Roksta autore: Marta Puzāka

Septembra vydā, 14. septembrī, īsasuoce religiologa, filozofa, dzejis raksteituoja Roberta Mūka (eistajā vuordā Roberts Avens) 99. goda 9. mieness. Pīmynūt symtgadis tyvuošonūs, Mūka dzymtuo pogosta Gaļānu īdzeivuotuoji, dzejis entuziasti i školāni devēs jam veļteitā dzejis pastaigā, kab guļdeitu zīdus, skaiteitu dzeju i daleitūs atmiņu stuostūs.

Pastaigys golamierkis beja Gaļānu kopsāta, kur sovā myuža mīrā atsadus dzejnīks. Roberts Mūks aizguoja myužeibā 2006. goda 4. janvarī. 2003. godā jis ilguoku laiku pavadeja ite, sovā dzymtajā pogostā – sātā, kur niu atsarūn muzejs. Tei beja myuža izskaņa, kod dzejnīks cīši daudz laika pavadeja ar Martu Binduku, tuo laika latvīšu volūdys školuotuoju i Gaļānu īdzeivuotuoju.

Marta atguodoj: “Mes staiguojom pa aleicīni i bejom ari itamā (Gaļānu) kopsātā. Tod Roberts Mūks saceja taidus vuordus: “Cik te skaista kopsāta ar bārzim. Reši kur kopūs aug bārzi. Nikur cytur kai viņ ite es grybātu dusēt sovā myuža mīrā.”

Piec nuovis dzejnīks tyka kremēts. Juo atraitne Elza Avena gribēja pīšļu urneņu nūguoduot Amerikā, kur seņuok dzeivuojs Mūks. Vys tik vysi apstuokli sakryta tai, ka dzejnīks tika apglobuots taišni itamā kopsātā – tai, kai jis nu sirds gribēja.

Mūka kopakmini veidoj škalts krysts, kurš simbolizej dūmuotuoja saškaltū dzeivi. “Ūtrais pasauļa kars saškēle juo dzeivi divejuo daļuos – dzeivi dzimtinē i dzeivi trymdā. Beja ari treis lauleibys – maļdeišonuos, patīseibys mekliejumi, mīlesteiba i viļšonuos. […] Krysts tū ari paruoda,” skaidroj Marta Binduka.

Dzeive beja saškalta na tikai trymdā, bet arī dzymtajā vītā – Gaļānūs dzievuoja bierneibā, vāluok bīžuok īsaroda tikai myuža izskaņā. Leluokū dzeivis daļu Mūks ir pavadejs trymdā – Vuocejā, Beļgejā, Amerikā.

Pi kopa tyka nūskaiteita lyugšona, īturāts ari klusuma breids, lai dūmuos pīminātu eipašū personeibu, kas piec seve ir pamatuse na viņ dzeju i materialuos līceibys, bet ari goreigū montuojumu. Itūšalt školānim ir izsludynuots ari jaunradis konkurss par gūdu Mūkam. Nu pīmiņis stuostu kotrys nu jūs varēja smeļtīs kaidu ideju sovam puordūmu dorbam, kas itūgod saistuos ar temu “Iztēle ir realitāte”.

Dzejis pastaigys nūslāgumā interesenti i dzejis raksteituoji dalejuos puordūmuos par Mūka eipašeibom i juo filozofeju. Vaira par Mūka kungu zynuoja stuosteit Roberta Mūka muzeja īprīškejuo vadeituoja Marta Binduka, stuostūt, ka dzejnīks vysu sovu myužu bejs apveits ar religejom, toleranta i organizāta personeiba. Kai svareigu īzeimi jei minieja sovvaleibu – breiveibu dūmuos i reiceibā.

“Sovvaļņīks – agri gribieja byut pīaudzs. Agri suocās smiekiešona. Tāvs aizsyuteja iz Aglyunu, kab tī jū pataisa par cylvāku. Tī jam īpasatykuse meitine. Jis uzrakstejis zeimeiti, īlics jai kuldā, bet školuotuojs jū sagivs i deļtuo daguojs pamest školu,” stuosta bejušuo muzeja vadeituoja.

Vēļ Roberts Mūks bejs cīši organizāts. Kai jis pats saceja: “Muna dzeive ir rutina.” Dzejnīks cīši sadaleiti i prezici izmontuoja kotru dīnys stuņdi. Septenis stuņdis dīnā pavadeitys pi rokstomgolda struodojūt, obligata ari pastaiga storp dorbim. “Leidz pat myuža beigom, cikom varieja tikt pa trepem lejā. Kod suocās nūpītnys veseleibys problemys, tod suocās pastaigys nu sūleņa da sūleņa,” tai atguodoj stuosteit Bindukys kuņdze.

Muzejā arviņ vēļ saglobuots dorba kabinets, kur Mūka kungs struoduojs ar puordūmom i kiupynuojs sovys legendaruos peipis, bez kuru jis nav īsadūmojams. Ite īspiejams sajust juo kluotyn byušonu i nūviertēt davumu.

Sūpluok dorba sporam i organizieteibai beja ari tolerance. Īcīteiba, dažaidu uzskotu pījimšona, koč ari kotrreiz dūmuoja “pa sovam”. Sova ceļa guojiejs. Ari par religejom Mūks ir sacejs tai: “Navar daleit tai, ka es, pīmāram, asu katuoļs, i es saceitu, ka taišni muna katuoļticeiba ir puori vysam. Ka mes asam tī vīneigī i pareizī. Dīvs, myusu radeituojs, ir vīns. Kotra religeja vad pi vīna Dīva, cylvāki jau byuteibā lyudzās par vīnom i tuom pošom vajadzeibom.”

Dzejnīks ar sovu filozofeju i dzeivis guojumu ir radejs ari vierteigu atziņu, kū var vuiceitīs myusdīnu cylvāks – lai atrostu sevi, ir juoaizīt tuoļi paceli nu seve. Patīseiba juos dziļuokajā byuteibā sliepās pošā suokumpunktā.

Itū atziņu deļ seve ir atroduse Gita Palma – Roberta Mūka muzeja vadeituoja Gaļānūs, kas pi ituo omota tykusa eisu šaļti atpakaļ, struodojūt muzejā viņ pusgodu. Tai kai lobu laiku muzeju vadejuse Marta Binduka, Gitai muzeja puorjimšona sovuos rūkuos bejs eists puorbaudejums. Tok dreiži viņ jei saprotuse, ka ir pareizajā vītā.

Gita stuosta, ka, jamūt vārā tū, ka jai ir religejis i muokslys izgleiteiba, Mūka kungu jai reizem ir vīgļuok izprast i saprast – kai jis dūmuojs par dzeivi, kai spieliejīs ar vuordim dzejā i kai jis roda itū filozofiskū ceļu cauri dzeivei.

“Aizīt paceli nu katuoļticeibys, kura ir jam pamatā, izablūdeit pa vysu pasauli, pa dažaidom religejom, asūt paceli i daudz puorcīšūt, vys tik atsagrīzt atpakaļ tī, kur ir juo saknis. Nūīt pi tuo suokumpunkta i saprast, ka vysu myužu guojs pi Dīva. Tei ir juo filozofeja i vīns nu veidu, kai saprast pošam sevi – aizīt tuoli paceli nu sevis, kab piečuok atsagrīztu i atrostu sevi.”

Gita Palma ir talanteiga muokslineica, leidz ar tū jei saradz Mūka filozofejis škautnis ari daudzu cytu muokslinīku ceļā. “Tu suoc zeimēt kai mozs bārns. Tod tu īsavuici akademiskū gleznīceibu i vīnā breidī tev juoroda sovs rūkroksts. I tod kaidā šaļtī lela daļa muokslinīku atsagrīž pi tuo, ka jī otkon suoc gleznuot kai bārni. Jī atsagrīž pi koč kuo pyrmatnejuo. Tei ir taida cyklyska byušona storp dzeivi i nuovi,” tai Gita.

Pasuokumā gasteja ari dzejnīks Valentins Lukaševičs, kurš pasadaleja sovuos puordūmos, ka Mūks vys vēļ ir myusu vydā – sovā dailradē i soglobuotajuos līceibuos, kai ari par tū, ka Roberta Mūka smolkuokuo i eistuokuo filozofeja ir taišni juo dzejā.

“Es dūmoju, ka eistineibā cylvāks piec sovys dziļuokuos byuteibys nikod nanūmierst. Voi tys ir budists, voi tys ir ateists, voi sevkurys puorlīceibys cylvāks. Mes varim sasatikt ar sevkuru cylvāku, kurš nūmirs koč vai tyukstūša godu pyrma ituos šaļts. Tī ir juo teksti. Ari cylvāki, kas pīdzims koč voi piec 50 godu, spies sasatikt ar Robertu Mūku juo dzejā.”

“Cylvāks, kuru es pat naasu redziejs i naredziešu, bet maņ ir koč kaidys sarunys ar jū. Nikas te naapsastuoj. Var laseit teikstus. Roberts Mūks mums ir devs taidu vareibu. Mes varim ari teiri meditativi sasaskart ar jū. Cytreiz, skotūtīs muokuļūs, var saprast i izzynuot varai, nakai gruomotys losūt,” stuosta dzejnīks.

Par gūdu septembra mieneša dzejis nūskaņom Valentins Lukaševičs nūlaseja Mūka sonetu latgaliski, kurš publycāts “Mōras Zemē” 1992. godā.

“Tod stuovu kluss un klausūs dziļuok vēļ,
Kai līsmu mēles puoršalc vāsma skorba:
Kur jāga ir, tur dzeive beidzās mums.
Bet ceineitīs un elst šuos jāgas deļ
Ir vārts, kaut gaišums prosa dorba
Un kotrā atbiļdē ir paslāpts vaicuojums.” (R. Mūks)