Intervejis autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

Ar literati Ligiju Purinašu vīna ūtru zynom jau gondreiž 13 godu. Īpasazynom laikroksta “Rēzeknes Vēstis” rodūšuos jaunatnis klubā “Pakavs”, kur jei maņ jaunai i pavysam zaļai 9. klasis škoļneicai beja kai raksteišonys paraugs. Piec vairuoku godu otkon sasatykom jau pavysam cytaidūs apstuokļūs – es beju portala lakuga.lv redaktore, bet Ligija – munā padūteibā asūša žurnaliste. Beidzamajūs godūs vysbīžuok myus vīnoj literatura – asmu bejuse korektore kai Ligijis pyrmajam dzejūļu kruojumam “Sīvīte” (2019), tai jaunajam kruojumam “pierobežas”, kas izīs itymā rudinī. Partū ari nazynu, voi itū var saukt par klasisku interveju. Dreižuok tei ir diveju seneju paziņu saruna par latgalīšu literaturu.

Ligijis Purinašys dzejūļus nu kruojuma “pierobežas” var skaiteit ITE.

Tova jaunuo dzejūļu kruojuma nūsaukums ir “pierobežas”, kas varātu likt dūmuot, ka vysmoz daļa tekstu tymā byus latvīšu literarajā volūdā. Tok tu mani puorsteidzi ar tū, ka apmāram 90 % tī vys tik ir latgaliski. Parkū taids nūsaukums?

Vysupyrma, es grybātu dīzgon apzynuotu puoreju nu raksteišonys latgaliski iz raksteišonu latvīšu literarajā volūdā. Na nūgrīzt ar nazi, bet cīši pakuopeniski veiduot tū puoreju. Ūtrys – ir cīši daudz cepšonuos par tū, ka latgalīšu rokstu volūda ir latvīšu volūdys viesturiskais paveids. Mums tei ari byutu juouztver kai daļa nu latvīšu volūdys, na pretejs volūdys kods voi volūdys sistema. Tai kai tei ir vīna volūda, es nasaprūtu, parkū latgaliskī teksti navarātu sadzeivuot blokus latvīšu literarajā volūdā raksteitim tekstim. Maņ tys šūbreid ari dzeivē ir dīzgon organiski – sovā saimē i draugu lūkā runoju latvīšu literarajā volūdā i latgaliski. Zynomā mārā es ari matu izaicynuojumu latgalīšu sabīdreibai.

Es ari īsadūmuoju, ka latgaliski pareizuok byutu “pīrūbeži” veirīšu dzimtē, bet latvyski ir “pierobežas” sīvīšu dzimtē. Otkon sīviškais, veiriškais. Bet varbyut es puoruok daudz dūmoju.

Es baigi nadūmuoju par tū dzimtis aspektu. Dreižuok dūmuoju par tū, ka pīrūbeža kai vīta maņ pādejūs godūs ir cīši svareiga. Ari tod, kod beju nūguruse nu pandemejis i cytu lītu, mes bīži īsasēdem mašynā i braucem absoluti bez golamierka. Vīnkuorši mums beja svareigi byut kusteibā. Bīži viņ myusu golamierkis beja taišni pīrūbeža. Tei maņ ir gon vīta, gon process.

Pādejūs godūs asmu redziejuse i poša izjutuse lītys, par kurom navar saceit, ka tuos byutu eisti normalys. Tuos ir koč kur tymā apvydā storp definātū rūbežu storp lobu i ļaunu voi storp es i cyti cylvāki. Tu vysu laiku esi atsaroduse telpā, kas nav skaidri defināta. Runojūt Latgolys i latgalīšu kulturys kontekstā, pīmāram, Varakļuonu vaicuojums. Tys ari byutu īkļaunams munā t.s. “pīrūbežys konceptā”. Vys vēļ nav skaidrs, par kū tī beja runa i parkū vyss izavērte tai, kai izavērte. Bet tys ari beja skaidrys signals, ka iz tū pīrūbežu var vērtīs cīši dažaidi i dažaidūs leimiņūs. Maņ ir svareigi cylvākim paruodeit, ka nav pareizs/napareizs, lobs/švaks. Ir koč kas pa vydu. Patīseiba ari parosti ir tī, koč kur pa vydu.

Pa manim (loboj, ka ir cytaiž), itys ir cīši personeigs kruojums. Myusu dīnuos ir latgalīšu autori, autoru grupiejumi voi kazyn kas, kuri roksta anonimi, kai Marija Dzeisla, ari mygluojs, kur gon ir daudz moz skaidrys, ka tys ir vīns cylvāks. Tu esi izavieliejuse pretejū ceļu. Voi, pa tevim, latgalīšu literaturā raksteit tik atkluoti ir drūsme? Voi ari tam vajadzātu byut pošsaprūtami, partū ka nav nu kuo globuotīs?

Nu vīnys pusis, globuotīs jau ir cīši ārtai. Tu vari pasaceit vaira nakai es ar sovu vuordu i uzvuordu. Ka maņ byutu pseidonims, es varātu byut atkluotuoka, koč kaidā ziņā ari bezkauneiguoka. Dūmoju, ka es jau tai asmu gona bezkauneiga, ir cylvāki, kuri mani lobuok redz ejam, na nuokūt. Vajag drūsmi, lai varātu kū pasaceit acīs. Cyts vaicuojums – voi sabīdreiba vyspuor var uztvert tīšū runu i atkluoteibu? Principā jau normalā sabīdreibā pīkluojeiba, atkluoteiba, gūdeigums, solidaritate, sovstarpejs atbolsts ir tys, iz kuo juosatīc. Cik tuoli mes asam Latgolā tymūs vaicuojumūs – nazynu. Maņ ruodīs, ka na vysai tuoli. Ari sovā pīredzē leidz šam asmu daudz lobu vuordu dzierdiejuse nu puornūvadnīku, cylvāku, kuri dzeivoj uorzemēs, Reigys latgalīšu. Bet asmu dīzgon moza loba voi atbolstūša dzierdiejuse nu tūs, kuri ir iz vītys. Šaļtim varbyut lobuok, ka i klusej.

Runojūt par tū atkluoteibu, es jau publiski soku daudz kū, bet nivīns jau nazyna, kai tys atbylst munai dzeivei. Ceņšūs tū cylvāku lūku, kas ir ap mani, turēt cīši nūslāgtu. Ka tai pavysam gūdeigi, tod pādejūs godūs es ari dzeivoju dīzgon nūslāgtu dzeivi.

Es otkon asmu dzierdiejuse, ka cylvāki soka: “Ligija jau socialajūs teiklūs izlīk vysu sovu dzeivi!” Tys ir tik taids jūs prīškstots?

Socialajūs teiklūs es līku sovu syltumneicu, kačus, koč kaidus ceļus. Bet kū tī cylvāki vaira zyna par mani!? Kū jī zyna par tū, kū es dūmoju, kas ir muni draugi (izjamūt tūs, ar kurim publiski pasaruodu)? Voi jī zyna par byutiskuokajim nūtykumim munā dzeivē? Koč kū jau jī nūjauš, bet tī ari ir vaicuojums – voi tei nav bauma, kū kaids ir palaids piec muna lyuguma?

Ka tu zyni, kai izaver muna syltumneica, voi tu ari zyni, kai es jiutūs, kaidys dūmys es dūmoju, kas es asmu par cylvāku? Ka es kaidreiz skaļuok pasoku kaidu vuordu, nanūzeimoj, ka mani iz reizis juoīlīk kaidā kasteitē. Bet vyspuor cylvākim tys ir rakstureigi – ka tu pasoki voi izdori kū taidu, kas jim napateik, jī piec tam dūmoj, ka par tevi vysu zyna nu tuos vīnys situacejis. Bet nazyna jau.

Leidzeigi ir ari ar dzejūlim. Mani pošu tracynoj, ka daļa cylvāku ir puorlīcynuoti, ka dzejūļūs vyss ir taišni par pošu autoru. Tok, skaitūt “pierobežas”, naspieju tikt vaļā nu sajiutys, ka tī daudz kas ir par tevi pošu. Voi varātu saceit, ka “pierobežas” byus personeiguoks kruojums nakai “Sīvīte”?

Maņ ruodīs, ka tys ir cīši disharmonisks kruojums. Tī ir daudz mozuok poezejis, “Sīvīte” beja daudz tālainuoka, sovā ziņā — trausluoka. Ite dzeivis atveide ir tīšuoka. Autors valk rūbežu, kur skaiteituojam vajadzātu pīvērst uzmaneibu, bet ite es dīzgon apzynuotai asmu nūsarūbežuojuse. Tys, ka kruojumā pasaruoda “es”, “maņ” voi “Ligija” ari ir tik muokslinīcyskuos izteiksmis leidzeklis – pajiemīņs, kai es koč kū grybu pasaceit skaiteituojam. Vaicuojums – voi jis tū gryb dzierdēt, voi nā.

Tu ari tikū atbiļdē vairuokkuort pīminieji vuordus, kas saisteiti ar rūbežim – “viļkt rūbežu”, “nūsarūbežuot”. Skaitūt kruojumu, maņ šaļtim beja sajiuta, ka tu tai kai staigoj pa pīrūbežu. Voi nasabeisti, ka piec tuo izīšonys kaids var skaiteit, ka vys tik esi kaidu rūbežu puorkuopuse?

Maņ ruodīs, ka kotram cylvākam vajag izmieginuot i saprast, kaidys ir juo rūbežys. Parosti tys nūteik tīņu, pusaudžu godūs. Kaidam tys nūteik agruok, kaidam – vāluok. Maņ sovā ziņā itys ir dīzgon lels izaicynuojums. Tī ir tī div volūdu kodi, par kurim jau nazynu, kai tūs uztvers. Ari kruojuma struktura ir taida, ka… Ari nazynu, kai jū uztvers.

Varbyut maņ ir bailis puorkuopt puori sev. Maņ vyspuor dzeivē ir bailis dareit puori sev. Bet nu ūtrys pusis – asmu cīši mierktīceiga, vārsta iz rezultatu. Lai panuoktu tū rezultatu, es bīži asmu praseiga kai pret sevi, tai pret pasauli. Nareši, skrīnūt piec tuo rezultata, es nūdoru puori sev. Ceru, ka itys dzejis kruojums nabyus koč kas taids.

Suokumā jau saceji, ka tys ir kai puorejis pūsms iz raksteišonu latvyski. Deļkuo tai?

Vakar es beju pi Ivetys Ratinīkys “(Iz)aicinājuma” nūmetnē. Tī beja ap 20 breineigu, zynūšu jaunīši, kurim ir gūdolgys par ZPD voi vaļsts olimpiadēs. Kod Iveta myus īpazeistynuoja ar jaunīšim, jei vaicuoja, voi kaids par mani vyspuor ir dzierdiejs. Nivīns nabeja. Ari par Inetu Atpili-Jugani i Janu Skrivļu-Čeveri, ar kū kūpā tī bejom, nivīns nabeja dzierdiejs. Tys ari ir zynoms signals, ka filologiski zynūšim jaunīšim, kuri interesejās ari par aktualitatem latvīšu literaturā i kulturtelpā, tys latgaliskais (voi konkreti autori) ir paskriejs garum. Ka tev kotru reizi nu jauna ir juoīt i koč kas juostuosta, tys ari tai… Lai ari maņ ar tū problemu nav, es labi jiutūs ari, ka maņ “PEN America” ir juostuosta par latgaliskū kulturu, kurā ir labi, ja 50 pareizraksteibys puorzynuotuoji i 10-20 literati. Juoatzeist, ka gona interesants fenomens Eiropys pīrūbežā.  

Es poša asmu daudz dūmuojuse par raksteišonu. Nu vīnys pusis, raksteit latvyski maņ byutu vīnkuoršuok, partū ka, lai cik sovaiži tys naskaneitu, latvīšu literarajā volūdā maņ ir leluoks vuordu kruojums, vīgļuok atrast sinonimus i tt. Tok latgalīšu volūda ir muna dzymtuo volūda, kurā ir pavysam cytaiž, vīgļuok i breivuok izasaceit. Kai tu itamā ziņā jiutīs?

Es dūmoju latgaliski, sātā runoju kai latgaliski, tai latvīšu literarajā volūdā. Kai Iveta saceja, latvīšu literaruo volūda maņ ir mīlesteibys volūda. (Smaida.)

Maņ ir gryuši pījimt tū, ka, ja tu naroksti latvīšu literarajā volūdā, tev praktiski nav īspieju publicētīs. Tu esi eksotika, taids frīks, kurs ir gona interesants. Bet nu tuo var sagurt. Ir gryuši storp sovejim byut svešajam.

Kū tu vyspuor dūmoj par latgalīšu autoru īsakļaušonu t. s. kūpejā Latvejis kulturtelpā? Beidzamajā laikā, raugūt tymā vysā īdzilinuot, asmu tykuse da sajiutys, ka latgalīšu autori ir apsavainuojuši iz latvīšu autorim, ka jūs nasaprūt i napublicej. Nu ūtrys pusis, tī latvīšu autori, kuri sovā veidā ir raudzejuši spert sūleiti preteimā, pīmāram, raugūt atdzejuot latgalīšus, ir apsavainuojuši, ka jim piec tam teik puormatumi. Kai tu jiutīs itymā vysā stuostā?

Maņ ruodīs, ka golvonais ir byut sakareigam cylvākam. Ka ar tevi vysu var sarunuot, tu naturi ļaunu pruotu, tod ar tevi sadarbeiba veidojās daudz vīnkuoršuoka nakai tod, kod vysu laiku esi kaškeigs par koč kū. (Smejās.) Es ari pamieginuoju kaškētīs ar Satori.lv redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru. Es vys vēļ gaidu kaidu viesti nu juo, parkū jis napublicej latgalīšus, bet nagrybu iz tū fokusētīs. Asmu drupeit apsavainuojuse iz juo, ka jis pasaceja, ka munim dorbim nav literaruos kvalitatis. Labi, lai tai byutu. (Smejās.)

Tys varbyut maņ vīns taids smīkleigs pīmārs, kuru nūteikti atsver cīši loba sadarbeibys pīredze ar cytim muokslinīkim i literatim. Atsevišķs lels paļdis Džeidam Vilam par tū, kū jis dora, i, prūtams, ari vysai “Latvian Literature” komandai, paļdis ari Ingai Gailei, ka jei nanūsabeida mani laist iz skotivis “Lady Fest 2022”, ari apvīneibys “bernurits” puišim – Makšam (Maksims Šenteļevs) i Rostislavam (Rostislavs Rekuta-Džordževičs) munys ovacejis par sadarbeibu “Prima Vista” – turu gaišā pīmiņā. Maņ ruodīs, ka vyspuor jau muokslinīkim, tulkuotuojim ir juobyut atvārtim. Ka sabīdreiba vyspuor ir atvārta, pījamūša, rodūša, ir daudz leluoka prīca dorbuotīs, byut kluot i īsasaisteit vysaidūs procesūs.

Jūceigi jau skanēs, bet maņ beja cīši baist skaiteit dzejūļus Punctum festivalā. Tī vajadzēja taiseit parafrazis ar Linarda Tauna dzeju. Jis jau tai ir taids gona sarežgeits dzejnīks, i ka tys ir juodora, lītojūt tū latgalīšu kodu… Byut īmastai Reigys vidē ir gona izaicynūši, varbyut tys maņ ir vēļ gryušuok nakai uzastuot Amerikys publikai. Tok es koč kai teiku golā ar sevi i atrūnu ari Reigā cylvākus, kurim latgalīšu volūda voi muna personeiba ruodīs gona interesanta.

Vakar maņ beja saruna ar Valentinu Lukaševiču. Nu tuos maņ cīši aizagiva dūma, ka tūs eistūs muokslinīkus jau praktiski nainteresej nikaida kulturpolitika voi volūdys vaicuojumi. Jūs interesej muoksla, tuos radeišona teirā nūzeimē. Aizadūmuoju, voi nav tai, ka latgalīšu autori puoruok daudz dūmoj par blokus lītom, kas jim naļaun piļneibā koncentrētīs iz muokslu?

Es cīši pīkreitu. Zyni, kaids ir muns kriterejs storp cepšonūs i muokslu? Nu muokslys tev vysod ir sajiuta, ka esi padarejs lobu dorbu. Tev ir tei laimis sajiuta. Tev ruodīs, ka ir radeits kas vierteigs. Kod saprūti, ka tev koč kaidys kulturpolitikys lītys aizsuorņoj golvu, tu esi kaškeigs, neigrs, jau palīc dusmeigs. Nu tuo nav prīcys ni tev pošam, ni tovim tyvinīkim i draugim. Vīnā breidī nu tuos kulturpolitikys vajag atsaslēgt.

Storp cytu, Valentins sovulaik beja vīns nu tūs cylvāku, kas mani cīši īdvasmuoja raksteit, taišni mainūt tūs volūdu kodus. Partū asmu cīši prīceiga, ka jis ir “pierobežu” redaktors. Nūteikti saglobuošu juo lobuotū manuskriptu ar pīzeimem, kas ir drukuotā veidā. Tys ir kai atsevišks muokslys dorbs. (Smaida.) Paļdis Valentinam!

Naseņ intervejā žurnalā “Domuzīme” Ilze Sperga pīsauce tevi kai tū latgalīšu autori, kura “ambiciozi rauga izalauzt nu latgalīšu “stykla burkys””. Voi tev pošai ari ir taida sajiuta, dūmojūt par vysaida veida Latvejis mārūga i ari storptautyskom literaturys nūtikšonom, kuruos esi pīsadalejuse – tu iz tū tai mierktīceigai ej?

Es dūmoju par vuorda “ambiciozi” nūzeimi…

Es tū varbyut sasaisteitu ar tū, kū Ilze ari sarunā saceja – bīži viņ latgalīšu autori, lai ari zynomi, izavielej palikt naradzami. Jei saceja ari konkretu pīmāru – piec gruomotys izīšonys autoram sarunuota interveja radejā, bet jis iz tū pat naatīt.

Dūmoju, ka es dīzgon mierktīceigi ceņšūs izīt, jā. Te ir tys interesantais paradokss – kod izguoja “Sīvīte”, es beju dīzgon nūskaņuota, ka grybu nūsaglobuot laukūs, aizkrist aiz kaida teiruma. Lai maņ byutu sāta meža molā i navajadzātu ruodeitīs cylvākūs. Es nūteikti nagribieju giut koč kaidu socialu atpazeistameibu. Maņ dzeivē vysod ir tai, ka nūteik vyss tys, kū es nūteikti nagrybu. Es ari nikod naasmu gribiejuse byut vadeituoja. Nikod. Bet dzeive daspīde ari tai byut.

Saprūtu, ka tamā “latgalīšu burkā” maņ ir dīzgon šauri, koč kurā breidī ari jau garlaiceigi. Mums tei paaudžu maiņa literaturā nūteik cīši reši. Es tagad cīši cereigi verūs iz tevi. Ceru, ka varbyut tev kaidreiz byus dzejūļu kruojums.

Maņ nav tuos motivacejis palikt latgalīšu vydā, byut izolātai. Maņ gribīs īt uorā, runuot ar cylvākim. Itymūs puors godūs asmu tykuse ari pi puorlīceibys, ka asmu gona interesants cylvāks, naatkareigi nu tuo, asmu voi naasmu latgalīte. Ir interesanti, runojūt ar cylvākim, lauzt tūs stereotipus, ka vysi latgalīši dzeivoj laukūs, ka te nav elektreibys, bet, ka mes ari asam izgleituoti, breineigi i progresivi cylvāki.

Nu cytu latgalīšu autoru asmu saprotuse, ka jī skaita, ka vysim Latvejā vajadzātu saprast i prast skaiteit latgaliski. Kai ruodīs tev?

Maņ par itū ir bejušys diskusejis privatuos sarakstēs. Labi, jius gribit, lai vysi saprūt latgaliski. A kū jius esit darejuši, kab latgalīšu rokstu volūda, pīdereiba Latgolys regionam byutu prestiža? Kaidus cylvākus poši latgalīši vierzej par liderim? Kaidi ir tī cylvāki, kuri pauž latgaliskū sabīdryskū dūmu? Ka myusu lideri ir kategoriski, bezkauneigi, kas naīsaklausa ūtrā cylvākā, nav diplomatiski, kas vierzej sovys interesis vaira nakai koč kaidus latgalīšu kulturys vaicuojumus, tod nav juosabreinoj, ka puornūvadnīki myus uztver tai, kai uztver. Ka mes īmam ar kategoriskumu i sokom, ka jums ir juozyna latgalīšu volūda, cytaiž jius esit duraki… Ka atseviški individi voi tūs kūpums nasaprūt, ka cylvākam ir tīseibys pasaceit nā, ka cylvākim parosti ir dīzgon osa reakceja pret tū, kū jim uzspīž, ka jim ir tik kulaks goldā, tod kaida vyspuor var veiduotīs sadarbeiba ar cytim i latgalīšu tāls?

Šaļtim var dzierdēt puormatumu, ka latgalīšu autori namuok sevi reklamēt. Tu, gaidūt jaunuo kruojumu izīšonu, esi suokuse veiduot “TikTok” video ar sovim dzejūlim. Voi tev ruodīs, ka autorim juomeklej jauni i naparostuoki celi, kab atrostu sovu auditoreju? I voi tys vyspuor ir juodora pošim autorim?

“TikTok” maņ ir eksperiments, lai saprostu, voi vyspuor tai var uzrunuot cylvākus. Tei ari ir atmiņu kruotuveite maņ pošai, kur salikt tū, kas ir aktuals itymā breidī. Maņ ruodīs, ka autorim ir juomeklej jauni celi pi sovu skaiteituoju. Maņ, prūtams, ir cīši svareigi i eipaši sasatikt ar skaiteituojim kluotīnē, tikai tod pa eistam var nūtikt tei energejis apmaiņa. Bet mes navarim zynuot, kaida byus nuokušuo zīma, varbyut otkon byus lokdauns. Partū maņ cīši nasagrybātu pagaisynuot kontaktu ar cylvākim. Ka es navaru pasarunuot ar jim dzeivē, tod ir juodūmoj par planu B.

Tu jau pīmynātajūs socialajūs teiklūs nareši par Latgolu izasoki dīzgon kritiski. Kas, pa tevim, ir tuos golvonuos lītys, kū tu ite grybātu redzēt cytaiduokys?

Vajadzātu maineit cylvāku attīksmi pret nūteikūšū. Ka kaids pasoka kaidu kritisku vuordu i tū pamatoj, navajag iz reizis īsacierst. Tu vari izvērst ar mani diskuseju voi izdareit koč kaidus secynuojumus. Maņ ruodīs, ka latvīšim kūpumā nasagryb runuot par problemom, lai tik soka, cik mes asam labeni, breineigi i foršeni. Nu ūtrys pusis – mes vysi laiku žālojamīs. Vīnai sabīdreibys daļai vysu laiku ir tys toksiskais pozitivisms – ka vyss ir labi i par problemom narunuosim. Ūtrai daļai otkon vysu laiku vyss ir švaki. Tik ilgi, cikom vīna grupa nasaredzēs tū ūtru grupu, cikom nabyus sabīdreibys izaleidzynuošonuos, nikas nasamaineis.

Maņ ir gryuši pījimt, ka Latgolā ir koč kaida baļsteišonuos iz statusim. Ari kritiskuo dūmuošona pi myusu pīklyboj. Maņ juodūmoj ari par vierteibu sistemu. It kai mes asam katuoli, kur teik runuots par cylvākmīlesteibu i mīlesteibu vīnam pret ūtru, bet reali dzeivē jau tys nastruodoj. Ir baumuošonys, aprunuošonys, slapanuos lītys, kas nūteik aiz mugorys. Nikas nasamaineis, cikom mes naatsavadeisim nu sovu līkuleigūs masku i dubultūs standartu. Muokslinīkim jau vysod ir juobyut vāruotuojim, juospiej fiksēt nūteikūšais, varbyut ari juoparoda koč kaidys lītys, juopaboksta. Mes beistomēs nu cīši daudzu lītu, ari sova vīdūkļa izsaceišonys. Tok eistineibā es itymā breidī pat grybātu nūsarūbežuot nu socialuo aktivisma.