Recenzejis autore: Ligija Purinaša

Recenzeja par Dagnejis dzejūļu kruojumu “Ups, kūki i mes” (Latgalīšu kulturys kusteiba “Volūda”, 2023)

Ar Dagneju asam pazeistamys kaidus godus 10. Sovulaik taišni jei beja bīdreibys “LgSC” (tūlaik – “Latgolys Studentu centrs”) Daugovpiļs biroja vadeituoja, juos vadeibā mes īkuortuojom biroju treis sūļu attuolumā nu Daugovpiļs Universitatis Humanitaruos fakultatis, ar jū kūpā braucem voi sasatykom literarajūs pasuokumūs “Latgalīts latgalīšam draugs”, “Tievanānu pavasars”, “Upītes uobeļduorzs” i 2016. godā izdevem sīvīšu kūpkruojumu “Linejis”. Deļtam sovā ziņā juos debeja dzejis kruojums “Ups, kūki i mes” deļ mane atsakluoj kai sovpateigs geografejis i sajiutu maršruts, kas mani aizvad iz tū Latgolu, kas, citejūt Dagneju, ir puorsamejuse: “Taidys Latgolys vaira nav – / nu i nikuo, ka nav. / Deļtuo, ka niule ir cyta.” (15. pl.)

Dagnejis dzejis kruojums balansej iz smolkys rezignacejis, melanholejis i mudrys darbeibys rūbežu. Klusys i intimys jiutys puorsamej ar ekscentriskom izdareibom – kaimini, kas spielej boulingu (31), diskoteka mežā (49), ciļvieceibys miereišona ar štangenu (73) i tt. Taipoš ite ir daudz atsauču iz latgalīšu tradiceju nūzeimi 21. godu symta dzeivē – puora reizis Dagneja roksta par siermū stuņdi, kas ir i laika miervīneiba (11), i draudzine (68); vairuokys reizis pasaruoda ari ols dzeršona i ižbons (11, 44); te ir lizeikys i maizis īraugs (19), pakša cītais sīrs (53), māslu tolka (70) i Dīvs (22), ar kuru runoj latgaliski (83). Skaitūt dzejis kruojumu, atīt sajiuta, ka autore dreižuok naapzynuotai nakai apzynuotai pretnūstota patierātuojkulturu i tradicionalū dzeivisziņu, šaļtim tys saīt organiski, šaļtim drupeit par skaļu, atjamūt skaiteituojam tycameibys sajiutu i līkūt koketi dūmuot, ka varbyut eistyn tod, senejūs laikūs, vysi beja draudzeiguoki i saule speidēja spūdruok aiz tuo īmesļa, ka dzeive beja sprostuoka. Mes tok labi zynim, ka šaļtim, lai naizdagtu, ir juonūsalaiž iz zemis pi laiceigūs lītu. 

Dzejis kruojumā, pa munam, spieceigs ir upis i iudiņa simbols, kas tradicionali teik saisteits ar sīvītis spāku i naapzynuotū pasauli. Upe ir kai augleibys nesieja (lauksaimisteibā, dzymtys turpynuošonā) i kai tei, kas aiznas vysu švakū, nūskoloj, atteirej tevi. Interesanti, ka Dagnejis “upe” sīvīšu dzimtē puorsamejuse par “ups” veirīšu dzimtē. Īspiejams, tai tys substantivs teik lītuots Vuorkovys pusē, bet tikpat labi ari ite varātu runuot par latgalīšu volūdys patriarhalū skaniejumu, kod it kai veirīšu dzimtis vuordam teik dalykta leluoka semantiskuo vierteiba nakai sīvīšu dzimtis vuordam. Par pīvadumu, latvīšu literaruos volūdys “kucēns” latgaliski ir “sunāns”, “robežas” ir “rūbeži”. Vystycamuok, latgalīšu dūmuošonā i volūdā nūtureigs ir uzskots, ka sīvīte ir piļneiga voi nu kūpā ar veirīti, veiru, voi jei pate, byudama vīna (bez veira, veirīša) palīk par t.s. “buobu ar ūlom”. Taipoš nūteikti upei ir sakrala nūzeime – puorbrist upi zeimoj byut cytā pasaulī, i sīvīte, dūdūt dzeiveibu bārnam, vysod uzajam risku pate par sovu dzeiveibu. Upe plyust, kūki sorgoj upis krostus, i rūnās mes – kai trejsavīneiba: sīva, veirs i bārns. Dīvs Tāvs, Dīvs Dāls i Svātais Gors. 

Es nūteikti grybātu pīvērst viereibu ari tim Dagnejis tekstim, kurūs īsaskaņ erotiski motivi. Pa munam, latgalīšu literaturā ar tū ir pašvaki – kulturys leiminī vaira akcentejūt cīsšonu i suopu vajadzeibu, moz ir tekstu, kas nūpītnai slavej kermini kai vierteibu, pījam tū i atzeist par lobu baudeišonai. Par speiti tam, ka pošim latgalīšim ir gona daudz apdzīduošonys i cytu naruotnūs dzīšmu, kuru mierkis ir konfrontēt cylvāku seksualitati ar kulturys normuos baļsteitū kauna sajiutu. Dagnejis dzejis kruojumā var izsekuot diveju cylvāku sovstarpiejuos intimitatis atteisteibai: nūbučuot iz byuda (4), “asu gotova zeimēt / iz mīsys jam sevi” (7), “jau treis godus nu vītys/tu slapņs daleiņ maņ sūpluok” (20), “muna uoda napazeist rūbežu” (59). Kūpeibys skaistuokajam breižam teik izmontuotys kautreigys dobys metaforys – dzejūlī  “tyvums”: “vīns griudeņš īkryta kuldā / niule mes treis / kvīšu teirumā leiksnā” (54). Bet tyveibys augstuokuo apogeja, pa munam, atsakluoj itamuos rindeņuos: “zam uobeļneicys siežūt/ kruosuoji maņ kuoju nogus/ niule varu dareit tū poša” (40). Tei ir taida uzadrūsynuošona i spāks – demonstrēt veirīša maigumu i saudzeigumu nazkuo lela i nūzeimeiga prīškā, nasabeistūt nu nūsūdejuma voi nasaprasšonys. 

Pasauļa skatejums, kas maņ atsakluoj Dagnejis dzejis kruojumā, veidoj sovdabeigu koordinatis plakni aba krystu. Upe veidoj horizontalu lineju (laiks, nūtykumi, kusteiba), sovutīs pasauļa kūks tīcās iz augšu (saknis kai naapzynuotais, stumbrs kai dzeive ite i niu, lopūtne kai olkys piec myužeibys). “Mes” ir kai punkteņš obeju lineju krystapunktā, cylvāka kai mozuo punkteņa vareiba dzeivuot ite i niu – izbaudūt, pījamūt i veļdzejūt sevi vysuos pīredzēs, kas atīt i aizīt. Gruomotys vizualuo identitate tū, pa munam, pastreipoj: capure, kas palykuse iz kūka zora (kur palics juos nosuotuojs?), papeira kugeits tymsā naktī (kur jis maudoj i cik iļgi nūsaturēs?) i dzejis kruojuma nūsaukums. Vysi treis ir sorkonā, ašņa, kruosā. Īspiejams, myus vysus nazkur sauc ašņabolss. Voi varbyut atsasaceit nu ašņabolsa ir upers, kas mums juonas, jo tai mes aplīcynojam sovu ticeibu Dīvam i sovu mīlesteibu iz jū? 

“Es pi teve naīšu, mīļoj, kū gribi. /  Tik mani nā, mani nā.” (50. pl.)