Roksta autors: Arnis Slobožanins, viesturis doktorants Daugovpiļs Universitatē

1993. gods 1. janvarī sovu eksistenci beidze Čehoslovakeja. Bez referenduma, bez lelu protestu i ašņa izlīšonys čehi i slovaki, politiskajim liderim vīnojūtīs, vīnā reitā pasamūda kotrs sovā vaļstī. Čehoslovakejis beigys pījimts saukt par “Samta lauleibys izieršonu” – kai atsauci iz 1989. goda mīrmīleigajim protestim pret komunistu režīmu, kas saucēs leidzeigi – “Samta revoluceja.”

Čehoslovakeja tyka dybynuota 1918. godā. Bet “lauluotī” vysod vīns ar ūtru beja naapmīrynuoti – slovaki čehus sauce par īdūmeigim, a čehi slovakus par napateiceigim. Bratislavu vysod kaitynuoja Pragys centralisms i nasariekinuošona ar Slovakejis regiona vajadzeibom. Sovpus čehi beja puorlīcynuoti, ka jī dotej Slovakeju, i jūs kaitynuoja austrumu bruoļu vys augūšuos praseibys i naapmīrynuoteiba.

“Lauleiba” sovu pyrmū krīzi beja pīdzeivuojuse jau 1938. godā. Ūtruo pasauļa kara prīškvokorā Minhenis vīnuošonuos^[1] rezultatā čehim tyka atjimts i Vuocejai davīnuots Sudetu apgobols. Dreiži viņ Pragā īguoja nacistu karaspāks i vaļsts beidze eksistēt, palykdama par nacistu protektoratu. Slovaki izmontuoja izdeveibu i 1939. godā ar Hitlera atbolstu pasludynuoja naatkareibu, palykdami par nacistu satelitvaļsti. Tīsa gon, tys izaruodeja viņ suonsūļs, i 1945. godā ar Padūmu Savīneibys paleidzeibu lauleiba tyka atjaunuota. Čehoslovakeja niu palyka par Moskovys satelitvalsti.

Kūpdzeive aiz “dzeļža prīkškora” turpynuojuos. Čehejis komunisti apvainuoja slovakus “buržuaziskajā nacionalismā”. Vysvaira tys izapaude prezidenta i komunistiskuos partejis lidera Antonina Novotnija vaļdeišonys laikā. Jis naīredzēja slovakus, a slovaki naīredzēja jū. Varbyut ari tys ir lykumsakareigai, ka Novotniju izstyume nu omota komunisma reformators, slovaks Aleksandrs Dubčeks. Jis vede Čehoslovakeju preteimā demokratejai i gribēja vaļstī izveiduot “socialismu ar ciļvieceigu seju”. Viesturnīki skaita, ka piec 1968. goda “Pragys pavasara” apspīsšonys^[2] beja skaidrys, ka slovaki pi pyrmuos izdeveibys aizīs paceli nu sovu “lelūs bruoļu”.

Viereigs skaiteituojs jau byus īraudziejs, ka čehu i slovaku attīceibys atguodynoj latgalīšu i puorejūs latvīšu (turpmuok tekstā – baltīšu^[3]) stuostu. Ituos leidzeibys beja īraudzātys ari agruok. Viesturis olūti fiksej Fraņča Kempa, Valerejis Seilis, Mikeļa Bukša, Pšemislava Mončevska (pūļu žurnalists) izdareitūs saleidzynuojumus. 

Valerejis Seilis ceļuojuma pīzeimis

1925. godā Valereja Seile gazetā “Latgolys Škola” apraksteja sovu ceļuojumu iz Čehoslovakeju. Sprīžūt piec satura, Latgolys izgleiteibys darbineica beja davusēs īpazeit ituos vaļsts izgleiteibys sistemu. Seile roksta, ka “Slovakeja, taipat kai Latgola ir iznasuse iz sovim placim smoguoku nostu”. Seile skaita, ka “kai Čehoslovakejis, tai Latvejis dažaiduos dalis ir pīdzeivuojušys dažaidu liktini. Viesturis luosts asūt tys, ka Latgola, pasateicūt nalabvieleigim viesturiskim apstuoklim, izgleiteibys un vyspuorejuos kulturys ziņā ir palykuse stypri īpakaļ puorejai Latvejai, taipat Slovakeja ir palykuse stypri īpakaļ Čehejai^[4], Moravejai i Silezejai”.

Kab rostu apstyprynuojumu Seilis raksteitajam, ir juopīgrīž viereiba atškireibom storp čehim  i slovakim laika pūsmā nu 19. godu symta beigu da vaļsts dybynuošonai 1918. godā i juosaleidzynoj tuos ar atškireibom storp latgalīšim i baltīšim tymā pat laika pūsmā.

Vysa pyrma konstatejams fakts, ka gon Latveja, gon Čehoslovakeja tyka dybynuotys gondreiž vīnleiceigi – 1918. godā. Obejis nacionaluos vaļsts ar Rītumeiropys i ASV politisku atbolstu izaveiduoja piec Pyrmuo pasauļa kara bejušūs Krīvejis i Austroungarejis impereju telpā. Leidzeigi kai Latgolai Krīvejis imperejā nabeja sovys atseviškys gubernis, bet jei beja savīnuota ar boltkrīvu zemem Vitebskys guberņā, ari slovakim nabeja sovys administratīvi nūdefinātys zemis. Slovakejis ļauds, puorsvorā mozizgleituoti zemnīki, dzeivuoja Ungarejis karalistis sastuovā. Slovaki, leidzeigi kai latgalīši, cīte nu rusifikacejis politikys, beja pakļauti magiarizacejis^[5] politikai. Slovaku volūda beja izstumta nu školu i īstuožu. Slovakim, taipat lai latgalīšim, beja ari sovs drukys aizlīgums un ari dzymtbyušona beja atcalta vāluok nakai puorejā tūpūšuos Čehoslovakejis daļā.

Daudz lobuokā situacejā, leidzeigi kai Kūrzemis i Vydzemis latvīši (baltīši), dzeivuoja čehi Bohemejā, Moravejā i Silezejā. Tuos beja Austrejis krūņa zemis ar daudz liberaluoku volūdys i čehu kulturys politiku. Te nabeja drukys aizlīguma, dzymtbyušona, leidzeigi kai Baltejis guberņuos, beja atcalta agruok. Čehu zemis beja ryupnīciski i ekonomiski atteisteituokys, leidz ar tū te nūtyka agruoka nacionaluo atmūda kai Slovakejis daļā.

Paralelis storp latgalīšim i slovakim meklejamys arī ticeibys ziņā. Slovaki beja stipri religiozi. Katuoļu bazneickungi beja jim vysleluokuo autoritate. Interesanti, ka taipat kai latgalīšim, ari slovakim bazneickungi pyrma Pyrmuo pasauļa kara veiduoja izgleituotuokū sabīdreibys daļu. Te var nūsaukt Slovakejis tautys partejis izveiduotuoju Andreju Hlinku voi pyrmuos Slovakejis republikys prezidentu Jozefu Tiso.

Mikeļs Bukšs saleidzynoj Latgolys kongresa rezoluceju i Pitsburgys paktu

Viesturis pietnīks Mikeļs Bukšs 1976. godā izdūtajā gruomotā “Latgaļu atmūda” pauž redzīni, ka 1917. godā beja juosekoj Franča Kempa uzstuodiejumam Latgolys kongresā i nu asūšajim baltīšu puorstuovim Z. A. Meierovica i J. Zālīša beja juoprosa paraksteits akts, kas garantātu latgalīšu pošvaļdeibys tīseibys i kuru piec tam varātu izmontuot kai juridiski saistūšu dokumentu. Bukšs atsasauc iz vīnuošonūs storp čehim i slovakim: “Taidu aktu, pīmāram, beja sarakstejuši slovaki pi vīnuošonuos ar čehim 1918. goda 30. majā. Aktu ir parakstejuši slovaku delegati nu vīnys pusis un čehu nu ūtrys. Storp čehim pyrmais paraksteituojs ir Tomašs Masariks, vāluokais Vaļsts prezidents.” Bukša pīmynātuo vīnuošonuos ir Pitsburgys leigums voi Pitsburgys pakts, kas 1918. godā tyka nūslāgts storp ASV dzeivojūšajim čehim i slovakim. Vīnuošonuos teksta saturs ir stypri leidzeigs Latgolys kongresa rezolucejis tekstam: “Mes, Čehi i Slovaki apsavīnojam  naatkareigā valstī, Slovakeja sagloboj sovu pošvaļdeibu i tīsys, Slovaku volūda baudēs valsts volūdys tīseibys školuos i ikdīnys dzeivī Slovakejī itt^[6].”

Fraņcs Kemps atsasauc iz Čehoslovakejis pīmāru 1921. godā Latvejis Satversmis Sapuļcis debatēs

1921. goda 5. oktobra Latvejis Satversmis sapuļcis stenogramuos fiksāta Fraņča Kempa runa, debatejūt par Latgolys apgobola pošvaļdeibys tīseibu nūstyprynuošonu Satversmē:  “Čehoslovaki ir vīna tauta, un ka jius gribit saceit – jī ir divejis tautys. Čehim ir sova volūda un sova literatūra, slovakim sova, bet obejis ituos tautys ir cik tyvys vīna ūtrai, ka sovā storpā var sazarunuot i sazaprast. Tai čehi i slovaki ir nūdybynuojuši apvīnuotu valsti i nūsaukuši par Čehoslovakeju. Vīna tauta divejuos izlūksnēs var dzeivuot cīši saticeigi i atsateisteit ražeigi literaturuos.” Vysapyrma ir juoatzeimej, ka Kempa puorstuovātuos Latgolys ļaužu partejis programā beja paradzāts Latgolys apgobola pošvaldeibai atsevišķs parlaments ar 30 lūcekļim, kai ari ostonis ministrejis (kūpeiga aizsardzeibys i uorlītu ministreja ar baltīšim). Kempam, taipat kai Franča Trasuna puorstuovātajai“Kristeigūs zemnīku partejai i vēļ dažim Satversmis sapuļcis dalinīkim, beja svareigi Latvejis pamatlykumā nūstyprinuot Latgoys apgobola tīseibys, taidā veidā nūdrūsynojūt Latgolys kongresa rezolucejai kontinuitati^[7]. Kemps, atsasaucūt iz Čehoslovakejis pīmāru, raudzeja paruodeit, ka piec leidzeiga puorvaļdis modeļa byutu juosavoda ari Latvejai.

Čehoslovakejis konstituceja, taipat kai Latvejis konstituceja, nanūdrūsynuoja slovakim pošvaļdeibys tīseibys tai, kai tū paredzēja Pitsburgys vīnuošonuos 1918. godā. Atškireiba beja volūdys vaicuojums – Čehoslovakejis konstitucejā beja atsevišks volūdys akts, kurs paredzēja, ka vaļsts volūda ir čehoslovaku volūda ar divejom leidzvierteigom izlūksnem – čehu i slovaku. Obejis baudeja vaļsts volūdys statusu. Daudzi viesturnīki skaita, ka čehoslovaku volūdys koncepts beja muoksleigs i lamts naveiksmei. Angļu viesturneica Merija Heimana tū pat nūsauc par “mistisku, nadabeigu veiduojumu”^[8].

Fraņča Kempa “Dzeļža legionari” i 1939. gods memorands

Čehu i slovaku pīmāru Kemps pīvede ari protestejūt pret Kārļa Uļmana politiku pret latgalīšim 1939. godā. Fraņcs Kemps, radejis informators Aleksandrs Ārmanis i cyti latgalīši, kuri beja naapmīrynuoti ar vys pīaugušū latgalīšu volūdys niveliešonu autoritaruo režīma apstuokļūs, 1939. godā drukuotu skrejlopu veidā anonimi izplateja uļtimatu vaļdeibai, kurā pīpraseja Latgolai autonomeju. Memoranda teksta nūbeigumā ir pīmynāts: “Latgalīšu tauta vāroj čehu un slovaku liktiņus, kas atsarūn zam tautys bruoļu spaidim. Tauta vāroj  un suoc meklēt izeju, kas satrycynuos na tikai vodūņa stuovūkli, bet vysus Latvejis pamatus.” Memoranda izplateišonys breidī Slovakeja 1939. godā jau beja pasludynuojuse naatkareibu , dūmojams, ka Latgolys “Dzeļža legionari” atsasauce uz šū faktu.

Juoatzeimoj, ka leidzeigu memorandu, adresātu Čehoslovakejis valdeibai, 1922. godā Slovakejis pilsātā Žilinā beja rakstejs un publiciejs īprīšk pīmynātais katuoļu prīsters i slovaku politiks Andrejs Hlinka. Hlinka puormete Pragai Pitsburgys vīnuošonuos nūsacejumu napiļdeišonu i vainuoja čehus kolonialismā pret slovakim. Memoranda teksts un raksteišonys manīre stypri atguodynoja “Dzeļža legionaru” memorandu. Īspiejams, tuo autori (Kemps, Ārmanis i.c.) beja īsadvasmuojuši nu Žilinys memoranda i Hlinkys.

Pūlejis žurnalista roksts par Latgolu 1920. godā

Latgola vysod interesēja pūļus. Pūļu muižnīki piec Pyrmuo pasauļa kara i Latvejis vaļsts dybynuošonys gribēja saglobuot sovys muižys, zemi i ītekmi. Situaceja Latvejā Satversmis sapuļcis prīškvokorā ruodejuos interesanta arī golvyspiļsātā Varšavā.  “Gazetta Warshavska” 1920. goda pavasarī pyrmajā lopā publicēja žurnalista Pšemislava Mončevska rokstu “Nu muna ceļuojuma iz Latveju”, kurymā eisai puorstuosteja ļaužu politiskū nūskaņuojumu Latgolā pyrms Satversmis Sapulcis vieliešonu. Mončevskis eisai raksturuoja Latgolys politiskuos partejis i tūs liderus. Rokstā pīmynāts arī Latgolys kongress, tuo lāmumi, Fraņča Kempa “demaršs”. Tyka puorstuosteits kaids kuriozs kongresa sakarā – kaids nu bazneickungu asūt pīsīts pi zyrga īmauktu i dzeits nu Stolerovys iz kongresu. Mončeviskis beja pamanejs atškireibu storp latgalīšim i baltīšim: “Vītejī latvīši, tai sauktī latgalīši ar sovu eipošu volūdu (leidzeigi kai čehi un slovaki)”.

Kaids viesturis vyltuojums i juo ceļš

Trimdys latgalīšu izdavumi “Dzeive” i “Latgolys Bolss” 1969. goda pavasarī gondreiž vīnlaiceigi nūpublicēja anonima autora Vāruotuoja rokstu ar nūsaukumu “Rokstu kruojums par Slovakeju. Interesantys paralelis ar myusu apstuoklim.” Lai ari autors ir anonims, piec raksteišonys styla var nūjaust, ka jis, īspiejams, ir Mikeļs Bukšs. Rokstā ir atstuosteits Vuocejis izdavums, kurs beja puorpubliciejs i komentiejs “Čehu nacionalsocialistiskuos partejis memorandu par Slovakeju”. Memorands tyka atrosts Antonina Novotnija kabinetā 1968. godā piec tuo, kai jis varu nūdeve Aleksandram Dubčekam. Memorands beja pavuiceiba, kai lieni ar dažaidom metodem (uzpierkšona, diskreditiešona, elitis napīlaisšona pi svareigu omotu i.c.) asimilēt slovakus ar mierki izveiduot vīnuotu i vīndabeigu čehoslovaku naceju. Vāruotuojs skaiteja, ka leidzeigys metodis pīkūptys Ulmaņa režima laikā i vāluok padūmu Latvejā.

Viesturis pietiejumi pīruodeja, ka “Memorands” ir bejs vyltuots ar mierki paruodeit lobuokā gaismā komunistiskū parteju i slovaku vydā nanopularū tuos vadeituoju Antoninu Novotniju i reizē diskrediteit golvonūs politiskūs konkurentus – Čehu nacionalsocialistiskū parteju. Golvonais vyltuojuma uzdavums beja likt slovakim dūmuot, ka komunistiskuo parteja beja mozuokais ļaunums nu diveju. Vyltuojumu Antonina Novotnija uzdavumā sataisejs komunistu “golma” viesturnīks Vaclavs Krāls. Vyltuojums tyka atkluots deveņdasmytūs godu suokumā un nav zynoms, voi Vāruotuojs izzynuoja, ka ir najauši maldynuojs sovu skaiteituoju.

Lai ari obejis teritorejis ir relativi tuoli vīna nu ūtrys i it kai nav saisteitys, juosacynoj, ka Latgolai un Slovakejai ir daudzi kūpeigu viesturis leidzeibu. Leidzeibys ir īraudziejuši i aprakstiejuši Latgolys atmūdys darbinīki i piec tam viesturis pietnīki trymdā.

Puorsteidzūšys leidzeibys saradzamys 19. godu symta vydā i 20. godu symta suokumā, tuos konstatiejuse Valereja Seile, bet seikuok nav aprakstejuse. Interesanti ir tys, ka slovakus ar latgalīšim saleidzynuojs arī pūļu žurnalists, leidzeibys ir ari Latgolys kongresa rezolucejai i Pitsburgys paktam. Tuos ir pamanejs Mikeļs Bukšs.  Šaļtim obeju vaļstu viesture krystojās. Fraņcs Kemps, īspiejams, īsatekmādams nu Andreja Hlinkys i juo memoranda, atsasauce uz čehoslovaku pīredzi, debatejūt Satversmis sapuļcē. Viesturis olūtūs leidz šam nav izadevs atrast pīruodejumus, ka slovaki byutu atsasaukuši iz situaceju Latgolā i vylkuši paralelis ar sovu zemi. Īspiejams, ka tys byutu jauns i interesants izpietis lauceņš slovaku viesturnīkim.

---

^[1] Hitlera Vuocejis nūmīrynuošonys politikys spylgts pīmārs. Vuoceja, Angleja, Italeja i Fraņceja bez Čehoslovakejis pīsadaleišonys nūlēme atdūt Vuocejai Čehejis Sudetu apgobolu.

^[2] 1968. godā piec Leonida Brežneva lāmuma Berlinis pakta vaļsts okupēja Čehoslovakeju i apstuodynuoja Aleksandra Dubčeka demokratiskuos reformys, aizabyldynojūt ar socialisma aizstuoviešonu vaļstī.

^[3] 20. godu symta 20. godūs Latgolys inteligence ar terminu “baltīši” apzeimēja Kūrzemis i Vydzemis latvīšus.

^[4] Seile par Čeheju sauc čehu Bohemejis nūvodu.

^[5] Ungarejis karalistis kuļturys politika pret karalistē dzeivojūšajom tautom, ar mierki tuos pakuopeniski kulturali asimilēt.

^[6] Pylns Pitsburgys vīnuošonuos teksts atrūnams slovaku viesturnīka Jozefa Mikuša dokumentu kruojumā “Slovakeja. Politiskuo viesture”

^[7] Prīšklykumu atbaļsteja tikai 17 (piec dažu olūtu 18) Satversmis sapuļcis lūcekļu, i Latgolys pošvaļdeibys tīseibys natyka nūstyprynuotys Satversmē.

^[8] Heymann, Mary “State that failed” 2011