Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

“Volūdu sāta” (“Valodu māja”) izdavuse Marijis Dzeislys dzejūļu kruojumu-dzeislinīku “Vysta smierts” ar vuocu fotografis Elēnys Helfrehtys fotografejom (Elena Helfrecht, 1992), informej Volūdu sātys projektu asistente Kristiāna Kampare.

Laikā, kod par latvyskū identitati i latvyskumu teik runuots kai politiskuos tribinēs, tai socialūs teiklu anonimajā vidē, latgaliskuo identitate i latgalīšu rokstu volūda Latvejā vys vēļ atsarūn aiz taida kai naradzameibys pleivura. Ir daguojs laiks itū veļumu nūraut. Runa nav viņ par volūdys – saprūtameibys – barjeru, bet par gribiešonu īraudzeit i apsazynuot tū, cik mes asam daudzveideigi. Runa ir ari par izpratni i zynuošonom par tū, kas veidoj latvyskū i kas veidoj Latveju.

Nūviertejūt i prīškteču, i laikabīdru davumu latgalīšu volūdā raksteituo vuorda radeišonā, ar dzejūļu kruojumu-dzeislinīku “Vysta smierts” (‘vystys smierts’ i ‘vysa tei nuove’ – vuordu spēle) latvīšu literaturā īīt jauna, pošapzineigs i skaļs bolss – Marija Dzeisla.

Marija Dzeisla – tys ir pseidonims, aiz kuruo nav juomeklej personeiba, bet gon plyustūša identitate, kas puorsamej atkareibā nu viestejuma i pat spiej puorsavītuot laikā. Autors, kurs sovu personeibu grib paturēt nūslāpumā, dzeislinīkā koncentrejās iz asameibu ite i tān, akcentejūt jū taidu, kaida jei veidojās sasaistē ar viesturi, dzymtu, vītu cauri laikim. Marijis Dzeislys dzejā eksistencialisms daboj latgalisku seju, jamā pīredze, viesture, montuojums sasavej ar sadzeivis realejom, kaidys juos ir šudiņ pandemejis apstuokļūs Latvejā, Latgolā, jū boguotynoj ironeja i truopeigs humors. Eipaša tālaineiba – spieja savītuot kosmiskū, suocūt nu zvaigžņu i planetu, beidzūt ar politiskajom nūtikšonom pasaulī i Latvejā, ar nīceigū, pīmāram, babys lupotu deči voi talāna dzimšonu – ir tys, kas dadūd Marijis Dzeislys rūkrokstam pateikamu sovpateibu. Tys ir ari īmeslis, parkū ar Marijis Dzeislys dzeju ir vīgli identificētīs, pat tod, kod naesi nu Latgolys. Marija Dzeisla skaiteituojā īkustynoj kai atmiņu, tai ašņa dzeislu, kas nūvad pi ciļvieciskuos eksistencis izejis sakņu. Tys ir laikmeteigi, unikali i uorkuorteigi napīcīšami itymā laikā, kod politiski motivātu reiceibu rezultatā asam īmīgti izsvērt, kas mes asam, kas ir myusu saime, kas ir myusu naceja.

Marija Dzeisla publicej dzeju škārsteiklā nu 2016. gods, i juos atbaļsteituoju lūks nu tuo laika ir palics īvārojams. Pi vairuoku juos “Facebook” profilā publicātim tekstim nūvārojama interese par vacumu, dzymumu i tml., bet vysys diskusejis vys nūsaslādz ar apziņu, ka ituos detalis nav svareigys, kab izjustu saikni ar tekstu, kas palīk par centralū sasaistis objektu, bet Marija Dzeisla – par bezapzinis bolsu.

Dzejnīks Māris Salējs: “Marija Dzeisla iznierst nu škītamuos nakurīnis. Varbyut nu tuos apvidus, iz kuru trymdā myusu erys 8. godā izsyuteits Ovidejs, kab pīklīgtu turīnis gaisu ar žālobonom elegejom par zviereigū soltumu svešajā molā. Poša byudama heteronims, Dzeisla nu ituo gaisa roda sovu biografeju, i, ka ari līk skaiteituojam dūmuot par realo rindeņu raksteituoju, tod viņ partū, kab mums byutu interesanti minēt, kura smedzinis i spiejis juo izmontoj, kab materializātūs myusu ocu prīškā. (..) Tei ir teira monta, kas juobauda tikpat lieni, cikpat skaiteituojā lānom īrīt sapratne par vuordu jāgu, sakareibom i dūmys gaitu kaida spiej nūtikt itymā volūdā.”

Tulkuotuoja i rakstneica Silvija Brice: “Tei ir dzeja, kas peļnejuse dzejis nūsaukumu, partū dzymuse dziļuokā leiminī nakai kasdīna i nas sev leidza paaudžu bolsi. Latvejai tū vajag.”

Ituo rudiņa interveju ar Mariju Dzeislu portalā lakuga.lv var puorskaiteit ITE.