Roksta autore: Lilija Limane

Ūtrais pasauļa kars atjēme muotei i izdzonova pa pasauli sakstagalīšu Sprūdžu saimis treis dālus. Aleksandru Sprūdžu šudiņ pazeistam kai kooperacejis darbinīku Kanadā, Juoņs piec izsyutejuma iz Sibiri dzeivova Kūrzemē i par juo dvēselis nūskaņom līcynoj gleznys Sakstagola muzejā, kuruos radzama dzymtuo sāta, tāvs, muote i jis pats. A trešais, jaunuokais dāls Ādolfs pabejs Vuocejā, Anglejā, Beļgejā, beiguos apsastuoja Amerikā, kur nu Čikagys pa Savīnuotajom Vaļstim i pasauli aizguoja juo vuorda slava. Bet muote nu Sakstagola iz Ameriku ar nadrūšu rūku klaidainā latvīšu volūdā, nu ar lelu sirds syltumu roksta viestulis dālam i unukim: „Sveiks, Uģīt! Mūsu mīļais mazdēliņ, mēs abi ar vectētiņu tev pateicamies par vēstuli. Labi, ka jūs esat skolā un nākamgad jau varēsit garākas vēstules atrakstīt. Jūs laimīgi brālīši, jums katram pa māsiņai, jūs brālīši vecāki un žēlojat mazākas māsiņas. Vecmāmiņa un vectētiņš Sakstagalā 17. novembrī [1960].” Muote paglobuota Sakstagola kopu kaļneņā 1961. godā, tai i vairuok nasatykuse ni dāla, ni vadaklys Janinys, naredziejuse unuka Uģa, taipat kai juo bruoļa i obu muosu. Bārni Ādolfa i Janinys saimē Čikagā auga latvyskā tradicejā, i šudiņ Uģa Sprūdža latvīšu runā najiut angliskuos pīskanis. Nu poša Ādolfa Sprūdža vierteiba i nūzeime pasauļa kulturā ir leluoka nakai latvyskuma kūpšona sovā sātā.

Jis vystuoļuok nu bruoļu varēja aizskandynuot Sprūdžu uzvuordu kai īvāruojams ASV tīseibu zynuotņu biblioteku darbinīks i narymstūšs Latvejis naatkareibys idejis aizstuovātuojs. Nu Ādolfa Sprūdža (1922-2003) dzimšonys niule, 19. septembrī, puorīs symts godu, ari tys dūd īmesli pastaiguot pa juo dzeivis ceļa pīstuotnem. Sprūdžu muotis Sakstagola saimisteiba nabeja lela, i tāvs, maklādams lobuokys dzeivis īspieju, puorsacēle iz Reigu, kur Čīkurkolnā beja pīminekļu akmiņu kaliejs. Tai Ādolfs na tik bauda Čīkurkolna puikys bierneibu, bet ari pamatizgleiteibu sajam Reigys školuos. Tok saime 1936. godā brauc atpakaļ iz dzymtū Sakstagolu. Ādolfs īsastuoj Rēzeknis komercškolā, bet 1941.godā puorīt iz Reigys vaļsts komercškolu i nūbeidz tū tymā pat godā. 1942. godā jis jau ir tīseibu zynuotņu students Latvejis Universitatē, a piec kara turpynoj juridiskuos studejis Tībingenis universitatē Vuocejā. Tok diplomu jam naizadūd dabuot, napateik puišam biegļu nūmetnis atmosfera, vēļ ceļš vad iz Angleju, kur juopeļnej nauda iztykai, vuicūt struodnīkim angļu volūdu. Beidzūt jis kai Luvēnis (Beļgejā) universitatis stipendiats 1951. godā suoc studēt i teik pi augstuokuos izgleiteibys vasalu div gradu – komerczineibuos i storptautyskajuos tīseibuos. Juo studeju nūbeiguma dorbs „Baļtejis vaļsts i Amerikys politika” analizej Stimsona doktrinu, kas radeita 1932.godā i bolstuos iz juridiska principa, ka civilizātā pasaulī ilegals akts navar dūt puorkuopiejam nikaidu tīseibu iz ituo akta rezultatim. ASV uorlītu ministrs Stimsons itū principu puornese iz storptautyskajom attīceibom, i tys nūzeimoj, ka storptautyskūs lykumu lauzšona vaineigajam nadūd tīseibu iz nalykumeiguos reiceibys auglim. Naatzeišonys doktrina beja cīši svareigs vaicuojums kai Sprūdžam, tai trymdys latvīšu sabīdreibai, kab aizstuovātu i klīgtu par Latvejis okupacejis nalykumeigumu. Tai juo diplomdorba temys izviele vystīšuokajā veidā saisteita ar Latvejis i cytu Baļtejis tautu liktinim. Sprūdža studeju dorbs izmontuots ASV Kongresa ziņuojumā. Pasasokūt juo i cytu trimdinīku pyulem, ASV vysus garūs godus napīzyna Baļtejis vaļstu inkorporacejis Padūmu Savīneibā. Dūmuodams par latvīteibys problemom, Ādolfs Sprūdžs kai jauns cylvāks napamete nūvuortā personiskuos dzeivis. Tīpat Luvenē medicīnu studej Janina Strode, 1951. godā jei palīk par Janinu Sprūdžu. Latvīšu puors 1955. godā izkuop nu kuģa Amerikys krostā, „kur respektē cilvēka dabiskās tiesības un iespējama stabilāka dzīves veidošana” (A.Sprūdžs).

Stabilu i gūdpylnu dzeivi Ādolfam Sprūdžam izadūd atrast tīslītu bibliotekara dorbā Illinojis universitatē. Juridiskuos literaturys biblioteku nūzare palīk par Sprūdža profesionaluos karjerys vierzīni vysam myužam. Struoduodams ar gruomotu katalogim, jis papyldynoj zynuošonys i 1961. godā sajam magistra gradu biblioteku zineibuos. Uorzemu i storptautyskūs tīslītu biblioteku darbinīka karjera kuop tik iz augšu. 1965. godā jis jau ir Čikagys universitates bibliotekys storptautyskūs tīseibu nūdalis vadeituojs, kai ari vuiceibu spāks. Eisā laikā nu juo izaveidoj calmlauzs juridiskuos literaturys apzynuošonā i sistematiziešonā, kai storptautyskai atzeita autoritate jis pīsadola specialistu konferencēs Amerikā i Eiropā.                                                                                                                              

Sprūdžs spiej izveiduot vīnu nu lobuokūs zynuotniskuos juridiskuos literaturys kruojumu pasaulī, sastuoda bibliografiskus literaturys sarokstus, kūpā ar Igoru Kavasu izveidoj ASV storptautyskūs leigumu sereju indeksiešonys ruodeituojus, zynuotniskajim žurnālim („International Journal of Legal Information” i cytim) roksta recenzejis par nūzaris publikacejom, pats izstruodoj zynuotniskus rokstus. Zynuotniskūs publikaceju sarokstā ir ap 100 īrokstu, tik ražeigs jis beja sovā profesejā. Juo variešonu raksturoj na tik viņ padareituo dorba daudzums, publikacejis, tok kotrys dorbs dareits ar nūsvierteibu, vyspuseigu apdūmu, pamateigumu, objektivu i izsvārtu pīeju. Byudams nu sakņu latgaliskajā muolā dorba cylvāks, Sprūdžs sevi nikod nareklamēja, panuokumi jū sasnīdze kai dorba augli. Ilgus godus Sprūdžs beja i storptautyskuos, i Amerikys tīslītu bibliotekaru asociacejis aktivs dalinīks, bet sešus godus (1986-1992) Amerikys Tīslītu bibliotekaru asociacejis prīkšnīks. Profesionalajos aprynduos Ādolfs Sprūdžs beja cīši augstu nūvārtāts. Pīmāram, 60 godu jubilejā dorba bīdri jam veļteja rokstu izlasi „International Legal Research Perspektives”, bet 2001. godā jam pīškierta augstuokuo profesionaluo atzineiba – Galihera bolva.

Vysu dzeivis laiku A. Sprūdžs naryma viesteit storptautyskajai sabīdreibai  par Latvejis viesturi i kolonizātuos vaļsts stuovūkli, atguodynuodams politikim i valstveirim, cik juridiski klaidaina i politiski nataisneiga byutu Baļtejis vaļstu okupacejis storptautyska atzeišona. Jis prota raksteit i runuot vysuos golvonajuos svešvolūduos (angļu, vuocu, fraņču, itaļu), puorlīcynuot ar logiskū i argumentātū ideju izkluostu. Vīns nu politiskuos publicistikys vierzīņu beja zynuotniska satura eseju publikacejis par Latvejis i Baļtejis problematiku. Spieceigs atguodynuojums pasauļam par Baļtejis vaļstu statusu beja kūpā ar Arminu Rūsi īcarātais i sagataveitais rokstu kruojums „Res Baltica”. Pasauļa gaišumu gruomota īraudzeja 1969. godā A. V. Sijthofa apguodā Leidenē (Nīderlandē), kas beja vīna nu prestižuokūs Eiropys izdevnīceibu. Rokstu kruojums veļteits diplomata, viesturnīka, Latvejis syutņa ASV Alfreda Bīlmaņa pīmiņai, i rokstūs nu daudzu pušu apsavārti i analizāti Baļtejis vaļstu okupacejis naatzeišonys vaicuojumi. Sastuodeituoji pīsaisteja autorus na tik nu latvīšu viesturnīku i dūmuotuoju vyda, bet ari breivuo pasauļa autorus. Kruojumam beja lela storptautyskuo rezonanse, par jū raksteja prestižūs storptautyskajūs žurnalūs. Gruomotai beja nūzeimeigs svors sabīdryskuos dūmys veiduošonā, politiku i teoretiku aprynduos. Pasauļa skaiteituojim, uorzemnīkim, veļteits vēļ vīns juo redigātais kruojums ar prestižu zynuotnīku rokstim „The Baltic path to independence. An International Reader of selected articles”  (1994).

Pensejā A. Sprūdžs aizguoja 1992. godā. Tod vēļ vaira laika atlyka latvīteibys lītai, kontaktim ar tautīšim i paleidzeibai profesejis bīdrim dzymtajā zemē. Latvejā jis īsaroda iz Dzīšmu svātkim 1988.godā i, sateikūt dūmubīdrus meklēja i atroda veidus, kai veicynuot Latvejis storptautyskū atpazeistameibu. Kūpā ar Latvejis Universitatis rektoru Zaki nūlēme sareikuot storptautysku konferenci, kas beja vīna nu agrinuokūs taida veida nūtikšonu dzymstūšajā naatkareigajā Latvejā. Konference beja veļteita ekologejai i tīseibom Baļtejis jiurys regionā i nūtyka Reigā 1990. godā, pulcejūt zynuotnīkus nu daudzu vaļstu. Latvejis zynuotnīkim beja īspieja satikt i apsamaineit dūmom ar zynuotnīkim nu Rītumu.

Latvīšu gareiguos i fiziskuos eksistencis vaicuojumim Sprūdžs runuos i rokstūs trimdys avīzēs pīsavērse jau nu pošu trimdys suokumu. Jis ar jaunekļa naivitati turēja ryupi par trimdinīku dzeiveibys i nacionaluos kūpeibys saglobuošonu, skubynova jūs naneikt dīpīšu nūmetnēs, bet meklēt lobuokys dzeivis īspiejis. Par sovys dzeivis kardinalū uzdavumu jis izvierzeja dorbu Latvejai iz prīšku, naaizmiersdams tautīšus dzimtinē. Kotru latvīti jis skubynova stuosteit satyktajim cylvākim par myusu dzimtini, viesturi, zīdu laikim i īmeslim, parkū latvīši ir trymdā. Taidā veidā jis veidova sabīdryskū dūmu sev par lobu, partū ka „mēs esam dzimtenē palikušo brāļu un māsu mute, kam jāatrod ceļš uz dzirdīgām ausīm”. Piec ilgajim trymdys godim Sprūdžs beja saglobuojs dziļu Latvejis tautīšu saprasšonu: „Valdošā sistēma un tās ikdiena ir uzspiedusi dzimtenes latviešiem savu zīmogu. Arī tad, ja mūsu zināšanas par Latviju šodien būtu daudz pamatīgākas un precīzākas nekā tās īstenībā ir, mēs nevarētu pretendēt uz situācijas pilnīgu un pareizu izpratni. Šajā ziņā mēs, savos drošajos un ērtajos trimdas krēslos sēdēdami nevaram un nedrīkstam spēlēt „gudro brāli”, dodot dzimtenes latviešiem norādījumus, kādus vietējos likumus ievērot, kādus nē, kad dusmīgi brēkt un kad mierīgi smaidīt”. Latvejai teikūt breivai, Sprūdža saimis atbolsts beja lels. I profesionala paleidzeiba bibliotekom, i gareigs kontakts ar cylvākim– latvīši beja pastuoveigi gosti Sprūdžu Čikagys sātā. Deveigu rūku Sprūdži snēdze  materialu paleidzeibu cylvākim i organizacejom. Lels deveigums beja īlykts Sprūdžu saimis gareigajā pyurā – kai pošā saimis golvā, tai tuos lobajā gareņā Janinā, taipat bārnūs. Cīši saistūši trimdinīku izpratnei ir Ādolfa Sprūdža 1947.-1989. godu runu i rokstu teksti poša apkūpuojumā ar nūsaukumu „Ardievas laikmetam”.

Tāva apglobuošonys dīnā meita Ilze raksteja, cik jautrs jis bejs sabīdreibā, lobs dzīduotuojs, cik lelu ryupi turiejs par bārnu izgleiteibu, montuojumā jim atstuojs latvīšu volūdu i kulturu. Bet vīns nu tyvuokūs draugu J. Penikis atguodynova juo vīnkuoršeibu i pīticeibu i uzaicynova vysus nūdzīduot aizguojieja mīļuokū dzīsmi „Ķēvīt, mana svilpastīte”. Nu vysa skaiteituo dūmojās, ka Sprūdžā sadzeivova nūpītns zynotniskums i vierīneigs ciļvieciskums.

Vēļ tik vaicuojums par latgaliskumu. Kai vīneigū reminiscenci nu dzymtuos vītys juo rokstūs atrodu pseidonimu – publikacejuos latvīšu presē jis pasaraksteja kā R. Mārzems voi R. Mārzemnieks, acimradzūt pseidonimu saisteidams ar izceļsmi nu Muorys zemis. Rokstūs jis Latgolu kā eipašu vītu naizdola i latgalīšu volūdā naroksta, laikam i narunoj. Patīseibā jau izceļsmis vītā Sakstagolā jis dzeivova tik pošus agruokūs bierneibys godus, vysvaira nu bierneibys i jauneibys laika aizvadeja Reigā. Piec Latvejis naatkareibys atjaunuošonys jis Latveju gon apcīmova, bet, kai roksta meita Ilze, iz Sakstagolu da muotis kopam atbraukt asūt gribiejs, bet napaspiejs. 

Ādolfa Sprūdža montuojums manuskriptu i gruomotu formā niu guļ Latvejis Nacionaluos bibliotekys plauktūs. Bibliotekys darbinīki atzeimēs jubileju ar nalelu izstuodi par Sprūdžu dzymtu. 20. septembra vokorā te saīs cylvāki, kas sovā laikā sasatyka ar Ādolfu Sprūdžu i juo saimi, pasadaleis atmiņuos, runuos par juo veikumu, sakstagalīši sūlejuši kuplynuot pasuokumu ar dzīsmem. Atbrauks taipat i Ugis nu aizjiurys.  Sūluos byut pateikama vakariešona.