Sīvīteite vad pa trotuaru gūvi… Anekdotu izlase
Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv
Šudiņ 1. apreļs – jūku dīna, kod daudzuos pasauļa vaļstīs kaids kaidu rauga izjūkuot. Portala skaiteituojim ļusteiguokam pruotam itamā dīnā pīduovuosim gruomotu redaktoris i korektoris, žurnalistis i sovulaik žurnala “Katōļu Dzeive” redaktoris Marutys Latkovskys latgaliskuotūs anekdotu izlasi. Tuos, pīraksteitys latgaliski, sovūs teleponūs reizi nu reizis sajem Marutys draugi i pazinis.
Maruta stuosta, ka dūma par anekdotu latgaliskuošonu jai rodusēs nu tuo, ka jau paseņ vysus tekstus i sarakstis roksta latgaliski. Anekdoti, kas teik aizsyuteiti tuoļuok, puorsvorā īmūt nu pasauļa anekdotu antologejis siejumu, reizem tī asūt nu kaidu presis izdavumu voi cylvākūs dzierdātuo. Maruta soka: “Kod ari pošai ir kas smīkleigs atsagadejs, tod tys anekdots ir vīnkuorši kaida nūtikšona “iz dzeivis”.”
“Ka izadūd kū atrast voi izdzierst, pasadolu ar draugim. Pa munam, anekdots ir vīns nu gryutuokūs literarūs žanru, jo cylvāku sasmīdynuot nav nimoz tik vīnkuorši. Maņ pošai, puorskaitūt kaidu nu tūs pasauļa anekdotu siejumu, kurā ir 700 puslopu, labi ka izīt atlaseit kaidus gabaleņus pīcus, par kurim eistyn varu gordai pasasmīt. A smītīs mums vajag, cīši vajag i vālams tai nu vysys sirds!!!” nūsoka Maruta.
Dzymdynuotuoji vaicoj sovam dālam studentam:
“Kaids īspaids nu tovu atbiļžu beja eksamenu komisejai?”
“Vysmoz vīns profesors tī izavēre cīši ticeigs. Jis tū viņ dareja kai vērēs grīstūs i, acs iz dabasu paciels,
vysu laiku atkuortuoja: “Ak Dīveņ, meilais!!!””
Profesors, cīši naapmīrynuots ar studenta atbiļdi. Jis nu siržu īskaišu gruomateņā roksta: ezeļs…
Students biedeigs aizīt, bet piec šaļts atsagrīž prīceigs i soka:
“Jius pasarakstejot, bet atzeimis to naīlykot…”
Muote kačine sovai meitai – jaunai kačineitei – soka:
“I kod ta tovs Breņcs sūlej tevi precēt???”
“Saceja, ka martā…”
“Nui. Martā vysi kači sūlej…”
“Es bīži sapynūs radzu, ka asu profesors, kū maņ dareit, lai itī sapyni puorsavārstu eistineibā…”
“Mozuok gulēt!”
Kaids nu īstuojeksamenu komisejis aizdūd vaicuojumu:
“Nūsaucit treis golvonūs cālūņus, deļkuo asat izaraudzejs školuotuoja profeseju?”
“Juņs, juļs, augusts…”
Viesturis muzejā padzeivuojuse kuņdzeite dasāst krāslā atsapyust. Daīt muzeja puorraudzeituoja i jai aizruoda:
“Ite sēdēt nadreikst (nav atļauts). Tys ir poša kieneņa Ļudvika XlV krāslys…”
“Nu bet juo tok nav. Kai atīs, es pīsaceļšu i padūšu (atbreivuošu) jam vītu…”
Jaunīsuociejs matrūzs prosa ryudeitam jiurys vylkam:
“Voi taisneiba, ka sīvīte iz kuģa nas nalaimi?”
“Taisneiba. Taipoš kai iz sauszemis…”
Generals sajam viesti, ka meitys saimē jam pīdzims unuks. Jis syuta adjutantu iz mozuo pasavērt i pastuosteit, kam puiškins leidzeigs.
Adjutants atsagrīž i prīceigs ziņoj:
“Jums!!!”
“Tys gon labi. Bet pastuosti detaļuos – vaira i smolkuok.”
“Unuceņš ir bez motu, lelu vādaru, nikuo najādz i vysu laiku bļaun…”
“Pītereit,” prosa školuotuoja, “parkū tu divejis dīnys nabeji školā?”
“Aizvakar mama beja munys biksis izmozguojuse.”
“Nu a kas beja vakar?”
“Vakar es guoju garum jiusu sātai i īraudzeju, ka iz striča pakuortys izmozguotys biksis i padūmuoju, ka niu jiusu nabyus školā…”
“Duorgū sīveņ, maņ zupā tarakans!”
“Kur? Nu itei tok ir petruškeņa, veireņ…”
“O ļauteni, tu jam pat vuordu jau esi paspiejuse īdūt!?!”
Cylvāki bīži vaicoj Dīvam:
“Deļkuo iz myusu Zemis ir tik daudz nataisneibys, malu, nuovis, naškeisteibys, vardarbeibys i vaidu?!?”
Dīvs, pasaviers iz cylvāku, aizdūd jim sovu vaicuojumu:
“Voi tod tys vyss jums tai napateik?”
“Nu skaidruoks par skaidru, ka napateik.”
“Tod nadorit,” atsoka Dīvs.
Tāvs, verūtīs dāla dīnysgruomotā, pacaltā bolsā soka:
“Nu par itaidom atzeimem vajag struopēt!!!”
“Taisneiba, tēt! Ejam, es paruodeišu, kur dzeivoj školuotuoja!”
Sēd divejis vuornys iz zora. Te ūmai (pieški) garum lidoj zūsu kuoss.
Zūss prosa vuornom:
“Kur ir dīnvydi?”
Vuorna, paruodūt iz vīnu pusi:
“Tī!”
Pyrmais zūsu kuoss aizlidoj. Piec nagara laika atlidoj vēļ vīns.
“Kur dīnvydi?” juos prosa.
Niu vuorna paruoda iz pretejū pusi.
“Tī…”
Ūtruo vuorna vaicoj pyrmajai:
“Deļkuo tu vīnom paruodeji iz vīnu pusi, a ūtrom iz pretejū???”
“Es nadūmoju ka tī, dīnvydūs, ir kaida vajadzeiba piec tik daudz zūsu…”
Sīvīteite vad pa trotuaru gūvi. Pi juos daīt policists:
“Kuņdzeit, voi tod jius nazinit, ka trotuars dūmuots guojiejim?”
“Saprūtams, ka zynu. A voi ta jius, policista kungs, gribit saceit, ka muna gūvs brauc ar ritini???”
“Tev garšoj solta rysu putra ar ogūrci?”
“Nā.”
“A rysu putra ar navuoreitu zivi?”
“Nā.”
“A tei putra ar sinepem?”
“Nu tok nā.”
“Tod varbyut tev atnest suši?”
“Nui. Suši gon byus gordai…”
Vuorna sēd eglē. Skrīn garum začs i pīstuojs prosa:
“Vuorna, vuorna, kū tu tī dori?”
“Es te, začeit, nikuo nadoru.”
“A var es ari te pasiedeišu i nikuo nadareišu.”
“Nu siedi…”
Začs atsasāda zam eglis i, golvu iz depeišu nūlics, pyutēs.
A garum skrēja lopsa. Īraudzeja zači i apēde.
“Nui,” padūmuoja vuorna, “aizmiersu začam atguodynuot vīnkuoršu patīseibu, ka nikuo nadareit var viņ tys, kas augši sēd…”
Zvieru karaļs Lauva sasauc kūpā sovu pavaļsti i soka:
“Šudiņ tiks apāsts pats baileiguokais nu myusu vyda…”
Začs pīlāc kuojuos i lelā bolsā klīdz:
“I nadūmojit i naplanavojit, es jiusim nadūšu aiztikt meža cyukys!!!”
Tāvs sovam pusauga dālākam soka:
“Ir daguojs laiks, kod maņ tev juopaskaidroj, ka daudz kas nu tuo, kam esi ticiejs, nav eistai tai, kai asu tev stuostejs. Par pīmāru, Zīmyssvātku veceits vysod asu bejs es pats i Leldīņu začs taipoš…”
“Nabādoj, tēt, tū es jau seņ zynu. I zynu ari tū, ka žugure, starks voi bacjans – ari esi tu pats…”
“Vasala! Es te nauošmi dzierdieju, ka tu iz Fraņceju esi puorsacāluse dzeivuot. Nu, i kai??? Voi tī dzeive lobuoka?”
“A zyni kaids deļ mane ir golvonais lobums – tī nivīns nasaprūt, ka es šļupstu…”
“Tēt, a parkū balerinys pa skotuvi staigoj iz pierstu golu?”
“Kab naizmūdynuot baleta teatra skateituoju…”
Kod Pītereits atīt nu školys, muote īrauga, ka juo jaunuo capure saplāsta lupotu lupotuos…
Jei sirdeigi prosa:
“Tu kū esi izdarejs ar capuri???”
“Puiši…” nūkuors golvu nūbubinej Pītereits.
“Kū puiši???” tai muote.
“Atjēme capuri i suoce spēlēt futbolu…”
“A tu, kū dareji tu?!?”
“Es…Es… Stuovieju vuortūs.”
Kod aizej da gaļdnīka, vysapleik svaiduos skaidys.
Kod aizej pi frizīra, apleik redzi sakrytušus motus.
A ka aizej iz banku, naudys nikur naredz. Tī pat pildspolva dasīta stričeitī…
Školuotuoja papraseja Lubuonu Juram pīraksteit iz tāfelis teikumu, kurā ir darbeibys vuords “sēt”.
Puiss pajēme kreitu i pīraksteja: “Pyrms varuoku dīnu es pasieju sovu rūkys stuņdinīku…”
Pīcgadeigais Raivo napacīteigi grūzuos ap senejūs laiku zyrga ekipažu i vērās iz krūga durovu, pa kurom ir īguojs aizjiuga saiminīks. Beidzūt jis pasaruoda durovuos i īt da sova zyrga. Niu puseits daskrīn pi juo tyvuok i kai pupys nūber:
“Kungs, jiusu zyrgs navarēs izkustēt ni nu vītys.”
“Par kū tu tai dūmoj, seikais makaceit?”
“Deļtuo, ka es pats sovom acim tikū redzieju, kai nu juo iztecēja vyss beņzins…”
Auļu zyrga saiminīks ir naapmīrynuots ar pādejuo braucīņa rezultatu. Jis sirdeigi prosa žokejam:
“Voi teišam jius navarējot paskrīt dreižuok???
“Es jau byutu variejs, saiminīk, nu bet nūteikumi tok naļaun kuopt nūst nu zyrga…
