Roksta autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

Decembra suokumā Daugovpiļs teatrī pyrmizruodi pīdzeivuoja pyrmuo izruode bārnim latgalīšu volūdā profesionalā teatrī – Annys Brigaderis lugu “Spreideits” latgaliski puorlykuse Monika Zīle. Rakstneica i teatris sasadorboj jau desmit godu, izveidojūt stypru latgaliskūs izruožu tradiceju Latgolys leluokajā piļsātā. Aicynuoju Moniku iz sarunu na tik par teatri, bet ari juos latgaliskumu, saknem i rakstnīceibu kūpumā.

Byut leidzsvorā ar sovu izceļsmi

Par Moniku Zīli nareši roksta, ka jei, lai ari seņ vaira nadzeivoj Latgolā, nav aizmiersuse latgalīšu volūdu i latgaliskumu. Partū īsuokumā pavaicuoju, voi tū vyspuor var aizmierst. Monika nūruoda, ka ir vīns cīši nūzeimeigs apstuoklis, kas jai paleidziejs saglobuot sovys saknis – cīša saisteiba ar saimi. “Maņ beja nadaudz puori 20 godim, kod īsaprecieju Kūrzemē i patīseibā aizguoju nu Latgolys. Ka maņ nabyutu saskaris ar dzymtū vītu, varbyut i pošu volūdu nabyutu aizmiersuse, bet runuošonys īmanis dīz voi byutu sasaglobuojušys. Ar mamu vysu laiku runuoju latgaliski, ari tod, kod 70. godūs suokumā jei puorsacēle pi mane iz Kūrzemi.” Tys vēļ beja laiks, kod daudzi cylvāki, kas dzeivuoja Reigā i cytvīt Latvejā, nagribēja atsazeit, ka ir latgalīši, runoj latgaliski. “Es nikod naasmu kautriejusēs runuot latgaliski, lai ari juosoka, ka tik tagad latgaliskuo izceļsme vīnu ūtru reizi teik pat uztvarta kai taids pluss. Nadūmoju, ka munā jauneibā kaids atsaļautu Reigā iz īlys runuot latgaliski. Tagad ir cytaižuok. Pīmiņu, ka paguojušajā godā pa lelveikalu “Rimi” guoja taids puiss kai biļde – cīši lobs uzvalks mugorā, kūrpis nūspūdrynuotys, var redzēt, ka struodoj lobā dorbā. Grūzeņš rūkā, telefons pi auss, i pa vysu veikali skali vaicoj: “Babeņ, kaidu galeiti tu gribiesi – tukluoku voi līsuoku?” Piec kaida breiža jis jau stuov molā i pa telefonu runoj angliski. Maņ piļneigi gribiejuos pīīt i jū sabučuot. Var redzēt, ka cylvāks ir leidzsvorā ar sovu izceļsmi, jam ir lobys attīceibys ar saimi,” smaida Monika.

Ari jai ar rodu saimi asūt cīši pasaveics. Monikai beja tik 11 godu, kod nūmyra tāvs, juos palyka trejatā ar mamu i babu. Tī beja pyrmī kolhozu godi, kod saimisteibom vyss jau beja atjimts, samoksa par dorbu kolhozā beja nīceiga. “Nikod boda cītūši gon naasam, partū ka vysi struoduoja. Koč ari beju vīneigais bārns, maņ jau beja sovi pīnuokumi, kas juodora – reviešona, kopuot lopys deļ syvānu, puorsīt gūvi. Apbreinoju, kai babeņa nu tuo, kas duorzā izauga i klāvā beja, muoceja sataiseit iedīni tai, ka nabeja apniceigi. Īvāruoti tyka ari vysi gavieni. Eipaši muna mama beja cīši ticeigs cylvāks, katuolīte. Es ari, prūtams, asmu kristeita i īstyprynuota, bet navaru līleitīs, ka cīši īvāruotu tuos tradicejis. Nazkod runuoju ar vīnu cylvāku, kurs eistyn īvāroj vysys katuoliskuos tradicejis, vaicuoju, kū maņ saceit par ticeibu. Jis īsaceja, lai soku, ka nu katuoļu asu cālusēs,” jei smejās.

Monika īt nu Petušku sādžys, kuruos atsarasšonys vītu jei raksturoj kai trejstyura storp Rēzekni, Ludzu i Rāznys azaru vydu. Iz školu Stolerovā vajadzēja īt četrus kilometrus. Kai smejās Monika, myusu dīnu bārnu tīseibu sorgi nūteikti šausmynuotūs par tū, kai jī bierneibā guojuši puori aizsolušam azaram, kur lads zam kuoju līcās. Niu Petuškūs palykuse tik vīna sāta.

Meklēt dzeivis gaišū pusi

Myusu sarunā Monika Zīle vairuokys reizis pastreipoj, ka nūteikti nagryb nūnycynuot cytus Latvejis nūvodus i Latgolu naskaita par puoruoku. “Struodojūt žurnalistikā, asmu satykuse vysu nūvodu cylvākus, ilgu laiku dzeivuojuse Kūrzemē. Soka, ka kūrzemnīki ir cīši lapni, naatsauceigi, bet tys tai viesturiski izaveiduojs – cauri myusu zemei napuortraukti guojuši puori sveši karuotuoji, kuri sytuši lūgā voi lauzušīs durovuos pat ar spāku. Partū  cylvāki pret svešuokim īguojiejim ari tagad vēļ ir attureiguoki. Maņ nav nikaida īmesļa saleidzynuot latgalīšus ar cytu nūvodu cylvākim. Ari vysi latgalīši nav vīnaidi – dīmžāļ nav tai, ka vysi ir cīši vīsmīleigi, gūdeigi i kuorteigi. Kotram ir sovys tradicejis, i vyss ir atkareigs nu tuo, kai tu pi cylvāka ej,” kai pīmāru jei miņ sovu kai žurnalistis pīredzi, kod cylvāki sagaidejuši attureigi, kas ir piļneigi saprūtams – jī tok sasatrauc par gaidomū interveju. Partū var suokumā pasarunuot par kasdīnys lītom, kas labi īvoda tuoļuokū sarunu.

Ar profeseju Monikai dzeivē ari asūt pasaveics, lai ari žurnalistikā tykuse dīzgon naplānuoti. Školys laikā nimoz nazynuojuse, ka taida profeseja varātu byut. Suokumā jei gribiejuse byut par školuotuoju, partū ka dzymtā bejs vysmoz 15 pedagogu. Rēzeknē piec kara beja attaiseita pedagogiskuo škola, iz kuru guoja vuiceitīs jau piec 7. klasis, tī moksuoja ari stipendeju, kas tymā laikā beja lels atspaids. Monika ir puorlīcynuota, ka žurnalistam cīši svareigys ir lobys volūdys prasmis, ari dzymtū volūdu ir juoturpynoj vuiceitīs vysu myužu. Juos gadīnī lels nūpalns asūt laseišonai, kas palelynoj vuordu kruojumu. Monikys mamai cīši patics skaiteit gruomotys, partū ari par speiti pīticeigajai dzeivei jei vysod nu Rēzeknis, kur vaduse iz tiergu puordūt produktus, kab nūpeļneitu kaidu naudeņu, atvaduse meitai ari kaidu gruomotu. Ari Monika poša regulari apmekliejuse Stolerovys biblioteku. “Lai kū tu raksteitu – romanus, stuostus, puosokys, reportažys,    vīneigais īrūcs, ar kū tu struodoj, ir volūda,”   jei atguodynoj.

Monika Zīle ir bejuse laikroksta “Padomju Jaunatne” i žurnala “Sieviete” golvonuo redaktore, piec tam struoduojuse ari “Latvijas Avīzē”. Ari niu, byudama pensejā, jei gondreiž kotru nedeļu “Latvijas Avīzei” roksta komentaru. Reizem vaira nasagrybūt tū dareit, tok tys jau izaveiduojs kai parodums. “Navar zynuot, cik ilgi es tū variešu dareit. Iz tū juosaver tai mīreigi, filozofiski. Vosorā maņ byus 82 godi, tys nav moz. Varu byut pateiceiga nazynu kam, drūši viņ sovu seņču saknei, kas maņ paleidz uzturēt dorba ritmu i naļaun gulēt gultā i vērtīs grīstūs. Lai ari, stuostūt par sevi, navaru nūklusēt, ka vyspuor asmu taida paslynka piec dobys. Manī ir taidi kai div cylvāki: vīns nagrybātu struoduot, bet ūtrys līk atguoduot, kai muna mama leidz sovai pādejai stuņdei vēļ ceņtēs kū na viņ dareit. Vysi muni seņči bejuši cīši darbeigi. Taipat jī vysod mekliejuši dzeivis gaišū pusi, lai cik gryuši byutu guojs. Pasaprīcuot koč par tū, ka pavasarī pučeitis izdeigušys – taidys cīši vīnkuoršys lītys,” Monika atkluoj sovu darbeiguma i dzeivisprīcys nūslāpumu.

Jei ir ari gona aktiva socialūs teiklu lītuotuoja, izsoka sovu redzīni tviterī. Niu gon ar tū aizarunūt mozuok, skaita, ka nav tuo vārts. Tei vaira asūt sekuošona leidza laikam, aktualajom nūtikšonom. Lai ari jū interesej, kū dūmoj cylvāki, eistyn svareigs asūt tik nalelys cylvāku dalis redzīņs. “Muna mama, kod beja naapmīrynuota ar munu uzvedeibu, kod es augu, saceja: “Kū cylvāki tagad pasceis!?” Maņ tys tai grīze… Myusim beja taida kaiminīne, bārni vysod ar šnergelim da zūda, nateiri, duorzs naizravāts… Kū jei par mani var saceit!? Jezus Marija, kas maņ kū uzatraukt!?” Monika smejās. Jei ari atguodynoj puosuoku par tū, kai tāvs ar dālu tuolejā cīmā nūpierkuši zyrgu. Tāvs, dālu saudzādams, pīduovoj dālam sēstīs iz zyrga, cikom pats jū vess aiz povodys iz sātu. Izīt cauri vīnam cīmam, kur cylvāki dālu sauc par nakauņu, kas tik mūka tāvu. Jī  tū nūsaklausa i apsamaina vītom. Nuokušajā cīmā otkon runoj, ka itaids vēļ styprs vecs mūka jaunekli. Tod obeji sasasāst iz zyrga. Cytā cīmā otkon vysi šausmuos, kai jī zirdzeņu mūka. Beiguos jī pajam zyrgu i nas iz placu, parkū vysi cylvāki smejās. Morale skaidra – vysim nikod naizpatiksi.

Lugys kai zīduojumi

Jau daudzus godus Monika ir labi zynoma na tik kai žurnaliste, bet ari rakstneica – stuostu, romanu, lugu, serialu scenareju autore. Jei gon iz reizis soka, ka žurnalistika i rakstnīceiba nav nimoz tik leidzeigys nūdarbis. Žurnalista raksteitais bolstuos iz konkretu faktu, nadreikst izplyust garumā, tikom rakstnīkam ir breivys rūkys fantazejai. Suokumā Monika Zīle vaira rakstejuse stuostus, navariejuse īsadūmuot, ka koč kod raksteis romanus. Jai vysod vaira patykuši dorbi, kurus var dreiži padareit, kam iz reizis radz suokumu i golu, partū ari nav guojuse sovys mamys pādūs, kas bejuse lela rūkdarbneica. Tok niu vaira saīt raksteit taišni romanus, na stuostus.

 “Tūs cylvākus, kuri romantizej raksteišonu, es drūši viņ satrīkšu, bet tei ir kai amatnīceiba. Ka tū audaklu esi stuovūs īmets, tod ir juoizauž. Ka tev ir paraksteits leigums ar izdevnīceibu, jī tū jau gaida. Ka nanūdūsi sovu dorbu laikā, ar tevi vaira nasariekinuos. Tys ir taipat, kai laukūs, kur pīna konnai juobyut nūlyktai iz paaugstynuojuma nūteiktā laikā, kod garum brauks pīna mašyna. Ka nanūliksi, mašyna aizbrauks i dori kū gribi!” Monika atbiļd iz munu vaicuojumu, voi kaidreiz nasagryb pamest romanus napabeigtus, leidzeigi kai sovus jauneibā īsuoktūs rūkdorbus. “Juobyut īškejai disciplinai. Navaru saceit, ka kotru reitu ceļūs ar sajiusmu, ka nu tik raksteišu. Bet suoc struoduot i tod jau vyss rūnās.” Juos gruomotu sižetūs veļti meklēt realus cylvākus i nūtikšonys, tī asūt tik iztielis augli. Cylvāki ik pa laikam gon pīduovoj koč kū pastuosteit, sokūt, ka nu tuo varātu saīt gruomota, tok ar vīnu nūtykumu napīteik – tei byutu tik epizode.

Nūzeimeiga Monikys Zīlis daiļradis daļa ir amaterteatrim dūmuotys lugys. Ar tom jei suokuse aizaraut 80. godu beiguos, kod pyrmū lugu pīrakstejuse speciali tam izsludynuotam konkursam. Nikaidu gūdolgu nadabuoja, tok lugu “Viena pieneņu svētdiena” beja īvāruojuse Aizputis Tautys teatra režisore Karmena Austruma. Suokumā Monika pamatā rakstejuse taišni itam teatram, ar kuru izaveiduojuse veiksmeiga sadarbeiba daudzu godu garumā, tok laika gaitā lugys plaši īstudātys vysā Latvejā. “Natālija, Nata-lija” 1997. godā īstudāta ari Līpuojis teatrī ar profesionalim akterim. “Rokstūt amaterkolektivim, juodūmoj par tū, ka tymūs ir moz veirīšu. Jī ir cīši jiuteigys byutnis – pīteik, ka kaids pasoka: “Kū tu tī kēmojīs!” Ka lugā ir vaira kai div veirīši, kolektivam ir gryuši jūs atrast. Bet lugu raksteišonu amaterkolektivim es skaitu par taidu kai labdareibys dorbu, partū ka cytaiž ar lelim zīduojumim navaru līleitīs. Var saceit, ka itūs dorbus asmu zīduojuse amaterteatrim, lai jim byutu kū spielēt i cylvākim kū vērtīs. Tūs cylvāku vīneiguo olga ir izkuopt iz skotuvis. Jī valk mugorā sovys drēbis, braukoj iz mieginuojumim i izruodem ar mašynom i tierej benzinu. Pogosts varbyut paleidz kaidus rekvizitus skotuvei saguoduot.” Monika ari dasoka, ka taidus puču kliepus, kaidus itī akteri sajem nu sovu skaiteituoju, profesionali radz cīši reši. Tys aplīcynoj, ka cylvākim ituos izruodis ir cīši vajadzeigys.

Reigys dūmi juosyuta iz Latgolu!

Monikys Zīlis gruomotys i vairums lugu ir latvīšu literarajā volūdā, tok raksteišona latgaliski pamatā saisteita ar nu jau desmit godu ilgū sadarbeibu ar Daugovpiļs teatri. “Asu teatram par tū cīši pateiceiga. Pyrmkuort, tys uztur manis pošys latgaliskumu, bet prīca redzēt, ari kai teatris tū kūp. Reizem ruodīs, ka Latgolā nav tai cīši pamaneits, kai Daugovpiļs teatris ar tū dorbojās,” jei stuosta. 2012. godā pyrmizruodi pīdzeivuoja “Rūžys byudu golūs” – Monikys luga Pētera Krilova režejā ar aktrisi Maiju Kuorklišu golvonajā i vīneigajā lūmā. Tuoļuok sekuojuse vairuoku Latvejā i pasaulī zynomu literaru dorbu latgaliskuošona. Viljama Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” Monikys interpretacejā puortopa par “Vosorys saulgrīžu burvesteibom”, Nikolaja Gogoļa “Revidents” – par “Revidentu Sylagolā”, bet Andreja Upīša “Sūnu ciema zēni” – par “Pa Laimis luoča pādim”. Pošai autorei vysvaira patics dorbs pi “Revidenta Sylagolā”, tok jei slavej ari tikū pyrmizruodi pīdzeivojušū Annys Brigaderis “Spreideiti”: “Ka dzeivoj tyvumā i ir izdeveiba, īsoku bārnus aizvest iz itū izruodi, tei izadavuse cīši loba. Brigaderis luga ir gara, ar cīši izvārstim dialogim, mes ar režisoru [Māri Korsieti] tū nūeisynuojom, partū ka bārnim jau stuņdi gara izruode ir daudz, lai varātu nūturēt uzmaneibu. Ir loba scenografeja, kostimi. Pyrmizruodē beja pylna zale ar bārnim, varēja just, ka nu jūs ir atsauceiba.”

Monikai ir kū saceit ari par pošu Daugovpiļs piļsātu, kura itūgod sabīdreibā i medejūs aprunuota cīši daudz. “Tikū beju iz “Spreideiša” pyrmizruodi, piļsāta tik smuki sakūpta Zīmyssvātkim. Spielej taida gaumeiga, klasiska muzyka, nav nikaidi džinglbeli. Saprūtu, ka ir vysys tuos politiskuos linejis, tok Daugovpilī dzeivoj ari cylvāki, par kurim grybātūs saceit, ka jī ir leluoki patrioti nakai vīns ūtrs ite Reigā. Ka dzieržu, ka par vysu Latgolu soka, ka tī vysi nūsadzāruši, maņ, gūda vuords, gribīs īt i sist! Pabraucit pa Latgolu, tī teirumi ir lobuok sakūpti, nakai, pīmāram, gar Leitovys pīrūbežu Kūrzemis pusē. Soka, ka daudz pamastu sātu. Tok taidys ir vysā pasaulī! Italejā puordūd vasalus cīmus, kurūs nivīns vaira nadzeivoj.” Jei ari atguodynoj, ka braukšona laimis i peļnis mekliejumūs iz cyturīni nav nikas jauns – Monikys dzeds nu Latgolys nazkod zīmā devīs dorbūs iz Suomeju.

Dzeivojūt golvyspiļsātā i saleidzynojūt tū ar Latgolys piļsātom, Monika īsoka Reigys dūmei atbraukt pīredzis apmaiņā i pasavuiceit, kai ryupeitīs par sovu pošvaļdeibu. “Kai Ludza ir sakūpta! Ari par Zylupi cylvākim pateik vysaiž izasaceit. Tok nūbraucit vīnu reizi i pasaverit, kai jī ar tū naudeņu, kas jim ir, pasacantuši! Vajadzātu Reigys dūmi īsādynuot autobusā i nedeļu vest nu Bolvu, caur Ludzu, Rēzekni iz Kruoslovu i paruodeit, kai vajag dzeivuot! Reiga, prūtams, ir ekonomiskais centrs, bet dīmžāļ šūbreid jei nav pīviļceiga kai piļsāta.” Iz Latgolu atbraukt i tuos cylvākim pasarunuot jei īsoka ari tim, kas iz itū regionu verās nu augšys, lai ari poši lobuokajā gadīnī te bejuši tik atpyutys braucīnī vosorā.