Rokstu sagataveja: Valentins Lukaševičs

Oka nav kai muokūni dabasūs voi mežā izaugušys sieņs. Oka ir pretstots azarim, upem, bet vysvaira olūtim.

Par okys radinīkim var skaiteit prūdus.

Oka ir taids napomonoms, bet eistyns cylvāka olku piec komforta, piec dobys pakļaušonys simbols.

Agruok, kod nikaidys industrejis nabeja i cylvāku radeitais pīsuorņuojums dobā beja cīši minimals, iudini dzeršonai, iedīņa sataiseišonai i lūpu dzirdeišonai jēme nu upu i azaru. Tān tys izaklausa natycami.

Ka pasaver kartē, daudzi senejūs latgaļu piļskolni atsarūn patuoli nu upu i azaru. Bez dzaramuo iudiņs a nikai navarēja! Taitod tī seņuok tiuļumā beja kaida upeite ci olūts. Ka atīs īnaidnīks, jis ari zyna, ka aiz nūcītynuojumu asūšī bez dzaramuo iudiņa iļgi naizviļks. Dūmoju, ka taišni piļskolnūs pasaruodeja pyrmuos okys, tai kai bez sova autonoma iudiņa piļskolnam kai militaram nūcītynuojumam nabeja nūzeimis.

II

Agruok cylvāki cieški viņ naslēdze ustobu durovys, bet iz okys vuoka viersā beja atslāgs! Tai munā bierneibā beja daudzim Lelajūs Garančūs, Ratinīkūs, Račovā i c. 

Tāņ daudzim ruodīs, ka seņuok cylvāki beja cīši labesteigi, mīreigi, dzeivuoja tikviņ draudzeibā i saticeibā. A nikaidys lelys idillis tod nabeja! Dūmoju, ka tāņ brutala kriminala ir daudz mozuok nakai pyrma pīcdesmit, symta voi divi symti godu.

Cara i Uļmana laikūs izplateitys beja divys ļaundareibys – dalaist sorkonū gaili i izmaudynuot ratesti.

Dalaist sorkonū gaili – tys zeimoj pa kluseņom aizdadzynuot kaidu āku. Na nūsist cylvāku (nav tik smogi peļnejs, tys lels grāks, byus izmekliešona i var sagiut), a nūdadzynuot jam sātu. Nu dusmu, nu skaudeibys, nu atrībeibys. Nu sovys taisneiguma izpratnis.

Agruok iz sātu beja solmu jumti, vysod storp kuormim beja pyune, tai ka kūta poddadzynuot nabeja nikas sarežgeits. Tī, nūdaguli aba dekšni, cytu reiz saceja, ka lobuok byutu nūkuovuši, a ni lykuši ar vysu saimi dzeivuot pierteņā.

Kod Jurs Alunāns beja vēļ bārns, jis tikū izagluobe, kod daga juo tāva renteituo Jaunkalsnovys muiža. Beja verseja, ka tys nabeja prosts guņsgrāks, a kaids nalabvieļs pasaryupēja. Bruoļu Kaudzeišu romanā „Mērnieku laiki” paruodeita tautys jurisprudence – kitrais i progoreigais Prātnieks teik struopeits ar sorkonuo gaiļa dalaisšonu pi juo kuormu.

Ka gribējēs mozuoku škodi i pakasti, tod maudynuoja ratesti. Tys ir, nūspruogušu žurku kaids naktī īsvīde tovā okā. Nu reita īdli smeļt iudini, a iudiņs jau preteigi sasmeciejs. Nikuo dareit, ir juoatlīk vysi dorbi i juoteirej oka. A ka tys pošā sīna laikā?

Beigtys ratestis, pelis ci kūrmuli agruok lauku sātā nabeja nikas rats. Kači beja eisti peļu junkuri! Na vysod jī apēde sovu medejumu, bet cieški viņ tikai nūkūde. A cytu reiz atnese pi saiminīka i nūlyka – o, redzi, cik boiks i žipereigs es kačs!

Varēja naktī kaids nalabvieļs okā īsvīst ari sapyudātu, tuorpainu bīzpīnu. Smirdeigi, preteigi! I psihologiski smogai – tu skaidri zyni, ka ir kaids, kuram tu cīši napateic, bet nazyni precizi, kurs tys irā!

III

Okai ir vierszemis daļa i pazemis daļa. Ka viersejū daļu var redzēt vysi, tod okys īškīne ir kai intima līta, kai okys privatuo dzeive.

Tei vierszemis daļa ir funkcionalismys i smukums, bet pazemis daļa – saturs i byuteiba.

Ka īsaver okā, tu kai ba īraugi jū vysā piļneibā, bet ni tikai vīnu juos daļu.

Moš tuos munys bailis, moš tys muns darodums voi vēļ kas cyts, bet, kod smeļu nu okys iudini, pyrma tuo vysod viereigi īsaveru dzilīnī.

Tys iudiņs ir kai guļbys, kurys mes salykuši pogrobā? Kai dobys spāks, kuru  mums duovynoj, a mes vyscieškuok i nanūviertejom itū duovonu?

Munys radzātuos seņuokuos okys beja nadzilis, zemē izroktys dūbis, kuru dybyns izbārts ar smiļkti. Taidu vīnu redzieju Uguļovā, ūtru Kozuorūs. Nu taidu oku iudini smēle ar spaneiti, kurs izmaukts iz puors metru gara zora vīna nūgrīzta atzora. Kai iz cypara 1, tikai ar kuojom gaisā.

Nu kurīnis tī sasalaseja iudiņs? Kod beju mozs, napavaicuoju. Tān i nav kam vairs pavaicuot.

Beja tod vēļ okys ar vindu, kai tautā sauce – dzērvis. Tuos okys nu tuolīnis beja radzamys, cytu reiz pat auškuokys par pošu sātu.

Pi taidys okys īdzeits stuļpeņš, kurā beja kusteigi īmontāta kuorts, kurys garuokajā golā beja īkuorta tīvuoka kuorts ar spani golā. Lai ar taidu vindys tipa konstrukceju īsmeļtu iudini nu okys, vajadzēja lobu telpisku izjiutu i kusteibu koordinaceju.

Tu stuovi gona patuoli nu okys, turūtīs pi svirys eisuo gola īlaid spani īškā, piec skona i vibraceju saprūti, ka iudiņs īsmalts, tod sviru spīd iz zamošku, spaņs pasaceļ auškyn okys, a tu ar precizom kusteibom tū spani lieneišom nūlaid iz okai rādā asūša beņčeiša voi ploskona akmiņs. Vīnam tū izdareit ir eista muoksla!

Viņčis tipa okys ir jaunuokys, juos kompaktuokys i vīnam izviļkt iudini ir pat parūceiguok nakai divatā.

Viersyn okys ir īstyprynuots horizontals baļčeits, ap kuru tynās stričs, trose voi kēde. Tu daīmi, īlaid spani, verīs, kai jis pīsalej ar iudini, tod grīz rūkturi, spaņs pasaceļ auškā, ar vīnu rūku tu jū nūlīc nu suoku iz vuoka, a tod iz beņčeiša.

Obi oku veidi – kai vindys, tai viņčis – ir loba ilustraceja fizikys stuņdem, kod vuica par spākim, svirom, placim i cytom, jau nu Arhimeda laiku lelā mārā zynomom lītom.

IV

Kab oka byutu dziļa i kuorteiga, ir kaita juonūstyprynoj juos molys.

Asu redziejs Kirupa muižys vacū oku, kura īškā vysa izlykta ar akminim. Navarieju saprast, voi tī akmini ir sovā storpā sakepynuoti ar javu. Ruodīs, ka nā – oka zamoškā ir šauruoka, a iz aušku plotuoka i akmiņu sīnys turīs gonjau iz ituo geometriski fizikaluo lykuma.

Liešuok i prostuok beja okys īškā izlikt ar kūka baļceņom.

Ka tei Kirupa akmiņs oka īškā i ari vierszemē ir opola, tod kūka okys i īškā, i viers zemis ir četrkantainys.

Asu bierneibā vēļ redziejs kūka okys. Nazynu, kas tys beja par kūku, kū izmontuoja okys iudiņa satureišonai. Cik pīmiņu, tī kūki īškā beja saglumiejuši, ar kukaineišim aplypuši.

Myusu apleicīnē okys kūka guļbyuveiti sauce par syrūbu, sīrubu. Nūlyku pi syrūba. Naapsadauzi ap syrūbu i tt.

20. g. s. 50. godūs cylvāki suoka poši nu betona taiseit okys riņčus. Asu Rūžupis pusē redziejs taidu oku, kura īškā ir nu sātā taiseitu betona riņču.

Piečuok okom tyka izmontuoti ryupnīciski ražuoti betona riņči, kuri vyscieškuok beja paradzāti ceļu caurtekom.

Ari munys dzymtuos sātys oka ir nu taidu betona riņču^[1]. Iudini dabuot nabeja vīglai, daguoja rakt i īlaist deveņus riņčus^[2].

Okys rakšona ir kai praktiskys, tai ari cīši emocionals, cīši simboliskys dorbs. Nazynu, kas munā Lelūs Garanču sātā beja pyrmais – izroka oku voi izcēle sātu. Zynu tikai, ka beja lītys, par kurom dzeds i baba runuoja ar nūzeimeiguma, ar svātuma pīskonu – sātys ceļšona, okys izrokšona, pyrmuo kūka pogolmā i duorzā īstateišona.

Beja agruok taids ticiejums – ka sātu puorvede iz jaunu vītu, ir juoaizber vacuo oka. Lai kaids tymā pamastajā okā naīkreit, tai ari ar simboliku – mes iudini tāņ smeļsim cytur, lai vacuo atsapyuš.

---

^[1] Nadūmoju, ka tys beja kaids to puortykys cements. Pi myusim najutu, bet beja okys, kuru iudiņam beja izteikta betona pīgarša.

^[2] Parosti tī riņči beja 1 metra garumā.

Fotogalerejā: oku biļdis nu roksta autora Valentina Lukaševiča arhiva