidzūt appreciejs, Česlavs vede Regīnu iz Latgolu, ruodeja i stuosteja. Bet katuoliskais Regīnai nabeja svešs car obeju dzymdynuotuoju pa daļai pūliskajom saknem, kai puorskaiteju Maijis Kreklis rokstā “Es neziedēšu vairs nekad” (“Mājas Viesis”, 2010, 3. dec.), juos muote pa pusei bejuse ari latgalīte.

Kruojuma nūsaukumā ītvartais “ceļš” simboliski mūdynoj ilgys piec tuoluma, aicynoj dūtīs nakur tuoli i otkon atsagrīzt. Stuostu varūni ari burtiski brauc voi īt i reizē vāroj apleicīnis panoramu. Tai īraugom Latgolu.

Latgalīšim dzimtinē tūlaik sovys literaturys vaira nav, partū svareigi, ka Reigā izdūtajuos gruomotuos, periodikā pasaruoda koč voi varūni, vuordā Jezups, Francis, Marija, i Latgolys vītys sauktys tyvu jūs latgaliskajai formai.

Car azaru skaistumu i nabadzeibys pūstu

20. g. s. 30. godūs vadūņs Kārlis Ulmanis radūšūs cylvākus pavuiceja, ka, rokstūt par Latgolu voi vizuali jū atveidojūt, juopastreipoj juos dobys skaistums, par problemom – lobuok nūkluseit. Par Latgolys skaistumu žurnalisti turpynuoja raksteit ari padūmu laikā. R. Ezerys kruojuma stuostūs vīnaiž atkluotys obejis Latgolys pusis – i skaistī skoti, i cylvāku nabadzeiba.

Azari rakstneicai ir golvonais Latgolys ainovys reprezentātuojs, a jiusmys izsaceišonai par jim jei atroduse originalus tālus, pīmāram, stuostā “Ziepju gabaliņš” mozu ezereņu saleidzynoj ar spīgeļa suči: “Un tagad sēdu pie ezeriņa. Tas ir pavisam neliels, apbrīnojami dzidrs un tik mierīgs, ka pat vējainā laikā nezaudē līdzību ar spoguļa lausku, kas kopš gadu gadiem guļ aizmirsta ieplakā starp koši zaļām, smaržīgām kalmēm. Tādu ezeriņu Latgalē ir desmitiem, varbūt simtiem…

Kad pāri pārskrien vējš, ezeriņš klusē, brāzmām atbild tikai bērzu birzīte. Arī šādu birzīšu Latgalē ir desmitiem, varbūt simtiem… Bērzi stāv kalnā, baidīdamies nokāpt zemāk, lai nesamērcētu baltās tāšu zeķēs ieautās kājas, un tikai iztālēm spoguļojas ūdenī lepni, smuidri, uzmetuši plecos vieglus lapu plīvurus.” (6)

Atsajiedzit nu sapyna par romantisku zemis styureiti, kur pats Dīvs izsvaidejs breineiguo dabasu spīgeļa sučis. Jamuos atsaspīgelej, ka Latgolā dzeivoj vysnabadzeiguokī i vysvairuok bādu nūspīstī cylvāki. Stuostā “Dāls” kūkus i ākys raksturoj ar cylvāku eipašeibom, kai “krūplys”, “vacs”, “atbuods”, “malns” ‘nateirs’, “oklys”, pīmāram: “Pāri mazajai sādžai kroplos zarus pleš milzīgs vecs vītols ar stārķa ligzdu galotnē. Laika zoba apgrauztas ēkas kā vecumvecas, citiem un pašas sev apnikušas sievas sakņupušas tup pakalnē. Apsūnojuši jumti. Melnas baļķu sienas. Pusakli logi, pa kuriem uz garāmgājējiem raugās ziedošas ģerānijas un bērnu ziņkārās acis. / Dzimtā Elstu sādža… Nabadzīgā Latgales sādža. Franča šūpulis. Franča bērnības pasaule.” (134)

Stuostā “Ziepju gabaliņš” nabadzeiba personificāta par vysur kluotasūšu byuti, nui, kaulaina sīva, cik ti vajag, kab puorsameitu par Kaulainū…: “Pa tumšu, pāris plaukstu lieluma lodziņu uz mums nīgri raudzījās nabadzība. Nabadzība glūnēja no izdrupušajiem pamatiem. Nabadzība sēdēja uz sašķiebta soliņa pie pirts sienas. Nabadzība tupēja uz ieplaisājuša māla poda, kas bija uzmaukts uz mieta. Un, kad mēs atvērām durvis, tā bruka mums virsū no visām pusēm no krāsnsaugšas, galda, pie sienas pakārtā krucifiksa, koka lāvām, pāris nekrāsotajiem ķebļiem pelēka, izkāmējusi, kaulaina sieva, ienīsta un uzmācīga: nabadzība.” (10) Es nūtycu itai vizejai. I nav te nikaidys padūmu propagandys par švakajim Latvejis breivvaļsts godim.

Voi latgalīšim naīīt pruotā, ka jim pošim ari vajadzātu sagribēt dzeivuot lobuok?  

Latgolys vītys i cylvāki

Stuostā “Dāls” par varūneigū pogosta partorgu Franci Laizānu, kuru nūgivuši mežabruoli, piec šudiņdīnys nūstuodnem pusem vajadzātu apsamaineit vītom: Fraņčam vajadzātu byut mežabruoļam, a tim puorejim – čekistim. Stuosts uzrunoj ari tamā formā, kurā pīraksteits. Gols golā psihologejis i vyspuorciļvieceibys lykumi dorbojās obejuos pusēs, ari storp čekistim varēja gadeitīs lobs cylvāks, a nacionalajim partizanim – atrībeibys ašņa olkoni zviereigi nacylvāki. Cylvāka nūbeņdiešonu redziejs pusaudzs te sajuktu pruotā, lai voi kuo dāls jis byutu.

Autore darbeibys vītu nūsaukuse par Susātivu mežu. Var just, ka latgalīšu vuords “susātivs” ‘āna, spūks’ jai patics, piersti nīziejuši naparostū vuordu likt lītā baisuokys nūskanis radeišonai. Varbyut drupeit puorspeilāts – Susātivu mežs īsadarātu puosokā, na realai videi. Sovutīs puorejī vītvuordi – “Vilkugala pagasts”, “Elstu sādža”, “Seiļu purvs”, “Skudru sala” – pa daļai reali Latgolā atrūnami. Cytaiž autore reikuojusīs stuostā “Ziepju gabaliņš”, kur vītys nav sauktys vuordā, dūmojams, ar pīmynātū “K. rajonu” dūmuots azarim boguotuokais Kruoslovys rajons.

Stuosta “Kad klīda migla” darbeiba nanūteik Latgolā i na par latgalīšim tys ir, tok tī nu Latgolys ir kaida kolpyune Marija, kurei “apaļīga un sārta, gluži kā nogatavojies ziemas ābols, staigāja līdz vēlam rudenim basa..” (20) Nu juos kluotīnis viņ, dūmuot, syltuok palīk. Juos liktiņs izstuosteits vīnā ryndkūpā, i nu tuo nūjaušoms ari par juos dzeivi pyrma i piec: “Šķita, ka dzīves prieka pilno sievieti sagrāba pēkšņas ilgas pēc pakalniem, ezeriem un sidrabotajām birzīm dzimtajā Latgalē, kur viss likās citāds, labāks. Bet varbūt tās bija skumjas par sūro kalpones likteni, sapņi par citu dzīvi, kur viņa būtu ne tikai kalpone un ne tikai sieviete, bet arī cilvēks. . . Vai arī viņa domāja par savu Donatu, plecīgo Krauklēnu sādžas stiprinieku, kas tagad bija Sarkanajā Armijā. Marija nekā nestāstīja. Un Ilze nekā nevaicāja.” (56)

Titulstuostā “Un ceļš vēl kūp”, natipiski latgalīšim deļ juo nūsadorbuošonys, pats vacuokais nu zvejnīku izaruoda Jezups. Jis ir tys, kas eistā vītā i laikā pasoka dzeivisgudru atziņu. I jamuos ītvarts ari pa latgaliskai kulturys zeimei.

Latgolā saprūtamys kulturys zeimis

Vīnā epizodē Jezups soka: “Ikviena bēda ir jāsadziedē. Nedrīkst ļaut, lai no tās kā no vienas nezāļu sēklas sazeltu vesels pulks un pāraugtu pāri visam labajam, tā!” (302) Te pīmynātais lobuos sāklys i nazuolis pretstatejums līk atguoduot Mateja evaņgelejā Jezus Kristus pasaceitū leidzeibu par lobū sāklu/nazuolem (Mt 13: 24–30; 36–43), 20. g. s. I pusē latgalīšu publicistikā itei leidzeiba bīži izmontuota, pat Rēzeknē 1921. i 1922. godā izdūtais Eduarda Kozlovska lementars (ābece) nūsaukts “Lobō sākla”. Partū jū var skaiteit par latgalisku kulturys zeimi. Ka jū atrūnam R. Ezerys prozā, tod aplausi rakstneicai par latgalīšu “drēbis” pazeišonu.

“– Ko nu jūs tēlojat baptistus, – pavisam saskaities ierēcas Eņģelis, – kurš tad neiemet savu grādu? Varbūt tu, Jezup, no šodienas esi šņabja pretiniekos ierakstījies?” (282–283) Tys, ka taišni Jezupam kai latgalīšam adresāts itys “puormatums”, nav najauši. Latgalīts vyslobuok zyna ironiskū frazeologismu “baptistūs īsaraksteit” ‘atsatureit nu alkohola’.

20. g. s. 20. godūs baptistu tālu tautys apziņā aktualizēja Latgolys bazneickungi, katuoļu prīsters i lugu raksteituojs Bronislavs Vaļpitrs izdeve pat brošuru “Kas tī taidi ir baptisti?” (1928), kuramā baptistus raksturuoja kai kristeiguos ticeibys pretinīkus (naatsatīcynojit iz myusu dīnom!) i pat napīminēja, ka jī ir nadzāruoji i attureibys veicynuotuoji.

Tauta tū uztvēre emocionali i asociativi pa sovam. Dzāruojs kotrā attureibnīkā varēja īraudzeit “baptistu” – ticeibys smuodātuoju, sevi, prūtams, pīzeidams par eistynū ticeigū.

Itū frazeologismu “baptistūs īsaraksteit”, pīmāram, atrūnam Ontona Rupaiņa lugys “Laikmetu maiņa” (1930) korumpātu īruovieju dialogūs, R. Ezerys stuostā apsauciejs par baptistu i šņaba pretinīku merkavoj truopeit Jezupa pateibā, runojūt stuostu saraksteišonys laika volūdā (50. godūs vuords “identitate” beja svešs), – kas tu par latgalīti!? Te mes vēļreiz redzim, cik zynūša latgalīšūs beja izcyluo latvīšu prozaiķe, a itūs juos stuostus var īlikt ari latgalīšu plauktā.

Stuostu kruojuma “Un ceļš vēl kūp” digitaluo verseja ITE.