Intervejis autore: Laura Spundere, portals lakuga.lv

Pasauļs par Ivetu Seimanovu plašuok izzynuoja, pasasokūt kaidom cīši eipašom damom, prūti, Latgolys tautys tārpūs apvylktom lelem, kurys izstuodē “Lobs ar lobu sasatyka” pyrmū reizi beja apsaveramys 2021. goda Latgolys kongresā Latgolys viestnīceibā GORS Rēzeknē. Iveta ir ituos idejis i izstuodis autore, ari treiskuortejuo Lakuga.lv publikys simpateju “Žyka” bolvys sajiemieja. Da šam lelis ir pabejušys jau 32 izstuodēs kai Latvejā, tai i uorzemēs. Poša Iveta īt nu Latgolys vidīnis, i par sevi soka – asūt Maltys upis obeju krostu meitine.

Kasdīnā Iveta dzeivoj Reigā, dorbojās bīdreibā “Latgolys etnografiskuo viestnīceiba” i aizaraun ar Latvejis i Latgolys senejū tradiceju, eipaši apgierbu, pieteišonu. Ari sovys dzymtys rokstus Iveta ir ryupeigi pietejuse, tai saglobojūt vierteigys senejuos līceibys.

Pa tāva pusei īmu nu Korsaku dzymtys, pa mamys – nu Medvecku. Muni dzedi i babys īt nu Rēzeknis apriņka Zvīdreņu i Strupļu. Ka rūkam dziļuok, tod vysvacuokuos paaudzis Latgolā ir īguojušys caur Cyskoda (agruok Tyskodi) draudzi. Tī asūt bejs bogots muižnīks, kurs ļauds kai dzymtcylvākus ir īmainejs nu leišu muižnīka pret gudru, vuiceitu suneiti, kurs asūt muocejs doncuot iz pakalejūs depu. Īspiejams, Leitovā tī dzymtcylvāki īguojuši nu Boltkrīvejis, tok muns dzeds Korsaks īsaprecēja “prymakūs” (tai sauce veirīšus, kuri īguoja sīvys saimisteibā – L.S.). Muna baba Vaļa īt nu Gaļānu pogosta Brišku, tī ari paguoja vysa muna agruo bierneiba. Blokus cīmā Lomūs, kur mamai ar tēti beja dzeivūklis, dzeivuotuoju vairuokums beja staraveri, maņ tī beja staraveru aukleite, kuru sauce Fiokla, deļtam moza byudama es agri īpasazynu ar cytu kulturu i tradicejom. Vēļ šudiņ pīmiņu juos captū pashu, pečkā siļdeitūs syrnīkus i īšonu molennajā (lyugšonu nomā – L.S), pyrma tuos īsatynūt lelā skustā. Sūpluok dzeivūkļam beja feldšeru punkts, īspiejams, taišni tuo ītekmē piec ostoituos klasis es nūbrauču iz Reigu vuiceitīs ūtrā medškolā par feldšeri. Piec medškolys mani nūsyuteja iz Dekšuorem Viļānūs, tī pastruoduoju par feldšeri, tod apsaprecieju i sadzyma bārni. Kaidu laiku dzeivuojom Rēzeknē, kur es pabeidžu Rēzeknis Augstškolu, tok beja juopuorsaceļ iz Reigu, par tū ka veiram dorba karjera Rēzeknē beja izsmalta. Nūsaceiti muna dzeive Reigā ir nu 16 godu, izjemūt nalelu Dekšuoru i Rēzeknis periodu. Deļtam varu drūsai saceit, ka munys dzeivis leluokuo daļa pavadeita Reigā.

Volūda kai vīnojūšais elements

Mani laikam par eistynu latgalīti skaiteit navar. Dzeivoju na tī, rokstu na tai i reizem pat runoju na tū, kū varbyut vairuokums latgalīšu grybātu dzierdēt. Tok patīseibā cylvākam nav juobyut 24 stuņdis Latgolā, kab tū meiļuotu i grybātu koč kū dareit tuos lobā. Ar latgaliskumu sevī ir tai – tys voi nu ir, voi nav, i tam nav nikaida sakara ar geografiskū lokaceju. Es dūmoju, ka latgaliskumu maņ Dīveņš īdalejs nažālojūt, sok, jem i ar gūdu tuoļuok nes. Es varu drūsai apgolvuot, ka muna muotis volūda ir latgalīšu, es tamā runoju, dūmoju i raugu raksteit. Pi munys sātys iz posta kastis ir uzleime ar uzrokstu “Latgalīšu volūdai draudzeiga vīta”. Beja gadīņs, kod atbrauc da mane iudiņa pīguoduotuojs i uzrunoj: “Labdien, ūdeni atvedu!” Cikom aizbraucūt jau soka: “Palīc vasala!”

Tok ar volūdu viņ tu nikuo daudz napīruodeisi. Tys latgaliskais juonas tai kai cymuss. Tu vari sabīdreibai dūt tik tū, kas tev ir pošam, ka tev tuo nav, tu ari navariesi īdūt, i ka tu esi latgalīts, tod esi it vysā – dūmuošonā, stuojā i puorlīceibā. Tam juobyun tai – pa eistam.

Kas tu par latgalīti, ka tu namuoki sacept ūlu torta voi sagataveit studiņa bļūdu, tok ari tuos nabyus palīkūšys vierteibys, ka tu tuos naprassi pasnēgt cytam, nūdūt tuoļuok, popularizēt i nest tū ar puorlīceibu i mīlesteibu. Maņ vadakla īt nu Kūrzemis. Mes izcapam peirāgu i jei maņ soka: “Tas ir rausis!” Bet es tok radzu, ka peirāgs. Jei soka tai: “Ja tas ir cepts pēc Kurzemes receptes, tad tas ir rausis!” I mes asam boguoti ar sovom atškireibom, kurys vajag kai kūpt, tai i nūdūt tuoļuok. I tei nav tik volūda, tuos ir tradicejis, dzeivis gudreibys i drūsme pastuovēt par sovu.

Kaidu reizi beju Londonā, brauču metro pīturu piec pīturys, i byutu variejuse sēdēt i skaiteit lordu Baironu voi Viljamu Šekspīru, tok es poša sevi dagivu, ka maņ ir attaiseits telepons, i es skaitu Mariju Dzeislu. I tamā šaļtī ari saprotu, ka maņ nivīnam nikas nav juopīruoda, es asu latgalīte.

“Latgolys Etnografiskuo viestnīceiba” kai senejūs vierteibu gluobiejs i globuotuojs

Mes rūkomēs pa muzeju kruotivem i pa vacom lupateņom. Īmam Reigā iz lelū kruotivi, braucom pa Latgolu pi vacom taņtem, kas paruoda sovus rūkdorbus i kas zyna kū na viņ vaira pastuosteit. Stuosti par tū, kai juos ir mierciejušys lynus voi kai vylna ir pareizi juovierp. Taiduos ekspedicejuos mes atrūnam vacūs rokstus, izšyvumus, kas nav atrūnami gruomotuos, tūs mes safotografejam, samierejam i nūglobojam arhivā. Asam savuokuši vaira nakai div tyukstūšys dažaidu lītu fotografeju. Saglobojam na tik tūs stuostus, kas atsatīc iz drēbem, pīmāram, Maltā, Rēzeknis nūvodā, mes pīrakstejom taņtis atminis, kai nu šņūreitis pyrma kara taiseja bārnim pyrmūs apaveņus.

Mes ari losom kursus i vodom seminarus, partū kai pareizi nosuot tautys tārpu, ari organizejom vysaiduokys izstuodis. Pīmāram, paguojušā godā Sielejā mums beja rokstu izstuode. Myusu veiduotū izstuodi “Lobs ar lobu sasatyka”, kur lelis šmuki apvylktys tautys tārpūs, redzēja 36 pasauļa vaļstu viestnīki. Pa munam, tys ir lels gūds myusu mozajai Latgolai. Itūšaļt mozuos kongresmenis (lelis tautys tārpūs) kūpā ar fotografi Sintiju Cērpiņu šod tod izkuop nu čemodana i dūdās breivsūlī, rodūt šmukys fotografejis projektā “Pēcgarša”.

Niu ar izstuodi gribim apceļuot taidys vītys, kur naasam bejuši, kab mozuos kongresmenis nabyutu viņ izstuožu zālēs, kulturys nomūs i bibliotekuos, tok lai ir dažaideiba – nu dzeļžaceļa stacejis da cyrka arenai. Tok taids tyvuokais punkts – iz Leldīni īprīcynuosim katuoļu draudzi Reigā, veiskupa Sloskāna muzeja izstuožu zālē. Mums ir vasali div čemodani ar bazneicā guojiejom, jo kur ta cytur latgalītis pucējās, ka na iz bazneicu.

Jūma, kuru es cyloju, nav cīši populara. Deļtam par tū ir juorunoj ar eipašu jaudu, juoaiznas tautai i juostuosta. Kasdīnā, kod tautys tārps nateik nosuots, tei nav popularuokuo līta, par kuru vysi gryb zynuot. Jaunīši niu dūt prīkšrūku cytom firmys zeimem i tuos vacuos lupatenis palīk aizmiersteibā. Mes asam tei tauta, kas tik tuoli ir saglobuojuse ituos tradicejis, i cīši grybātūs, kab mes tuos saglobuotu ari iz prīšku.

Kotram pošam deļ seve byutu juopavaicoj, kū asam davuši sabīdreibai

Pasauļs mainuos, pa munam, ari palīk sakluoks. Mes cīši bīži kreitam galiejeibuos, aizmierstam vysu vacū, matomēs jaunajā i viņ tod saprūtam, ka tys vacais nimoz tik švaks i nabeja. Latgalīšam traucej pītuote pret puornūvadnīku i tei dūmuošona: “Nu, kū ta es!” Kotram pošam deļ seve byutu juopavaicoj, kū asam davuši sabīdreibai, tok myusu dīnuos daudzim gribīs, lai jim teik dūts, na jī poši dūd. Cīši daudzi soka, ka vajag školys ar latgalīšu volūdys apvuiceibu. Tok voi poši asam pavaicuojuši, kam i cik daudzim juos byutu vajadzeigys? Mani ari suokumā tei plyusma īruove, gribiejom attaiseit Reigā bārnuduorzu ar apvuiceibom ari latgaliski, jau ruovem raksteit programu, tok labi, ka bejom gona gudrys, kab nu suoku sataiseitu aptauju, kurys rezultatā izaruodeja, ka taidu pakolpuojumu nimoz i navajag, tam nabyutu pīprasejuma.

Reiga kai latgalīšu golvyspiļsāta

Byut par latgalīti var sevkurā vītā, viņ kasdīnys rutinā juorauga nadamierst saglobuot sovu latgaliskumu. Kod Rēzeknis nūvoda Feimaņūs atruodeju jūs tautys tārpu, Māris Rumaks (uzjāmuma “Baltic Flags” dybynuotuojs – L.S.) maņ paduovynuoja kruškeņu, iz kurys tai i raksteits – Reiga myusu piļsāta. Vys tei Reiga pīdar ari līvim i sielim i vysim tim, kas šudiņ ite dzeivoj. Reigai pīstuov dažaideiba. Viņ tys latgalīts latgalīti zyna i atpazeist, myusu Reigā ir daudz i leidzeigs pīvalk leidzeigu, tai vysod ir bejs.

Tys, kaidys zinis mes sajemam i nūdūdam tuoļuok, ari ir atkareigs viņ nu myusu pošu. Es poša slīcūs iz pozitivū, tok ir taidi cylvāki, kuri sadzierd i pīvalk nagativū. Es pīsaturu pi tuo, ka kotrā nagativajā ir kas na viņ pozitivs i vyss, kas nūteik, nūteik iz lobu voi iz tuoļuoku vierzeibu. Prūtams, par Latgolu arviņ ir daudz stereotipu, vys tik tī pamatā ir cylvākim, kuri poši par Latgolu zyna moz. Es pavysam napīkreitu tam apgolvuojumam, ka Latgolā vyss ir švaki. Īspiejams, Latgola atsaškir ar tū, ka mes namuokam tai paruodeit tū, kas mums ir, i danest tai, kab puornūvadnīks ari sadzierdeitu. Pi tuo mums byutu juopīstruodoj i juopasavuica nu puornūvadnīku. Asūt bīdreibā “Mans tautastērps” maņ saguoja dīzgon daudz vuiceitīs, tī es redzieju ar kaidu jaudu kūrzemneicys iznas sovu tautys tārpu, kai dyžojās zemgalītis, i tys naļuove maņ atpalikt, tok paruodeit, ka mums Latgolā ari ir breineigi tārpi i tradicejis.