Roksta autors: Valentins Lukaševičs

  I

„Prows apgabalis – Kaunatas, Andrepnas, Rozentowas, Uzulmuižas pogosti – pelnejas ar sowaidoku dorbu, kurs atsaškir nu cytim pelnes olutim, pelnejas ar winiu speciali, tys ir, weras uz ju kai uz pordzeiwes leidzekli. Šenes idzeiwotoji borim brauc uz tai saucamu „asfalta” dorbu, nu agreja pawasara leidz weliam rudiniam. Ar šu dorbu ši latwiši pelnejas jau pasen: daži strodoj pa 25 godi.”^[1] Tai raksteits gazetā „Drywa” 1912. godā, i tys zeimoj, ka pyrmī latgalīši iz asfaļta dorbim devēs ap 1887. godu.

Tuoļuok autors roksta: „Sewiški pateik šimâ dorbâ tys, ka jostrodoj tik leidz 3 stundem pec pusdinas un ka, samarâ ar cytim dorbim, wigliok strodot. Pimaram, asfalta strodniki pat pisasmej zemes racejim, pa daliai topec, ka winiu dorbs ir gryutoks un mozok inesigs. Pi tam asfalta meistari (ari myusu latwiši) pelnej 50–60 rubliu menesî, kas ir nu pyrma uzskota dyžan branga olga. Pi šito dorba myusu latwiši ir tik pijyukuši, tik weikli, ka ir slowoni pi wysom firmom un podriadčikim kai Piterburgā, tai Moskowâ. [..] Laigon šis dorbs wyspori ir wigloks par cytim, bet atsewiški strodnikam dateik disgon gryuti. Korstajâ wosoras laikā ar korstu asfaltu dorbotis ir na dyžan pateikami.”^[2]

Cik var sprīst, to ituo roksta autors ir daudzsūlūšais dzejnīks Stanislavs Cunskis^[3] (1892–1915).

Vysšmukuok asfaļtu i tuo līšonu ir apdzīduojs urbanists Aleksandrs Čaks. Reigā 20. gs. 20. godūs asfaļtēja daudz, dzejnīkam ari daudz dzejūļu, kur asfaļts ir kai epitets voi metafora, bet teju himna asfaļtam ir dzejūļs „Asfalta vārīšana un klāšana”^[4].

„Katlā ar riteņiem diviem gar sāniem kā ausīm, katlā
ar ilksi vienu un garu kā pērtiķim aste, rūsganā
katlā vārījās asfalts”,

lai beiguos

„Astoņi, rindā, uz ceļiem, ar mugurām veroties zilgmē,
klāja to rūpīgi līmenī vienā kā kaņepes saspiestas,
melnas un taukas uz sviestmaizes, klāja to,
pārkaisot viegli ar smiltīm dzeltēnām kā persu
safrāns, klāja, lai atdotu rīt to jau sieviešu
burvīgām kājām, ģenija gaitai un neģēļa lišķīgiem
soļiem.”

Nu dzejnīka vuorsmu var dazynuot daudz – ka asfaļtu tod lyka iz trotuarim, ka korstū masu nu viersa nūkaiseja ar smiļktim i tt^[5].

Ka trotuari niu ir nu betona brugeiša, a braucamuo daļa nu asfaļta, tod agruok beja ūtraižuok – brauktive beja nu akmiņu, a trotuarus suoce taiseit nu asfaļta.

Muoksleigais asfaļts (iz bituma pamata) kai trotuaru sagums (beja leidzonuoks, nasleideiguoks i, golvonais, klusuoks par akmini) pasaulī pyrmū reizi pasaruoda Eiropys lelajuos piļsātuos 19. gs. 30. godūs.

I tikai cīši cīši piečuok tys asfaļts izīt uorā nu piļsātu i apsaguļst iz lauku šosejom i celim.

                                      II

Asfaļta licieji beja cara laikūs vīni nu cīnejamuokajim burlakim. Pasaukšonai burlaks beja vairuokys nūzeimis. Baltīši par burlakom sauce slapkauņus i laupeituojus, krīvi cylvākus, kuri guoja pa krostu i ar stryčim stīpe lelys laivys. Latgolā par burlakim sauce sezonalus peļņā guojiejus.

Skaidrys, ka cyti, aizīdami burlakūs, ari palyka iz dzeivi kaidā svešā vītā. Skaidrys, ka īšona burlakūs puormeja daudzu Latgolys zemnīku pasauļa redzīni i īrodumus.

Burlaki kai ba beja sovejī, bet kai ba jau i nā. Jī beja vaira ci mozuok atsaruovuši no sovys tautys i par taidim jau pyrma symts godu saceja – attautuots. Gona ploši vuords attautuots ir lītuots Oskara Seiksta i manis saraksteitajā romanā „Valerjana dzeive i redzīni”.

Prūtams, beja ari taidi, kuri nu burlaceibys dabuotū naudu atvede iz dzimtini i pastateja jaunys, pat div stuovu sātys, samuravuoja akmiņa klāvus, sapierka lobus zyrgus i gūvs, a kaidam pat pītyka naudys, kab kūpā ar bruolim ci sābrim nūpierkt mozu, paputiejušu foļvarku.

Pierka pīna separatorus i mineralmāslu vazumus. Pīstateja sadus ar loba sorta uobeļneicom. Deve naudu mozajim bruoleišim, kab jī ītu školā i tt. Pa burlaceibu dabuotuos prasmis pruoteigi i moderni izmontuoja sovā dzeraunē ci mīstā.

Bet taidu nabeja daudz. Lela daļa burlaku vairs nagribēja nikū cytu dareit, palyka par pasackajim.

„Munòs acîs beja taids gadejums. Puika jau staigoja pogosta školâ un beja isamiliojis mocišonâ, bet atbraukuši nu pelnias broli pasaceja jam, ka šitys ir bleniu lita un ka wajag byut par puisi un pelnet naudu. Un puika pamat školu, wysu zimu staigoj pa wečerinkom, kartoj, un uz wosoras brauc burlakûs. Utrs gadejums. Pats taws, asfalta meistars, jem dâlu nu pilsatas školas un wad uz Moskowu. Rudin atsagrizis šitys barns paroda, ka jis jau ir pazaudejis sowu bernibu, zyna taidas litas, kuras myužam nazyna kaids puiss, dzeiwojut satâ.”^[6]

Kaidi varēja izavērt tī asfaļta meistari, iz Mikelim atbraukuši sātā labi īdaguši i naudys pylnim mokim?

„Atit taids burlaks apaudzis ar bòrdu, ar garim motim, apsawilcis plotûs, sorkonûs kraklûs ar škeiru uz sonu; uz kòjom speiduši zoboki. Nu westes kešas karinej stundinìka wažas. Rùkâ garmones.”^[7] Golvā vysod beja kepuki ar speideigim nogim.

Kod īsasuoce Pyrmais pasauļa kars, nu tim pasackajim beja poši lobuokī karaveiri.

                                 III 

Tān asfaļts ir pošsaprūtama līta gon zam mašynu rīpu i myusu kuoju, gon ari ir pamateigi īsadzeivuojs myusu apziņā i volūdā.

Cik ceļgolu nav apdauzeits, kreitūt iz asfaļta! Ka vaicuoja, nu kurīnis tuos šveikys, varēja saviļkt nūpītnu vaigu i saceit tradicionalu atbiļdi – „asfaļta slimeiba!”

Ka dyžan nasalūb i ir galeigi čābeigi, sokom – izbrauce viersā kai ar asfaļta rulli (20. gs. 30. godūs saceja – pasvīde zam rotu).

I cik daudz ir taidu izteiksmeigu realeju, kuru vuordā īsaukaleitys kruosys? Vīšņu kruosys cymdi. Lynu moti, vyzbuļu acs. Apeļsinu kruosys burtneicys vuoks. Škaps, nūkruosuots ceriņu kruosā. Asfaļta kruosys džinsys.

Nu nimoz tik daudz nav mums apleik dobys objektu i vysaidu prīškmatu, kuru kruosys ir tik individualys i tik vysim zynomys, ka juos, nimoz nabyudami dzejnīki, plošai i drūsai lītojam sovā volūdā.

---

^[1] C–kis S. Strodniku lita // „Drywa”, 14.03.1912.

^[2] C–kis S. Strodniku lita // „Drywa”, 14.03.1912.

^[3] Pasaraksteja ari ar pseidonimu Ceiruļnīks.

^[4] Pyrmpubliceits „Daugavā” 1929. goda 11. numerī.

^[5] Asfaļta sakarā interesants i sovpateigs ir Evys Mārtužys dzejūļs „Asfalts kā Dieviņš..”.

^[6] C–kis S. Strodniku lita // „Drywa”, 14.03.1912.

^[7] Celiaweirs. Ondrupine-Puša-Rozentowa // „Drywa”, 05.08.1909.