Intervejis autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Pušmucovys kulturys noma vadeituoja Inta Domarka dzymuse, auguse i vysu laiku dzeivuojuse Pušmucovā. Sarunā par juos vītu atsakluoj svareigys vierteibys – paaudžu saikne, dareitgryba, sasadorbuošona.

Kas, jiusupruot, nūsoka tū, ka cylvāks palīk sovā dzymtajā vītā, atrūn te nūsadorbuošonu voi dūdās paceli?

Leluokai daļai cylvāku, ari myusu pogostā, sāta ir tī, kur tu esi pīdzims, kur tāvs i muote, kur dzeivuojuši dzeds i baba. Ari maņ taipat. Es te asu pīdzymuse, kur es īšu? Cylvāki Pušmucovā i muna mama ir sacejuse: “A kur, ka na te, myusus gaida kas lobuoks?” Ir daļa cylvāku, kas īsadūmuojuši, ka cytur ir lobuok. Jī aizbrauc, bet ir kaids dzeivis periods, kod jī atsagrīž. Ka na pavysam iz Pušmucovu, tod vysmoz Latveju.

Ite, sovā dzymtajā vītā, mes asam svareigi taidi, kaisi  mes te asam. Aizbraucūt iz cytu vaļsti, mes asam vīnkuorši cylvāki, tī nivīnam nav svareigi, kas mes asam, nu kurīnis asam.

Tod jau jiusu attīceibys ar sovu vītu veiduojušuos piec palicieju scenareja. Tik vīnkuorši?

Tān taida saprasšona. Vyspuor bierneibā i školys godūs, mes dzeivuojom Pušmucovys centrā leidzeigi piļsietnīkim, maņ dzeivuoja leidza dūma, ka es nikod nadzeivuošu laukūs – es tok grybu iz piļsātu! Bet nasoki nikod “nikod”! Dzeive mami nūlyka, tī kur nūlyka. Es teņuok palyku. Apstuokli.

Jauneiba ir jauneiba – satyku sovu mīlesteibu, veiduojuos saime, bārni dzyma maņ gona agrūs godūs. Pušmucovā mums īdeve dzeivūkli. Veirs atguoja nu piļsātys, jam tūreiz te īdeve dorbu, tūlaik vēļ kolhoza laikā tys beja īspiejams. Tai mes te palykom. Tikpat labi mes varējom aizīt iz piļsātu, pi veira iz Ludzu. Tys beja cīš svareigi, ka jaunai saimei īdeve tū dzeivūkli. Tān taidu īspieju nav, bet byutu cīš labi, ka ari byutu. Tod daudzi byutu palykuši laukūs.

Kai atkluojot sevī kulturys darbinīka aicynuojumu?

Vuiciejūs es pavysam cytu. Muns veirs beja muzykants, es, braukdama jam leidza, pabeju vysaiduos vītuos. Redzieju daudz izadavušu, breineigu pasuokumu, es pat apbreinuoju itūs kulturys cylvākus, kuri tai realizej sovys idejis, dora i roda nu nikuo. Es tymā laikā pat naaptvieru, ka es ari spātu. Tai es brauču, pīsadaleju, apbreinuoju.

Vīnā šaļtī, 2000. godā, Pušmucovā vajadzēja tautys noma vadeituoju, vīnkuorši guoju i pīsasaceju, pat naaptvardama, spiešu ci naspiešu tū izdareit. Tautys noma 25 godu jubilejai ar bibliotekari Ilgu Baziļeviču pietejom juo viesturi. Izaruoda juo vadeituoji leidz munai atīšonai ik piec div treis godim mainejušīs. Es smejūs, ka asu te cīš “aizakaviejuse”.

Tūlaik vaļstī mainejuos ari kulturpolitika – pogosta kulturys dzeivi i reizē kulturys nomus suoce atzeit par vierteibu, beidzūt tyka pasaceits, ka kulturu ari vajag, jau pat konkretim pasuokumim suoce leluokus leidzekļus pīškiert. Agruok kulturai vyspuor daudz mozuok leidzekļu i vysa puorejuo atvēlēja, a koč kai tei kultura eksistenci izvylka.

Tai suoču struoduot kulturys jūmā. Es dzeivē nikod nasaturu pi dorba, itūreiz nūdūmuoju, ka pastruoduošu, cik maņ tuo spāka byus. Es car dzeivi īmu ar teicīni, ka es pi dorba nasaturu, lai dorbs turīs pi mane. Cikom 21 godu vodu kulturys nomu, dorbs ir turiejīs pi mane, na es pi juo. Asu taids cylvāks, ka maņ nav svareigi byut vadeituojai, varu struoduot ari cytaidus dorbus. Bet maņ pateik, ka tys muns dorbs turīs pi mane.

Ir taids stereotips, ka kulturys darbinīki parosti svātkūs struodoj, kod cyti atsapyuš i bauda pasuokumus. Voi tam pīkreitat? Kai i kod svātkus sviņ kulturys īstuožu vadeituoji?

Bet kulturys darbinīki struodoj leidz svātkim, a svātku pasuokums jau ir rezultats i gondarejums par padareitū dorbu. Mes ari atsapyušom, vysu pīskotūt i pat vodūt pasuokumu.

Es kai kulturys darbinīks asu priviligāts cylvāks, nikod svātkus navajag svinēt vīnai – vysod lobi cylvāki apleik. Ari Zīmyssvātki, Leldīne kulturys nomā ir prīceigi momenti.

Saime jau ari napaleik sātā, dūdās leidza iz pasuokumu i breineigi pavoda laiku. A saimis lūkā svātkus var nūsvinēt ari ūtrā dīnā. Nav tik troki!

Pastuostit par sova kulturys noma amaterkolektivim, kas par cylvākim jimūs īsasaista?

Kod atguoju struoduot, beju jauna i sprauna, kaidus kolektivus tik es nagribieju! Tūlaik koč kaida samoksa kolektivu vadeituojim nu pogosta ari jau beja. Kaidus godus pīcus, varbyut ilguok beja vokalais jauktais ansamblis, vairuoki deju kolektivi – bārnu, diskodeju, sporta deju, pat teatri spēlēt pamieginuojom, folklorys tradicejis naiztryukstūši kūpta vysod. Vysa kas Pušmucovā nūtyka. Tod kūpā ar kolektivu vadeituojom izsacynuojom, ka patīseibā kolektivu daleibnīki taidūs kai div kūdulūs sasadola. Daļa grib dzīduot, a jaunuo paaudze – vairuok kustētīs i doncuot. Par dzīdūšajim ryupi pasajāmuse Ināra Dovgiallo, a par doncuotuoju raitū sūli atbiļd Inese Mikaskina.

40 godus pastuov Pušmucovys etnografiskais ansamblis “Olūti”, daudzi nu pyrmuos vacuokuos paaudzis jau myužeibā. Jimā dzīd treis paaudzis, dzīd vasolom saimem, ir talanteigi jauni puiši, ir vacuokys kuņdzis. Itys ir dzīdūšūs kūduls, tod nu ituo leluo dzīdūšuo kūdula izaveidoj periodiski kolektivi. Nu dzīdūšūs veiru i jaunūs puišu izaveiduoja puišu sastuovs. Jī guoja iz atseviškim mieginuojumim, pasuokumūs prīcynuoja cylvākus pi seve, ari brauce cīmā. Kur vajag pasuokumim solistus voi duetus, spieceigi dzīduotuoji pa rūkai. Cikom jaunīši vuicejuos Pušmucovys pamatškolā, mums beja spieceiga popgrupa “Heijā”. Tī poši jaunīši dzīduoja ari etnografiskajā ansamblī. Tod jī pajuka, bet kod cīš maņ iz pasuokumu vajag, tod jī sabrauc i padzīd.

 Cyblys nūvodā vysu laiku beja dzīdūšūs saimu svātki, nu Pušmucovys tī pīsadaleja etnografiskajā ansamblī dzīdūšuos saimis. Tys ir ansambļa vadeituojis Inārys nūpalns, ka jei itūs dzīdūšūs i talanteigūs cylvākus kūpā salasejuse, ka spiej kotrā daleibnīkā saskateit juo eipašū talantu.

Etnografiskais ansamblis ir myusu leluo vierteiba. Vysvairuok pateik dzīduot vysim 18 kūpā, tod dzīsmei saīt vysleluokais spāks i skaniejums.

Dūmoju, ka etnografiskajā ansamblī dzīd spieceigi i dareit grybūši cylvāki. Jī varātu tū mieginuojumu laiku atsēdēt pi televizora i nikur naīt, daļa taidu ari ir myusu pogostā. Bet nā, myusu dzīduotuoji poši grib dareit, tu jūs aicynoj, jī atbolsta tevi. Breineigi.

Nu doncuotuoju mums stabils 1.–4. klašu kolektivs, kas skaituos zam kulturys noma. Tei jau byus nazkuruo paaudze. 1998. godā salaseitī doncuotuoji beja spieceigi, ka nu bārnu izauga par jaunīšu deju kolektivu. Jī atdoncuoja garu sovys dzeivis pūsmu. Cytreiz ar doncuošonu tik vīgli kai ar dzīsmi naīt, drupeit leluokim pasaruoda “šudiņ grybu, reit nagrybu”. Bet mozajim gon acs speid, smaida i vysi grib doncuot. Jauni tārpi mums sašyuti, bruņči meitinem kupli i skaisti. Kod vosorā iz Dzīšmu svātku fiļmiešonu apvylkom jaunūs tārpus, meitinis aiz prīcys grīzēs. Tārps bārnu paceļ i disciplinej, jis izreiz jiutās svareigs.

Kod es Inesei pasoku, ka maņ vajag pasuokumā natautysku deju, jei savuica bārnim kū modernu voi ritmisku izguojīni. Nav tai, ka jei pasaceis: es te tautys deju kolektiva vadeituoja, vaira nikuo nazynu. Inesei – deja, Inārai – dzīsme ir jūs dzeivis pīpiļdejums, juos dora na viņ tū, par kū tiks samoksuots, bet ari tū, kas tūbreid juodora. Taidi cylvāki ir myusu leluo vierteiba.