Recenzejis autore: Kitija Balcare, teatra kritike

Kotram laikam ir sovs Spreideits. I itys laiks sauc piec sovejuo. Napagaisynuot drūsmi, kod juosasastūp aci pret aci ar ļaunumu. Tys ir viestejums, kas palīk puori, nūsaverūt Daugovpiļs teatra īstudiejumu saimem “Spreideits” (2022). Tī aiz mozūs skateituoju viereibu pīburūša puorsoku veļuma globojās nikod naīmīgūšais ļaunums, i drūsme itūreiz runoj munā bierneibys volūdā – latgaliski.

Ceikstiešonuos ar prīškstotim

Sovu ceļuojumu pi bārnu Spreideits aizsuoce jau pyrma symtu divdesmit godu. Atsaverūt viesturē, juosoka, ka Anna Brigadere puorsoku septeņūs tāluojumūs “Sprīdītis” pīrakstejuse 1903. godā kai Reigys Latvīšu teatra Zīmyssvātku īstudiejumu saimem. Rakstneica tulkuotys lugys vītā teatram pīduovuoja treis dīnnaktīs pošys pīraksteitū originaldorbu, kura varūņs Spreideits turpynoj sūļuot cauri godu dasmytim i vys vēļ ir vīns nu tyvuokūs puorsoku varūņu bārnim, tok dramaturge Brigadere ir skaitoma par puorsoku lugu žanra aizsuocieju latvīšu literaturā.

Eistyn, kotram lugys “Sprīdītis” myusu dīnu īstudiejumam daīt pasaspākuot ar tim varūņu tālim i akteru runys manīri, kas tik spylgtai atsabolsoj nu režisora Gunāra Pieša par bārnu dīnu klasiku palykušuos kinys “Sprīdītis” (1985), kū Reigys Kinostudeja veiduoja kūpā ar tūreizejū Čehoslovakeju. Pīļaunu, ka ir gryuši atrast (voi dreižuok pat iz šaļti aizmierst) Spreideiša bolsu piec Ronalda Neilanda pošpuorlīcynuotuo Spreideiša, piec Dzintrys Klētniecis uguneiguos Pamuotis voi piec Jura Strengys izkāmiejušuo, monta olkonuo Seikstuļa. Tūreiz Spreideits, sakņojūtīs tautys folklorā, īsastuoja par breiveibu, uzveice tūs, nu kurūs cyti – jau pakļautī – beiduos. Tok kotram laikam ir sovs Spreideits.

Gondreiž pyrma divdesmit godu ar Spreideiša temu muzykalā atrakcejā “P.S. Sprīdītis” (2004) izaspielēja teatra apvīneiba “United Intimacy” ar tūlaik jaunū režisoru Andreju Jarovoju prīškgolā, bolstūt dorbu jaunuo cyrka i klaunadis pajiemīņūs. Pyrma desmit godu Līpuojis teatrī sovu Spreideiti kai muzykalu dzīšmu spēli ar akteri Rolandu Bekeri (Beķeri) sovā pyrmajā titullūmā īstudēja režisors Valdis Lūriņš, akcentejūt paceli braucieju i palicieju tematiku tautīšu migracejis kontekstā.

Daugovpiļs teatra īstudiejuma “Spreideits” režisors ir Māris Korsiets, kura rodūšajā depozitā jau ir sovs dasmyts bārnu lugu īstudiejumu. Rūkūt tuoļuok ar sovu režisora luopstu, pyrmū reizi teatrī Annys Brigaderis izbūrtī varūni runoj latgaliski. Na veļti, gūdam jau sajimta ari Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks 2022” par īstudiejumu, kuru latgaliski puorlykuse Monika Zīle. Par speiti vaira nakai godu symtu senejai Annys Brigaderis puorsoku lugai, Daugovpiļs teatra rodūšuo komanda tū izavielej stuosteit ar laikmeteigim elementim – i skotiviski, i kostimūs, i muzykali –, tok da gola vys tik naīkuopūt šudiņdīnys dzeivistelpā. Durovys iz 120 godu senejū lugu ir pamastys vaļā, paturūt i Spreideiša grabtuos lizeikys, i postolys bārnim kuojuos, i zynomu davu ticeibys lobajam, kas šudiņdīnys kara pakrieslī ar kotru dīnu palīk vys mozuoka.

Karikatura ļaunumam

Daugovpiļs teatris sūlej, ka izruode ir paradzāta vysai saimei. Eistyn. Ironejis kuorteņa, kū izruodis rodūšuo komanda ir izzīduse ļaundaru i aristokratu tālim tūs škeibajuos kusteibuos, greizajā mimikā i varūņu raksturu izceļūšajuos drēbēs, nūteikti “garšuos” pīaugušajim, tok mozuokūs sovā puorspeilātajā napareizeibā i škeibumā pīsaisteis. Deformātī tāli atguodynoj greizūs spīgeļu karaļvalsti voi pat Kerola Alisis Aizspīgeleju – golma damys i kungi kai taidys atdzeivynuotys karikaturys takalej pakaļ nikeigajai princesei Zeļteitei i dzeivis nūgurušajam Kieneņam. Itaidu škeibu i greizu atainuojumu var tulkuot kai rodūšuos komandys atkluotu kritiku aristokratiskajam “kriejumam” i tūs, kas dūmojās ir ļaundari, glupumam. Ļaunums, skūpums, montkuoreiba ir peļamys lītys. Nav diveju dūmu.

Laika gaitā Spreideits ir palics par sinonimu drūsmei i labsirdeibai. Vysmoz školys obligatuos literaturys izpratnē. Brigadere skaitejuse, ka cīsšonys nūryudej cylvāku. Tai ari Spreideits pīdzeivoj puorbaudejumus. Spreideiša lūma itūreiz tykuse aktrisei Zandai Mankopai. I par režisora izvieli breinuotīs te nav par kū. Ari pats pyrmais Spreideits iz teatra skotivis tymā tuolajā 1903. godā beja sīvīte – aktrise Dace Akmentiņa režisora Jēkaba Dubura īstudiejumā. Bārnim, kuri aktrisi naatpazeist, jei ir i palīk pošpuika, kas devīs ceļā. Mankopa, apsavylkuse bryunys vadmolys svuorkā i bizi nūglobuojuse zam platmalis, ruoda Spreideiti kai bārnu, kas breinojās par pasauli, neaizdūd vaicuojumus, tok sovā nasamaituotajā bārna intuicejis radarā spiej dabyskai nūškiert lobū nu ļaunuo. Juosoka, drupeit jau datryukst Spreideiša poštaisnuma.

Pamuote Kristīnis Veinšteinys interpretacejā itūreiz nu ļaunys sīvys ir puortopuse sadzeivis nūgurdynuotā saimineicā, kas eisti naļaun nūticēt tam, deļkuo Spreideits dūdās pasaulī sovu laimi meklēt. Te Mankopys Spreideišam datryukst na tik leluos luopstys (tei ceļā vaira nav leidza, pret kū ībyldumus izsaceja sešgadeiguo teatra kritike), tok ari lizeiku vaira špetnuma i aizvainuojuma pret pīaugušajim, kab mozī skateituoji varātu ar jū identificētīs. Eipaši šaļtīs, kod bārnam redzīs, ka pīaugušūs pasauļs ir sasazvieriejs i nataisneigs. Ka pījemam Brigaderis iniciacejis motivu bez ībiļžu, atlīk sekuot jaunuo puikys ryudeišonuos ceļam kai dzeivis pīredzis dabuošonai, kas ir pošsaprūtama. Ka vys tik gribim drupeit īdūrt piersteņā izruodis komandai, tod juosoka, ka nav eisti skaidrys, kas dzan Spreideiti tuolēs zylajuos paceli nu sātys i kas sauc jū atpakaļ.

Īspiejams, režisors ir drūsmeigai eisynuojs Brigaderis lugu, kab napagaisynuotu izvadumā dinamiskū, bārnu izruodēs tik byutiskū ritmu. Tok šaļtim īstudiejumā tys roda naizpratni par varūņu reiceibu. Koč voi aina ar nakti Kieneņa pilī ir pamasta bez sapynu, kurūs Spreideitī pasamūst ilgys piec sātys. Rogonys ainā (kur vaira naredzim kuņdzeiti iz slūtys, tok ekstravagantu damu) Spreideits nasapynoj i pi juo naīt sapynu tāli – ni Vacuomuote, ni Līneite, ni Mameņa, kas sauktu atpakaļ. Vēļ vaira – skotiviski pagaisynuota ir vareiba kuopynuot magiskū pīdzeivuojuma sajiutu mozajūs skateituojūs. Magiskuo guļbeiša šaļts nimoz napasaceļ spuornūs, jo Spreideits, nūzybynojūt spūdru gredzenteņu, nu skotivis pagaist tymsajā parterā pats. Itei nūteikti ir pagaisynuota vareiba īgruomatuot mozūs skateituoju paaudzei kaidu svaigu metaforu par atsagrīzšonu sātā.

Ari pats režisors Māris Korsiets kuop iz skotivis – tik itūreiz vaira na Spreideiša uodā kai sovā pyrmajā lūmā dzeivē školys dramatiskajā puļceņā, mamys pīrunuots i lelu apjūmu teksta īsavuicejs, tok Saucieja lūmā – jis ir cylvāks, kas meklej drūsminīku, kurs uzvarēs ļaunumu. I ir svareigs atguodynuojums, ka na dobys spāku duovuotuo stabule, na sprunguleņš nav tī stypruokī īrūči, tok poša pruota spāks. Spāks ir tam, kam mes nūticim. Itū režisora sūli īlikt sevi Saucieja lūmā var sasaisteit ari ar izruodis viersviestejumu, kas mūdynoj drūsmi sovā ceļā pamaneit ļaunū i aizsorguot tūs, kas poši tū naspiej. Tys sasasauc ar ituos šaļts geopolitiskū situaceju, kurā ļaunums graun vysus rūbežus i aizsaun nazkod zylūs dabasūs lidojūšū guļbu kuosi.

Vēļ vīnu sīku drūsmis

Scenografa Kristapa Skultis lakoniskuo scenografeja bolstuos kapartūņa metala savynumūs, kuri ar dažom kusteibom i leņku maiņu nu jumta seju puortūp par meža bīzūkni, piečuok ari par piļs veļvu kolonom. Scenografeja ir sapeita draiskā bizē ar Sergeja Vasiļjeva kūšajom gaismom i dyumu muokulim i komponista Artūra Uškāna nabiedneigajom notu linejom. Tū pīpylda horeografis Annys Blakunovys veiduotuo dzeivuo horeografeja, atdzeivynojūt blūda guņs voi īkustynojūt Meža muotis bārnus. Tys vyss kūpā veidoj magisku telpu ar ospruoteigim elementim. Koč voi, kod nu pazemis dzeiļu tyvojās pats Nalobais, skotivis proscenejā vysapyrma nu greidys dieļu kai nu pagreidis naktskluba tymsys izaslej nūkaitāts valna rogs. Tikpat apjucs kusteibuos sovūs neikuleigajūs augstumūs ir Margera (Marģera) Eglinska Karaļs, kurs pat vaira nazyna, kur ir juo tauta – kurā vierzīnī saceit uzrunu tai –, atkluojūt varys naspieju reikuotīs krīzis situacejuos. Gaismys i skanis puora daņcs iz skotivis roda pīdzeivuojumu, tok šaļtim tys nagaideitai apsaraun i roda pretruneigu skotu. Pīmāram, kod Nalobais ir tics soltajā Kieneņa pilī, tei ir gondreiž dzaltonys saulis zalta pīlīta i Nalobais, malnuos uoduos apsaviļcs, redzīs vaira tik malns ruņcs, īkrits pa škūrstynu pilī. Ari šaļtī, kod Spreideits klauvej pi Seikstuļa skotivis proscenejā īsādynuotuos būdys (otkon jau – ļaunums īt nu pazemis i sasasauc ar aktualū bunkuru tematiku), syudzuos par nalobajim laikapstuoklim i meklej naktssātu, iz skotivis volda vīgla krāsla i klusums, nabyut na drāgnys laiks.

Brigadere lugā nūzeimeigu daļu atvieliejuse mitiskajam pasauļa redzīņam. Te pasaruoda poguoniskuos dīveibys – Agnesis Laicānis dzeiveibu lūlojūšuo Meža muote i Vandys Gibovskys gaiseiguo Vieja muote – i vāluoku laiku jau kristīteibys izsluoņuotī tāli – Raimonda Paeglis sadomazohistiskais Nalobais i Jūlijis Ļahys elegantuo Rogona. Izskaņ puorsokom tik rakstureigais motivs par kieneņa vaļsts daleišonu. Vysbeidzūt “darejums” storp Inesis Ivulānis-Mežalis aizsprīdumaini nikeigū blondini Zeļteiti i pruotvādaru Spreideiti teik rysynuots ar meikļu miniešonu, otkon pastreipojūt pruota spāka nūzeimi cylvāka dzeivē.

Varbyut vys tik beja vārts paturēt Brigaderis cāluos vierteibys, tok atsaviezēt i pīraksteit nūsaceitajā vidē laikmeteigys paruodeibys vēļ kūšuok? Varbyut Lutauss, kas gryb apēst bārnus, ir svešinīks iz īlys pi školys, bet Nalobais ir dreizūs kreditu deviejs, kas īt praseit sovu tīsu? Naatstuot puorsokys veļumā šudiņdīnys beistameibys? Leidzeigai tam, kai jau redzim Margera Eglinska cītsirdeiguo Seikstuļa i Jūlijis Ļahys iztapeiguos Kolpyunis ainā emocionalys varmuokys portretiejumu, kas pakļuovs sev sīvīti, līdzūt tai kū nibejs gribēt itamā dzeivē, izjemūt pakolpuošonu. I Egila Viļumova Vacais veireņš īt garā sudobra apmetnī, garu sintetisku buorzdu, naruodūt sovu byudu i acs – itūreiz palīkūt bezpersonisks – kotram sovs.

Izruodē kai akterspēle, tai Egila Viļumova guoduotī kostimi svuorstuos storp psihologiskū realismu (par speiti mitiskajim puorsoku tālim) i vīglu grotesku, vītom nanūsaturūt iz vīnys notys. Karikatura šaļtim izadūd spūža, tok, īspiejams, vēļ vīns sīks drūsmis izteiksmeigajam kūpskaniejumam byutu guojs par lobu.

Ari sūpluok krāslā sādūšuo sešgadeiguo teatra kritike, koč i aizgruobta ar dinamisku gaismu i skaņu spēli, vys tik žāluojuos, ka Ritvara Gailuma lempeigais Miļzs Lutauss bejs daudzus spreižus par mozu (juodasoka, ka vīns četrgadnīks taišni Lutauša izguojīņa šaļtī izruodis prīcu pagaisynuoja i vacuokus aizvede iz sātu), Nalobais – par maigu i prīceigu, bet akteru runa – drupeit, drupeit par dreizu (ak, burbuļojūšais latgalīšu temperaments!). Komplimentu par prasmeigu akterisku puorsamīsuošonu tālūs – nu Kolpyunis Rogonā i nu Seikstuļa Karalī – nu jaunuos kritikis vīnnūzeimeigai sajēme Jūlija Ļaha i Margers Eglinskis, cytkuort cīši viereigajom bārna acim palīkūt naatpazeiti nu lūmys lūmā. Par tū līcynoj vaicuojums, parkū itī ļaundari naizguoja pasaklaneit?

Gaidūt 21. godu symta Spreideiti

Brigadere lugys pādejā remarkā rakstejuse tai: “Visiem dziedot, noveļas priekškars.” Daugovpiļs teatra izvaduma finalā garu dzīšmu nav – izskaņa saīt dīzgon strupa, apraunūt emocionalū kulminaceju. Akteru ansamblis kuplā pulkā īt viņ pasaklaneit, jo škieršļu i izaicynuojumu ceļš ir beidzīs. Spreideits ir otkon sātā. I kū vēļ vaira var gribēt – kai tikt sātā piec gara, pat vysaizraunūšuokuo ceļuojuma?

Cikom bārni zālis rynduos ar aplausu viļni gavilej, vys tik juodūmoj par tū, voi eistyn Nalobais ar aizlauztū rogu tyukstūšu godu iz zemis nasaruodeis? Ka itaidu rogu varātu nūlauzt ciļviecē meitūšajam ļaunumam, naz nu kaidu bunkuru pyrma goda izguojušam, tod byutu daudzys tyukstūšys pasauļa guojieju, kuri beidzūt reiz varātu atsagrīzt iz sovu laimeigū zemi ar zylim, skaidrim dabasim i zaltainim laukim. Koč nu atsarostu taids Spreideits, kas ar pruotu, na spāku izveiktu sābru zemis Nalobū.