Recenzejis autore: Agnese Logina, kinys pietneica i kritike

Oktobra suokuos iz ekranu pasaruodeja latvīšu dokumentaluos kinys klasika Ivara Selecka jaunuokuo filma “Zemnieki”. Tei ir veiduota vairuokus godus, i kinys tikšonu pi skateituoju aizkavēja pandemeja. Ituo gods rudinī pyrmizruodis pīdzeivuos gondreiž 20 filmys, daudzys nu tūs skateituojus gaideja jau kaidu laiku, pīmāram, Aika Karapetjana malnuo puosoka pīaugušajim “Sema ceļojumi” pasauļa pyrmizruodi pīdzeivuoja jau 2021. gods septembrī fantazejis žanra festivalā “Fantastic Fest’’ Ostinā, Teksasā (ASV), bet pi Latvejis skateituoju tyka viņ ituo gods septembrī. Tuo rezultatā itūšaļt ir plaša latvīšu kinys dažaideiba, kū var satikt i kinoteatrūs, i straumiešonys platformuos, i pandemejis laikā izveiduotajuos kinoteatru sātys kinys zalēs. Atguodynuošu, ka naatkareigajim kinoteatrim “Kino Bize” i “Splendid Palace” ir sovys sātys kinys zalis, prūti, pīduovuojums ar filmom, kurys īspiejams nūīrēt, kab nūsavārtu sātā. Tī reizem var nūgiut latvīšu filmys, kurūs pyrmizruodis beja pyrma kaida laika. Taipat latvīšu kinys vys vēļ plaši bez moksys daīmamys portalā filmas.lv, straumiešonys platformuos, kai TET, Go3, LMT Viedtelevīzija i cytuos, koč kas atrūnams ari platformā Vimeo, kur filmu veiduotuoji poši īvītoj sovus dorbus. Koč i tam nav tīša sakara ar Ivara Selecka filmu “Zemnieki”, zynu, ka latvīšu kinu daīmameiba ir cīši lels izaicynuojums i daudzim nav pat eisti zynoms, kai atrast latvīšu kinys, partū grybu izmontuot kotru vareibu pamudynuot potencialū skateituoju īpasazeit ar beidzamajūs godūs Latvejā radeitajom kinom, kas ir aktualys, puordūmys veicynojūšys, kvalitativys, interesantys i skateituoja laika i viereibys vārtys.

Tok niu pi lītys, tys ir, “Zemniekiem”, kina ir radeita “Mistrus media” studejā, tuos producents ir Gints Grūbe, sovpus golvonais operators ir Valdis Celmiņš. Itū pylnmetražys dokumentalū kinu var skaiteit par catūrtū Selecka zemnīku kinu cyklā, kurā juoīskaita “Apcirkņi” (1973), “Nāc lejā, bālais mēnes!” (1994) i “Zem ozola kuplajiem zariem” (2007), vysys treis ari bez moksys var apsavērt portalā filmas.lv. “Zemnieki” rauga meklēt atbiļdis iz vaicuojumu, kū nūzeimej byut zemnīkam 21. godu symta Latvejā. Filmā ir atsaucis iz Selecka īprīškejim dorbim, režisoram ir 88 godi, jis ir vacuokais vys vēļ struodojūšais kinorežisors Latvejā, bez juo padareituo latvīšu dokumentaluo kina izavārtu pavysam cytaiž, i jam vys vēļ ir daudz, kū saceit. “Zemniekos” īsaskaņ nūzeimeigys pošrefleksejis nūts, i režisors doluos ar skateituojim sovuos puordūmuos par tū, kū nūzeimej dokumentaluo kina, kai ir puorsamejušs attīceibys storp dobu i cylvāku laikā, kod jis ir suocs tuos īmyužynuot kinā, i par tū, kas ir myusu dīnu Latveja. Filma sekoj sešim zemnīkim i jūs saimem, ari itūreiz, taipat kai īprīškejā režisora filmā “Turpinājums” (2018) kinys varūņus atlaseit paleidzēja pietnīce, socialantropologe Dace Dzenovska, sovpus scenareju veiduoja Andris Vanadziņš kūpā ar D. Dzenovsku. Rezultatā skateituojim ir vareiba īpasazeit ar eistyn vysaiduokim, tok reizē vīnam ūtru papyldynojūšim tālim, kuri kotrys atkluoj vysaidys myusu dīnu Latvejis lauksaimisteibys niansis.

Piec filmas pyrmizruodis intervejā LTV žurnalistei režisors, reflektejūt par tuos temu, saceja, ka “piļsāta sevi ir izsmāluse” i latvīšu identitatis atslāgs atrūnams laukūs. Kaidi tod ir tī kinys komandys atlaseitī filmys varūni, kuru dzeivem mums ir vareiba sekuot ražys cykla garumā? Kai pyrmū mes īpazeistam Kalvi Aldersonu i juo saimi, kuri, sekojūt Kalvja vīzejai par puosaceļšonu iz laukim, ir pamatušs piļsātys stabilitati i paradzameibu. Kinā režisors Kalvi nūsauc par myusu laiku leidumnīku, jo jis īkuortoj sev i saimei dzeivi nu nikuo. Jūs stuosts ir eistyn īdvasmojūšs, jo tys ruoda ambiceju i vizejis spāku, kas ļaun puorcīst pat sarežgeituokuos zīmys sātā bez sova iudiņa, piec kura juobrauc iz sābru muorku, i vysu kinu jī gaida, kod atbrauks meistari izrakt oku. Juosoka, ka tod, kod tys beidzūt nūteik, okys rakšona ir vīna nu kinys šaļtim, kas aizkustynoj vysvaira, nimoz narunojūt par tū, ka tys ir uorkuorteigai interesants process, kū, pīļaunu, daudzi, na tik taidi piļsātnīki kai es, nav redziejuši. Kai nuokušū varūni īpazeistam Antoneju Kaupužu, kuņdzi godūs, kura dzeivoj vīna ar treis kačim i gūvi. Toneja ir atraitne, i jei regulari īt apkūpt veira kapeņu, tok juos stuosts storp cytim, daudz ambiciozuokim stuostim par saimem, kas īkūp laukus i veidoj tī ražuošonys uzjāmumus, paleidz pīzemēt dūmys i īnest atškireiga veida ciļvieceibu. Eipaši interesanti ir vērtīs Tonejis stuostu kūpā ar Bartkeviču saimisteibys ainom. Guntars Bartkevičs ir lelsaiminīks, kurs puorvolda vaira nakai 4000 ha saimisteibu Baļtinovā, kas ir vīna nu leluokūs saimisteibu Latvejā. Juo dāls Elvis Bartkevičs ir izavuicejs lauksaimisteibu i niu ar tāvu kūpā kasdīnā struodoj, uzturūt i atteistūt sovu saimisteibu, kluotyn vēļ Elvis tū dora ar acimradzamu uzjiemeibu i gribiešonu turpynuot tāva aizsuoktū. Kina pīduovoj īpasazeit ar vēļ vīnu tāva i dāla tandemu – Māri i Tuomu Rehtšpreherim. Māris veidoj Rehtšprehera sīru i tur nūceju, ka dāls Tuoms aktivuok paleidzēs uzjāmumā, tok Tuoms vēļ meklej sevi, aizaraun ar mašynom i naspiej nūsēdēt školys sūlā. Vēļ vīns tāls, kas īnas raksturu i dzeivis pīredžu dažaideibu, ir Juoņs Krivtežs, kurs Malnovā ir izveiduojs i uztur šmakovkys muzeju. Juoņs na tik ruoda i stuosta turistim par šmakovku, bet pats tū ari bryuvej, i juo dorbūs kinā redzim sūpluok ari juo mozū meiteņu Katrīnu, kura ar interesi sekoj leidza tētis dorbim. Ainys ar juo šmakovkys festivalu, kū papyldynoj grupys “Tautumeitas”uzastuošona, nūteikti ir storp kinys dzeivisprīceiguokajom ainom. Filmu papyldynoj Ringolds i Līva Grāpji, kurim ir sova biologiskuo saimisteiba. Ar Ringoldu īpasazeistam attuolynuotā sapuļcē, jis dzeivoj laukūs i struodoj attuolynuotai, ik pa šaļtei ari aizbraucūt komandiejumūs iz tyvuokom i tuoluokom vītom, cikom juo sīva Līva palīk sātā ar treis bārnim, kuri bauda lauku dzeivis breiveibu ar augstu komfortu. Apsavārtī tāli ir vysaiduoki, jūs īmesli dzeivei laukūs ir atškireigi, i kina dūd pamateigu impulsu papieteit vaira, kaidi ir šudiņdīnys Latvejis lauki i kaidi ir cylvāki, kas tī dzeivoj. Ivara Selecka dokumentaluos kinys, īskaitūt itū, pīduovoj mīreigu vāruojumu par dzeivim, eistim cylvākim, jūs izvielem, motivacejom i puordūmom, kas bīži viņ kolpoj kai atslāgs, kab saprostu Latvejā nūteikūšuos puormainis plašuokā kontekstā. Pīmāram, Selecka trilogeja par Škārsīlu, mozū īlu Reigā, Puordaugovā, pīduovoj īsavērt konkretu cylvāku dzeivēs, tūs jaunajūs paviersīņūs atmūdys laikā i piec PSRS sabrukuma. Mīreigai vārojūt i prasmeigai intervejūt cylvākus, jūs uzklausūt, bet naizvadynojūt iz īprīšk nūsaceitom dūmom, Seleckis atkluoj Latvejis šudiņdīnu caur realu cylvāku dzeivom, i tai var raksturuot na tik senejuokys Selecka kinys, bet ari itū.

Vīna nu temu, kas kinā ir īskicāta i kū grybātūs vaira apsavērt, ir dzymdynuotuoju i bārnu attīceibys lauku vidē. Daži nu kinys varūņu pījēme lāmumu puorsaceļt iz laukim, jemūt leidza sovu saimi, pīmāram, myusu dīnu leidumnīka Kalvja saime īmaineja piļsātys komfortu i stabilitati pret dzeivi sātā bez iudiņa, cytūs stuostūs bārni jau palykuši par dorba turpynuotuojim, pīmāram, Elvis lobu pruotu puorjam Guntara aizsuoktū, bet Tuoms Māra dorbu vēļ nav gotovs puorjimt. Juoņa meiteņa Katrīna kai bārns jau pavoda laiku ar tēti dorbā, vuicūtīs nu mozūtnis vysus tuo smolkumus, sovpus Ringolda bārni kinā vēļ ir tymā vacumā, kod jim nivīns par dzeivi iz prīšku naprosa, i jī izbauda lauku bierneibys breiveibu. Skaidrys, ka sprīdze storp dzymdynuotuojim, kuri gryb dzeivuot laukūs, i bārnim, kuri gryb atrast poši sovu ceļu, ir dabiska, gols golā tys nav tik laukūs, bet sevkurā dzeivis situacejā, kod bārnim juoizavielej, voi jī turpynuos dzymdynuotuoju aizsuoktū, voi jī raudzeis radeit poši sovu ceļu. Itys nūsaceitais paaudžu konflikts kinā ir atveiduots eistyn maigi, ar ījiuteibu. Itamā ziņā Tuoma pīredze redzīs vysatškireiguokuo. Redzīs, ka jī ar Elvi varātu byut vīna vacuma voi vysmoz tyvu, tok jūs raksturi atsaškir, partū ari jūs izvielis atsaškir. Elvi mes redzim aktivai struodojam, jam ir komanda, kū jis voda, jis pījam vysaidus lāmumus i par jū ir skaidrys, ka jis ir sovā vītā. Sovpus ruodīs, ka Tuoms atsadzeivoj tod, kod ir sovā garažā, kur vysu laiku struodoj ar mašynom, kai ari brauc ar draugim driftuot. Juo stuosts ari īzeimej daīmamūs izklaižu tryukumu laukūs, kas jaunuokajim kinys varūnim vēļ nav aktuali, jo jūs izklaidej pošu iztiele i lauki kai taidi, kur vysu var izpieteit, pabaksteit i izzynuot.

“Zemnieki” ir filma, kas pīduovoj īpasazeit ar vysaiduokim uzjiemeigim cylvākim, kuri apstyprynoj dūmu, ka gadīnī, ka tu esi uzjiemeigs i ambiciozs, tev vyss ir īspiejams, īskaitūt izveiduot dzeivi piec sovu nūteikumu vītā, kur gondreiž nikuo pyrma teve nav bejs. Kinai ir eistyn breineigs operatora dorbs, kas robustajai lauksaimisteibys tehnikai līk izavērt pīviļceigai, nimoz narunojūt par tū, cik skaisti ciļvieceigā gaismā teik atkluoti kinys varūni. Sešu saimu stuosti cyts cytu papyldynoj, i Armanda Zača montaža nūdrūsynoj nauzmuoceigu, tok viereibu nūturūšu ritmu. Itūs cylvāku kūpdorbs ir meditativa, maiga i nauzbuozeiga filma par šudiņdīnys Latveju, par Latvejis identitati, par zemi i cylvākim, kas ar to gryb struoduot, i ari par dokumentalū kinu kai taidu, jo, kai Ivars Seleckis pats soka, “kas nav nūfiļmāts, tys nav bejs”, i “Zemnieki” ir filma, kas eisti pīmāruota rudiņa apcereigumam.

“Zemnieki” novembrī tiks ruodeiti ari Storptautyskajā dokumentalūs filmu festivalā IDFA (Amsterdama), itys ir vīns nu nūzeimeiguokūs dokumentaluos kinys festivalim pasaulī. Itei filma tiks izruodeita sadaļā Meistari, kur Ivara Selecka dorbi jau ir īmīļuoti: IDFA festivalā golvonū bolvu savulaik dabuoja “Šķērsiela”, i režisora nuokušī dorbi ari ir regulari tymā ruodeiti. Tys nūzeimoj, ka stuosti par Latvejis zemnīkim i cytim šudiņdīnys Latvejis dzeivuotuojim, kū veiduojs Ivars Seleckis, uzrunoj i turpynoj uzrunuot skateituojus ari cytur pasaulī, jo tī reizē ir stuosti par latvīšim i par vyspuorciļvieceigom vierteibom, kas ir saprūtamys daudzim.