Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Pīduovojam puorskaiteit Naaizmierstulei (Naaizmērstulei) veļteituo Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursa vacuokūs klašu školānu latgaliski saraksteitūs dorbus. Itūgod konkursa tema beja “Tu vīnmār lobōks palikt sōc” (Tu vīnmār lobuoks palikt suoc). Tam beja īsyuteiti 73 jaunradis dorbi (12 nu tūs latgaliski) i 85 ilustracejis nu 12 školu.

Gaisma īplyust cylvākā

Autore: Annija Leikuma, Aglyunys Katuoļu gimnazeja, 9. klase

Kai olūta iudiņteņš tu skaidruoks palīc,
Vairs golvu nūkuortu tu nastaigoj pa dzeivi.
I suoc redzēt pošu mozeņū putnu,
Kas viers golvys tev dzīsmeņu dzīd.

Tu acs attais’ – gaisma dvieselē plyust,
I kaids lobs vuords vairs nasabeist tevis.
Tu sovam paziņam sauc: “Lobu vokoru!” –
Jis tevī vairs ryugtuma naredz.

Es kluotyn tev pīeju nagaideitai,
Radzu – sirds speid nu škeistuma teira.
Pots valns tev apkuort dreiž apīt,
Beistās nu taida meiluma.

Verūs, otkon biedeigi pa dzeivi tu staigoj –
Mugorā tev dyure kaids nūdeveigi.
Vyss spūžais, kas tevī myrgova līksmi,
Nažieleig’ izmontuots, svešam lobumam ticis.

Ai, kai paleigu snīgt tevim varu?
Redzēt tevī prīka zīdu vairs navaru.
Tik atbaļsteit tevi i padūmu saceit:
“Tu lobuoks palikt suoc, naapsastuoj!”

Kaida vierteiba ir naudai?

Autore: Diāna Dimzule, Rykovys jaunūs literatu kūpa “Dzejas garša”

Pyrma daudzu jo daudzu godu symtu dzeivuoja kaids stypri montkuoreigs kungs, jam beja daudz naudys, bet tierēt tū jis nadūmuoja. Naudys beja tik daudz, ka kungam vajadzēja izrakt miļzeigu dūbi zemē, saguozt tī naudu. Jā, reizem kungs koč kū drusku nu sovys naudys dūbis izjēme un tierēja naudu tik sev, sovom īgrybom. Tai jis dzeivuoja leidz…

Kaidā snīgainā zīmys vokorā pi kunga sātys durovu kaids pīklauvēja. Saiminīks nagribeigi izarause nu syltuo deča apskuovīņu, attaiseja durovys… Tī stuovēja sierma vecineite. Jai kuojuos beja sandalis, mugorā izdiļs pluons, apsnidzs kažuceņš, bet golvā – pluons skusteņš. Siermuo vecineite īsarunuoja: “Dieleņ, īlaid mani apsasiļdeit! Taidā viejputnī ceļu ejūt, asu pagolam pīkususe. Jo es varātu koč dažus eisus breiteņus pi guņtenis pasasiļdeit, maņ otkon rostūs spāks īt tuoļuok.” Bet montkuoreigajam kungam cyta cylvāka suopis voi gryuteibys beja piļneigi vīnaldzeigys. Jam beja svareigs tik jis pats. Un kungs dusmeigai šņuoce: “Ej prūjom, vecine! Kur tys radzāts, ka es sovā sātā laistu klaidūņus siļdeitīs, da vēļ ar sovu guņs syltumu daleitūs! Glupuo vecine! Ej, kur guojuse! Losīs prūm! Un mudruok!” Tū pasacejs, kungs izgryude vecineiti puori slīkšņam uorā un aizcierta durovys. Niceigai smīneidams, kungs pasagrīze prūm nu durovu, lai mudruok otkon īsateitu sovā syltajā dečī, bet… Kungs naticēja sovom acim! Vecineite stuovēja jam prīškā ustobys vydā.

“Tu naapsažāluoji par vacu, pīkusušu vecineiti. Tu naīlaidi mani sovā sātā iz dažim breitenim. Tevī nav ni pilīņa žālsirdeibys. Par tū tagad tu samoksuosi. Tu īsavuiceisi, kas ir daleišonuos spāks,” vecineite saceja sovaidā bolsā. Tū pasacejuse, vecineite pagaisa.  Saiminīks stuovēja kai ar maisu pa golvu dabuojs. Tod jis nūsprīde, ka tys vyss ir juo glupais sapyns pusnūmūdā, pussnaudā. Un kungs aizguoja gulēt, bet reitā…

Reitā kungs pasamūda meža vydā, pavysam svešā vītā. Montkuoreigais kungs nasaprota, kai jis te tics. Un tod vēļ pasaruodeja treis medinīki, kuri prīceigai smiejuos: “Ha-ha-ha! Re, kas mums par medejumu truopiejuos!!” Vīns nu medinīku sagiva kungu un vede sev leidza, puorejī medinīki pīsavēre, lai kungs naaizbāg. Dreiži jī vysi īguoja sovaidā piļsātā, kur sātys beja nu sudobra, lūgu ryuts nu vara. Laternys, beņči, roti – vyss beja nu zalta. Medinīki ar kungu pīguoja pi kaidys zalta muižys. Sīnys, durovys, jumts – vyss beja nu zalta. Kod īguoja īškā – tī ari vyss beja nu zalta: greidys, sīnys, lukturi. Aiz golda sēdēja muižinīks, juo tārps beja darynuots nu satina, zeida, lapnu kažukuodu. Vīns nu medinīku saceja: “Redzit, kungs, kaidu medejumu mes atrodom mežā! Jis varātu nūdereit par kolpu voi zyrgu puisi.” Muižinīks ilgi vērēs iz atvastuo cylvāka. Un tod lānom saceja: “Hm, njā… Izaver taids vuorgs un sluobs. Bet gon jau koč kur nūderēs. Vedit jū iz pogrobu.”

Montkuoreigais kungs tū vysu klausejuos īplāstom acim. Kai? Voi tod nivīns naprasēs juo dūmys? Naprasēs, voi jis pīkreit? Pret jū izaturēja kai pret prīškmatu, kai pret navierteigu montu. “Nā, nā! Jius nadreikstat ar mani tai izareikuot! Asu boguots! Maņ sātā stypri daudz naudas, es varu jums vysu atdūd, tik atlaidit mani!” kungs nūkryta ceļūs un klīdze. Muižinīks suoce smītīs kai troks: “Nauda mums nav nu svora. Tagad vierteiba ir cytom lītom.” Montkuoreigais kungs suoce rauduot, muižinīks saceja: ”Vedit itū glupū iz cītumu, lai jis tī sasajiusmynoj par tū, cik daudz jam sātā naudys.” Diveji medinīki pacēle kungu un aizvede iz cītumu. Vīns nu medinīku saceja: “Nu kū, dūmuoji, ka ar naudu vari nūpierkt breiveibu? Na vysod vyss byus pa tovam pruotam. Byus daudz nūtykumu, kurūs tev nabyus nikaidys teikšonys, nabyus nikaida svora tovai naudai. Myusu piļsātā daudzim nav izvēlis īspieju, kai liktiņa kauleni kreit, tai ari vyss nūteik.” Kod medinīki aizguoja, kungs palyka vīns tymsā, drāgnā cītuma kamerā zam zemis. Paguoja kaids laiks, kungs aizmyga, koč dūmuoja, ka naspēs gulēt. Jis tok naredzēja nikuo nu apkuortejuo pasauļa. Jis beja nūsaļs, skumu puorjimts un bez breiveibys.

Kungs pieški izatryuka. Kas? Kai? Jis beja sātā. Sovā gultā. Soltu svīdru kluots.  Beja reits, saule īspeidēja jam acīs. Kungs suoce rauduot. Jā, jis izjuta lelu atvīgluojumu, ka vyss ir bejs tik mūrgs. Kungs īguoduoja medinīku un muižkunga saceitū. Mūrgs… Tok koč kas montkuoreiguo kunga sirdī beja mainejīs. Vysu sakruotū naudu jis atdeve labdareibai: buoriņu nomim, nabogu sātom. Piec trokuo mūrga kungs saprota, ka nauda vīnkuorši kai nauda ir tik papeirs un metals. Bet kai īspieja… kaidam tei ir dzeiveiba, kaidam – reiks, kai uzlobuot dzeivis situaceju, maineit apstuokļus. Tai, lai nivīnam nav juopalīk tymsā, dryumā, soltā pogrobā, naradzūt apkuortejū pasauli.

Iz prīšku jis vairs nabeja monkuoreigais kungs, bet cylvāks, kurs muok paleidzēt. Reiz jis pat saklauseja, kai dzērvis, iz dīnvydim skrīdamys, sauce: “Krū – krū! Tu aizviņ lobuoks palīc! Krū!”

P.S. Varbyut myusūs kotrā reiz bejuse kaida daļa nu monkuoreiguo kunga, un juo sapratne par atbolsta svoru mums ik pa laikam sakustynoj pruotu un sirdi. Un mes muokom daleitīs ar tū, kas mums ir. Mes dolomēs ar sovys zemis cylvākim. Mes cenšamēs snēgt paleidzeibu ukrainim, lai jim nav juodzeivoj tymsā, soltumā un terora važuos īslāgtim.

Ar “Cyrku” pa dzeivi

Autore: Lāsma Jurkāne, Rībeņu vydsškola, 11. klase

Ir taids kluss i mīreigs Latgolys zīmys vokors babys dzymtajā sātā. Cīši buolgai speid ustobys lampeņa, pi vacūs durovu stuov mozī i lelī voiloki ar mozom i lelom luopem, i natuoli iz meikstuo krāsla grūļoj babys vacais, tok, redzīs, vysa pīdzeivovs kačs. Moza meitine, kas tikū atguoja nu korstys pierts, ar sovom līpys lopys izmāra rūceņom izsvīde matamū kauleņu iz vacuos i applucynuotuos kaitys “Cyrks”.

Kaita teiri kai dzeive – nu kaidu pušu viņ napasaver. Suokums irā vīnaids – nu nulleitis teik sparti pyrmī sūli, tok poša kaitys īma gon vysod iraida sovaiduoka. Dažreiz var kū na viņ svareigu saprast voi izdareit ar pyrmū reizi, i tod var pasalūbtīs, i jau nu trešuo lauceņa aizlēkt iz deveņpadsmytū, a dažreiz juopagaida iļguok, leidz apskaidreiba atīt, leidz maklātais iraida atrosts, i tod juosaver, voi vēļ var īspēt ar rūni sasnēgt vīnpadsmytū lauceņu – tai, prūtams, byus lānuok, nui, vysam sovs laiks.  

A tys uotrums vēļ nabyutu nikas! Kai soka – lānai, aiztuo puorlīcynuotai i drūšai. A vot kū dareit, ka tu taids ej mīreigai, nasasteidz, i tod “byukš!” – i kaida na viņ rībeiga cyuka iz zyla dieļa pajam i nūlaiž tevi iz leju?! Nu vīnys pusis: nu rauduot gribīs, a nu cytys: sasamīrynuosimīs – taitod taids ir bejs tys liktiņs. Varbyut kur na viņ puoruok vīglai esi tics tam puori, a varbyut beja juoatsagrīž deļtam, lai nūstyprynuotu īprīšk izvuiceitū. Pi tuo vēļ ituos nava kaitys beigys – zyla dieļa cyuka nūlaide, sorkonūs  trepu ļovs nūteikti paceļs (a mož i nā).

Taidi cielīni voi nūbraucīni byus bīžai i vysaidi (ar parasonu voi pa mītu iz leju i caur guņs riņči voi nuovis cylpu paliecīnī iz augšu) – tei iraida kai namiteiga lobuo i ļaunuo ceiņa. Nikas, ka tys palānynuos kaitu, bet nūteikti padareis tū interesantuoku. Golvonais, lai naapsastuoj, deļtuo, ka tai eistyn kaitys gols nabyus sasnādzams. Tys, ka tu nastuovi iz vītys, a meklej variantus, kai tikt iz prīšku, jau tyvynoj sevis poša īveicei, koč nū pīktuos, a koč nu symtuos reizis, bet tai tu vīnmār lobuoks palikt suoc!

Ir otkon taids kluss i mīreigs Latgolys zīmys vokors babys dzymtajā sātā. Ustobā taipat buolgai speid cyta ustobys lampeņa, pi vacūs durovu stuov cyti voiloki ar cytom luopem, vīneigi kača vairs navā… Meitine, kuruos vaira i nanūsauksi par meitini, gaida sovu unuceiti nu korstys pierts i krampainom steigru rūkom svīž matamū kauleņu iz tuos pošys vacuos, applucynuotuos kaitys “Cyrks”…

Kas zyna, mož tys ir juos pādejais svīdīņs, deļtuo ka juos kaitys gols vairs navā tuoli..

Unuceits…?

Nu reita

Autore: Evija Bergmane-Sprūdža, Rībeņu vydsškola, 12. klase

…Aiz lūga puteņoj snīgi nu reita,
iz golda stuov tikū aizdagta svece,
es sovuos lilleigajuos zečubiksēs
jiutūs kai mamys apskuovīņūs teita.

Lānā sūlī es eju iz kukneiti,
kur iz golda stuov ūlu pontuogs,
mama maņ satyn cīšu bizeiti,
a es… pajamu ozūtē spuori Tisju
i dzedam ar babu pi rūkys dūdūs iz Misi.

Tik moza, opolim, sorkonim byudenim,
kai saulis bārns – vosorraibumim kluota,
es siežu i cīš’ uzmaneigai klausūs,
kai dzeds pūlyskai lyudzās maņ suonim…

Zīmys garī vokori puorīt,
mamys klumbuos jau pylnā sporā zīd pučis,
es jau bizis niu pynu sev poša,
a spuoreite Tisja… man leidza vairs naīt.

Pyrmais eksāmens,
pādejuo školys dīna,
golvā bierneibys smarža,
dūmys par nuokūtni i – prīškā gars ceļš.

Es stuovu bruņčūs agri nu reita,
kuojuos kaprona zečubiksis,
bet… vēļ jūprūjom i myužu myužūs (Amen),
jiutūs kai mamys apskuovīņūs teita.