Roksta autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

Kod paguojušuo goda pavasarī Kārlis Vērdiņš iz latvīšu literarū volūdu atdzejuoja Valentina Lukaševiča dzejūļus latgaliski, daudzi Latgolys kulturtelpys puorstuovi vaicuoja – deļkuo tys vajadzeigs? Tok pyrma pīcu godu ar prīcu tyka uzjimts Kārļa Skalbis “Kaķīša dzirnavu” puorlykums latgaliski. Parkū ituos nūtikšonys uztverom tik atškireigai? I kai vyspuor saukt itū procesu, kod nu vīna latvīšu volūdys paveida teksts teik puorvārsts ūtrā – tulkuošona, puorceļšona, puorlikšona? Tū vysu raugom škatynuot itymā rokstā.

Puorlikt voi tulkuot?

Vaļsts volūdys centra direktors Māris Baltiņš nūruoda, ka itys process latvīšu volūdnīceibys pietejumūs nav plotai apsavārts. Lai ari teoretiski procesā izmontuotī pajiemīni ļaun iz tū vērtīs kai tulkuošonu voi tuos paveidu, tys nav tik vīnnūzeimeigai, partū ka runa vys tik ir par vīnys volūdys atškireigim variantim. “Byutu juodūmoj par plotuoku redzīni iz itū problemu, partū ka teksta puorveide nu kaida volūdys dialektala varianta literarajā volūdā voi ūtraiž byutu juosaleidzynoj ar procesu, kod teksts teik puorveiduots nu tuo senejuokys kaidys volūdys formys (pīmāram, vydslaiku vacfraņču dzeja voi pat Šekspira dorbi) voi kod tys teik puorveiduots nu vīna kaidys volūdys regionaluo varianta (pīmāram, anketa, kas veiduota ASV teik puorveiduota lītuošonai Australejā voi Apvīnuotajā Karalistē). Dīz voi itaidu procesu var skaiteit par tulkuošonu, koč i teik lītuotys leidzeigys dorba metodis.” Baltiņš pastreipoj, ka itys vaicuojums nūteikti byutu juoapsprīž kai Latvīšu volūdys ekspertu komisejā, tai Terminologejis komisejā. Tok, cikom tys nav izsprīsts, jis īsoka pīsaturēt pi vuordu “puorlykums” i “puorlikt”, kas lītuoti ari “Kačeiša patmaļu” gadīnī. “Tū varātu motivēt ari tai, ka muzykys terminologejā mādz runuot par kaida skaņdorba puorlykumu cytim muzykys instrumentim. Ir lītuota ari puorceļšona i puorceļt, tok maņ tī ruodīs mozuok īdareigi. Ībyldums varātu byut ari tys, ka ilgstūši 19. g. s. i 20. g. s. suokuos itī vuordi tyka lītuoti kai sinonims tulkuošonai.”

Rakstnīks i literaturzynuotnīks Valentins Lukaševičs atguodynoj, ka latgaliski ir ari taids vuords kai “puorvērst/atvērst”. Ari 1999. godā izdūtajā jaunūs autoru kūpkruojumā “Pagrauda” publicāti taišni “atvārsumi”, na atdzejuojumi. Vēļ šaļtim ari izmontuots vuords “puorvuorsmuot” – ka dzejā ir vuorsmys, tod tuos ari puorvuorsmoj. Lukaševičs soka, ka jam pateik, ka vuordim ir šaura nūzeime, kod kotram mozuokajam procesam ir sovs vuords. “Puorlikt” voi “puorceļt” jam napateik, partū ka “puorlikt var gluozi iz golda, bet puorceļt var cylvāku iz placim puori gruovam”. Taipat “Pagraudā” ari atrosts veiksmeigs veids, kai izavaireit nu naveikluo formuliejuma “nu latvīšu iz latgalīšu volūdu”, kas šaļtim līk vaicuot – voi tod latgalīšu ari nav latvīšu? Tī latvīšu literaruo saukta par lejislatvīšu volūdu, bet latgalīšu – par augšlatvīšu, kas nūzeimoj, ka obejūs īkļauts vuords “latvīšu”. Vīneigi te otkon vaicuojums – voi itei kaidam nasaruodeis kai vīnys paaugstynuošona, bet ūtrys pazamynuošona, lai ari vysam pamatā tik geografiski īmesli?

Maruta Latkovska, kura latgaliski puorlykuse “Kačeiša patmalis”, pīkreit, ka tī vīnnūzeimeigai ir puorlykumi, na tulkuojumi. “Puorlykumi ir vajadzeigi, lai mes saglobuotu sovu rokstu tradiceju i čyuļs navarātu aizabyldynuot, ka jis latgaliski nalosa partū, ka nasaprūt. Vyslobuok byutu taidi naleli dzejūļu voi aforismu kruojumeni, kur vīnā pusē latgaliskais teksteņš (latgalīšu rokstu volūdā), ūtrā čyuliskais voi ūtraižuok.”

Puorlykumim i atdzejuojumim pa pādim

Literarus dorbus, kas puorlykti nu latvīšu literaruos iz latgalīšu rokstu volūdu var atrast jau nu Latgolys kulturys atmūdys pyrmsuokumu 20. godu symta suokuos, kod tī publicāti pyrmajuos latgalīšu gazetuos. Kai soka Valentins Lukaševičs, tūlaik redaktori tik skrupulozi pret tū naatsatīce i sūpluok tulkuojumim latgaliski nu cytu volūdu publicēja ari itūs puorlykumus bez koč kaidu nūruožu, ka tys nav originals. Taipat var runuot par pyrmajim dramaturgejis puorlykumim, kas tyka izmontuoti tik praktiski – latgalīšu teatra īstudiejumūs. Kai zynoms, 1907. godā Rēzeknē izruodeja pyrmū amateru teatra izruodi latgaliski – Pīterburgys latgalīšu īstudātū Rūdolfa Blaumaņa lugu “Zagļi”. Juodūmoj, ka taišni Blaumanis varātu pyrmsuokumūs varātu byut vysvaira latgaliski puorlyktais dramaturgs. Valentins Lukaševičs pastreipoj, ka juonūdola puorlykumi, kas bejuši da 1917. goda i piec tuo. Tys ir nūzeimeigs rūbežs, piec kura pasamaina konteksts. Pa jam, da 1917. goda tulkuojumus nu latvīšu literaruos volūdys var skaiteit par taidim pošim kai tulkuojumi nu cytu svešvolūdu.

Latvīšu literaturu vysvaira latgaliski puorlyka 20. g. s. 20. godūs, partū ka tymā laikā Latgolā daudzi zynuoja tik latgalīšu volūdu. Eipaši daudz ir gruomotu taišni školys vacuma auditorejai, pīmāram, J. Akuratera “Kolpa zāna vosora”, J. Poruka “Kauja pi Knipskas”. Pretiejs process, piec Valentina Lukaševiča stuosteituo, suocīs 30. godūs, Ulmaņa autoritaruo režyma laikā, kod daudzi latgalīšu autori na tik suokuši raksteit latvyski, bet ari puorlykti jūs īprīšk latgaliski pīraksteitī dorbi. Tys dareits kai ar tūlaik vēļ dzeivu, tai ari myužeibā nūguojušu autoru tekstim, i nikaidu nūruožu par tū, ka originals byutu latgaliski, nav. Tai ari tik zynuotuojs var saprast, ka tys nav originals, bet tik puorlykums. Vīns nu taidu pīmāru ir Alberta Sprūdža 1936. godā sastateituo antologeja “Latgales dziesminieki”. Tī latvyski puorlykti, pīmāram, Fraņča Trasuna fabulys i cytu autoru dzejūli, tok daļa pamasta ari latgaliski. Lukaševičs komentej, ka, saleidzynojūt ar myusu dīnom, tys ir bejs pavysam cytaiž – kai “napareizuo izlobuošona, na atdzejuojums storp div leidzvierteigom literarom volūdom”. Tok tū darejuši poši latgalīši, na jau kaids nu molys. Lukaševičs tū saleidzynoj ar jau īprīšk īsuoktū tautysdzīšmu “latvyskuošonys” procesu, kod latgalīšu tautysdzīsmis puorraksteitys i suoktys dzīduot latvyski.

Leidzeigs process turpynuojuos ari piečuok. Ari trymdā sovulaik izdūta leidzeiga antologeja “Latgaļu dziesminieki” (sastateituojs Aleksis Rubulis), kur vysi dzejūli publicāti tik latvyski, nasaverūt iz tū, kai ir originalā i bez nūruožu. Trymdā bejuši ari pretieji procesi, par pīmāru, Annys Rancānis 1981. godā žurnalā “Karogs” publicātuo Andryvam Jūrdžam veļteituo poema “Rītu puse” latvyski puors mienešu vāluok pasaruodejuse trymdys izdavumā “Dzeive” latgaliski, ari bez koč kaidu komentaru. Saprūtams, ka tūlaik sasazynuot ar autori nabeja īspiejams, i, kai nūruoda, Rancāne, patvaleigais puorlykums ari nav izadevs puoruok veiksmeigs. Taipat Latvejā padūmu okupacejis godūs, izdūdūt latgaliski rokstūšūs autoru gruomotys, nareši teksti tyka puorlykti latvīšu literarajā volūdā. 1988. godā gazetā “Literatūra un Māksla” publicāta diskuseja par Latgolys literaruo montuojuma problemu, kur nūruodeits, ka latgalīšu autoru kruojumūs tik puors dzejūļus ļauts pamest latgaliski. Tī kai pīmārs pīsaukts dzejnīka Pītera Voitkāna kruojums “Sadega sirds” (1972), kur tikai ar tuo īvoda autoris Martys Bārbalis naatlaideibu izadeve 20 dzejūļus pamest latgaliski, na vysu piļneibā puorlikt latvyski. Ari Aleksandra Adamāna dzejūļu i tāluojumu kruojumā “Sapņi un zemes balss” (1987), kur vysim dzejūlim vajadzātu byut latgaliski, taidi pamasti viņ četri.

Piec Latvejis naatkareibys atjaunuošonys, kod atsadzeivuoja latgaliski raksteitais vuords, pasaruodeja ari pyrmī puorlykumi i atdzejuojumi. Valentins Lukaševičs stuosta, ka ar tū nūsadorbuojs Jānis Ramba (Elsbergs), Māris Salējs, Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris. Latvyski puortulkuots ari Oskara Seiksta i Leigys Gagainis romans “Reitišku mads”, kū paveikuse poša Leiga. Fragmenti 2001. godā publicāti gazetā “Literatūra un Māksla Latvijā”, pyrma puors godu ari žurnala “Rīgas Laiks” numerī, kur var skaiteit ari interveju ar Seikstu. Ari “Pagraudā” puors autorus latgaliski (aba augšlatviski) nu latvīšu literaruos volūdys (aba lejislatvīšu) puorlics (aba atvierss) Oskars Seiksts. Myusu dīnuos puorlykumus i atdzejuojumus dīzyn voi tūs veicieji uztver kai “napareizuo lobuošonu”, lai ari par itaida veida precedentu varbyut var skaiteit Stepona Seiļa dīnysgruomotu izdavumu, kurā leluo ceineituoja par latgalīšu volūdu, kurs osai viersīs pret tim latgalīšim, kuri nav rakstejuši latgaliski, teksti puorlykti latvīšu literarajā volūdā, “kab leluokam skaiteituoju lūkam byutu vareiba ar tū īpasazeit”.

Deļkuo myusu dīnuos vajadzeigi atdzejuojumi i puorlykumi?

Vaicuojumu par puorlykumim i atdzejuojumim latgaliski poša sev aktualizieju, gatavejūtīs intervejai ar Ilzi Spergu, kas publicāta žurnala “Domuzīme” 2022. goda 3. numerī. Ilze sarunā itūs atdzejuojumus nūsauce par “līku grezneibu”. Jei, leidzeigi kai vairuoki cyti latgalīšu autori, ir puorlīcynuoti, ka Latvejā vysim vajadzātu vysmoz saprast i prast puorskaiteit tekstu latgaliski. Ka jau tai, tod deļkuo vyspuor Kārlis Vērdiņš atdzejuojs Valentinu Lukaševiču, Māris Salējs atdzejoj Mariju Dzeislu?

Kārlis Vērdiņš nūsauc treis īmesļus. Vysupyrma, jam pateik Lukaševiča dzeja. Pa ūtram – gribiejīs, kab vysmoz puors dzejūļu puorskaita tī, kas skaita dzeju latvyski, bet napierk latgalīšu dzejis gruomotys voi aizabyldynoj, ka latgaliski nikuo nasaprūt. Pa trešam – paraudzeit, kai nūteik atdzejuojums storp tik tyvom literarajom volūdom – voi tei eistyn ir tik “puorlikšona” (puors patskaņu nūmaiņa i dažu apvydvuordu aizstuošona ar latvyskajim leidzinīkim), voi ari gryutuoks process. Leidzeigi ir ari Māra Salēja argumenti: “Pa manim, tys, ka latgaliski raksteiti dzejūli teik atdzejuoti (nadūmoju, ka iz itū procesu var attīcynuot vuordu “puorlikšona”, partū ka tei ir dzejis strukturys puorradeišona, kab ari latvīšu volūdā itam tekstam byutu dzejis kvalitatis), dora latgaliski rokstūšim autorim gūdu – kai natīšs pīruodejums, ka itei mēle ir kas vaira par dialektu, na tik latvīšu literaruos volūdys dalykums. Šaļtim kritikā ir izskanējs – ka latgaliski raksteitu dzejūli latvyskoj, nikas nu tuo šarma i sovpateibys napalīk puori. Sok, saīt tipisks vydsmāra latvīšu dzejūļs. Muns mierkis, atdzejojūt Mariju Dzeislu, beja paruodeit, ka ari latvyski tei ir breineiga dzeja. Ka ir nūzeimu sluoni, pošys volūdys dūmuošonys veids, ar kura puorradeišonu latvyski juonūsajam tikpat daudz, kai atdzejojūt nu kaidys svešvolūdys. Saprast grybūšajim es padūdu trepeitis, pa kuruom īkuopt latgaliski raksteitajā dzejūlī.” Salējs ari nūruoda, ka juo nūsacejums ir, kab publikaceja byutu bilingvala (i taida niu tūp) i kab itaidu atdzejuojumu tryukums nabyutu škierslis latgaliski raksteitu dzejūļu publiciešonai Latvejis kulturys periodikā.

Lai kai mums, latgalīšim, grybātūs, kab vysi myus saprostu, Vērdiņa saceitais, ka “var jau gribēt, kab vysa Latveja skaita latgalīšu dzeju originalā, tok, pa manim, pādejī 30 godi ir paruodejuši, ka tys nanūteik” precizi atspīgeļoj patīsū realitati. I atdzejuošona nav tik vīnvierzīņa process. Ari Valentins Lukaševičs latgaliski ir atdzejuojs Māri Salēju, Kārli Vērdiņu, Andi Surguntu. Kai jis pats soka: “Tī ir taidi interesanti žesti storp rakstnīkim.” Ka jam kaida autora dorbi pateikūt, jis lyudzūt atļuovi jū atdzejuot. “Dailliteratura vys tik ir muokslys veids, i tū skaitom par estetisku nūsadorbuošonu. Moz teik dūmuots par lingvistiskū pusi i vēļ mozuok par kulturpolitiku. Tys vīnkuorši boguotynoj literaturu.” Lukaševičs nūruoda, ka ari cytuos volūduos ir puorlykumi nu vīnys volūdys formys cytā, eipaši jau nu vacuoku volūdys veidu. Ari jis pats soka, ka eistineibā jau myusu dīnuos varātu tuos pošys Vacuo Stendera ziņgis tulkuot “nu latvīšu volūdys latvīšu volūdā”.

Latgalīšu literatu vidē jau gondreiž folkloriziejīs teicīņs “puortulkoj pats sevi”, kas saisteits ar Latvejis kulturys medeju izsaceitajim lyugumim pošim autorim sevi atdzejuot voi puorlikt latvīšu literarajā volūdā, kab varātu publicēt paraleluos versejis. Parosti latgalīšu literati nu tuo atsasoka. Vīns nu izjāmumu ir Aldis Bukšs, kurs romanu “Bruoli” asūt suocs raksteit latgaliski, tod puorguojs iz latvīšu literarū volūdu, bet beiguos vysu tekstu puorrakstejs ari latgaliski, kab varātu izdūt gruomotu obejūs latvīšu volūdys paveidūs. Tok, kai stuosta Valentins Lukaševičs, itys nav nikas jauns. Jam stuosteits, ka Ontonam Kūkuojam nazkod, struodojūt pi dzejūļu kruojumu, ari nu redaktora bejuši aizruodejumi, ka ite jau latgaliskūs dzejūļu pītiks, i jis tod pats sevi puorlics latvyski. Par daudzim autorim ari nav skaidrys, kaidā volūdā tod atseviški dzejūli bejuši originalā. Par pīmāru, Pīters Jurciņš, kuram, kai nūvāruojs Valentins Lukaševičs, latgaliski vāluok izdūti īprīšk latvyski publicātī dzejūli. Tai eistyn izaver, partū ka kruojumā “Vasala, muos, vasals bruoļ!” var atrast, pīmāram, dzejūli “Vuolyudzis šyupeleits” latgaliski, kas jau 20 godu pyrma tuo beja zynoms kai Jurciņa dzīsme “Vālodzīte” latvyski.

Par itū tematu pavaicuoju ari dzejnīkam i atdzejuotuojam Eināram Pelšam, kurs nu krīvu volūdys šaļtim atdzejoj ari latgaliski. I ruodīs, ka taišni juo saceitais ir vysprecizuokais, kai pabeigt itū rokstu: “Ka ir pošam prīca, var i tulkuot, ka tik pateik. Es dažreiz nu krīvu volūdys tulkoju iz latgalīšu, deļtuo ka atskanis atbylstūšuokys tymā tekstā. Dzeivoj i dor’, kas prīcu roda. Konstrukcejis sasaguozs taipat.”