Dzejūļu autore: Anna Rancāne

Pīduovojam portala lakuga.lv skaiteituojim Annys Rancānis dzejūļus. Kai soka poša autore, tī raksteiti namīra laikūs. “Kai pasauļa pandemeja, tai tyvī vaidi (kars) Eiropā aizskuore i puorruove steigu, kuru nikod vaira nasasīt. Vīnu laiku dzeja ruodejuos navajadzeiga i bezjiedzeiga (“Kas ir dzeja, ka tei naspiej izgluobt ni cylvākus, ni ari tautys?” – Česlavs Milošs). Bet es vīnolga nazkai tycu, ka pasauli spēs gluobt tikai i vīneigi Vuords.” 

Sarunu ar Annu Rancāni var skaiteit ITE.

Aizkiukuoja dzagiuze ar žieleigu bolsu:
mes dzymstom pyrms kara,
piec kara,
voi kara laikā.
Vaidu viejs šyupeļus leigoj,
tī buoleni karaveiri,
tī muosenis raksteituojis.
Vīns šyupeļs vēļ tukšs.
Aizasāstom aiz golda.
Dīva koktā aizdagtuo svece,
Kiup malnim kvāpim,
līsme raustuos,
dvēselis staigoj ap pakšim,
nateik vydā.
Apsasāstom aiz golda,
laupom uļbiku myzys,
paberom suoli, palaistom eleju.
Vēļ vysi kūpā.
Gaidom augšamceļšonuos.

Siejom naspākā,
Augšamceļsimēs spākā.

***

Marejis teirums *

Marejis teirums, upera trauks,
mīsys maize, ašņa iudiņs.

Marejis teirums, pavasars solts,
Vieji gaudoj puor kopulauku.

Pīdūd, Muote, tik naatstuoj,
Marejis teirumu naaportu.

Marejis teirums kai Dīva golds.
Smierts apsēja, dzeiveiba nūpļaus.

* Marejis teirums (lauks) – Mariupole (Ukrainys piļsāta)

***

Laiks puorsamaina.
Tukšūs koncertu zalūs
Aizačāruse dvēsele
Navar sev atrast sātys.

Laiks puorsamej,
Es vaira nasadzieržu juo bolsa,
Tikai naskaidrs trūksnis,
Dauzuos pret tymsū lūgu
Kai nūsabeiduse sirds.

Laiks puorsamaineit,
Laiks atsasaceit,
Bet nanūskumsti,
Vēļ tev ir vīna prīca –
Pajimt dabasus sauvē,
Saspīst cīši
i vērtīs,
Cik skaisti
Laiks puortūp
Par gaismu.

***

Kod mes atstuojom aiz seve nūdadzynuotu piļsātu,
Tu lyki maņ aiztaiseit acs, lai es atpakaļ naatsaveru,
Naapsastuoj, napasaver atpakaļ, puorsameisi par stulpu,
Iz myužeigim laikim, pīkolta atmiņu krystam.
Kod mes atstuojom aiz seve nūdadzynuotū piļsātu,
Acs maņ aizsyta sadadzynuotūs gruomotu palni,
Burti, dzejūļu ryndys, pīturys zeimis,
Nazkod tik svareigys, tān vysu aizpyute vieji,
Kod mes atstuojom aiz seve nūdadzynuotū piļsātu,
Nabeja kam vaira pavaicuot,
Deļkam maņ vajaga myužeibu,
Nu kurys nav atpakaļceļa.

***

Ka mes šūpavasar uļbikus īstateisim,
Sābru klāvā atskrīs gūteņa
Ar zvaigzni pīrē.
Tys nikas, ka klāva seņ vairs nav,
Saimineicys gors vēļ staigoj pa pogolmu,
Lomuodams sābru Veni,
Kam nūsavēre ar ļaunu aci
I gūvs nūruove pīnu.
Pasauļs tesmins sarītiejs cīts,
Pīns tak ar asni.
Bet ka mes uļbikus īstateisim,
Dabasūs mienesnīks izlēks,
Laimeigs kai slauktive.