Roksta autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

Pyrma 80 godu, 1942. goda 27. aprelī, dzims Osvalds Kravaļs – dzejnīks, literaturzynuotnīks, daudzu myusu dīnu latgalīšu autoru školuotuojs i īdvasmuotuojs, daudzu latgaliskūs ideju autors. Cylvāks, par kuru ir daudz legendu, tok moz palykušu realu pādu i līceibu. Nūteikti na vīnkuorša, bet pretruneiga personeiba. Vuords, kurs byutu juozyna daudzim, tok vys jau ar kotru godu tūs zynuotuoji palīk tik mozuok.

Osvalds Kravaļs (oficiali – Kravalis, tok jis pats latgaliskajūs tekstūs itai puorveiduoja sovu pavuordi) dzims 1942. goda 27. aprelī Ludzys nūvoda Pyldys pogostā. Pabeidzs Potorovys septeņgadeigū školu i Ludzys lauksaimisteibys tehnikumu. Kravaļa muoseica Lidija Agluoniete pīmiņ, ka školys laikā jis aizaruovs ar šaha spieliešonu. Piec školys beigšonys kaidu laiku pastruoduojs kolhozā Cāsu pusē, tod dīniejs armejā, piečuok – īsastuoja Latvejis Vaļsts universitatis Filologejis fakultatē. Sovu diplomdorbu tī Kravaļs raksteja par styla vaicuojumim, i, kai roksta Vitolds Valeinis “Latgaliešu lirikas vēsturē”, tys īspaiduojs jū ari sovā dzejā eipašu viereibu pīvērst stylam i tuo aktualizacejai. Tamā radzamys stilizacejis, redzīņu imitiejumi i pošironeja.

70. i 80. godūs Osvalds Kravaļs beja labi zynoms literaturys kritikis, dzejis zynuotuojs, struoduoja laikroksta “Literatūra un Māksla” kritikys nūdaļā, Zynuotņu akademejis Volūdys i literaturys institutā. Pyrmuo recenzeja jam beja jau 1967. godā laikrokstā “Padomju Students”, sovpus vīna nu pyrmajom dzejis publikacejom – 1968. godā laikrokstā “Padomju Jaunatne”. 1984. godā pat izguoja juo rokstu par dzeju apkūpuojums gruomotā “Jābūt”. Taipat jis sastuodejs rokstu kruojumus par bārnu literaturu i ari latvīšu fabulu izlasi jaunuokuo školys vacuma bārnim “Trešā aste”. Ari jis pats rakstejs dzejūļus bārnim. Zeimeigai, ka iz “Jābūt” pādejuo vuoka atrūnamajā literaturzynuotneicys Rutys Veidemanis aprokstā par gruomotu, izmontuots vuordu salykums “eisti kravaliska manīre”. Tys līcynoj par juo sovpateigū, individualū stylu, kū navar sajaukt ar cytim. Veidemane ari nūruodejuse, ka kruojumā atsakluoj kai Kravaļa erudiceja i vyspuorynuošonys spiejis, tai tīksme polemizēt, saosynuot vaicuojumus, izprovocēt iz pretesteibu, pasvīst kaidu fiksu ideju. Par sovu emocionalitati kritikuos jis pyrma tuo beja izapeļnejs ari puormatumus – juo tūņs asūt uzbryukūšs, apgolvuojumi – puoruok tīši, tok itys kruojums tyka nūvārtāts atzineigi – par spieju savīnuot emocionalitati ar literaturkritikys, literaturys viesturis zynuošonom. Kravaļa poša attīksmi pret dorbu kritikā var atrast juo raksteitajā gruomotys “Jābūt” īvodā: “(..) atguoduoju sovys dzemdātuojis vuiceibu: napamet, dāls, gruobekli guļus ar zūbim iz viersu – izmeisi pats ar bosom kuojom voi kaids cyts. Tai kai darbeibu kritikā es uztveru kai cīši personisku darbeibu, sovu gruobekli dzejis pļovuos raugu nanūsvīst, kai pasagoduos, ari izkapti ite [..] nalītoju, jo dzejā mani puorsvorā ir interesiejs laiks, kurs pīsapylda, laiks, kurs tyvojās, kam īmam preteimā, kū dorom. (..) Partū atlaid, skaiteituoj, ka naasmu jau tys, kas esi tu voi kaids tu grybātu byut, bet kaids es vēļ naasmu paspiejs byut.”

Īspiejams, literaturys pasaulī Osvalds Kravaļs vaira zynoms taišni kai literaturzynuotnīks, kritikis, na literats. Nu juo saraksteitajim dzejūlim publicāta tik pavysam nalela daļa. Uldis Auseklis 1984. godā recenzejā par “Jābūt” nūruodejs, ka 60. godūs Kravaļs asūt “nūglobuojs atviļktnē dzejūļa kruojuma manuskriptu” i pīsavierss kritikai. Kai vīns nu zynomuokūs Osvalda Kravaļa literarūs dorbu ir 1987. godā žurnalā “Karogs” publicātuo kulturviesturiskuo poema “Bruoļ, pīmini!”, kas teik skaiteits ari par vīnu nu pyrmajim publicātajim literarajim dorbim latgaliski piec vairuoku desmitu godu puortraukuma. Tei viestej par Latgolys viesturis nūtikšonom i veļteita viesturnīka Boleslava Brežgo symtgadei. Poema īdvasmuojuse ari bruoļus Valdi i Māri Muktupāvelus sacereit dzīsmi “Pīmiņ, bruoļ”, tok šaļtim itamā ziņā rūnās puorprotumi, kod Kravali nūsauc par dzīsmis teksta autoru. Tei nav taisneiba, partū ka dzīsmis tekstu i muzyku saceriejuši bruoli Muktupāveli.

Kravaļs vysvaira publiciejuos taišni 80. godu beiguos i 90. godu suokumā. Jū mādz saukt ari par vīnu nu pyrmajim trešuos atmūdys viestnešim Latgolā. Pyrmais izsacejs dūmu, ka vajadzātu dybynuot latgalīšu kulturys bīdreibu, pyrmais nu Reigys latgalīšu puorsacieļs iz dzeivi Latgolā. 80./90. godu mejā jis beja Daugovpiļs teatra literaruos dalis vadeituojs, organizēja Ludzys, vāluok Daugovpiļs literatu apvīneibys, ari Latgolys rakstnīku organizaceju “Dveiņuva”, daudzim jaunajim latgalīšu autorim beja kai sova veida mentors, školuotuojs, kurs piļneigi breivpruoteigai vuiceja, kas ir loba literatura. Jis īdvasmuojs taidus autorus kai Vili Dzērvinīku, Normundu Dimantu, Valentinu Lukaševiču, Oskaru Seikstu, Ingridu Tāraudu, saukts ari par myusu dīnu latgalīšu literaruos tradicejis patriarhu. 1992./1993. godā izguoja treis žurnala “Jaunuo Dzeive”, kū izdeve “Dveiņuva”, numeri, i Kravaļs beja vīns nu tuo redaktoru. Tuo mierkis beja latgaliskuos literaruos tradicejis saglobuošona i atteisteiba. Vysi roksti tymā tyka publicāti latgaliski – boguoteigi beja puorstuovāta latgalīšu originalliteratura (kai jauni dorbi, tai jau seneji, tok aktualitati napagaisynuojuši), redzīņu roksti par volūdys vaicuojumim i cytom aktualom nūtikšonom latgaliskajā kulturtelpā. Vysinteresantuok, ka žurnalā natyka īvāruota raksteibys konsekvence – beja autori, kas raksteja piec t.s. Stroda ortografejis, cyti – jau tyvuok myusu dīnu pareizraksteibys nūsacejumim, da kurūs 1992. godā beja vēļ gars ceļš īmams. Ari nūsaukumā “Jaunuo Dzeive” divskaņs “uo” beja pīraksteits myusdīnu variantā.

Pats Osvalds rakstejs kai latgaliski, tai latvīšu literarajā volūdā i ari krīvyski. Vairuoki juo dzejūli latgaliski ir veļtejumi: Ontonam Kūkuojam, Ontonam Slišānam, Annai Rancānei, Marijai Andžānei, sovam bruoļam, dzymtajai Potorovai. Nu 1982. goda leidz pat sovai smiertei Kravaļs regulari rakstejs dīnysgruomotu, kurā, kai nūruoda Valentins Lukaševičs, jis kotru dīnu dokumentēja latgalīšu kulturys faktus i personalejis, analizēja procesus, tīpat ari raksteja dzejūļus i metafiziskys puordūmys. Tok leluokuo daļa juo raksteituo sadaga guņsgrākā.

Vysprecizuokū Kravaļa raksturuojumu vys jau var puorskaiteit Oskara Seiksta rokstā par jū 1999. godā izdūtajā jaunūs autoru kūpkruojumā “Pagraudā”, lai ari vys jau ari taisneiba Seikstam, ka itys roksts “dieļ tūs, kuri napazeist Osvalda, nadūs nikaidys leluos skaidreibys, a tim, kas pazeist, itī komentari pasaruodeis vysā navajadzeigi”. Škārsteikla plašumūs par Kravali var atrast mozys, bet zeimeigys detalis ar nadaudz taidu kai legendys pīskaņu. Par pīmāru, ka dzejneica Velga Krile par kaisleigu peipātuoju palykuse piec tuo, ka Kravaļs jai Filologejis fakultatis gaitenī pīduovuojs pyrmū cigareti juos myužā. Evalds Vasilevskis sovulaik stuostejs, ka taišni Kravaļs asūt nūsaukuma “Pūdnīku [vosorys] skūla” autors, īsokūt tai aizstuot nūsaukumu “pleners”. Vasilevskis par Kravali asūt sacejs, ka jis ir kai leits i snīgs – ni tu juo paredziesi, ni apturiesi. Ontons Slišāns rakstejs, ka daudzi Kravali skaita par jūceigu, taidu kai “vieja putynu, kurs lidoj i lidoj naskaitamūs dyžūs ideju viejūs”. Kai Slišāns, tai Seiksts roksta, ka daudzys Kravaļa idejis ir puorjāmuši i pa sovam realiziejuši cyti, ari tī, kuri īsuokumā tuos nav atzynuši. Par pīmāru, Seiksta vuordim runojūt, “latgaļu vacynu saīts transformiejīs par pasauļa latgalīšu konferenci”. Niu paguojuši vaira kai 20 godu nu ituo teksta pīraksteišonys i tei konference transformiejusēs par Latgolys kongresu, kas nūteik taišni šudiņ, 27. aprelī, kod byutu ari Osvalda Kravaļa 80. dzimšonys dīna. Pyrma 30 godu, kod Osvaldam Kravaļam palyka 50 godu, Ontons Slišāns par jū raksteja: “Latgolai vajag na viņ apdūmeigu dareituoju, bet ari korstasineigu idealistu.”

Nu jau gondreiž legendom apveits ir Osvalda Kravaļa dorbs “Atpakaļ iz Latgolu”, kū varātu saukt par juo ceļuojuma pīzeimem. 1984. goda vosorā Kravaļs ar ritini vasalu mienesi brauce pa Latgolu, nuokušajā zīmā tū apraksteja, bet leidz pat 2008. godam tekstu vysu laiku papyldynuoja. Valentins Lukaševičs zyna stuosteit, ka puors nedeļu pyrma sovys smierts ituos gruomotys manuskripts atdūts Latgolys kulturys centra izdevnīceibai, tok izdūts tys tai ari nav. Daudzi pīmiņ, ka ari ari itei izdevnīceiba ir vīna nu Kravaļa pasaulī palaistūs ideju, kū realiziejuši i transformiejuši cytu. Par ceļuojuma gruomotu Valentins Lukaševičs roksta: “Mienesi ilga Latgolys veloapceļuojuma (cylvāki, meditacejis, doba, nūvāruojumi i tt.) beletriziejums, tai apmāram var definēt gruomotys žanru. Izbrauce jis 1984. goda 19. julī, a  nūbeidze 18. augustā. Brauce nu vokoru zigzagūs iz sovu dzymtū sātu: Medni, Lubuona, Borkova, Murmastīne, Siksola, Varakļuoni, Viļāni, Nagli, Strūžāni, Drycāni, Rogovka, Adamova, Rēzekne, Malta, Juosmuiža, Aglyuna, Auleja, Kaunata, tod Potorova. Ka gruomota tiks izdūta, tys dyžan boguotynuos latgalīšu ij literaturu, ij folkloristiku.” Jau 1992. godā sovā rokstā par Kravali laikrokstā “Mōras Zeme” ituos gruomotys lelū vierteibu, kū ļauds saprass tik ar godim, atzeimiejs ari Ontons Slišāns. Osvalda muoseica Lidija Agluoniete sovulaik intervejā žurnalā “A12” stuosteja par kaidu cytu juo ceļuojumu pa Latgolu. “Kod dzeivuoja Daugovpilī, jis kuojom apceļuoja Latgolu. Vīnu godu izdūmuoja nu sovys dzymtuos Potorovys īt kuojom iz Aglyunu. (..) Nikuo leidza nabeja, tik vāzda. Guoja, praseidams naktssātu. Vysur, kur jis īsagrīze, daudz runuojuos ar cylvākim, pats stuosteja. Tai Osvalds Latgolu sevī uzsyuce, jis beja filozofa tips.”

Kravaļs publiciejīs ari ar pseidonimim Ašvolds Dveiņuvs i Ontunejs Rīkstāns. Interesanti, ka reizem pi Kravaļa publikaceju nūruodeits, ka atseviškus dzejūļus, eipaši latgaliskūs jis sarakstejs kūpā ar Ontuneju Rīkstānu. Tū jis asūt īpaziņs taišni sova 1984. goda vosorys ceļuojuma laikā i skaitejs na par pseidonimu, bet sovu ūtrū vuordu, kū jam davuse Latgola, leidz ar vuordu dūmūt ari sovu svieteibu. Ituo vuorda izceļsmi Kravaļs pats skaidruoja tai: “Munā dzymtā pusē ir teika par Rīkstu, kuru vacuoki baroj viņ ar rīkstim i jis daboj tik lelu spāku, ka uzvar na viņ pošu muižkungu, bet pat Valna patmalēs īsvīž pošu Nalobū, kas ituos patmalis darbynoj. Rīkstāns ir Rīksta dāls, kurs aizguojs pasaulī, tok (..) atsagrīzs kai sovā dzymtā zemē, tai tuos runā i, golvonais, gotovs turpynuot tāva varūņdorbus, partū naskaitit tū par pseidonimu – it kai kaids globuotūs aiz izdūmuota vuorda voi ari kauneitūs sovys latgaliskuos izceļsmis, lītys byuteiba ir cytur – ar vuordu cylvāks sajem svieteibu nu vuorda devieju.”

Lai cik varbyut jūceigai tys naskaneitu, ari vīneiguo Kravaļa poša gruomota ir jau pīmynātais rokstu par dzeju apkūpuojums “Jābūt”. Jam kai literatam sovys gruomotys nav – dzejūli izsvaideiti pa presi, antologejom, izlasem. Leluokuo reizē publicātuo Kravaļa dzejūļu kūpa ir 1991. godā izdūtajā Ludzys literatu apvīneibys dorbu kūpkruojumā “Saule izkapts kātā”. Tok vys jau otkon taisneiba Seikstam, kurs roksta, ka “Osvalda byuteiba nav vaicojama saraksteitajā. Gruomota ir papeirs, saceitu jis pats, svareigs ir cylvāks”. Jis beja cylvāks, kurs ap sevi puļcēja ļauds. I vyslobuok sovus dzejūļus asūt prats nūskaiteit jis pats.

Kravaļs iz nūtikšonom literaturā i vyspuor Latvejā piec naatkareibys atjaunuošonys vērēs gona kritiski. Valentins Lukaševičs Kravaļa nekrologā roksta, ka “Osvolda (taida beja juo poša nūruode, kai raksteit juo vuordu) attīksme pret pādējūs 20 godūs latvīšu daiļliteraturā dominiejūšuom tendencem beja skeptiska, sarunuos jis lītuoja jiedzīņus “sasteigteiba i paviršeiba”, “ūtruo dekadence”, “dzaltonuo literatura””. Sovpateigs ir ari juo pādejā “Jaunuos Dzeivis” numerī 1993. godā publicātais redzīņs, kurā jis na tik aicynoj latgalīšus taiseit sovu politiskū parteju, bet ari, prīcojūtīs par latgaliskuos kulturys pakuopenisku atdzimšonu, sovā ziņā pretstota cylvākus Latgolā i Reigā. Jam ruodejuos, ka “Reigys centrejuma kulturā” 70. godūs nūtics “nacejis bankrots zam svešuo puorspāka spīdīņa”. Tok cytaižuok asūt Latgolā, kur “lai cik moz te beja palics talantu i patriotu, nikaida pagrimuma i izieršonys nabeja, par kū mani puorlīcynuoja regularī braucīni iz dažaidom vītom jau ar 1982. godu, bet jo seviški puorlīcynūši – 1984. goda 4 nedeļu braucīņs ar ritini i magnetofonu – pīžmīgta i sakomuota, bet na ņauduleiga voi histeriski ironiska, voi sentimentali vaimanejūša tauta (Latgolā “Vuolyudzeiti” nivīns tik sentimentali gaudeni nadzīd kai vyslatvejis elks Žoržs S.) vysur tyka satykta – i piļsātuos, i mīstūs, i laukūs”.

Osvalds Kravaļs myužeibā nūguoja 2008. goda 30. junī. Jau piec tuo, 2009. godā, apbolvuots ar Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks” par īguļdejumu latgalīšu literaturys atteisteibā.