Roksta autore: Anna Rancāne

Tu pīroksti styprūs vuordus – maņ saceja Lakuga. Styprūs vuordus? Kurā vītā, tu pasoki,  sevkuram mums vaicuot spāku i mīrynuojumu itaidā laikā, kaids myusu paaudzei vēļ nav nikod pīradzāts? Laiks, kurs ritēja vīnmiereigi i drusku apniceigi kai dzejs kuodeļa babys rateņā, tān ir sasasiejs tik brīsmeigā mozgā, kuru, ruodīs, navar atraiseit ni ar kaidim spākim. Bet byus juorauga raiseit – ar miļzeigu pacīteibu, ar zūbim, nogim, mož ar škērem, ar nāzi, bet juoatraisa, jo mozgā dzeivuot navar. Par tū ari muns stuosts – par pyrmajom kara dīnom, kas satrycynuoja mīreigū pasauleiti, kurū pat kovida pandemeja navarēja izsist nu sovu ramu. Itei nav ni filma, ni trillers, ni datorspēle, ni ļauns mūrgs, nu kura atsamūsti treiseidams i nūdūmoj – labi gon, ka tys beja tik sapyns! Puorsakristi i celīs augšā. Itū reizi atsamūsšonys nav. Kars!

Ituos sešys dīnys ruodīs myuža garumā, bet nu tūs pazib atseviškys, it kai nanūzeimeigys, bet spylgtys šaļts, kas palykušys atmiņā.

24. februars, catūrtdīne. Nu reita, kai parosti, 6.30 īsliedžu televizorā “Reita Panoramu”, bet diktori kai parosti nasmaida i nataisa jūceņus, naapsveic vuorda dīnu i dzimšonys dīnu gaviļnīkus, nasažāloj par draņkeigū februara laiku. Puori ekranam ašņoji sorkona streipe – Krīveja uzbrukuse Ukrainai. Kars?! Reals kars?

Tuoļuok vyss sasagrīž kai viejputnī – tu ej, dori sovus kasdīnys dorbus, mūdynoj bārnu iz školu, raugi jam pastuosteit, ka tī tanki televizora ekranā ir eisti, taipat kai bumbu sagrautys sātys. Bārnam tuo gryuši saprast. Atīt nu školys, stuosta – diveji puikys asūt sacejuši, ka Putins ir lobs. Nūsapyušu – bārni ir vacuoku spīgeļs. Koč nasuoktu sovā storpā kautīs. Bārns sataisa nu plastilina Ukrainys karūdzeni, dalepej kluotyn pi sorkonboltsorkonuo.

Zinis īt vys satraucūšuokys. Tom gryuši izsekuot. It kai vajadzātu naz kū ta dareit, bet kū tu, ciļvieceņ, vari padareit?! Suoc par tū dūmuot i nūsabeisti nu sovys bezpaleidzeibys i naida! Nu Maximys izjam Krīvejā ražuotūs čajus i vēļ šaidus taidus produktus. Es malnuo čaja nadzeru, bet maņ nazkai vaira nasagryb pierkt elektroniskuos gruomotys sovā pīrostajā saitā litres.ru. Vys tik sasabeistu ari nu tuo, ka vaira nasagrybātu laseit Annys Ahmatovys dzejūļus voi klauseitīs krīvu operys.

Atguodoju sovus ukraiņu kursabīdrus Literaturys institutā Moskovā. Vīns nu jūs, Saška, seiks, trausls puika, beja nu Rītumukrainys, nu Rovnys. Jau tūlaik, ostoņdasmytūs godu vydā, jis puorsteidze ar sovu styprū nacionalū goru i beja gotovs kautīs ar sevkuru, kas ukraiņus nūsauce par leidzeigim krīvim. Uzrokstu jam ziņu feisbukā.  Oleksandrs tān dzeivoj Irpeņā, natuoli nu Kijivys. Jis atroksta – tepat natuoli īt kauja, bet paļdis Latvejai par atbolstu. Latveja asūt breineiga. Juo saimē mozu bārnu naasūt, bet 93-gadeiga baba i kačs Basjo, nūsaukts japuoņu haiku dzejnīka vuordā. Nazynu, kai jī puordzeivoj bumbu spruodzīņus.

Kuortoju bārnam vokorā drēbis iz reitdīnu. Ruoda Kijivys metro stacejis, kur cylvāki guļ iz soltuos greidys, pasaguši kaidu dečeiti. Itī bārni reit iz školu naīs. Tīpat guļ slymī, tīpat pīdzymst bārns. Meitine. Mož iz mīra laiku?

Sastdiņ saule jau speid pavysam pavasareigi. Īmam pi Rēzeknis golvonuo pīminekļa iz mīteni. Deļkam juoīt? Lai atbaļsteitu Ukrainu! Bārns tuo eisti nasaprūt i vaicoj, a deļ kam NATO navar īīt i nūsist tū Putinu? Soku, navar, tūlaik byus trešais pasauļa kars. A voi ta jau nav trešais pasauļa kars?!

Ļauteni pamozam puļcejās, lai ari aicynuojums pasaruodeja tikai dīnu īprīšk. Stuovom pi pīminekļa, verūs kai sauleitē spūži mirdz Latgolys Muorys zalta krysts, i maņ īīt pruotā, ka nasagrybātu, lai kaids tān nūguoztu itū pīminekli jau trešū reizi. Suokumā vysi taidi kai steivi, kai naveikli, nazyna, kū saceit. Atmūdys laiku mītiņuotuoju pīredze jau aizamiersuse, jaunīm juos nav bejs pavysam. Tod pieški nazkurs īsuoc “Pi Dīveņa gari goldi, gari goldi…”, dzīžom vysi, osorys acīs, tod vēļ “Div dūjiņas” i “Es, karā aizīdams”, latvīšu karaveiru dzīsmis, pavysam skumeiguos nūskaņuos. Beiguos Latvejis himna, radzu, munam bārnam lyupenis kust, dzīd leidza. Dzīsme atkausej, sasylda, vīnoj. Tai kai vīgļuok palīk.

Vokorā Feisbukā otkon losu vysaidus komentarus, gon izsmejūšus, gon naideigus. Cyts soka – jis nikur naīs, jo ir neitrals kai Šveice. Cyts soka – nu jiusu sapuļcem ukrainim ni sylts, ni solts.

Vokora dabasi rītumu pusē ašņa sorkonumā. Tys asūt iz vaidu laikim. Meteorologi gon soka cytaižuok – iz lelim viejim. Putins draud ar atoma pūgys damīgšonu. Atguodoju, augstškolā krīvu vojenruks mums vuiceja civilū aizsardzeibu – tī beja plakati, iz kurūs izzeimuoti cylvāki ar gāzmaskom, skrīnūt iz bomboubežišče. Plakatūs cylvāku sejis beja palnu palākumā, jī bāga. Tūlaik myus bīdynuoja ar neitronu bumbom nu Amerikys, tān bumba cytā laukuma pusē. Tān pats vojenruks, ja vēļ dzeivs, mož jimtu Kalašņikovu i šautu… Palīk fiziski nalabi, taidys kai žeivota bailis. Najauši atrūnu feisbukā svātuos Misis tīšraidi nu Ludzys katuoļu bazneicys. Prīsters vīns pats tukšā bazneicā, kurā nu lūgu pat vālā vokorā, ruodīs, atspeid leluo Ludzys azara gaisma. Itei vīnkuoršuo, klusuo Dīvakolpuošona aizīt da sirds dziļumu, nūslauka lelu daļu nu dzeivnīcyskūs baiļu, lai varātu cīneigi, bez panikys, nūsastuot preteimā vysim puorbaudejumim, kas vēļ varātu byut. Atguodoju – leidzeiga sajiuta maņ beja pyrma 30 godu, 1991. goda augustā, PSRS puča pyrmajā vokorā, kod Daugovpilī pīguoja ziņuojumi par izvadamūs sarokstim i sagataveitim vagonim, kod Latvejis televizeja Začusolā beja ījimta, TV ekranā pieški suoce raideit tūreizejuo Latgolys televizeja, puorraidūt Krysta ceļu Aglyunā. Kaidu spāku i mīru tys deve! Tūlaik vyss beidzēs puorsteidzūši laimeigi.

Tān, kod itū rokstu, vēļ nikas nav beidzīs. Teik apšaudeiti Harkivys dzeivuojamī rajoni, Mariupole i Hersona, teik nūgalynuoti gon karaveiri, gon mīreigī ļauds. Iz golvyspiļsātu Kijivu vierzuos 60 kilometru gara Krīvejis militaruos tehnikys kolona. Jūs mierkis ir vīns – iznycynuot, pakļaut, izpūsteit, pazamuot na tik ukraiņus, bet vysu pasauli, jo mes vysi asam tik cīši saisteiti sovā storpā. Itymā karā nav i navar byut neitralūs! Ukraiņu žurnaliste Marina Daņiļuk-Jarmolajeva roksta : “Ar kotru «смерч/smerča» trīcīni i īnaidnīka raketis uzliduojumu, kaidam mierst daleņa sirds.”

Varbyut ari muna, ari tovejuo?

Bet kur patvārums, kur mīrynuojums?  Apziņa, ka asam Eiropys i NATO vaļsts? Apziņa, ka pasauļs beidzūt vysmoz dalieji ir saprats, kaids totals ļaunums ir Krīvejis (i na tikai) vaļdeibys imperiskuo dūmuošona un komunistiskuo ideologeja? Ka tu naesi vīns sovā spākā i sovā naspākā? Ka Dīvs ir ar tevi? Ka nūmiert var tik vīnu reizi, bet dzeivuot var kotru reitu nu jauna, pījamūt vysu, kū tev dzeive snādz i duovoj? Ka – dūd, Dīveni, ūtram dūt, na nu ūtra meili lyugt?

Īspiejams, mes pi tuo vysa pīrassim, drusku pīmierssim i otkon raudzeisim dzeivuot tai kai agruok. Taipat – kai tys beja piec 2001. goda 11. septembra uzbrukumu Dveiņu tūrnim Ņujorkā, kod ari ruodejuos, ka mīreigais pasauļs ir sabrucs kūpā ar symtim cylvāku nuovu, ka nikod vairs nabyus tai, kai beja… 

Varbyut eistyn piec ituo kara pasauļs nabyus vairs taids kaids beja?

Vacajuos latgalīšu lyugšonu gruomotuos ir vuords “spadzivuošona” – cereiba. Izaruod, ka ukrainiski tys skaņ leidzeigi – сподіватися (spodivatysya). Mums ir vīna cereiba!