Roksta autors: Valentins Lukaševičs

                                     I

1914. goda pavasarī, atzeimejūt desmit godus kai atdabuota drukuotuo vuorda breiveiba, izguoja pyrmuo latgalīšu poezejis antologeja „Kūkle”. Iz juos vuoka raksteits, ka tys ir pyrmais siejums. Beja jau salaseiti teksti i cytim, bet vosorā suocēs Pyrmais pasauļa kars i vysi plani rozškeida. „Kūkle” (sastateituojs i izdeviejs – Ontons Skrynda^[1]) ir vīna nu nūzeimeiguokūs latgalīšu gruomotu (izdūta Latgolys sirdī – Rēzeknē). Antologejis nūsaukums lelā mārā paīt nu īškā publicātuo Franča Kempa dzejūļa „Dainas un kūkles”, kurs nūsaslādz ar četrrindi:

„Sokit, bròli, sokit, mòsas,
Kas slègs waliâ dzìsmu skreini,
Kas jems rùkâ zalta kùkli,
Myusu zemi mùdynos?…”^[2].

Metafora zalta kūkle beja populara latgalīšu nacionaluos atmūdys godūs, a piečuok pa čupeitei zaudēja sovu popularitati.

                                     II

Iz poezejis antologejis vuoka lelim figuralim burtim raksteits „Kūkle”, a viersyn  – muzykys instruments… Nā, ni kūkle, a lira. Parkū kai ilustraceju naizlyka eistu, vītejā tautā reali izmontuotu muzykys instrumentu – kūkli? Drūši viņ, kab paruodeit, ka latgalīšu poezeja nav kasta provincials, a jei ir īdareiga lelā, vysys Eiropys kontekstā. Ari partū, ka ailis, poezeju aba dzeju popularā svešvuordā sauc lirika, a itys vuords paīt nu antiku laiku muzykys instrumenta lirys, kuru strinkškinojūt sovulaik tyka deklamāta poezeja.

Ari niule mes runojam – liriska nūskaņa, liriska atkuope, liriska dzīsme i tt. Kai čyuska ap bičeri ir vysim zynoms medicinys simbols, tai lira sovulaik beja vysim, daudzim ari tān zynoms poezejis simbols. Lira ir radineica kūklei. Kai i kūkle, jei ir strinškinomais steigu muzykys instruments, par kuru legendys stuosta, ka instruments izaveiduoja, modificejūt šaunomū lūku. Lirā steigys ir nu vysu pušu breivys, var juos strinkškinuot vīnlaiceigi ar obom rūkom i nu obu pušu. Sovutīs kūkle ir ar steigom iz kūka pamatnis, kur cītais materials pylda ari rezonatora funkcejis. Ka liru var spēlēt vertikalā stuovūklī, to kūkle ir paradzāta turiešonai horizontali. Partū ilustrativi lira ir vīns tipažs^[3], bet kūkle ilustrativi īrosts ir pastateita vertikali^[4] voi ari attāluota nazkai īsleipi. Ka kūkli pastota stuovyn, jei izaver kai arfa. Cyti saredz leidzeibu ar vairūgu.

                                     III

Latgolā pyrmī muzykys instrumenti beja stabulis, kūklis i bybyni. Cytu reiz arheologiskūs izrokumūs atrūn i varganu i c., tik vysleidza palīk kulturdūmuošonā itei tipologeja – stabule kai golvonais pyušomais instruments, bubyns kai golvonais sytamais instruments, a kūkle kai golvonais strinkškinomais instruments. Saleidzynojūt ar pyušamajim i sytamajim instrumentim, kūklei ir vysharmoniskuokais i vysmelodiskuokais skaniejums, ari cylvāks varēja kūklēt napīkuss iļguok nakai stabulē pyutiejs voi bubynā sitiejs.

20. g. s. suokūs kūkle Latgolā suoc zaudēt sovys pozicejis, popularys palīk garmoškys, skripkys i mandolinys, a piečuok akordeoni i gitarys. Kūkle sovutīs palīk par vēļ stypruoku tautyskuo i sovejūs sakņu simbolu. Tik beja ari taidi, kuri turpynoja spēlēt kūkli.

Klements Mediņš rokstā „Latgales mūzikas kultūra” konstatej, ka piec Ūtruo pasauļa kara vairuok populara palīk dzīduošona, bet saryuk kūkliešona. Vīni nu pādejūs eistūs tautys kūklātuoju, pa jam,  beja bieržgalīši Aļberts Zlidnis i juo dāls, kuri poši taiseja instrumentus, a jūs repertuarā „bija daudz Latgales novada tautasdziesmu un deju”^[5].

Vīnu reizi 1998. godā asu bejs gostūs pi Donata Vucyna. Pacīnuoja ar kopeju pa turcyskam, ruodeja muzykys instrumentus. Ari rota liru, par kuru napīmiņu, voi tys beja juo, voi kaida cyta meistara taiseits instruments. „Kopumā, kā saka Donāts, ir radītas un pasaulē aizgājušas kaut kur ap četriem simtiem. Kokles taisīt viņš iemācījās pats, ar laiku izauga prasme, pat izveidojās savs stils.”^[6]

                                     IV

Iz kūkles spieļoj i par kūklem cīši daudz zyna Valdis Muktupāvels. Jam ir gruomota „Kokles un koklēšana Latvijā”, nu kurys par itū muzykys instrumemtu var izzynuot cīši daudz i dažaidūs rakursūs. Tradicionaluos aba etnografiskuos kūklis īdola treis tipūs: 1) Kūrzemis kūkle, 2) Latgolys kūkle, 3) ceitarkūklis. Latgolys tradicionaluos kūklis atsaškir ar tū, ka juos ir leluokys. Ar straujuok sašaurynuotu osū golu, a ūtrā pusē aiz tapeņu ir pagarynuojums, kuru sauc par spuornu i iz kura kūklātuojs varēja atbaļsteit rūku. Steigu skaits Latgolys kūklem ari ir leluoks – devenis, vīnpadsmit i pat vaira. Tapenis īrosts taiseja nu ūzula, a korpusam derēja teju vysi kūki. Kotrys kūks deve nadaudz sovu skanejumu, partū kotra vīna meistara leidzeigi sataiseita kūkle, bet nu cyta kūka (vuordi kūkle i kūks ir dyžon tyvi!), skanēja jau cytaiži. Eistineibā nav divu vīnaiži skonūšu kūkļu, pat ka juos taiseitys nu vīnys i tuos pošys apsis.

                                 V

Maņ gon Latgolys kūkle asociejās ar pavysom cytaidu izskotu. Lelai daļai volūdys vuordu cylvāks podlosa sovu vizualizaceju. Cytureiz ari taidim vuordim kai laime, steiga, namīrs i tt. Maņ vuords kūkle vizuali sasavalk ar Ontona Zvīdra (1911–1992) gleznu „Kūkļuotuojs”. Nazkur ap 1992. godu Latgolys Kulturviesturis muzejā vareja apsavert Ontona Zvīdra paduovynuotūs, nu Kanadys atvastūs muokslys dorbus. Puorsteidze juo darynuotais kūka kryušutāls „Muote Tereze” – nikod nabeju redziejs, ka nu kūka var sataiseit kūta tik smolku, tik filigranu. Cik smolki sataiseita seja, cik detalizātys ir  sīvītis kūpā salyktuos plauksts.

Kai niu acīs stuov tei Ontona Zvīdra ellis glezna „Kūkļuotuojs”. Vīds vacyns, garim motim i garu buorzdu, siež uorā i ar obom rūkom kūkļoj. Piersti jam gari i tīvi kai pianistim. Tamā gleznā rūkys atspīst iz kūklis navar, ir juotur gaisā. Vyss nu vīnys kūklis gola leidz ūtram vīnuos steiguos, nav nikaidu plyku maleņu. Vīnā pusē izreiz tapenis, a ūtrā taids kai borteņš. Aiz tuo laikam varēja kūkli pajimt i nest. Pa vydu obom muzicejūšom rūkom var redzēt kūklē caurumu – taidu, kaidu mes zynim pi gitaru. Kūkle izaver gleznā kai zeme, tys caurums pa vydu kai oka, a obys rūkys iz steigom kai tuos, kurys smeļ dziļumu i patīsumu. Sejā dabiska līksme, a ni muoksleigs sentiments. Mute puspavārta, i navar saprast – kūkļuotuojs daiņoj voi tikai atplāstu muti verās iz pasauli!

^[1] Ontons Skrynda (1881–1918) izmontuoja pseidonimu Indrikis Leidumnīks. Vieļuok dzeivojūšais latgalīšu dzejnīks Juoņs Mozga (1909–1982) izmontuoja pseidonimu Juoņs Leidumnīks.

^[2] Kūkle (sast. I. Leidumnīks) – Rēzekne: Dorbs un Ziniba, 1914., 23.–24. lpp.

^[3] Var cīši labi ruodeit simetreju, kas daudzūs gadīņūs skaitejuos kai smukuma augstuokuo pakuope. Kūkle sovueil patyka jugendstila ilustratorim, kurim augstā viertē beja ovalumi i geometriski naregularys formys.

^[4] Cytureiz kai ba stilizejūt arfu.

^[5] Mediņš K. Latgales mūzikas kultūra // „Literatūra un Māksla”, 18.07.1959.

^[6] Pitrāns J. Kokles // „Jā”, 27.06.1998.

Galerejā roksta autora sagataveitī rokstu papyldynojūšī vizualī materiali.