Stuosta autors: Dāvids Rubens

“Sumku naaizmiersi pajimt?” bolss muotei atskaņ pa vysu pogolmu, bet Juoņs jū nadzierd. Jei varātu klīgt vysā golvā i taipoš dāla nasabļautu. Ausīs jam spielej “Backstreet boys” dzīsmis, i dūmys jau seņ aizkleidušys prūm nu sātys.

Jau nu reita Juoņs beja monami klusuoks, bet tagad, ceļā uz školu, puiša vaigs izaver pavysam skuobs. Nikai eipaša, par kū skumt, jam it kai nabeja, a vys sirdī ryuga smogums, kas te škebynova, te raiseja dusmis.

“Kai jei tai varēja izareikuot?!” Juoņs klusom sirdejuos. Kab tagad kaids byutu pretim guojs, saceitu, ka puiss puotorus skaita, koč da Svātūs Rokstu ite kai cyukai da Dīva.

Jasmīna – pučis vuords, tok cik daudz jamā iņdis. Dridžinis puorsauka jai symtu reižu lobuok pīdarātu. Labi! Ka napateik, tai i pasceitu – Juoņ, tu esi puiss pa pyrmū sortu, tok es mekleju kaidu ar bicepsim kai buļam. A deļkam vajadzēja pa vysu školu stuosteit, ka, edz, Juoņs jū aicynovs uz kinu, bet jei jau, prūtams, atsasacejuse. Kauns i nagūds.

I kas ite trokuokais, ka tāneit ar vuordim Juoņs vysys pasauļs sumozgys jai iz golvys varātu izguozt, tok patīseibā par vīnu pošu smaidu jis byutu gotovs aizmierst puoridarejumu tikpat mudri, kai tys radeits. Psihologi saceitu, ka tei taida naveseleiga mīleiba, kod vīns tevi zemē ar kūrpi īspīst varātu, a tu tik stuovi i, muteiti papliets, smaidi, cik labi, ka susātivi nu saulis atrads, bet Juoņam, prūtams, vysvīns. Sirds jau naizreikuosi. 

Sperūt kuoju školys durovuos, Juoņs ceņšās izavērt, it kai jam vyss vīnolga, tok smeigne bīdru acīs uotri izsauc ružovumu vaigūs. Kaču maisā nanūglobuosi, taipoš i pirmū atraidejumu jauna puiša pīrē sevkurs var izlaseit.

“Vasals!” Juoņs sveicynoj sovu draugu Kārli, kurs nazkū spaida teleponā.

“Oi, vasals, napifiksēju, kai īnuoci,” Kārlis dūd rūku, i tanī šaļtī Juoņs pamona, kas draugam ekranā. Kārlis mudri izslādz, tok Juoņs jau saprota, ka tī bejušs pīaugušūs saiti.

Vot, beja Kārlim taida jūceiga privička uz plyku ciču školā viertīs. Skaidrs – ar taidim puritaniskim vacuokim vysaiž var byut, tok var jau vys atrast kaidu cytu vītu, na matematikys kabinetu.

Kārlis pītveikst i kruši puorīt pi cytu lītu. Tai jau soka, ka lobuokuo sardzeiba ir uzbrukums.  

“Juoņ, tu esi izslivs. Vysi par tevi tik runoj. Marts šudiņ saceja, ka tu asūt i rauduot suocs, kod Jasmīna īdavuse kurveiti, tei pravda voi napravda?”

Juoņs atsoka momeņteigi: “Nabļuznej!”

“Kū ta es? Marts jau vysu, a jam ruodīs poša Jasmīna tai puorsacejuse,” Kārlis doluos ar skaidriejumu.  

Ka nabyutu školā, Juoņs suleigai nūsaspļautu – ni tai, kai mārgys dora, bet nu sirds. Jasmīna tok ir vīna rikteiga bļadauka. Daila kai obrozs, bet ļauneiga kai pats Poncijs Pilats. Jā, biedeigs jis beja, bet kab bimbuotu? Nikod.

Nā, itū tai nadreikst atstuot. Juoņs dūmoj, ka vajadzēs runuot ar pošu Jasmīnu. Zynoma līta, vīglai nabyus, bet gūdu galeigai pagaisynot navar. Piec goda jau pamatškolys izlaidums, kura meituška gribēs ar meikstū doncuot? Juoņs sev apsūla, ka piec pušdīņu tei nadaprasšona ir juoizsprīž.

Kurs gon byutu īdūmovs, ka pirmuos stuņdis paīs kai vīna šaļteņa, i dīniškys jau kluot. Kod Juoņs ar Kārli īīt, iedneica jau cylvāku pylna, tok tovu laimeibu, Jasmīna sēd vīna. Juoņs daudz nafilosofej. Kuojis aiznas da eistam goldam pošys. Bolss aizamat, i vuordi vaira izaklausa kai naartikulāta cybynuošona. Apjukumā nikaids gudrais runys suocīņs naīsadūd: “Čau, Jasmīn, kai buļbis?”

Nūpītnai? Voi jis patīši vaicuoja taidu glupeibu? Juoņs tveikst kaunā, bet stuov trāps. Jam juoteik da golvonai problemai.

“Buļbis kai buļbis,” Jasmīna vāsai atsoka.

“Jasmīn, es gribieju ar tevi runuot,” Juoņs aizsuoc…

“Nu, es tev jau saceju, randeņa nabyus,” piedejūs vuordus Jasmīna gondreiž izbļaun, lai vaira ļaužu dzierdātu. Tiveimī sādātuoji sasaver i palaiž smīkleņu.

Juoņs vēļ tur seve rūkuos, koč sirdeigums lānom puorjam augumu. Jasmīna nūmona emocejis i dalej eļļu gunei.

“Nasuoc otkon rauduot.” Jasmīna smaida i var maneit, cik lelu prīcu jai saguodoj puiša mūceibys.

Spīdīņs sakuops pakausī, a vys Juoņs vēļ volda par emocejom. Piedeigi jis suoc rautīs atpakaļ. Jasmīna ceiņu ir puorveikuse, tok kars prīškā.

Ka i beja mīleiba, tūlaik jei zylom gunem sadaguse. Nabyus vaira na Jasmīnys, na cytu puču, Juoņs kai duorzinīks kapačuos zemi, cikom vyss ūtraiži apsagrīzs – zīdi ar lapeņom zamzemē, a tuorpi pa viersu. I bess, ruodīs, ir cīši uzmaneigs pret aizvainuotim ļaudim, Juoņs nav i pa iedneicys durovom izguojs, a eļneigs plans jam golvā. Pagaida, cikom Kārlis apād mīlasti, i suoc draugam stuosteit sovu dūmu guojumu.

“Nazynu, čudnai itys izaver, cīši čudnai,” Kārlis šaubuos. “Buobom buobu dzelys, tok ite līta nūpītna. Ka myusus čups, syudi byus pamateigi.”

Kārlis meistuos, a Juoņs lāmumu pījiems i maineit naplānoj.

“Nikas ituo nadazynuos, mes jau paslapši izdareisim vysu, i pādi nikur napaliks.“

Juoņa arguments jam viersu, Kārlis pīkreit. Juoņs izdūmovs, ka tymūs plykūs meitušku saitūs vajag vyltus profilu sataiseit ar Jasmīnys numeri, i tūreiz koč vysi pasauļa ubogi lai jai zvona. Pasaviersim, kurs rauduot suoks…

Kārlis pīrads pi ituos dareišonys, a vys mudri nasaīt pīsaslēgt. Symtu verifikaceju.

“Tok spīd, ka naesi robots. Načakarej bobi,” Juoņs irā napacīteigs. Bet kū jī vaira streiduos, tū lānuok saīt.

Zvons īsaspielej, i vuceibu stuņde var suoktīs.

“Labi, es pats dabeigšu,” Juoņs tikpat kai izraun teleponu draugam nu rūku, Kārlis i speiruotīs naīspiej.

Tics pi telepona, Juoņs roksta ar pylnu kryuti. Tai aizadedzs, ka i namona, ka školuotuojs aiz mugorys.

“Lobs ir, itū es savuokšu, kab gaisu namaitoj,” vacais Stass, kai škoļnīki viesturis vuiceituoju pasaukuši, par speiti godim gadžetu Juoņam nu rūku pajem cīši mudri.

“Pasavērsim, kas tūlaik ite icik iņteresnys, kab par Uļmana laiku lobuoks, ka tu mane nasaklaus,” Stass cīši īsaver smolkajūs burtūs i suoc laseit nu ekrana: ”Mekleju veirīti vīnam vokoram…”

Kai tik školuotuojs nūkluss, zvaigout suoc vysa klase, daže Kārlis smīklu navar savaļdeit. Juoņam sovpus ruodīs, ka škola par golvu sakrist varātu – tik lels kauns. Izaguozt ar Jasmīnu vīna bāda, a ite vasala tragedeja.

“Nu jau byus gona,” vacais Stass klusynoj klasi, koč tys gryušai izadūd.

Juoņs nu klasis izskrīn par reizi, kai atpestej zvons. Kazyn kū kurs sadūmovs, tok jam vāga tikt teirā gaisā. Tai izaguozt, prūtams, ir talants. Volūdys apskrīs školu mudruok kai guņs apjem sīna gubu.  

Krītns laika spreids paīt, kod Juoņs gols golā sadūmoj, ka vīnai dīnai problemu pītiks – juoīt iz sātu.  Kārlis ari nazkur pagaiss, drūši viņ īsaļaunuojs par teleponu – ziņ ka sirdeigs, kab pošam vajadzēja īreici nu školuotuoja atpraseit.

Saule capynoj, i Juoņs knapi valk kuojis. Pieški saucīņs nu pakalis jū iztraucej.

“Pagaid!”

Juoņs natic sovom acim – Jasmīna!? Navar byut.

“Juoņ, maņ tev cīši juoatsavainoj, es tok navarēju aizguoduot, ka tu mani iz kinu aicynoj taipoš kai vīnkorši draugu. Ar reizi byutu iz mīra.”

“Kai draugu?” Juoņs nikuo nasaprūt.

“Nasalīdz vaira, tev tok mārgys nimoz napateik,“ Jasmīna smaida.

Juoņs jau gotovs stuosteit, cik nalaimeigai vyss sakrits i ka pa eistam tei beja atsarībšona Jasmīnai, kas naizaveice. Bet tod pieški, īspiejams pyrmū reizi šudiņ, Juoņs padūmoj kai sapruoteiga, racionala byute.

“Kū tu saceji par tū kinu?” Juoņs izaklausa mīreigs, koč vydā vyss vursuļoj.

“Kai draugi sevkurā laikā, “ Jasmīna pīsardzeigi nūsoka.

“Nu tod eima, piec stuņdis kineiti attaiseis,” Juoņs riskej.

“Hmmm,” Jasmīna nav drūsa, tok vainis samane i mož prosts interess daboj puorsvoru. “Eima!”

***

Par līku saceit, ka piec pīktuo guojīņa iz kinu i pyrmuos bezvaineiguos pasabučuošonys  i Jasmīnai skaidrs, ka Juoņam cyti, na tik draudzeigi nūdūmi pruotā. Bet kai saguojs, kai nā, a puiss, kas vēļ napaseņ kairynuoja i dreižuok izsauce Jasmīnys pīmatumus, puors nedeļu laikā palics pateikams. A Juoņam nu ituo gadīņa vuiceiba golvā uz vysa myuža – meituškys patīsi ir pučis, vari dīnom kai bite apleik lidinēt, bet, cikom bičerlapenis aizvārtys, vydā natikt, partū i kotram kustūneišam vajag sovys viļteibys, lai tū pučeiti atdareitu.