Intervejis autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

Pārnejuo goda beiguos izguoja dzejneicys Inetys Atpilis-Juganis gruomota “Spuornu golu šolks”, kurā apkūpuoti juos jaunuokī dzejūli latgaliski. Ineta ir dareituoja – roksta dzeju bārnim i pīaugušajim, poša izdūd gruomotys i dūmoj par tūs vizualū izskotu. Jei dora tū, kas pateik i kū gribīs, nadūmojūt par lelu publicitati voi sevis izceļšonu sauleitē. Tai daudzi pat nanūjauš, ka vīna nu daudzūs dzīšmu, kuru tekstu autore ir Ineta, ir ari pyrma godu desmit jaunīšu vydā cīši popularuo Rassel i Sabīnis Berezinys “Dzīvo brīvi”. Sarunys laikā Ineta bīži lītoj vuordu salykumu “es kai filologs”. Īspiejams, taišni itei izgleiteiba i leluo dorba pīredze muzejā jai ir īvuicejuse augši vierteit tekstus, nasvaideit tūs pa pasauli i ari nasabeit nu sova redzīņa. Inetys dzeju nu jaunuo kruojuma skaitit ITE.

Janvara suokumā žurnalā “Ir” beja interveja ar Ilzi Spergu, kur jei stuosteja na tik par sevi, bet nadaudz ari par cytim latgalīšu literatim. Par tevi Ilze saceja, ka tu “pat nasatīc īkliut kūpnacionalajā literaturys telpā”. Voi tu tam pīkrystu?

Nui, patīseibā maņ nav byutiski koč kur tikt. Ka es cīši struoduotu pi menedžmenta i muns pošmierkis byutu koč kur īkliut, vysdreižuok, es naraksteitu latgaliski. Bet tys nikod nav bejs muns pošmierkis, partū ka es vysupyrma rokstu poša sev. Maņ tys ir svareigi, i par tū nadūmoju taidā kontekstā, ka juotaisa koč kaidys strategejis, kai daži autori tū dora, voi sevi šausmeigi juoreklamej.

Suokumā tu vaira raksteji latvīšu literarajā volūdā. Voi ari tod, kod, cik saprūtu, studeju laikūs, vyspuor suoki raksteit, tev nabeja gribiešonys byut par labi zynomu dzejneicu? Voi tys vysod ir bejs vaira sev, na dūmuošonai par koč kaidim lelim sasnāgumim i popularitati?

Taišni tai. Tu jau roksti partū, ka tu taids esi, tu navari sovaižuok izpaust sovys dūmys i idejis. Es suoču raksteit latviski, bet eistineibā dīzgon dreiži paraleli raksteju ari latgaliski. Kai jau asu stuostejuse vairuokuos intervejuos, es vīnkuorši nabeju publiciejuse sovus latgaliskūs dzejūļus, jo tys beja tys periods, kod maņ ruodejuos, ka kotrys pīraksteitais dzejūļs latgaliski tyka uztvarts kai koč kas šausmeigi lobs. Es kai filologejis magistrs zynuoju, kas ir kvalitativa literatura i pi kuo juopīdūmoj, struodojūt literaturā. Saprotu, ka sovus dzejūļus pagaidom nagrybu publicēt. Maņ ruodejuos, ka es pat pīrokstūt i publicejūt “kaida skaista zaļa zuole, cik jauki speid sauleite”, byutu populara. Maņ tys beja kai protests. Kod es sasajiemu poša izdūt sovu gruomotu latgalīšu volūdā, izdareit tai, kai maņ pateik, lai pošai byutu prīca, tod es ari publicieju. Nu suokuma, ruodīs, beja publikaceja internetā i tod gruomota.

Voi niu situaceja latgalīšu literaturā ir puorsamejuse – kvalitate palykuse svareiguoka i kotra latgaliski pīraksteita rindeņa nateik uzjimta ar sajiusmu?

Nui, maņ ruodīs, ka niu, eipaši jau paguojušajā godā, roksta cīši daudzi, uzpeld jauni vuordi i legendys, pasaruoda vacys legendys. Ir kū skaiteit, ir kū saleidzynuot. Varbyut, ka saleidzynoj pa žanrim, pasaruoda, ka ir žanri, kurūs vyspuor naroksta, kai dramaturgeja, pīmāram. Tok dzejā i prozā jau, kai soka, ir kur īsaskrīt. Ir kū paviertēt, objektivi saleidzynuot, kam ir taida interese. Bet maņ ruodīs, ka ar tū objektivitati pi myusu ir tai “čābeigi”. Ruodīs, ka parosti tī vaira nūstruodoj dažaidi grupiejumi – ka esi vīnā, tod byusi tī i tī, ka ūtrā – cytur kur. A ka esi vīns, kai vairuoki autori pi myusu, tod, voi nu tu naesi nikur, voi “šur tur”. Var tam pīkrist voi napīkrist, tok taida sajiuta maņ vysod ir bejuse. Tys nav tikai literaturā, tys ir attīcynojams plašuok, runojūt vyspuor par Latgolys kulturtelpu.

Kod roksti, tu dūmoj par sovu skaiteituoju, tū, kas ir tovu gruomotu auditoreja? Voi pamatā taipat roksti sev i nadūmoj par tū, kas itū skaiteis?

Ka tu roksti, tu vysupyrma tūmār roksti sev. Bet tai kai manī dzeivoj na tik rakstnīks, bet ari filologs, es varu īsadūmuot, kas ir muns skaiteituojs, kaida tipa cylvāks tys varātu byut. Tys nūteikti nav taids lubu literaturys skaiteituojs, partū ka muni teksti ir samārā komplicāti. Varbyut na vysi, bet leluokuo daļa. Vys jau munys gruomotys vysvaira skaita sīvītis, tok, ka ir koč kaidi dzejis pasuokumi, ari veirīšim daīt klauseitīs. Varbyut ari jim tod rūnās kaida atkluosme par tū, kū sīvīte dūmoj, cik dzili dūmoj, kas jai ir svareigs.

Pīmineji, ka tev latgalīšu literaturā tryukst dramaturgejis dorbu. Voi ir vēļ kas, kuo latgalīšu literaturā, pa tevim, vajadzātu, kuo mums nav?

Nasaceišu, ka taišni maņ tryukst, bet kai filologs zynu, ka vīnkuorši nav. Pīmāram, ka amaterteatri kū īstudej, tod ir dīzgon biedeiga situaceja. Jī voi nu jem koč kū nu cīši seneju dorbu, voi ari poši mieginoj kū salepēt kūpā. I kai jau nu kuram saīt – ir režisori, kurim saīt pīraksteit i sataiseit dorbus, kurūs ir interesanti vērtīs, ir ari taidi gadīni, kod lobuokajā variantā teik salykti kūpā koč kaidi anekdoti, izskrīn iz skotivis, i piec pīcu minutu jau skečs ir beidzīs. Cylvāki piec tam vaicoj – voi te vyspuor koč kas nūtyka!? (Smejās.) Ir taidi precedenti dzierdāti.

Ka byutu īspieja, vys jau latgalīšu literatura varātu augt dažaidūs vierzīņūs. Bet es nazynu, cik tys ir reali, cik lela ir vajadzeiba nu skaiteituoju pusis. Tys vaira ir vajadzeigs tik mums pošim, kas tū dora, dorbojās itymā lauceņā. Cik tys ir vajadzeigs sabīdreibai, gryuši pasaceit. Ruodīs, ka na puoruok.

Bet tod, kod izīt jauna gruomota, tu kai autore jiuti interesi par tū, sajem atsauksmis?

Tod, kod izīt gruomota, nūteikti vairuok, tod tu esi tymā redzis lūkā, ir vaira interveju i vysa kuo cyta. Tys ir koč kas jauns, i cylvākus jau interesej vyss jaunais. Bet ir jau ari, ka kaids pīroksta piļneigi nagaidūt, pasoka paļdis voi tū, ka ir atrads dzejūli, rindeņu voi pat kaidu vuordu, kas cīši patyka voi ir kū devs. Cytreiz parunoj vīnkuorši par volūdu. Reiz, kod maņ beja lekceja Rēzeknis Augstškolys studentim, vīna sīvīte, kas laikam struoduoja bārnuduorzā Reigā, saceja, ka izdzierdiejuse taidus vuordus, kas nabeja dzierdāti nu bierneibys, kod dzeivuojuse pi babys Preiļu pusē.

Maņ ruodīs labi, ka vysu laiku nūteik saziņa ar skaiteituoju. Nav tai, ka tikai Dzejis dīnu laikā, bet napuortraukti. Tod tys nateik puorforsāts, nūteik dabiskuok.

Ruodīs, ka vīna nu tovys dzejis eipašuom īzeimem ir tys, ka tamā breivi īsakļaun dažaidi latgalīšu vuordi, kū myusu dīnuos varbyut vairums cylvāku nalītoj. Voi tī tovā dzejā īīt organiski i breivi, voi ari varbyut cytreiz siedi i dūmoj, kai itū varātu pīraksteit latgaliskuok?

Vairums varbyut tūs ari nalītoj, bet munā saimē, muni vacuoki tūs lītoj. Tys tai automatiski ari īīt munā dzejā. Cytreiz es pat navaru īsadūmuot, ka cyti tū vuordu nazyna. Ruodīs, ka Maruta Latkovska maņ vaicuoja, kas ir “vārs”. Īprīškejā gruomotā maņ beja, ka “meža peile ar sovu jaunū vāru”. Es prosu: “Tu eistyn nazyni, kas ir vārs!?” (Smejās.) Voi ir, kas nazyna, kas ir kryvasi. Es pat cyta apzeimiejuma nazynu itim sasolušajim orumim! Tei ir muna eistuo volūda, i maņ ruodīs forši, ka, rokstūt dzeju, tu vari byut pats. Ari volūdiskā ziņā – ka tev navajag iztapt koč kam, kai byutu pareizuok, lobuok. Tei asmu es i muna volūda! Gribu saglobuot SOVU latgaliskū volūdu.

Puorsaverūt cytys intervejis ar tevi, maņ palics prīškstots, ka esi cīši mierktīceiga. Nūspraud mierki i ej iz prīšku. Pīmāram, saisteibā ar gruomotu izdūšonu. Saskaiteju, ka pādejūs sešūs godūs tev ir izguojušys četrys gruomotys. Mums ir ari autori, kuri desmit godūs vīnai navar sasajimt. Parkū tev ir tik svareigi, kab byutu tei gruomota?   

Maņ vyspuor napateik, ka muni dzejūli svaiduos koč kur apleik, kai redzi, feisbukā es tūs cīši napubliceju. Varbyut, ka kaida ideja atīs, tok tei nūteikti byus interesantuoka, na vīnkuorši likt kotru dīnu pa dzejūļam kai Guntaram Račam. Maņ tys ruodīs vuordu nacīneigi. Ka īlīc dzejūli socialajūs teiklūs, tu nazyni, kas ar jū nūtiks reit i kas reit byus juo autors. (Smejās.) Bet gruomota vysod ir vyseistuokais i palīkūšuokais volūdys saglobuošonys veids. Gruomota – tys ir nūpītni. Es nasoku, ka ari publikacejis nav nūpītni, tuos ir i var byut nūpītni. Bet tai vīnkuorši svaideit tekstus, laikam nā. Otkon juosoka, ka maņ kai filologam (puoruok daudz lītoju itū vuordu (smejās)), ir atbiļdeibys sajiuta pret tū, kū tu dori i kur tys vyss palīk. Tys laikam maņ ir nu dorba muzejā – svareigi, ka lītys nasasvaida, jom ir kaida vierteiba. Gruomotys vierteiba, kai mes zinim, ir myužeiba. I varbyut navajag meklēt tū skaiteituoju i puordzeivuot, ka šudiņ naasmu topa pyrmajā vītā. Tys nikas. Varbyut skaiteituoji mani gaideis piec nazcik godu, kod manis pošys te vairs nabyus. (Smaida.) Nivīns tū nazyna, vīnkuorši kotrys ar sajiutom dora tū, kas jam tymā šaļtī juodora. Ka maņ rokstuos, tod es ari rokstu. Varbyut ari es kaidu laiku naraksteišu, tū es nazynu. Mierktīceiga es esmu tod, kod radzu, ka maņ ir dzejūli. Tod nūspraužu mierki, ka jī ir juoapkūpoj gruomotā. Es asu cīši atbiļdeiga, kas parosti nav rakstureigs autorim, i mierktīceiga tod, kod koč kas ir īsuokts – tod ir juoizdora da gola.

Tovom gruomotom bīži ir cīši originals i naīrosts vizualais ītārps. Parkū tys tev ir svareigi? Ruodīs, ka iz tevi natsatīc teicīņs, ka “naviertej gruomotu piec vuoka”.

Maņ ir svareigi redzēt pasauli ari vizuali. Atsaverūt atpakaļ, es vysus sovus školys godus Bierzpilī guoju keramikys puļceņā, vizualuos muokslys puļceņā, cīši labi zeimieju. Kod jau beju pabeiguse vydsškolu i īsastuojuse augstškolā, muna školuotuoja Jolanta Dundeniece mani apsveice ar 2. vītu Latvejā zeimiešonys olimpiadē. Patīseibā jei jau nu 9. klasis mani vierzeja, lai studeju keramiku, īmu iz muokslys vydsškolu Rēzeknē. Es ari piec vydsškolys beju īsnāguse tī dokumentus, tik tymā godā beja cīši moz grybātuoju i grupu nanūkomplektēja. Tod es aizguoju tū ceļu, kas varbyut vairuok beja pazeimāts. Tok tys nanūzeimoj, ka munā dzeivē nav svareigi redzēt, kai lītys vizuali izaver.

Pyrmū gruomotu es vyspuor poša mieginuoju vizualizēt, poša veiduoju zeimiejumus. Ari niu maņ gribīs, lai gruomota byutu skaista i interesanta. Lai maņ pošai, taipat kai rokstūt i apkūpojūt dzejūļus, byutu interesants, aizraujūšs tys process. Dūmoju, ka, ja tys pateik maņ, tod aizraun ari cytus. Nui, tys ir eksperiments koč kaidā ziņā, tys ir ari dīzgon lels risks, na vysod zyni, kas saīs. (Smaida.) Partū jau ir interesantuok dzeivuot, ka nadori lītys īrostajā veidā. Ari skaiteituojim tai varbyut ir interesantuok.     

Voi ari tu kai skaiteituoja pīgrīz viereibu gruomotys dizainam, izskotam? Voi tevi vaira pīsaista kas naīrostuoks, na taids asketisks, lakonisks dizains?

Dažaidi. Ka es zynu autora vuordu, tod pīgrīžu viereibu autora vuordam voi tematikai. Bet, ka ir laiks, es ari lobpruot dūdūs ekskursejā iz kaidu gruomotu veikalu, kur puorškūrstu, pasaverūs i prīcojūs par tū, kū tik nav īspiejams izdūmuot. Tagad ari bārnim ir tik skaistys gruomotys. Kod es beju moza, tik skaistu gruomotu nabeja, bet tod otkon beja vīta fantazejai, beja pošai juoīsadūmoj, kai izaver tei Sorkongalveite voi vylks. Tagad ir tik daudz variantu, ka vyspuor navajag dūmuot. (Smejās.)

Tu ari esi vīna nu tūs nadaudzūs latgalīšu autoru, kas roksta bārnim. Kai da teve atguoja raksteišona bārnim – caur sovim bārnim voi kai cytaižuok? I deļkuo taišni latgaliski?

Es nabeju tū plānuojuse, dūmuoju, ka eisti bārnim laikam nasaīs. Ari vīgļuok komunicēt beja ar “lelim” bārnim. Ka byutu juostruodoj školā, vīgļuok byutu komunicēt ar vydsškolu. Ruodejuos, ka, rokstūt bārnim, juopasakuop sūleiti atpakaļ, juomieginoj īsajust juo uodā, kai jis dūmuotu, kai jis justu. Kod auga muni bārni, tai saguoja, ka dzejūli roduos dabiski, poši nu seve, nu kasdīnys – kū darejam i nadarejam kūpā, kai puorrunuom dažaidys problemys, kai tuos atrysynuom. Cyti varbyut juos atrysynoj ar streidu, maņ reizem gadejuos, ka problema atsarysynuoja ar dzejūleiti.

Parkū latgaliski, es nazynu. Tys tai vīnkuorši saguoja, maņ nabeja dūmys raksteit latviski, iz reizis saguoja latgaliski. Reizē ar tū saguoja ari sovim bārnim vuiceit koč kaidus interesantuokus vuordus latgaliski. Parkū var saceit “dillis”, bet kaimiņu taņte soka “kropi”? Taipat tu soki “kirbi”, bet jei – “garbuzi”, mes – “bītis”, bet jei – “batvini”. Vyss nu dzeivis. Ka bārns ir īinteresāts, jis ari īsaklausa i koč kas nu tuo saīt. Leidz ar tū ari cytim bārnim ir īspieja īsadzeivuot latgalīšu volūdā, koč kū īsavuiceit.

Intervejuos esi sacejuse, ka navari sovu dzeivi īsadūmuot bez muzykys. Voi tu koč kū klausīs ari tod, kod roksti, voi ari tev vajag klusumu i mīru, lai nivīns natraucej?

Ir dažaidi, bet patīseibā muzyka mani natraucej nikod. Cytreiz tei pat paleidz kaidu dūmu atraiseit voi drupeit uzkurbulej pareizū energetiku.

Tev parosti vysi vaicoj ari par dzīšmu tekstu raksteišonu, ar kū esi īvārojama. Kaidys ir tovys sajiutys, ka tu koč kur najauši izdzierdi kaidu dzīsmi ar sovu tekstu? Voi tev ir sajiuta “o, itei ir muna!”? Piec pīraksteišonys tu palaid tū tekstu voi tys palīk ar tevi ari piec vairuoku godu?

Zyni, vys palīk. Eipaši, ka tuos dzīsmis suokumā ir popularys, piec tam jau tuos mozuok klausuos. Es juos eistyn uztveru kai sovys. Forši, ka īej kaidā veikalā i dzierdi, padūmoj, ka tei tok muna dzīsme tūmār. (Smaida.) Ir tai bejs reizem, ka doru kū cytu i dzieržu, ka koč kas pazeistams skaņ, bet tai nauztveru. Ruodīs, ka koč kur asmu dzierdiejuse. Piec tam saprūtu: “Ak, pareiz, tī tok muna dzīsme skaņ radejā!” (Smejās.) Tys ir jauki. Patīseibā tūs dzīšmu ir cīši daudz, naasmu gon skaitejuse, bet cīši daudz, ka jem vārā vēļ ari tuos, kas nav īraksteitys voi naskaņ radejā, tik bejušys koncertūs, bārnu dzīsmis.

Kas itūšaļt ir aktuals tovā dzeivē i radūšajā darbeibā? Kaidi varbyut ir plani iz prīšku?

Gryuši saceit. It kai koč kas ir nadaudz īsuokts raksteit bārnim, tū īsuoču jau, struodojūt Dubultu Rakstnīku nomā. Varbyut grybātūs, lai byutu kas drupeit leluokim bārnim, na tik mozim. Pusaudžu vacums ir pats gryutuokais. Nazynu, voi maņ tys izadūs, varbyut ari nā, varbyut saīs mozim bārnim. Gryuši pasaceit, jo tymā vacumā jī vyspuor ari naskaita.

Tei ari byus dzeja?

Nui, dzeja. Parosti par skaiteišonu, vairok gon prozu, na dzeju, soka: “Deļkuo juoskaita gruomota? Internetā atrūnu i nūsaveru filmu voi izruodi.” Tymā vacumā jau pi prozys navar dalikt, vajag fantastiku voi kū interesantu, ar dzeju ir pavysam švaki. Bet nu varbyut byutu juomieginoj pīraksteit. Vydaceļš – storp mozū bārnu i lelū bārnu. Varbyut taidu nadaudz vīgluoku “leluo bārna”, kas asam mes, verseju. (Smejās.)

Gribīs ari vaira pastruoduot pi dzīsmem, kū taidu foršu muzykalu. Bet, redz, kai ir ar tim muzykantim – jim nav tai kai literatim, kod itymā periodā beidzūt ir laiks raksteit. Tys eistineibā mani cīši puorsteidze. Jim niu nav balu, reali byutu breivs laiks, kod raksteit, bet jī tū nadora. Daudzi soka – nav koncertu, nav uzastuošonu, nav stimula raksteit. Es soku: “Bet tev ir laiks! Vys jau kaidreiz byus tī koncerti!” Nā, naroksta! Eistineibā ruodīs cīši nasaprūtami – kai tai var byut!? (Smejās.) Tī, kas roksta, tim ir cytaiž – var raksteit i raksteit, nikas natraucej.