Recenzejis autore: Inga Pizāne

Recenzeja par Ligijis Purinašys dzejūļu kruojumu “pierobežas” (Bīdreiba “Hronologeja”, 2022).

Ūtrys variants recenzejis nūsaukumam beja “thug life latgalian woman” nu dzejis kruojuma “pierobežas” 84. puslopys. Piļneigi gūdeigai – tī angliskī īspraudumi tekstā (kai itys i ari “Spotify”, “One two three, one two three” i cyti), kai ari drupeit slenga, pīmāram, “tricārs” na tik pamūdynoj i atguodynoj, ka asam 21. godu symtā, tok ari skaņ cīši suleigai i īdereigai. Parkū es par tū 21. godu symtu? Jo, ībraucūt pīrūbeža zonā, eistyn mādz rastīs sajiuta, ka laika mašyna atvaduse godu symtu atpakaļ. Nasagryb puorspeilēt i vairuot stereotipus par Latgolu, tok navaru ari nūlīgt, ka taida sajiuta ir. I ir uorkuorteigi svareigi par tū reflektēt, eipaši nu “īškīnis”, jo vīgli reflektēt, romantizēt, idealizēt voi taišni ūtraiž – nūguoneit i nūlikt, kod dzeivoj Reigā, golvyspiļsātā, kur vys tik aizsprīdumim tik daudz vītys nav, te tū vītu aizjam cylvāki, koč i nasoku, ka ari ite situaceja ir ideala.

Ligijis Purinašys dzeja ir pīsasyukuse Latgolys, i na tik deļtuo, ka tei puorsvorā raksteita Latgolā i latgaliski, tok latgaliskī dzejūli vīnnūzeimeigai ir kruojuma eseņce. Gryuši pasaceit, voi dzejūļus latvīšu volūdā vajadzēja īkļaut, tok nav ari tai, ka tī traucātu voi eipaši izsystu nu nūskanis. Saīt taida autentiska paceļuošona pa pīrūbežu, jo na vysi tī vys tik runoj latgaliski.

Latgaliskū lineju kruojumā īzeimej ari daudzī ar katuolicismu saisteitī motivi i tāli, pīmāram, dzejūļs 16. pl. par babeņu i svātū Agatu voi “Jaunovai Marijai ir nimbeņš nu LED gaismeņu” (19. pl.) i cyti. Ka cytūs dzejūļūs vēļ var sasajust kai gondreiž sevkurā vītā Latvejā, jo stereotipi vys tik ir gona universala padareišona, tod katuoļu motivi maņ “gondreiž voi īlyka rūkā rūžukrūni” i lyka skaiteit dzejūļus kai lyugšonys kaidā Latgolys dīvnomā voi lauku sātā.

Kūpumā kruojums ruodīs sakuortuots dabiski i tuo golvonais motivs vys vēļ, leidzeigi kai autoris debejis kruojumā “Sīvīte” (2019), ir sīvīte, juos suopis, sevis mekliejumi, koč kaidā ziņā ari ruodīs, ka tī ir atļuovis mekliejumi – byut sev pošai. Liriskais es ir īlykts stereotipu važuos i kontekstūs, i caur tekstim, kurūs Latgolys dzeive i aizsprīdumi teik apraksteiti, rauga vysapyrma sevi tymā vysā īraudzeit, apsavērt, paironizēt i tod nu tuo vysa tikt vaļā i sevi atbreivuot, ka tys vyspuor ir īspiejams. Kai saceitu Regīna Ezera: “Vystycamuok, ka nā”.

Vysa dzejis kruojuma gaitā nūsauktī aizsprīdumi pamatā koncentrejās iz sīvītis lūmu – kaidai sīvai tai juobyut, kod juosaprec, kod juodzemdej voi, precizuok izasokūt: “tev ir pienākums atražot sevi” (98. pl.). Lai kurā godu symtā mes dzeivuotu, dūmojams, sevkurai sīvītei tys ir lels puordzeivuojums – tikt uztvartai na caur tū, kai jei gryb dzeivuot i kai dzeivoj, tys ir, caur pošys izvielem voi dzeivis pīspālātom situacejom, bet caur tū, kai jai vajadzātu dzeivuot, attīceigi, sabīdreibai vys vēļ ir daudz vīgļuok i pīrostuok vysus īlikt vīnā kasteitē, jo kai – jei dzemdēs i tu – nā? I, gols golā, tuos tok ir ryupis par tevi, jo “kas tev pienesīs glāzi ūdens?” (tīpat 98. pl.).

Iz dzejis kruojuma atainuotuo sirds atguodynoj, ka pīrūbeža stuosts nav tik tīšā veidā uztverams kai fiziska apdzeivuota voi mozapdzeivuota teritoreja. Tys ir ari myusu sirds voi dvēselis pasauļs, kurā īlaižam voi naīlaižam cytus cylvākus, kuri mādz na tik tū aizkustynuot, tok ari tī namuocēt uzavest, puorkuopt rūbežus, palikt par ašni, kas saindej, ka tai var saceit. I tod – kas atlīk? Ilgus godus tys svešais ašnis nu seve (sovys sirds) juoskoloj uorā, i tys nanūteik vīnā dīnā – obeji autoris kruojumi i tūs leidzeigī motivi tū aplīcynoj. Tys tips, kura tāls atsakuortoj nu dzejūļa iz dzejūli. Veirīts kai sīvītis pīrūbežs, myužeigais konflikts – taišni taipat kai storp paaudzem, meit ari storp veirīti i sīvīti, kai ari gaidom i iluzejom, kū vīns pret ūtru izbyuvej, kas ar laiku na tik sabryuk, bet lobuokajā gadīnī – puorsavierš dzejūļūs.

Nu kurīnis mes īmam? Nu pīredzis, grybātūs saceit. Jo, koč i kai grybātūs vyspuorynuot Latgolys, latgalīšu i dzeivis pīredzis, mums vys tik kotram ir sova. Pīredze, nu kurys īmam. Tei, prūtams, saaug ari ar vītu, tok ir ari cyti apstuokli. Sirds.

Kai izguoja itys Ligijis kruojums, asu sovu viereibu saasynuojuse iz sirds simboliku puorsvorā piļsātvidē, tok na tik. Ari socialajūs teiklūs. Es poša menedžeju Facebook lopu Krāslava – sirdspilsēta, kas ir muna dzymtuo piļsāta i kū nūsaucu par sirdspiļsātu kai pretpolu golvyspiļsātai. Nu Latgolys guojušī dzejnīki, pa manim, ir izteikti emocionali i tīši. Īspiejams, taišni partū, ka te suopis ir kasdīna, tok daudzim Latgolys dzeivuotuojim gryuši tū atzeit: “Suopis ir vuojums, vuojumu muysu sātā naizroda” (28. pl.), i tolkā īt dzejnīki – izceļ vuojuos vītys, palykdami stypruoki voi vysmoz breivuoki, voi vysmoz aicynojūt taidim byut. Te gribīs citēt autori pošu portala Lakuga.lv intervejā, kur jei soka tai: “Maņ ir gryuši pījimt, ka Latgolā ir koč kaida baļsteišonuos iz statusim. Ari kritiskuo dūmuošona pi myusu pīklyboj. Maņ juodūmoj ari par vierteibu sistemu. It kai mes asam katuoli, kur teik runuots par cylvākmīlesteibu i mīlesteibu vīnam pret ūtru, bet reali dzeivē jau tys nastruodoj. (..) Mes beistomēs nu cīši daudzu lītu, ari sova vīdūkļa izsaceišonys.”

Bailis nu tīšuma i cytaiduo, ruodīs, ir Latgolys Ahileja papīds, tok, pa manim, taišni tīša runuošona muokslā, dzejā tū var vysmoz drupeit izleidzsvaruot. Es dūmoju – juocyloj vuoreiguos temys, cikom par tom suoc runuot, jo kas cyts myus atpesteis nu myusu pošu baiļu? Tik aci pret aci stuošonuos tom preteimā, itys kruojums ir ari par tū. Īspiejams, pat itei naapzynuotuo biksteišona iz atkluoteibu i atzeišonu ir svareiguokuo “pierobežu” vierteiba.

Ligija Purinaša ar sovu darbeibu jau ir pīruodejuse, ka, rokstūt latgaliski, ir īspiejams (lobā nūzeimē) ari puorkuopt rūbežus. Tei ir tykuse sadzierdāta ari uorzemēs i izdūta Lelbritanejā bilingvalajā dzejūļu kruojumā “Pādejais Modeļs / The Last Model” (Francis Boutle) kūpā ar Raibuo i Ingridys Tāraudys tekstim, kū atdzejuojs Džeids Vils. Cerams, ka labi īs ari itymā kruojumā īkļautajim dzejūlim.

Kū tuoļuok? Ka taisneiba ir vīnā nu kruojuma beigu dalis dzejūlim, ka “pavysam gūdeigi pavysam vaira nasuop”, tod, cerams, nuokušais kruojums byus par dzeivi piec suopu. Dalieji, prūtams, jūkojūs, tok pyrma pošu recenzejis beigu juouzteic kruojuma muokslinīcyskais nūformiejums (muokslinīks Raivis Nikolajevs), kas īšklopuos ar kolažom i ilustraceju papyldynuotom fotografejom drupeit atguodynoj Bekysfairy, almart_8 i cytus Instagram muokslinīkus, bet na nalobā nūzeimē, dreižuok pretieji – prīca, ka teik īts sūli sūlī ar pasauļa tendencem, reizē tuos pīskaņojūt Latgolys autentiskumam, identitatis mekliejumim i cytom kruojuma temom i suopem. Taipat īsoku pasaklauseit dzeju Ligijis TIKTOK kontā leegeeya. Īspiejams, daudzim dzeju latgaliski ir vīgļuok uztvert taišni audiovizuali, na skaitūt.