Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Pasauļa latvīšu muokslys centra galerejā Ciesīs, Lelajā Školys īlā 6 da 22. maja apsaverama grafika Aleksandra Karpova (1953–1994) dorbu izstuode “Māksla kā ierocis”. Muokslinīks īt nu Latgolā zynomuos Volontu dzymtys, sovys dzeivis nūslāgumu pavadeja Rēzeknē, ari juo dorbūs ir ar Latgolu saisteiti motivi.

Kai roksta Pasauļa latvīšu muokslys centra leidzdybynuotuojs Dainis Mjartāns, Aleksandra Karpova dorbi ir dzili personeigi, partū ka tymūs dokumentāta juo dzymtys tragedeja. Aleksandrs beja kvāls Latvejis patriots, muokslinīks – ceineituojs, kura dorbūs jiutama suope par Latvejis okupaceju, kai ari protests pret socialū nataisneibu Amerikā.

Muokslinīks ir represejuos cītušuos, Latgolā zynomuos Volontu dzymtys puorstuovs. Juo vactāvs Justyns Volonts prasmeigai saimnīkuoja Preiļu pogostā, bet vactāva bruoļs Juoņs Volonts 14 godu beja Daugovpiļs piļsātys golva, pyrmais latgalīts itymā omotā, kuram pasasokūt 30. godūs Daugovpiļs izauga par myusdīneigu piļsātu. Nu 1938. da 1940. goda J. Volonts beja tautys lobkluojeibys ministrs. Aleksandra muotei Lūcijai Volontei breinumainā kuortā pasalaimēja izavaireit nu 1941. goda 14. juņa deportacejis iz Sibiri. Jei beja īvārojamuo kinorežisora Juoņa Streiča krystamuote.

Lūcija Volonte sovu nuokušū veiru Anatoliju Karpovu satyka 1946. godā Vuocejā, puorvītuotūs personu nūmetnē Fuldā, kur jī apsaprecēja. Pīdzyma div dāli Jurs i Konstantīns. Anatolijs beja vuocu nūtrīkts latvīšu izceļsmis padūmu armejis liduotuojs. Tāvs tik labi runuoja latviski, ka daudzi jū nūturēja par latvīti, i jis tyka nūdarbynuots kai tulks. 1950. godā Karpovu saime emigrēja iz ASV, Aiovys štata leluokū piļsātu Demoinu, kur 1953. goda 21. martā pīdzyma Aleksandrs. Piec deveņu godu lauleibā Anatolijs pamete Lūciju nabadzeibā, ar napiļneigom angļu volūdys zynuošonom i treis dālim, kurūs vajadzēja pabaruot i audzynuot vīnai pošai Amerikā. Aleksandrs nikod vaira naredzēja sovu tāvu.

Nasaverūt iz gryuteibom i nabadzeibu, Lūcija sovim dālim deve vaira par dīniškū maizi. Aleksandra bruoļs Konstantīns Karpovs, kurs dzeivoj ASV i beja jiurys dzeiļu pietnīks, intervejā ASV latvīšu laikrokstam “Laiks” pīmiņ muokslys muzeju apmekliejumus, cīši sajimtu mozuo bruoleiša Aleksandra rūceņu, apsaverūt Rubensa, Goijis, van Goga i cytu lelmeistaru dorbus. “Tei beja lela boguoteiba preteimā lelai nabadzeibai. Lūcija tai ari nikod naatsakūpe nu trīcīņu, kū jai saguoduoja padūmu okupacejis vara i veira nūdeveiba,” sacejs Konstantins. Gareigs patvārums vysod bejuse Amerikys latvīšu katuoļu kūpīna.

“Myusu muote Lūcija, kura runuoja pūliski, krīvyski, vuociski i latgaliski,  beja spīsta mozguot svešu ļaužu greidys, partū ka namuoceja angliski. Tok mes zynuojam, cik reižu slyktuok īt myusu radinīkim Sibirī. Myusu vactāvs nūmyra div mienešus piec juo aresta. Myusu mama bīži palyka naāduse, kab rodi varātu izdzeivuot. Caur Šveici jei syuteja pacenis muotei Stefānijai i muosai Regīnai Sibirī. Regīna tyka izsyuteita nu Reigys, kur jei studēja i dzeivuoja pi sova tāva bruoļa, padūmu varys atstuodynuotuo lobkluojeibys ministra Juoņa Volonta, kurs myra izsyutejumā 1943. goda 16. martā Vjatlagā. Regīnai izadeve atrast myusu vacūmuoti Stefāniju i dzeivuot kūpā ar jū izsyutejumā. Nu tīnis Regīnai pasalaimēja atsagrīzt dzymtajūs Preiļūs.” Konstantīns ir juts, ka muote beja pagaisynuojuse grybu dzeivuot i gribēja byut kūpā ar sovu myrušū muoti. Lūcija nūmyra nu vieža 1965. godā 51 goda vacumā.

Par attāluotū dorbā “Melnais caurums, Deportācijas, Līvāni” A. Karpovs raksteja: “Itei litografeja apvīnoj sirrealu tāluojumu ar realistisku metaforu, kab attāluotu Padūmu Savīneibys genocidu pret latvīšu tautu. Tys ir personeigi cīši emocionals moments… Attāla vydā stuov muni vacvacuoki šaļtī, kod tūs škir iz vysim laikim. Muns vactāvs Justyns Volonts verās skateituojā ar izteiksmi kai cylvāks, kurs vysu pagaisynuojs. Muna vacuomuote Stefānija Grizbouska tur rūkā sovu rūžukrūni i izaver it kai radzātu pošu nalobū. Munu muoti juos lobajā pusē ar šautini gaiņoj vīns nu NKVD nalobūs. Prīškplanā radzams ari mozs zāns (Aleksandra pošportrets), kas lyudz skateituoja paleidzeibu, tok teik savaļdeits.”

Dainis Mjartāns nūruoda, ka Karpova muoksla patīseibā ir stuosts ir par vīnys Latgolys saimis sāgu, kur sasavyn kai tautys, tai personiskuos dzeivis tragedeja. Juo bruoļs Konstantins viertej, ka Aleksandra muokslys dorbi ir universali i puorlaiceigi, tī līk dūmuot par tū, cik daudz ļaunumu ciļviecei nūdora cinisms, nataisneiba i sirsneibys tryukums. Pats muokslinīks par sovim dorbim sacejs, ka sovūs dorbūs raudzejs paruodeit ļaunumu kai ASV, tai PSRS. “Muni dorbi paradzāti skateituoju šokiešonai, taišni, nasaglobojūt aiz simbolu voi metaforu. Byudami realistiski, itī dorbi atkluoj nataisneibu i nasliep nagleitumu. Es grybu, kab munus dorbus uztver kai vizualys protesta izpausmis.”

Nu 1986. da 1990. goda sūpluok provocejūšim dorbim Aleksandra daiļradē īguoja romantisms – tyka radeitys Reigys, Cāsu, Rēzeknis i Daugovpiļs grafikys. Vīns nu itūs dorbu uzdavumu beja paviesteit amerikaņu publikai par Latvejis eksistenci. Tys eipaši byutiski palyka 1988. godā, kod vaļstī suocēs aktivi procesi, kab atjaunuotu naatkareibu. 1991. godā Aleksandrs dabuoja Latvejis pavaļstnīceibu i puorsacēle iz Rēzekni, kur Rēzeknis Lītiškuos muokslys vydsškolā vuiceja estampa muokslys pamatus. Muokslinīks Aleksandrs Karpovs nūmyra Rēzeknē 1994. godā. Juo nuovis apstuokli vys vēļ ir naskaidri.

Leluokuo Aleksandra Karpova dorbu kolekceja kai aizdavums atsarūn Pasauļa latvīšu muokslys centrā Ciesīs. Nūdybynuojums “Pasaules latviešu mākslas centrs” ir veiduots ar mierki ryupietīs par muokslys vierteibu saglobuošonu, kū radejuši uorpus Latvejis dzeivojūšī latvīšu muokslinīki, taidā veidā veicynojūt uorzemēs radeitys augstvierteigys muokslys īsakļaušonu Latvejis kulturtelpā, rūsynojūt dialogu storp Latveju i diasporu.