Intervejis autore: Ilze Sperga portalam lakuga.lv

Saruna ar dzejneicu, gordumu cepieju i mamu Mārīti Slišāni saīt storp tortim, dzejūlim i bārnim. Bet juos dzeja ni tyvai nav par tortim, jei ir dziļa, eksistenciala, puordūmom boguota. Pi juos tortu dzeja ir kai vēļ vīna zamgarša voi piecgarša. Mārītis dzeju skaitit ITE.

Verūs iz tovu tortu feisbukā, skaitu tovus dzejūļus. Tei ir tik interesanta simbioze, div radeišonys sūpluok – literatura i kulinareja. Kū vīgļuok radeit – dzejūli voi tortu? I kuo tev šūgod ir saguojs vairuok?

Paļdis, ka īraugi i “nūgaršoji”. Ka par daudzumu, varu drūši apgolvuot – tortu saradeits vaira nakai dzejūļu. Ka videji 30 torti mienesī, tod godā tys ir 360, moš mozuok, moš i vairuok. Golvā moš es kū pīdūmoju, sadūmoju, bet cik daudz napīrokstu!

Runojūt par par vīglumu voi gryutumu. Es saceišu tai, ka gryuši ir tod, ka tys ir pīspīdu kuortā –  sevkurs dorbs, ka teik dareits pīspīdu kuortā, naīt vīgli, ir gryuši. A ituos obejis lītys mani naspīž nivīns – es juos doru, partū ka maņ tys prosuos pošai, maņ tys pateik. Es tortus puorsvorā capu pa naktim, partū ka maņ tūlaik vajag byut vīnai. Es tik daudz laika pavodu capdama, ka tuos vysaiduos dūmys, sajiutys, emocejis manī vysu laiku klejoj, kuortojās, beidej vīna ūtru, stumdej, gryusta… Maņ juos ir juoizlaiž nu seve…

Koč gon rokstu es jau seņ. Nu pamatškolys. Maņ pateik raksteit, bet naprūtu sasistematizēt. Saīt haoss! Agruok varieju raksteit koč kaiduos kladēs, būrtneicuos, piečuok vīnkuorši sev syuteju eiszinis, ka kas golvā sasatyka. I tai syuteju, syuteju ilgi… Cikom vīnu telefonu nateišom izmozguoju, vēļ cyts nūmyra i navareju tikt īškā, bet nabeja muoceibys…

Kod nateišom vairuokus dasmytus, moš symtus sovu SMS izdziešu, izarauduoju, izadusmuoju… Apsasiežu i saceju: “A kas ta vaineigs? Poša viņ vaineiga, ka navari kur cytur saglobuot.”

Nabeja jau tikai dzejūli. Tī reizem beja vīnkuorši kaida sajiuta pat aiz vīna vuorda, aiz vīna teikuma vasals stuosts nu puordzeivuotuo. Sova veida dīnysgruomota. Maņ pateik pacyluot, atrast, palaseit – tod vyss atsagrīž. Tuos dīnys sajiutys, tuos dīnys radzātais…

Vīnkuorši, es asu taida, ka maņ pateik byut vīnai ar sevi i sovom dūmom… Es bārnim smejūs – jiusu mama ar putnim golvā i klāvā (smejās).

Kod tortu apād, palīk tikai fotografeja. Kas palīk piec dzejūļa, kod jū puorskaita cyti? Cik svareiga tev ir auditoreja?

Gribīs ticēt, ka tī, kas izlosa munu raksteitū ari grib “pagaršuot” viel. Bet tai nūpītni – es tū doru vairuok tūmār seve deļ, deļtuo ka tys vyss ir nu seve man juoizlaiž. Tik pylns, sakuopynuots tamuos cepšonys stuņdēs, pošai ar sevi. Tod palīk vīgļuok, ka asu palaiduse, atsādynuojuse…

Vaira nasagrib raksteit SMS – ka nu otkon izadzēss, pazuss… Bet namaluošu, ir pateikami, ka ir kaids, kas “izgaršoj” munu raksteitū, pīroksta koč kū. Tys līk padūmuot, ka koč kas ir ari manī eipašs.

Nav vīgli byut mamai i raksteit. Bet tev vēļ ir ari saimisteiba, tev ir bārni, tev ir tovi torti. Pa kuru laiku tu tū vysu paspiej? Kod tu roksti? Deļkuo? Kas ir tuos temys, kas tevi paceļ viers kasdīnys voi līk apturēt skriejīni, nūstuot tekstā?

Es asu mama treis bārnim, mums ir treis gūtenis, cipeitis, div suni, seši kači… Nu juosoka – a nikuo i napaspieju. Vyss tai īsuokts, napabeigts. Maņ jau grybātūs, kab byutu. Bet saprūtu – a kas ta izdareis tūs munus dorbus munā vītā? Nivīns. Kai jau pīminieju – haoss. Par moz tūs stuņžu dīnnaktī.

Bīži mani īzaslādz bārns – grybīs nūsaslēpt, īleist kur, sasaraut komulī, tymsumā, styurī i parauduot, tod pantūs izkrateit sovys emocejis tekstā… Iztaisnuot muguru i īt izdareit kasdīnys dorbus.

Palīk, redz, duorzs aizaudzs, puču dūbe pi balkona – usnēs, gruomatu plaukti kruoj putekļus… Sapynu tik daudz, bet beistūs sepinēt koč kū lelu. Es mozim, mozim sūleišim, aizakavejušim sūlīšim īmu iz prīšku.

Laikam jau minieju – es cīši vysu uztvaru ar saasynuotom emocejom, reizem varbyut puorprūtu, na tai saprūtu. Kod manī sakuop emocejis, tys sasajauc ar radzātū, dzierdātū, justū, ilguotū i tod piersti vīnkuorši izdrukoj…. Es bīži pat napuorskaitu.

Kū tuoļuok, tī torti palīk nu skota sarežgeituoki, kruošņuoki, boguotuoki. Tev ir sovs rūkroksts tortu cepšonā? Bet cik vīgli atrast sovu rūkrokstu literaturā? Cik vīgli ir byut Ontona meitai – taišni literaturā. Niu ari – Annelis muosai? Cik vīgli voi gryuši ir raksteit ar uzvuordu Slišāne i Upītē?

Es laikam saceišu tai – es eisti nadūmoju i nasaleidzynoju. Es asu es. Nui, Ontona i Irēnys meita, nui, Annelis, Lienītis i Andra muosa, nui, Matildis, Adelis i Ontona mama, i es taida byušu vysu laiku – jūs meita, jūs muosa, jūs mama… Bet es asu – Mārīte.

Es vysod asu lapovusīs par sovu saimi, ar jūs dorbim, sasnāgumim. Ir vīgli bejs byut Ontona meitai, vysod ir bejs vīgli. Bet tys ari izlīk koč kaidu atbiļdeibys sajiutu, naapzynuoti ci apzynuoti. Gribīs, lai tātam, mamai, bruoļam i muosom ir lapnums i prīca par mani.

Es ari asu sacejuse – es jaunuokuo, maņ mozuok tics koč kuo, asu vairuok apdaleita (smejās). Mes eistineibā kotrys asam pavysam sovaduoks.

Bet, nui, ka par rūkrokstu, dūmoju, ka es vys vēļ asu mekliejumūs. Maņ ir aizsuokti vysaidi dorbi, cytam jau padsmit godi, kaids dorbs aug leidza ar bārnim… Kod pīdzyma muna pyrmuo meita, muns pasauļs apsagrīze… iz breidi apsastuoja. Tys 2010. gods, nui, i vēļ decembris, gryuši, tātys aizīšona… Kab nasajuktu pruotā, suokumā gluobe stygys, kas staiguotys ar tātu, dorbi, kas dareiti ar tātu, i muns mozeņais bierneņš, kas pacīteigi vysod gaideja mani sev sūpluok…

Raksteju puosokys bārnim, raksteju taidu cyklu “JEI i jis”, raksteju burtu paņteņus, stuosteņus bārnim, kur ceņšūs īkļaut apleicīnē svareigus vītvuordus… Nalelus prozys gobolus… Bet vyss tai īsuokts i nūlykts koč kur, lai “sasamarinej”. Partū ka tī ir dorbi, pi kuo juostruodoj – juoatrūn laiks, juoapsasāst i juostruodoj. Pagaidom maņ tam laika datryukst.

Vysod ir patics tys, kai jiusu saime turīs pi sova. Ontona dzejūļs par tū, ka tu navari sovejam dareit puori, ir kai sova veida moto jau kuruos paaudzis dorbam i darbeibai. Ari daudzi teve captī capumi i recepti – vacais i seņ aizmierstais, bet gūdā caltais. Kai Tu atrodi i izsleipieji sovus receptus?

Maņ nikod nav bejs koč kaidu elku, favoritu, nikod naasu fanuojuse par koč kū, grīzuse biļdeitis, lepejuse plakatus. Maņ vysod tāta bejs ideals, gudreibys, veirīša etalons. Maņ jis vysod licīs tik gudrs, tik gudrs.

Tai es augu ar lapnuma sajiutu, ka maņ ir taids tāta. Vierteibys, kas ir īlyktys jau nu dzimšonys – latgaliskais, sovys pusis pīdereiba, cīns, mīlesteiba. Tū nikuo navar izraut, var mieginuot aizbēgt, bet voi tys ir vajadzeigs? Mieginuoju – tū nūžāloju, taipat atvalk atpakaļ.

Es raugu sovim bārnim paruodeit sovu bierneibys garšu i smuordu – ka mes varim tik daudz kuo sataiseit nu tuo, kas mums ir. Kai smejūs, na jau veikala plauktūs ir tī gordumi. Lai saprūt, ka gordums ir ari ībraukt ar pierstu meiklis bļūdā, nūlaizeit miksera slūtenis, izkaseit pylnpīna buņdžeņu. Nu nasaīt jau tai – veikals puorspiej, jim tī vyss līkās vairuok kārdynūšs.

Maņ ir daudz par kū saceit paļdis bruoļam. Es vysaidūs Upītis svātkūs taisu gordumu cīnastus. Kod atbrauc gosti, ari capu gordumus, leiguošonai vuoreju sīrus.

Tān atceriejūs – kod tātam vajadzēja Upītis muzeja pasuokumim, izstuožu atkluošonom, ari tod es tātam cepu vysaidus peirāgus cīnuošonai.

Kas ir tovys saimis Zīmyssvātku iedīni? Kai sagaideisit Jaunū godu? Kas byus iz tova golda Vacuo goda vokorā?

Jau nu bierneibys Zīmyssvātki beja gaideituokī svātki. Tei gataveišonuos, jau vairuoku nedeļu garumā. Suokumā cepe mama, vacuokuos muosys, bruoļs. Ka jau es drupeit paaugu, vysa gordumu cepšona beja iz mane. Atcerūs, veiduoju sarokstus (tāta maņ vysod lyka) – kaidus capumus cepšu, cik vajadzēs cukra, ūlu myltu. Ūlys kruojom div mienešus, nabeja jau tik daudz cipeišu. Bet tai myusu saimē vysod beja 12 iedīni iz golda.

Mums 24. decembris ir Kūčys dīna, kod nasam egleiti iz muojom, sapuškojam. Vokarā piec vysim dorbim sāstam pi sakluota golda. Biernībā piec tātys runys mes dalejomēs ar kaladom. Golvonais pyrmais iedīņs – kūča, piec tam jau aizīt gryusle, galis, rosoli, kuopusti, zierni, pupys i vyss cyts.

Tī beja svātki. Lai cik mes jau byutu daudz, vysod spīdemēs vysi ap goldu. Tys veiduoja taidu styprū sajiutu, ka placs pi placa durās, ka pāda aiztyka ūtra pādu, ka vīns ūtram padevem iedīni, ka myusu bejs cik daudz… Tān mamys ar tātu vairs navā, tān vairuok vyss nūteik kotram bārnam sovā saimē ar sovim bārnim. Grybātūs jau tū vysu kūpā saīšonu. 25. decembrī piec vakareņom ustobā pi egleitis – apduovynuošona, dzīsmis, rūtalis.

Vacgoda tradicejis – vysod lejam laimeiti, goldu nataisam vaira tik puorbuoztu kai Zīmyssvātkūs. Tei laimeišu līšona ir breinumains pasuokums, kod vīns aiz ūtra vacā kauseņā laidynojam laimeitis, rūka miļzeigā, syltā tātys cymdā, iudiņa spaiņs, kur izlejam izkusušu alvu, kas puorsavierš par koč kū nasaprūtamu. Piečuok iz ladsskapa ar sveci taisom ānys i pietejom, kas tī saguojs.

Varbyut vari īdūt kaidu puorbaudeitu i vīglu receptu taišni itam zīmys laikam?

Kai soldonū iedīni, gordumu nūsaukšu tuoraga sacapumu – tys gordums ir nu tātys, jū cepe tāta, i maņ jis vysod garšuoja. Jū var ēst vīnu pošu, jū var ēst pi čaja, kopeja, jū var ēst ar ūgu keiseli.

Jamam kilogramu tuoraga, īlīkam 8 karūtis cukra, paceņu vanilina, drupeit suoļa, 4 karūtis skuobuo kriejuma, 7 karūtis mannys, 5 ūlu dzaltonumus i vysu labi izmeicam.

Tod ūlu boltumu sakuļam styngruos putuos i īcylojam tuoraga masā. Kluot piec patikšonys – rozīnis, kaļteiti augli, ūgys, sukadis. Apvylojam myltūs i īcylojam meiklē. Piec tam cepešponnu izsmierejam ar svīstu, salīkam “Selgys” capumus pa vysu apakšu, viersā līkam meikli, a pa viersu mozus svīsta piceņus. Capam cepeškruosnī 25–30 minotys 180 grādūs. Goooords! Smuordoj vysa muoja.

Voi tev saīt laiks skaiteišonai i kas ir gruomotys, kū byutu juopuorskaita kotram – vysleidza latgalīšu voi pasauļa literaturā? Kas ir tova spāka gruomota? Voi kuru byutu gribiejīs pīraksteit pošai?

Gūdīgi atsazeišu, moz saīt laika skaiteišonai. Pādejūs godus vaira bārnu gruomotys, puosokys. Bet ceņšūs, ceņšūs kaidu lopyspusi, kod drupeit atrast laiceņu. Es dzeivoju muzejā / bibliotekā (vysur tātys i mamys lītys, myusu biernība), maņ vysys ustobys pylnys ar gruomotom, tik jem i losi. Pasaraus – atrūni kuo nadzierdāta. Tān decembrī skaitu Džonu Grišamu, atbiļdis nav – deļkam. Stuovēja tātam plauktā, i saprotu – naasu skaitejuse.

Naseņ meitys īspaidā puorskaiteju Astridys Lindgrēnis “Mio, manu Mio!” vyspuor – piļneigi ar sovaiduokom emocejom skaiteju kai bierneibā. I tai ir ar vysom gruomatom, kū tādin skaitu. Līkās – nimoz nav bārnu literatura, cik dzili var tī īsavērt. Varbyut tai naīsadūmuotu puorkaiteit vairs tai, kas skaiteits bierneibā, bet labi, ka bārni aug.

Maņ nav ilgi juomeklej atbiļde, kas ir muna spāka gruomata. Tuos vysys ir munys tātys gruomotys, tys atkareigs nu dīnys emoceju. Bet tātys “Čipierksneiti” es uztveru kai sasatikšonu ar tātu, tī atrūnu spāku.

Varbyut ir daguojs laiks sovai dzejūļu gruomotai?

Iz ituo vaicojuma navaru vēļ atbiļdēt, jū nikod navar zynuot – kod ir tys eistais laiks. A varbyut i tādin, a varbyut i nikod. Ka byutu, byutu iz Zīmyssvātkim duovonys (smejās), varbyut iz nuokušajim?

Kaidi ir tovi jauna goda plāni?

Eisumā sokūt – pīpiļdeit bierneibys sapynus. Vīns – palelynuot “MaGaLiņa” cipeišu gonompulku, ūtrais – sataiseit sovu “MaGaLiņa” gordumu captuvi, kur varātu na aiz durovu sasatikt ar gostu, a apsasēst pi čaja, pasarunuot, taiseit tī meistarklasis i degustacejis. Cīši caru, ka koč vīns pīsapiļdeis.

Gribīs īsavuiceit savaļdeit sovys emocejis, vaira īsamuoceit saplānuot laiku, byut taidai mamai, kas īdvasmoj! Sapynu daudz, i es tycu – pīpyldūt biernībā sepinātū, cylvāks var byut laimeigs. Teišom cīši grybātūs eistynuot. Partū ka “Upītē dzeive jauka”. Lai vysim ir kū sapņuot! I lai vysim lobī sapyni spiej eistynuotīs!