Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Pīduovojam puorskaiteit Naaizmierstulei (Naaizmērstulei) veļteituo Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursa 8. klašu školānu latgaliski saraksteitūs dorbus. Itūgod konkursa tema beja ”Lobi dorbi var byut leli un mozi”.

Riskejūt, dorūt un meiļojūt…

Autors: Artis Zvīdriņš, Viļānu vydsškola, 8.a klase

Trrr… Trrr… (zvona mūdynuotuojs) Jau kluotyn muns mīluokais laiks. Muna saimineica mūstās, i mes pavysam dreiži brauksim iz laukim, kur ir dauuudz peleišu, kur var pastaiguot uorā pa meikstu zuoli. Jā! Saimineica ceļās nu gultys i aizīt mūdynuot Maiju, manu draudzineiti, kura pa vokorim ar mani vysilguok spielejās. Mes spielejam kačeišus i peleitis. Īt jautri! Jei mani nikod naaizmierst pabaruot, tikai, ka nadūmoj par tom trejom reizem… Nā, nā par tom es lobuok nadūmuošu, maņ pat spolva tod ceļās gaisā.

“Lote, ej šur!” Tī ir vuordi,  kurūs maņ soka, kod koč kur dūdamīs uorpus sātys. Murrr… Īsasāstu sovā mīlajā ceļuojumu muojeņā i asu gotova dūtīs iz laukim, kur man atļaus padzeivuot breiveibā.

Straujais pagrīzīņs, vīna bedre, ūtra, trešuo… i asam kluot. Es tagad varu staiguot pa vysu plašū pīmuojis pļaveņu, tik, lai saimineica varātu mani redzēt, sovaižuok suoks uzatraukt. Vīneigais, kas maņ ite napateik, tys ir tys kaimiņu vacais ruņcs, kurs jiutās gondreiž kai sātā. Jis vysu laiku maņ sekoj, i maņ nuokās turētīs pa gobolu, jo, kas zyna, mož jis gryb mani apēst. Labi, par slyktū nadūmuošu, īšu lobuok medeibuos iz škiuneiti.

“Pī, pīīī….” Ūuu, izadeve! Es asu eista peļu medneica. Izaver, ka pelis pi mane kai magnets pi dzeļža pīsavalk. Ak, šausmys, tys aizdūmeigais ruņcs stuov tī pi sīnys prīškā. Jam mutē toža ir pele, laikam vīnys napīteik, gryb arī munu pajimt! Kū dareit? Maņ lānom jopazyud! Izalikšu, ka naasu jū redziejuse. “Maņ… Alek… ti… raudz… spēl… baida….aāaāa…” jis ar sovom speideigajom acim mani bīdynoj, ak, šausmys, maņ juoskrīn.

Hūūu… laikam aizbāgu, pagluobu kai sevi, tai medejumu! Pagaidit, a kur es asu? Labeibys teirumā? Vīna? Es vairs naradzu sātu? Kū maņ tagad dareit? Hūūuu… (dziļa īelpa i izelpa). Šausmys! Tagad zynu, deļkuo navajag skrīt tuoli prūm nu saimineicys. Paga! Bet varbyut tys rasnais nimoz mani nagribēja ēst, es tik kai muļķa dasa sovā pruotā sasadūmoju par daudz! Kū niu? Es nazynu pat iz kurū pusi īt, maņ te vyss ir svešs… Pīteik! Vyss! Ka riskiešu un nasabeišu, tod tikšu golā ar vysom gryuteibom. Maņ koč kas juodora, cikom veļ ir gaišs. Dūšūs taišni!

Radzu, radzu! Redz kur ceļš! Saprūtu, ka tys ir beistami, bet riskiešu. Īšu pa pošu ceļa maleņu. Dūmoju, ka kaids lobs cylvāks mani pamaneis i pajims sev leidza. Bet, ka nā?

Jau palīk tymsuoks, kū maņ dareit? Īt tuoļuok voi meklēt, kur puornakšņuot? Ka paliks galeigi tymss, mekliešu kaidu kūku, kur byutu drūsuok gulēt. Eh! Maijai laikam nav ar kū pasarūtaļuot….  Vādars gryb syltū pīnu… Bet nav, nikuo nav! Es īšu tuoļuok, es napasadūšu!  

Kas tys? Ak, suok leit leits! Es byušu slapņa kai iudiņa žurka. Vokora mikrieslī īraugu guņtenis. Tī laikam Maija ar muoti mani meklej! Es ite! Ņaudoju, cik varu! Mašyna, mašyna! Bet na myusejuo… Mašyna apsastuoj. Izkuop kaids veirīts i īt pi mane. Kū maņ dareit? A, ka jis maņ kū slyktu izdareis!? Bet mož paleidzēs, maņ gribīs jam uzaticēt, jo asu cīši pīkususe. Eh, bejs nabejs! Dūšūs pi juo! Kas nariskej, tys ari pelis nagiun.

Braucīņs mašynā gon ir jūceigs, svešinīks maņ aizdūd symts i vīnu vaicuojumu,  koč arī nasaprūt kaču volūdu. Piec laiceņa asam atbraukuši iz sātu. Taida pavysam jūceiga sāta –  vysys sīnys ir kruosainim zeimiejumim nūkluotys. Ite nikas nav tai kai pi myusu laukūs. Muns gluobiejs apsasāst krāslā i suok jimtīs ap datoru.  Jis pat fotoseseju maņ nūorganizēja, prūtams, es bezgola sasatrauču, bet smaideit vysleidza smaidu. Piec vysa nūtykušuo es varu pagulēt… Bet mīgs eisti naīt…

Tuk, Tuk! (kaids cīši klauvej durovuos) Pataisu vīnu aci, jau reits, vysu nakti naasu eisti guliejuse. Interesanti, kas tī tai cīši klauvej? Cerams, tī nav ļaundari. Durovys atsataisa, i pa tom gondreiž voi īkreit sīvīte, kura, mani pamanejuse, skrīn man viersā. Nu, prūtams! Muna saimineica! Es jau romantiskuos filmuos asu nūskatejuse, kū dora itaidūs breižūs – skrīnu preteimā…

Siežūt otkon sovā mīļajā ceļuojumu muojeņā, es napacīteigi gaidu, kod jau brauksim iz sātu.

“Lels paļdis, ka atrodot munu Loteiti!” čudnā bolsā soka saimineica.

“Voi mes vēļ kod tiksimēs…?” skaņ puiša bolss. Es sajiutu, ka koč kas nūteik. Ar skaļu “Ņauuu!” es aicynoju saimineicu iz mašynu.

Jiutu, ka muna pagaisšona ir izmainejuse div cylvāku dzeivi…

Nadzeņ Dīvu mežā

Autore: Annija Leikuma, Aglyunys Katuoļu gimnazejis 8. klase

Pots lobuokais dorbs – sevi īmīļuot,
Sevi cīneit, pījimt i nanīvuot!
Nadzeit Dīvu mežā, ja lobu Dīvs dora –
Tevi radeja pasauļam par duovonu!

Pots leluokais dorbs – meilūs sorguot,
Jim paleidzēt i jūs gūduot!
Nadzeit Dīvu mežā, ja meiļu Dīvs dora –
Tev cylvākus īdeve par atbolstu!

Pots svareiguokais dorbs – namaluot,
Ni rodim, ni draugim, ni pošam sev!
Nadzeit Dīvu mežā, ja pots kaut kū nūdareji –
Dīvs tev lobu gryb, navys nūsūdeit!

Pots gryutuokais dorbs – atsazeit
Vysim cylvākim, kurūs īmīļoj!
Nadzeit Dīvu mežā, ja pots nasajiemīs –
Dīvs deve tev duorgu cylvāku, nūviertej!

Pots svātuokais dorbs – pasalyugt Dīva,
Lai rūkys svātuos tev uzlīk!
Nadzeņ Dīvu mežā, ja nasalyudz –
Dīvs vysod tev paleidzēt gribēs, pasateic!

Vysslyktuokais dorbs – nikuo nadareit,
Lelus, mozus dorbus aizamierst!
Nadzeņ Dīvu mežā, ja nasaprūt,
Ka dzeive, pasauļs tev vysleluokais!