Roksta autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

Puordūmys piec teatra trupys KVADRIFRONS izruodis “NĒMIZ PǞL!” nūsavieršonys

Izruodis nūsaukums “NĒMIZ PǞL!” lībīšu volūdā nūzeimoj “iz redziešonūs”. Latgaliski eistineibā itū gryuši pīraksteit – pareizi byutu “iz sasaredziešonu”, tok tys skaņ puoruok optimistiski. Latvyskais “uz redzēšanos” var byut kai atvodys iz vysim laikim, tai drūsa nūceja, ka otkon sasatiksim. Režisors Reinis Boters nadūd skaidru atbiļdi, ka pareiza ir tik vīna nu itom divejom nūzeimem.

KVADRIFRONA sātyslopā “NĒMIZ PǞL!” teik saukts na par izruodi, bet performativu nūtikšonu. Tys laikam ari ir precizuok, partū ka klasiska izruode tei nūteikti nav. Pyrmais puorsteiguma moments skateituojus sagaida jau, īīmūt zalē, kur krāslu vītā ir kūka bluči, beletu puorbaudeituojis aicynoj drūsai pajimt spylvynus voi pledus, sēdēt iz bluča voi vīnkuorši iz greidys, ari nasabeit izruodis laikā puorsavītuot pa zali. Pi vīnys sīnys ir diveji stendi ar vysaiduokim viesturiskim materialim par lībīšim, Boteru (voi viesturiski Botteru) dzymtu, ūtrā zalis golā – ekrans. Kotrai kūka bluču ryndai prīškā smiļšu kaste. Tamuos piečuok adeitūs palākūs džemperūs, maskuotom sejom i krēpem iz golvys horeografa Rūdolda Gediņa īstudātuos kusteibys izpiļdeis akteri Klāvs Mellis i Juoņs Kruonis. Tei ari byus jūs vīneiguo funkceja, partū ka dokumentalī stuosti izskanēs pošu tūs stuosteituoju bolsūs.

“NĒMIZ PǞL!” pamatā ir režisora dzymtys stuosts, i tys teik pastuosteits autentiski, bez starpnīku. Īrokstā var dzierdēt treis Boteru saimis paaudžu ostoņu cylvāku stuostus par byušonu voi nabyušonu lībīšim. Iz ekrana redzim video muokslinīka Āra Matesoviča veiduotūs video nu Lībīšu krosta, kas kūpā ar komponista Kārļa Tonis muzyku myus vad pietnīciskā ekspedicejā, kab kūpā ar režisoru vaicuotu atbiļdis, deļkuo juo vactāvs beja lībīts, tok jaunuokuos paaudzis sevi vaira eisti par taidim naskaita. I maņ vysu laiku juodūmoj ari par latgalīšim i juosaleidzynoj ar jim.

Lībīšu i latgalīšu situacejā ir daudz leidzeiga, tok ari gona daudz atškireibu. Lībīšu volūda ir autohtona Latvejis volūda, kas pīdar pi suomugru volūdu saimis. Koč ari tei daudzveideigai ītekmiejuse myusu dīnu latvīšu volūdys veiduošonuos, vys tik tei ir atseviška volūda. Latgalīšu rokstu volūda ir viesturisks latvīšu volūdys paveids, kuruos atteisteibu veicynuoja Latgolys nūškierteiba nu puorejūs latvīšu teritoreju. Lībīšu volūdā niu runoj pavysam nīceigs skaits cylvāku, latgaliski vys vēļ runoj vaira kai 100 tykstūšys cylvāku. Tok myusu dīnuos latgalīši i lībīši, ruodīs, bīži teik leidzeiguos pozicejuos, problemuos i diskusejuos, koč voi grybūt pastaiteit oficialys ceļazeimis sovā volūdā i ceinejūtīs cauri vysaidim īriedņu kabinetim par tū. Myus vīnoj cytaideiba, tys, kū cyti varbyut skaita par eksotiskumu, naatbiļsšonu koč kaidim vīnuotajim latvyskuma standartim.

Lai kai mums šaļtim grybātūs sevi paruodeit kai leluokūs cītiejus i apspīstūs, lībīšu stuosts eistineibā ir daudz tragiskuoks. Naskaitūt deportacejis i cytys represesejis ar kū piec padūmu okupacejis sasaskuore vysa Latvejis tauta, jim papyldu kluotyn guoja pīspīdu napīcīšameiba atstuot sovys sātys. Lībīšu krostā izvītuoja rūbežsorgu posteņus, likvidēja mozūs zvejnīku cīmus pi jiurys, slēdze jiurys krostu i īrūbežuoja cylvāku puorsavītuošonu pa tū. Atstuot sovu dzymtū vītu, natikt tai vaira pat tyvumā, bez dokumentu ruodeišonys pat natikt pi sovu tyvinīku iz kopim – taida beja lībīšu dzeivis realitate okupacejis godūs. Nav breinuma, ka lībiskais tik dreiži izgaisa, lai ari, sprīžūt piec izruodē dzierdātuo, pamati tam tyka lykti jau pyrma 2. pasauļa kara, kod vacuoki jau suoce atsasaceit sovim bārnim tuoļuok nūdūt lībīšu volūdu. “Lai dzeive vīgluoka”, “školuos jau vyss tik latvyski” – nazkur dzierdāti argumenti, nā?

Ruodīs, ka niu, dzeivojūt, naatkareigā Latvejā, mes kai latgalīši asam koč kur tymā punktā, kur beja lībīši pyrma godu 70. Vaicuojums – kas byus tuoļuok? Vīnys atbiļdis vys jau nav. I tū paruoda ari Boteru dzymtys stuosti nu tūs cylvāku, kuri poši sevi par lībīšim tai eisti vaira naskaita. Redzīni ir dīzgon atškireigi. Ka vacuokajai paaudzei ir skaidrs, ka latvyski ar bārnim runuoja, partū ka “školuos beja latvīšu volūda, vysur beja latvīšu volūdā. Ka runuotu tik lībiski, varātu viņ sātā sēdēt, nikuo cyta”, tod jaunuokī vaira nasaprūt “kai tai var byut – vacuoki sovā storpā runoj vīnā volūdā, bet ar bārnim cytā!?”. I pa vydu izskaņ precizs Intys Boteris secynuojums, ka tod, kod pagaist volūda, kas nu vaira palīk nu pošys tautys… Lai ari cyti soka, ka myusu dīnuos lībiskais ir pagaiss volūdā, tik palics lepnumā par sovom saknem. I maņ juodūmoj, voi lepuotīs var ar čaulu bez kūdula?

Kū i voi vēļ var dareit? Leluokuo daļa Boteru dzymtys skaita, ka muoksleigi uzturēt lībiskū eisti navar. “Maņ ruodīs, ka lībīšu volūda vaira nav dzeiva, tok dzeiva ir lībīšu kultura,” secynoj Marta, kas puorstuov jaunuokū paaudzi. Kaspars nu videjuos paaudzis mieginuojumus koč kai uzturēt lībiskū saleidzynoj ar rezervatu izveidi indianim ASV i skorbai secynoj, ka beiguos taipat jī ari rezervatā izmiertu. Gols golā – pasaulī na vīna tauta viņ izmyruse i tys ir dabisks process. Tok nu cytys pusis otkon atskaņ aizadūmuošona, ka itai pat var nūtikt ari ar vysim latvīšim. Vysupyrma ar latgaliski runojūšim latgalīšim, es pi seve nūdūmoju. Tok ari maņ nikod nav bejs skaidrys atbiļdis, kū dareit. I gribīs pīkrist Boterim, ka muoksleigi koč kū uzturēt i rezervatus veiduot navajag. Tok, kū vajag?

Atbiļdis pošai deļ seve sajamu, klausītīs pošā jaunuokajā nu Boteru saimis – Karlīnā. Jei iz reizis ar prīcu pasalīlej, ka lībiski muok skaiteit leidz desmit. Pa vydam sajauc, tok bez koč kaida stresa sasajem i ar ūtrū reizi saīt. Jei cīši grybātu aizbraukt iz lībīšu nūmetni, tok dīvamžāļ kovida dieļ nav saguojs. Vēļ juos vacuokajam bruoļam i muosai lībiskais ir koč kas drupeit mitisks i tuols, tok, ruodīs, ka Karlīnai ir pavysam cytaiž. Jei skaita, ka cylvākim ar lībiskajom saknem ir vysmoz koč kas juozyna par lībīšu kulturu. I tys maņ līk dūmuot par paaudžu atškireibom i pavysam cytaidom pasauļa uztverem. Pat vēļ munai, nu jau gondreiž treisdesmitgadnīku paaudzei, vydā ir īaudzynuotī kompleksi par tū, ka nadreikst atsaškiert, “kū par tevi saceis cyti”, “nadūd Dīvs, koč kai izaceļt”. Myusu dīnu bārnim i jaunīšim tuo vaira nav. Ka īprīškejuos paaudzis vysys sovys cytaideibys raudzeja nūglobuot dziļuokajūs sovys byuteibys nūstyurūs i laist uorā tik tod, kod nivīns nu molys naredzēs, myusu dīnu jaunīši meklej i lepojās ar vysu cytaidū, kas jimūs ir. Šaļtim taišni iz tuo jī byuvej sovu identitati. Jūs pasauļs ir daudzi kruosainuoks. I manī dzymst puorlīceiba, ka na jau konservativisms, nūsarūbežuošona i rezervati paleidzēs saglobuot lībiskū, latgaliskū voi pat latvyskū, tok taišni breiveiba. Taipat kai munu tradicionalū saimi navarātu iznycnuot draugu natradicionaluo. Aktuals pīmārs – cik maņ zynoms, itūnedeļ praida nedelis ītvorūs Reigā ir bejuši pasuokumi, kur publiski latgalīšu volūda izskaņ vaira kai dažā lobā Latgolys pošvaļdeibys reikuotā pasuokumā. Jū breivuoka sabīdreiba, jū breivuoka vide vysam cytaidajam. Partū nu KVADRIFRONA zalis izīmu uorā gaišā nūskaņuojumā. Gribīs ticēt, ka vyss vēļ byus – kai lībīšim, tai latgalīšim.