Recenzejis autore: Inga Pizāne

Recenzeja par Marijis Dzeislys dzejis kruojumu “vysta smierts” (“Valodu māja”, 2021).

“i kur beja pruots radeit tik daudzi volūdu
ka niu navā nivīnys (96)

Ar itaidim vuordim 96. puslopā nūsaslādz Marijis Dzeislys dzejūļu kruojums “vysta smierts”. Pīkreitūt gruomotu recenzēt, zynuoju, ka vīglai nabyus, partū ka latgaliski runoju cīši reši. Raksteit dīvamžāļ nikod naasmu muociejuse, skaiteit gon vēļ skaitu i saprast – saprūtu leluokū tīsu. Par tū asmu pateiceiga taņtei Broņai, sovai bierneibys aukleitei, kas myus ar muosu pīsavēre, cikom mama beja dorbā. Izpalyka bārnuduorza pīredze, tok vītā sajiemu uzmaneibu nu cylvāka, kurs runoj tik latgaliski. Taņte Broņa jau vysmoz godus divdesmit ir aizmyuža duorzūs, bet volūdu vys vēļ vysim spākim raugu sevī saglobuot i piec īspiejis atteisteit. Tū dareit paleidz Latgolys kulturys nūtikšonys, kuruos veicynoj na tik muziki, dzejnīki, muokslinīki, kas roda i runoj latgaliski, bet tymā skaitā ari goda bolva “Boņuks 2021”, kas itaidys nūtikšonys izceļ i nūviertej. Ari Dzeislys kruojums ir naseņ paziņuotūs nominantu vydā. Peļneitai.

Kas tod ir latgalīšu volūda? Voi taida vēļ pastuov? I kaids tai sakars ar myusu dīnom? Provoceju apzynuoti, bez tuo vēļ atsasaucūt iz īvodā citātajom Dzeislys ryndom, pi kurūs vēļ atsagrīzšu. Vysumā, prūtams, itei ir dīzgon trausla šaļts latgalīšu volūdai. Myus, cylvāku Latvejā, ir palics liktineigai moz. Latgolā vēļ mozuok. Cik ir skaiteituoju? I cik ir taidu, kas skaita latgaliski? Iz skaiteituoju i raksteituoju placu ir volūda, kas kai okys iudiņs, kū nas divejūs spaņūs, leigojūtīs izašļakstinej. Tok vys ir. Ir Latgola, ir latgalīšu volūda. Iz pagaisšonys rūbeža, tok ir. I sovā ziņā nasagryb syudzētīs, partū ka vyss ir myusu pošu rūkuos. Skaiteit, raksteit, dzeivuot, sasarunuot ar bārnim, braukt iz Latgolu, nūviertēt tū, kas tī nūteik, stuosteit par tū cytim i aicynuot gostūs.

“Voi, braukdama ar metro svešā piļsātā, tu vēļ pīmini, kai ir sakluot goldu sovā sātā” (5)

Dzeislys kruojumā īīmu kai mežā. Idealu nūskaņu roda fotografis Elenys Helfrehtys dorbi – mistiski i baismeigi, tok reizē aicynojūši. Kū es tī satikšu? Voi naapsamaļdeišu? Voi saprasšu? Kas tī byus nu ituo laika? Kas tī byus nu bierneibys Latgolā? Nu šudiņdīnys Latgolys? Kaida Latgolā dzeive ir šudiņ? Voi es nasabeišu tai vērtīs taišni acīs? Deļkuo šaļtim ruodīs, ka dzymtajā mežā ir baileiguok īīt nakai puorpiļdeitā metro viļcīnī svešā metropolē zem zemis? Lai kai byutu, taisu vaļā, īmu vydā. Kai jau tymsā – manis sasaosynoj. Kū es īraugu?

Kruojums ir sadaleits sešuos nūdaļuos. Bez tuo sadaleits na tai kai parosti (ar parosti dūmoju gruomotu vīnā gobolā) – te kotra nūdaļa voi daļa ir moza gruomateņa voi buklets, kas, nu vīnys pusis, nūmīrynoj, partū ka mozys distaņcis pīvarēt ir vīgļuok, nu ūtrys – roda sadrumstaluoteibys sajiutu, tok otkon jau – voi taida nav myusu dīnu dzeive i pasauļs? Varbyut tei ir zeime, līceiba par tū, kas nūteik ar myusu dīnu cylvāka saškaļdeitū viereibu, kod vasalu gruomotu nu vītys var puorskaiteit rešais. Tok pa gabaleņam var. Iz tū ir vysys nūcejis.

“Marija, kas tu esi” (5)

Pyrmuo daļa “Marija” atsasauc gon iz pošys autoris vuordu (pseidonimu), gon, verūtīs kruojuma i Latgolys katuoliskūs tradiceju kontekstā, ari iz Jaunovu Mariju. Tai kai nivīns nazyna, kas ir Marija Dzeisla (jei poša intervejuos soka, ka aiz juos pseidonima nav juomeklej personeiba, bet gon plyustūša identitate**), tod itei spēle ar identitatis izzynuošonu i pošai sev vaicuošonu, kas es asu, pa manim, ir cīši veiksmeigs īvods kruojumam. Ironisks, dabisks i cīši latgalisks.

“Dzejis dīnuos
Nalaide pi vuorda” (15)

Par latgalīšu dzeju Latvejis dzejis ainovys kontekstā Dzeisla intervejuos ir skorba, i tam eistyn ir pamatuojums, nasaverūt iz beidzamuo laika atseviškom īvāruojamom latgalīšu literaturys nūtikšonom, par pīmāru, Ligijis Purinašys kruojuma “Sīvīte” nominiešonai Latvejis Literaturys goda bolvai, bilingvaluo (latgalīšu/angļu) kruojuma “The Last Model” izīšonu Londonā i cytom. Marija Dzeisla soka tai: “Marija Dzeisla Latvejis viesturē ir pamatuse apmāram tikpat daudz pādu cik videjais latgalīšu rakstnīks. Gondreiž nicik.”

Varātu saceit – kruojuma “vysta smierts” ūtrei nūdaļa “dzejs sadzeis” ir taišni par tū. Par dzejnīka nūžāluojamū i nanūvārtātū dzeivi. Voi lobuokajā gadīnī – nūvārtātu piec smierts. Nikaidys romantikys, plyka realitate – dzejis pasuokumūs sadzeitī školāni, aizmiersti teksti, nasaglobuoti datora faili, socialūs teiklu realitate, ceiņa par “boņukim” i ceiņa ar boltom lopom. Reizē liriskais “es” pīzeist, ka “ar literaturu vyss ir vīnkuorši / Pajem lapeņu i pīroksti” (28). Pretruneigai – kai jau dzeivē, kur dzeja nav tik dzejūļa “nūseivuošona”, tei ir ari nūsastuošona publikys prīškā, nu kuruos, nu vīnys pusis, ir baist, bet, nu ūtrys, – dzejūļs ir dzeivs tik tod, ka tū nūskaita voi ar tū doluos. Atsasaucūt iz recenzejis nūsaukumu, – kod dzejūļs nūskaiteits, var ari miert. Miseja izpiļdeita. Bez tuo myusu dīnuos voi pandemejis laikā dzejūļus var publicēt ari feisbukā, kai Marija Dzeisla ari dora i darejuse i pyrma gruomotys izīšonys, i piec. Taišni tai es par jū izzynuoju, kai daudzi cyti, pīļaunu. Dīvamžāļ myusu dīnu socialuo realitate – ka teve nav teiklūs, teve nav vyspuor, ir cīši tyva patīseiba. Partū ka kur tod myusu dīnuos ļauds dzeivoj? Na jau Latgolā voi Ņujorkā.

Trešajā nūdaļā “ups” atrūnu dzejūli, kas palīk par munu ituo kruojuma meiluokū dzejūli. Tys ir 35. puslopā i suocās ar vuordim “nav ni smierts, ni mīlesteibys viņ upe” i beidzās ar “kur ceļam gols i kur suokums īmūt pa upi”.

Kab cik laikmeteigi nasaruodeitu dzejūli par teiklim i QR kodim, tok vysspieceiguok uzrunoj tī, kurymūs runoj īškejuos atkluosmis i puordzeivuojumi – par smierti, myužeibu, mīlesteibu. Caur suopem, caur brisšonu cauri dzeivis upei. Tok kūpumā kruojumā ir lobs leidzsvors storp myusdīneiguom i myužeiguom temom. Ka byutu tik vīnys voi ūtrys, tik spieceigus impulsus i īspaidus drūši viņ nabyutu sajutuse. Koč kaidā ziņā i fascinej, i bīdynoj tys, ka Ņujorkys dabasu skruopī i Latgolys lauku sātā nūteik piļneigi vīns i tys pats – cylvāks sasarunoj pats ar sevi sovā zūmā voi videokonfereņcē, veidoj voi verās YouTube videoklipus, “laikoj” ļaužu kartenis feisbukā voi skrollej tviteri.

“paruodi sovā Youtube kanalā
ka dzeivoj dzeraunis sātā bez elektreibys
naticēs (40)

Catūrtuo i pīktuo nūdaļa “ustobā” i “dzeraune” stuosta taišni par tū. Par vyspuorieju pasauļa virtualiziešonu, par kovidlaika karantinom i izoliešonu, kas laukūs nūteik taišni taipat kai piļsātuos. Tik fons cyts. Uobeļneicys, duorzu māsluošona, čaju laseišona, dzāruoji, traktoristi, pādejuo gūvs, kū siebrineica nūdavuse. Pādejī ļauds i pādejuos gūvs. Skorbai, bet patīseiba. Gona bīži dzejūļūs pīmynāts Dīvs – Dīvs, kas roda, Dīvs, kas pasauļam izvalk tymsu capuri, Dīvs, kas vaira nav tys. Dīvs, kas atstuojs Latgolu? Dīvs, kas radejs tik daudz volūdu, ka niu tom juomierst? Optimisma moz, tok kam tys vajadzeigs? Voi nav svareiguok īt tymā mežā vydā i pasavērt acīs pošam sev? Sovai Latgolai, sovai Latvejai? Sovai volūdai i dzejis volūdai. Dzejis volūdā ir spāks pasaceit, kai ir. Kū jiut cylvāks šudiņdīnys Latgolā. “Vajag lasīt, pat, ja grūti,” soka rakstneica Jana Egle sovā Goodreads atsauksmē par Dzeislys gruomotu. Ari, ka apsarauduoja, tū skaitūt. Es naapsarauduoju, tok sasabeidu vys. Par tū, kaida byus myusu reitdīna, ka naskaiteisim dzeju voi nasavērsim cyts cytam acīs voi naīsim mežā vīni poši, kab īsapazeitu ar sevi. Par volūdys nasaprasšonu var nasasatraukt, partū ka kruojumam leidza īt bukleteņš ar vuordineicu.

*Viersrokstā izmontuota Marijis Dzeislys dzejis rynda (15. puslopa)

**Marija Dzeisla intervejā Lakugai: https://www.lakuga.lv/2021/10/06/ar-dzeju-ir-vinkuorsi-pajem-i-piroksti/