Recenzejis autore: Kitija Balcare, teatra kritike

Puorfrazejūt reperu apvīneibys “Latgalīšu reps” dzīsmi “Nav buobu, nav osoru”, Daugovpiļs teatrī īstudātū izruodi “Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” var raksturuot leidzeigai – ar vuordim “Nav veču, nav osoru”. Īstudiejums, nu vīnys pusis, ir sīvītis izturētspieju cyldynūšs, tok, nu ūtrys pusis, vys vēļ patriarhali krūplū pasauli ilustrejūšs stuosts. Piec izruodis nūsavieršonys prosuos piec meiklis ruļu revolucejis.

Ašņa radnīceibys vītā – bizness

Taisneibys lobā ir juodasoka – ka nabyutu veču, tod nabyutu ari ituos izruodis. Ukraiņu gūdolgom daudzynuotuo dramaturga Aleksandra Mardaņa lugu “Meitys i muotis” īstudiejuši pat diveji režisori – Olegs Šapošnikovs i Māris Korsiets. Iz skotivis veirīši vys napasaruoda, koč i par i ar jim padūmu laika dzeivūklī telefoniski runoj muote i meita, spālādamys sovys lūmu spēlis. Veirīts, vystycamuok, plyks i tik jaunys ryupestis i klopotys nasūšs, ar nanūsokamu dzeiveibys leimini itymā dzeivūklī atsarūn, tok viņ guļamustobā.

Lugu ukraiņu dramaturgs Aleksandrs Mardaņs pīrakstejs 2007. godā i nūsaucs tū bierneibys lūmu spēļu vuordā “Meitys i muotis” («Дочки-матери»). Tei ir i spēle, kurā meitinis parosti izspielej saimi, tymā skaitā ari veirīšu lūmys, i ari psihoterapejā izmontuots pajiemīņs. Rūtaleiguo pīīšona lugys nūsaukumā atsaspīgeļoj ari tuos dramaturgiskajā sprīgumā, spielejūtīs ar skateituoja prīškstotu par tū, kas tod eisti itymā puordesmit kvadratmetru šaurajā dzeivūklī nūteik. Tok Daugovpiļs teatra īstudiejuma veiduotuoji nūsaukumā “Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” atsasoka nu saimis attīceibu teatraluos izspēlis izsvāruma. Nūsaukumā pasaruoda intriga, kura sūlej skateituojam meiklis miniešonu.

Jau 2008. godā Krīvejā uzjimta kina “Vareniki ar kiršim”. Latvejā lugu pyrmū reizi 2012. goda rudinī īstudēja režisore Inese Mičule Valmīrys teatrī kā aktrisis-gaškys Svetlanys Bless 70. jubilejis izruodi. Īstudiejumā meitys i muotis attīceibys tyka ospruoteigai sarežgeitys vēļ vaira: muotis i meitys lūmu režisore uzticēja aktrisem muotei Svetlanai Bless i juos mīseigai meitai Ievai Pukei. Aktrišu uzdavums beja tāluot muoti i meitu, kuruos lugā nav muote i meita, tok izalīk par taidom kotra sovu īmesļu deļ.

Izruodē obejis sīvītis vīnoj na ašņa radnīceiba, tok komercnūslāpums, kas nagaideitai izavierš nūzīgumā. Tuo pavedīņs pusūtru stuņdi garajā tamburiejumā, kas dasaceits kai gondreiž kriminala komedeja, izaruod, te nav vys golvonais. Prīškplanā ir diveju dažaidu paaudžu sīvīšu dzeivis stuosti, kuri fragmentari atsakluoj izruodis gaitā i roda naārtus vaicuojumus.

Laiku laikūs veirīši vysaidūs muokslys žanrūs ir apdzīduojuši traviatiski krytušuos sīvītis, kuruos sovu mīsu tierguojušys lobpruoteigai. Tikom Mardaņa lugā divejis provincis sīvītis, moksuodamys ar sovu mīsu, atsapierk nu veirīšu na jau sovys baudkuoris voi glupeibys, tok sova gūdeiguma deļ. Mozpiļsātys Valentīna dzieš kaidu nalaimis gadejumu ar kolpuošonu cytu mīsyskom prīcom, bet medicinys studente Katrīna gryb pīsapeļneit studenta nabadzeiguos dzeivis vadynuota. Obejis sīvītis ir sovā ziņā diveji etiskī poli – vīna kreit, kab augšamcaltūs vierteibu ziņā i suoktu sovu dzeivi nu jauna, bet ūtra kreit, kab caltūs tuos dzeivis apstuokli sadzeivysku ierteibu ziņā. Par speiti atškireibom redzīņūs i attīksmēs, obejis ilgojās byut breivys, kotra sovā veidā.

Ka Daugovpiļs teatrī divejis sīvītis izalīk par muoti i meitu kaidam naudu ruleitī sarytynuojušam veirīšam duorgā biņdzukā, tod Valmīrys teatrī režisora Tuoma Treiņa ituos teatra sezonys īstudiejumā “Ģimenes romāns” (2022) sevkurs pi japuoņu uzjiemieja Juiči kunga var pasyuteit sevkuru vālamū saimis lūcekli. Daugovpiļs izruodē sīvītem itaidu lāmumu līk pījimt izdzeivuošonys strategeja aba pamatvajadzeibys par jumtu viers golvys i naudys poruodu atleidzynuošonu, cikom Valmīrys izruodē tys ir stuosts par vīntuleibys luopeišonu jau cytūs sabīdreibys sluoņūs. Voi eistyn Latgolā vys vēļ asam spīsti smītīs par tū, kai vīni pierk, bet ūtri puordūd na jau peļnis, bet izdzeivuošonys nūlyukā?

Padūmu vyrtuve i teikleņzečis

Skateituoji siež iz Daugovpiļs teatra Leluos zālis skotuvis i suokumā nūsaver planveida dzeivūkļa kvadratmetrūs caur cakainim aizkorim, kurī kolpoj par prīškkoru. Nu vīnys pusis, redzīs, ka lyuram kaidā dzeivūklī nu īlys, tok, nu ūtrys pusis, romantizātais prīškkors atguodynoj pošu taiseitu leļu nameņu padūmu laika kūrpu kastē, kod slapynu strēmeli aizkoru pi kastis molu styprynuoja ar metala spraudinem.

Leņkis, kaidā atsakluoj dzeivūklis, pat atguodynoj amerikaņu agreimūs situaceju komedeju fiļmiešonys laukuma ainu. Izruodis fiziskū telpu, kurā laiks ir apsastuojs, naturalistiski veiduojuse scenografe Inga Bermaka, apriteigai īsaistūt rekvizitu saguodē ari Daugovpiļs teatra skateituojus. Te pat zam vyrtuvis golda kuojis kasdīnys stabilitatei ir īlūceits papeira gabaleņš. Itei ir klasiska padūmu laika vyrtuve – kai interjerā, tai iedīņkartē. Vyrtuvē, vystycamuok, kasdīnā nimoz nadzeivoj nivīna nu sadzeivis teatri spielejūšajom sīvītem, tok jom obejom tei pylda spoveds funkceju.

Kab salyktu telpā dīnnakts laiku i emocionalū jutūni ilustrejūšys gaismānys, gaismu muokslinīks Sergejs Vasiļjevs izmontoj vysaidus dzeivūkļa gaismekļus – stuovlampys, sīnys lampys, īdūmuotuos īlys spuļdzis. Nu vīnys pusis, smolka ironeja par sorkonajim lukturim, tok, nu ūtrys pusis, dīnys gaismu pīklusynuošona, kurā sīvītis izamat plykys na tik fiziski, bet ari nūvalk aizsorgkuortu sovai dvēselei.

Leidzeigai tam, kai laiks ir īstriedzs telpā, ari obeju sīvīšu kostimu izviele līk dūmuot par nūbeidi nūteikūšā laikā, tok sīvīšu rūkuos peikstūšuos vīdīreicis soka – nā, tys nūteik šudiņ. Kristīnis Veinšteinys Valentīna nu lītiška sorkona mieteļa, īkuop sātys čībuos i izsīn seikpučainu prīškautu, kab puor ryutainu klejonku ar meiklis ruli placynuotu peļmeņu meikli. Vāluok jei dorba drēbis nūmaina iz malnu vokorkleitu, kuruos vītā piečuok (jau piec izruodis guļamustobā, kū skateituojs naredz, jo ir puortraukums) pasaruoda jau malns naktskraklys, kam puori valeigai puorsvīsta lelrūžu reitakleita. Preteimā Agnesis Laicānis bravureiguo medicinys studente Katrīna izstīpuse T kraklu ar deveņdasmytūs godu supersīvīti – mikimauseni, eisus uodys mini bruņčus i teikleņzečis, ausīs tai ir miļzeigi riņči, bet augstajai zyrgastei puori puorvylkts adeits džempers. Jaunuo sīvīte acimradzami vēļ nav izkuopuse nu pusaudzeibys i nav ari īkuopuse pīaugušūs pasaulī. I juos armejis zuoboki te kolpoj par sūlejumu, ka itei jaunuo dama izbriss vysus itūs dubļus i sūļuos tuoļuok.

Atsazeistu, pa klaviaturu brodojūšī piersti nīz izsaceit puormatumu par sīvīšu lītiskuošonu (objektiziešonu). Tū lātu seksualitati ilustrejūšuos drēbis ar vāzu ruoda pakolpuojumus snādzūšuos profesejis vierzīnī (juosaprīcoj, ka vysmoz iztyka bez leoparda printu). Tok reizē itū izruodi navar nauztvert ari kai cyldynuojumu latgalīšu buobom, kuruos ir dzeivs latgalīšu speits i kramps. Juos natrisinej kai studiņs mozajā soltaunīkā iz skotivis (kurā gaismeņa pat naīsadag), tok meicej sovu dzeivis meikli naatlaideigai. Jo zyna – byus tys, kū pošys padareis, napasaļaunūt iz princi boltā zyrgā daudzdzeivūkļu sātys dūbuļainajā pogolmā.

Syurais humors

Pošys Kristīnis Veinšteinys tulkuojumā ukraiņu dramaturga Mardaņa luga sprāgoj Latgolai lokalizātūs izsacejumūs kai taida osmieleiga apsadzīduošona, kura ļaun itū izruodi saukt par komedeju. Taišni osais, sadzeivyskais humors ir vītejuo anestezeja vītom, kur suop vysvaira i kas precizi dorbojās apstuokļūs, kurūs izsamist byutu vīgļuok par vīglu. Tys īsadorboj ari iz skateituoju, koč i straujuo latgalīšu volūda kaidam uorpusnīkam var nūzagt daļu smīklu.  Dramaturgiskuo sakabe ar lokalū i izpazeistami atbaidūšuo dzeivūkļa dokumentalitate pītyvynoj īstudiejumu iz skotivis jau sādūšajam skateituojam vēļ vīnu spreidi tyvuok.

Tok vys tik. Golvā raunuos dūma, voi izviele itū teatri teatrī spielēt interjerā, kurs sakreit ar izalikšonys pylnū padūmu laiku, ir apzynuota, kab izcaltu situacejis absurditati? Voi tys nūzeimoj, ka, piec teatra dūmu, par itū laiku i par taidu sīvīšu “karjeru” jau varim ar distanci pasasmīt i aizmierst? Voi vys tik it kai uoreji cyldynojam latgalīšu sīvīšu speitu, tok vys vēļ pamatam sīvītis vyrtuvē? Ar meiklis ruli rūkuos i teikleņzečēs? Nūlaistajā sadzeivē šudiņdīnys Latgolā?

Grybātu saceit, ka itei nav situaceju komedeja, jo puorprotums, redzīs, ir tik vīns – naskaidrais īruovušuo gosta puļss. Vyss puorejais, gūdeigi sokūt, ir tragiski. Veirīša itamā sīvīšu spīstuos solidaritatis telpā nav (ka naskaita pa pusei dzeivū, pa pusei nabašnīku guļamustobā aiz aiztaiseitu durovu, kurs nūpiercs ituos sīvītis sovai perversajai seksualajai fantazejai). Ar vysu juoteik golā jom pošom. Iz tierga luovys juonūsaguļ na aiz breiva pruota, tok raugūt na lēkt aiz izmysuma Daugovā, bet naatlaideigai mauduot liktiņupē.

Veinšteina Valentīnu ruoda na kai apsvīdeigu buobu, bet sīvīti, kura apstuokļu spīsta šeptejās i dora vysu, kū var, kab izdzeivuotu. Ka vajag – nūsadorboj ar nakustamuo eipašuma tierdznīceibu, ka vajag – meicej meikli peļmenim, ka vajag – ari spielej teatri, izamatūt malnuos mežginēs, kab izalyktu par kaida veirīša sīvu. Aktrisis spielej muotis i meitys realpsihologiskā ramī, kur latgalīšu humors nav vys komedejis pazeime, tok itīnis ļaužu rakstura izpausme. Latgaliskais temperaments paspylgtynoj i uztur ospruoteigū dzierksti izruodē, cikom par izvālātū vidi i tuos portretiejumu smīkli naīt.

Koč i atseviški izsacejumi apceriejumūs par dzeivi (pīmāram, fabula par tū, ka pret ļaunumu juosaceinej ar labesteibu) itamā vyrtuvē skaņ gona didaktiskai, izruode iz teatra skotivis “paplatis” izaver piec na da gola izrulātys meiklis, kas puorkluota ar pluonu sentimenta kuorteņu i dažim vēļ tik vyrtuvis feminismā raudzātim kirseišim, piļdejumam pamatūt pošironeju.

Piec izruodis, kura līk dūmuot par tū, kū sīvīte spiej dareit, kab tyktu uorā nu nabadzeibys, palīk syurais vaicuojums, kū Daugovpiļs teatram vajadzātu aizdūt pošim sev. Kū i deļkuo īstudejam? Voi itūsezon iz skotivis nav par daudz seksualizātu sīvīšu portretiejumu laikā, cikom cytvīt Latvejā sīvītis pīprosa Stambulys konvenceju i izruodēs izceļ sīvīšu pošnūsaceišonuos vaicuojumus? Voi itūsezon scenografiski nav par daudz padūmu laika sentimenta, kod tepat dažus desmitu kilometru attuolumā tū imperialistiski slavynoj? Kuram tū ruodom – voi tei eistyn ir atbiļdis reakceja vītejuo skateituoja gaidom? Kab nūturātu nūmūdā snaudūšus veirus? Voi eistyn ari izruodē mums it kai pošironiski, tok vys tik juomarginalizej Latgolys tāls da taidys sadzeivis?

Redzīs, ka Valentīna ir tei, kura muotiškai soka Katrīnai, ka sīvītis reitings aug, ka jei nadora pa pruotam veirīšam. Naz, voi itys byus tys gadīņs, tok vys tik asu puorlīcynuota, ka itū pošu stuostu varātu pastuosteit tikpat suleigai i dzeivai, tok bez dažys desmitgadis vaca vizualuo filtra, nu kura lokalpatriotisma deļ syurst acs. Tok varbyut tys tik aplīcynoj, ka vys vēļ Latgola ir tei mistiskuo vīta Latvejis kartē, kur paraleli pastuov divejis atškireigys redzīņu i ilgu telpys.