Stuosta autore: Aelita Andrejeva

Jau vysu nedeļu kūpā ar babu vuorejam studini, taisom dasys, grīžom capumus caur galis mašynu, eļļā vuorejam rūzeitis i capam putu pluocineišus nu ūlu boltonumu i cukra.

Pa storpai baba vēļ īskrīn duorzā parevēt.

Sāta izpuceita. Izteireiti vysi kakteni, pat iz skapa viersa i zam leluo divana.

Kukneitē pučaini nuotyna aizkareni, iz golda jauna, vēļ ar nažim nasagraizeita, klejonka.

Sātys soltajā golā nu kliets īnasts garais golds i beņči.

Iz drēbu auklys pi kliets vādynojās goldauti, kurus baba jau vakar vokorā izvylkuse nu gūdejamuo skapa.

Vysa sāta smuordoj piec nazkuo nūslāpumaina.

*

Nu poša agra reita izskrīnu pogolmā.

Nu vīna byuda iz ūtru vēļ viļoju reitišku gordumus, gastiņčam deļ Čapys sauvē turu pošu leluokū kotletu.

Čapa guļ jau pīāduse gordumu cik, ka nagryb vairs iz mane i pasavērt. Īleinu pi juos butkā. Jei nūlaiza maņ acs, pasagrīž iz ūtru suonu, i guļ tuoļuok. Nūlīku kotletu jai pi daguna. Gon vāluok apēss!

Maņ gon mīgs vairs naīt. “Nikaidys kūpā guleišonys nabyus! Es da teve atīšu vāluok!” es nūčukstu i sakuortoju Čapys depeitis i asteiti, lai jai soldonuoks mīdzeņš.

Leinu uorā nu bytkys, lai pasavārtu, kas vēļ nūteik saimisteibā.

“Vasals, Muri!” es prīceiga sasavasaloju ar Muri, kurs siež pogolma vydā i laiza sovu asti. “Kotlets pi Čapys daguna! Nūkavieji…” biedeigi nūsoku, īspīžūt Muri sev padusē.

Nu kambareiša pusis īt nazkaids smuords. Lobs! Tik navaru saprast – piec kompetu voi maizis?

Murs pyrmais īlāc kambarī. Tī dzeds.

“O! Jau pīsacāluse! Kai gulieji? Kū sapynā redzieji? Atstīpi Muri, lai jis nūgiun kaidu peli?” dzeds izsvīž mani iz placa i nosoj pa kambari iz prīšku i atpakaļ. Murs pa tū laiku jau izleids iz skapeiša pi pošu grīstu i suoc pret tuo molu treit sovus nogus.

“Dzed! Nakroti mani! Reita kotlets kuļcinej pa vādaru!” es nu smīklu navaru nūsaturēt.

“Turīs “zyrgam” mugurā, ka nā – nūsvīss zemē!” dzeds tik nūsasmej.

Kambareitī dzeds vuorej olu. Tys deļ gostu.

*

“Īsim iz autobusa pīturu! Šudiņ sabrauks gosti nu Reigys!” baba soka i paleidz maņ apviļkt sandalis.

Navaru eisti saprast… Deļ tūs Reigys gostu taida klapateišona?

Baba vēļ saceja, ka cepsim tortu! Tys gon maņ pateik! Muns dorbs deļ torta ir putuot ūlu dzaltonumus ar cukru, nu kuo izīt vysgorduokais gogeļmogeļs pasaulī, viņ baba naļaun putuošonys laikā laizeit lizeiku, tū var tik tod, kod meikli salej torta protvinē. Kod torts jau izcapts i saleimeits, pa viersu varu likt želejis kompetys! Es vysod izalosu tuos ružovuokuos! Lai ir pa smukū!

“Bab! Voi mama atbrauks?” es vaicoju, cerūt, ka baba saceis “Nui”.

Baba nūsmaida i īsprauž maņ motūs lelu bantu: “Reit kopusvātki! Byutu juosabrauc vysim!”

*

Dzeds jiudz zyrgu. Mes ar babu i Reigys taņti Veņu rotūs salīkom gruobekli, tjapku, luopstu, spani, puču pūdeņus i iudiņa trauku. Baba vēļ pajem vysaidu gordumeņu skalineiti i “gudreibenis” buteleiti. Jei soka, ka navar zynuot kū ceļā satiksi, juobyut gotovam iz vysu!

Braucom iz kopsātu. Tī vyss juosakūp – jūonūlosa sakrytušī zori, juoiztjapkoj zuole, juosastota pučeitis,  juosalīk vāzis, lai reit ir kur salikt grīztuos pučis. Vēļ juopasarunoj ar vacū babeņu i dzedeņu, kas babys i dzeda sātā dzeivuoja tod, kod manis vēļ nabeja iz ituo pasauļa. Nadaudz sasatraucu, kai jī mani pazeis? Baba soka, ka pazeis gon! Jī zynūt, ka es pi jūs atīšu gostūs, deļtuo varu jim stuosteit vysu, kū viņ grybu! Nazynu… Voi jī saprass tū, kū es jim stuosteišu?

Kopsātā baba, dzeds i taņte Veņa sasarunoj ar maņ naradzātim onkulim i taņtem, kuri atguojuši taipat kai mes. Ite sasateik reizi godā, puorrunoj tū, kas pa godu padareits, kas apsaženiejs, kam i kas pīdzims, kur nūmyrušī. Osorys mejās ar smīklu.

Maņ palīk garlaiceigi. Siežu pi kapeņu iz sūleņa i kustynoju kuojis.

Pasarunuošu ar babeņu i dzedeņu, viņ ar kū lai suoc?

Suocu pavysam kluseitem: “Mes ar babu revējam duorzu. Maņ mozi piersteni, deļtuo izrevieju būrkoneņus. Baba soka, ka jai rasni piersti i naspūdrys acs. Tod dzedam paleidzieju kraut molku tymā molkys škiuneitī, kas ir aiz Čapys. Par vysu vaira es grybātu, kab reit atbrauktu mama. Es jai paruodeitu, cik daudz kūpā ar babu asu padarejuse duorzā, cik skaistu kleiteņu kopusvātkim maņ izšyvom, cik labi braucu nu kolna ar dzeda vacū ritini!”

Najiutu, ka nu aizmuguris pi mane pīguojs dzeds: “Stuosti, stuosti, meiteņ! Ite tu vari drūsai izkrateit sovu sirsneni! Naaizmiersti, ka tod, kod i es ite guleišu, ej kurā gribi breidī – i prīkūs, i bāduos, es tevi vysod gaideišu!”

Kopūs klusums. Var dzierdēt, kai viejs kustynoj prīžu zorus, i nazkur tepat dzeņs uorstej saslymušū kūku.

Navaru mīrā ilgi nūsēdēt. Labi, ka atīt baba i taņte Veņa. Suoksim dorbu!

Deļ reitdīnys vysam juobyut kuorteigam! 

*

Kopusvātku reitā gostu pylna sāta! Sabraukuši tuoli i tyvi rodi.

Sīvītis iz golda līk škeivus, vuorej, cap, taisa frizurys i pucejās. Veirīši pogolmā peipej, nazkū apsprīž i smejās tai, ka da osoru. 

Es vysim skraidu pa vydu.

Kod laiks braukšonai ir kluot, es jau asu gotova – moti ar lelu, boltu bantu sasīti astē, kuojuos boltys pusgaruos zečeitis ar bumbuleišim, boltys sandalis i jauna, ziernaina babys šyuta vosorys kleiteņa ar kruzeleišim. Baba soka, ka šudiņ nu vysu meitu asu vysglaunuokuo!

Itūreiz mamai nasaguoja atbraukt.

Pīsačeru pi babys rūkys i turūs tai, kab nivīns nikod navarātu mani nu juos atraut.

*

Kopūs gondreiž nikuo nasaprūtu. Stuovu storp babom, kurys dzīd. Nikuo apleik navaru saredzēt, deļtuo īsamīdzu babai padusē i kluseitem dzīžu leidza. Vysu laiku kaids daīt kluot, lai apsarunuotu ar babu. Dzieržu, ka runoj i par mani – cik es jau lela izauguse, cik  paklauseiga i gudra, paleigs vysūs sātys dorbūs, kaida maņ gleita kleiteņa.

Vysi apīt ap kopsātu.

Bazneickungs pasvietej bārnus. Vīna iudiņa lase izkreit maņ taišni iz acs. Naslauceišu, lai ilguok turīs svieteiba!

Otkon sarunys, kas nūteik reizi godā… i laiks braukšonai iz sātu!

Kopusvātki jau beigušīs?

*

Kod ībraucom sātys pogolmā, Čapa narej. Verās ar boltu aci pa sovys butkys caurumu i izalīkās, ka nivīnu naredz. Vīna mašyna nūlykta tai, ka jei nimoz navar puorredzēt vysu, kas te nūteik. Kai tod jei lai dora sovu dorbu?

Pamuoju Čapai ar rūku. Zynu, ka ar gūda drēbem nadreikstu leist juos butkā, bet lai gaida, es dreiži atīšu ar kaidu gordumu nu poša svātku golda!

Dzeds īvad klāvā zyrgu, nūlīk rotus i tyuleņ īlein gultā sokūt: “Es īšu drusku paguleišu!” Jis pa itū nedeli, kolem vysu sagatavuo, tai pīkuss, ka navar nūsatureit kuojuos. Moš i gūda ola gluoze ir pi vainis.

Soltajā ustobā piec paiesšonys i parunuošonys suocās daņči. Juoņs spielej garmani i syt ritmu ar kuoji. Meitys dzīd. Daži jau doncoj. Iedīņa papylnam! Baba vys papyldynoj iztukšuotūs traukus, puorsaverūt, voi vysi paāduši da seita.

Maņ laiks īt par šudiņ radzātū pastuosteit Čapai! Jai juozyna vysu, kas nūteik juos saimisteibā!

Kod palīk pavysam tymss, i pādejī gosti vēļ kavējās pi golda, īsatynu pi dzeda gultā. Cik gara dīna!

“Niu da nuokušuo goda!” da kolna pavodūt mašini, kurā iz Kalncīmu aizbrauc Juļa ar saimi, nūsoka baba.

*

Pogolms tukšs, vysapleik klusums i mīrs… Ka nabyutu nateirūs trauku kaudzis, ar olu aplītūs goldautu i  salauztuo beņča, dūmuotu, ka nikas viņ itymā sātā pādejuos nedelis laikā nav nūtics…