Intervejis autore: Laura Spundere, portals lakuga.lv

Stanislavs Viļums īt nu Rēzeknis nūvoda Strūžānu pogosta, sovu ceļu pūdnīka omotā suocs jau bierneibā, pošrūceigi sataisūt vyrpu iz pīna seperatora pamata, piečuok Rēzeknis orūdškolā īsavuicejs pūdnīceibys teoretiskuos īmanis, sovpus tai eistyn īpasaziņs ar muolu i saprats, ka grib turpynuot ar tū struoduot, vuicūtēs pi Evalda Vasilevska. Itūšaļt Stanislava izlūluotuo keramikys darbneica “Cukrasāta” ir atpazeistams zeimys kai Latvejā, tai i plotuok pasaulī. Sarunā vaira par pūdnīceibys omota aizsuokumim, reducātū tehniku i rakstura eipašeibom, bez kurūs naiztikt nivīnam pūdnīkam.

Nu pošdarynuotys vyrpys da muocekļa statusa

Tī beja 80. godi, kod Stanislavs suoce nūsadorbuot ar pūdnīceibu, laiks, kod byušona par pūdnīku beja prestiža i iz sevkura cepļa attaiseišonu brauce autobusi ar gostim nu Reigys i cytu piļsātu. Vystik saimē Stanislavam nav bejs cytu paraugu voi kaida, kurs byutu dorbuojīs itymā omotā, deļtam paskaidruot, kai jis pats suoce struoduot ar muolu ruodīs nimoz nav īspiejams: “Ir lītys, kurom nav tīšys i konkretys atbiļdis, es nazynu, parkū suoču nūsadorbuot ar pūdnīceibu. Beja cylvāki nu molys, kuri mani drupeit “pastyume”, kuri īraudzeja manī nazkū taidu, kū es pats tūlaik vēļ naredzēju, ari vacuoki saceja, ka juoīt vuiceitīs.”
Tok kai pats pīzeist, interese dorbuotīs ar muolu rodusēs jau bierneibā, kod pošrūceigi tyka sataiseita pyrmuo pūdnīka rypa nu Uļmanlaiku pīna seperatora. “Ka grīze tū seperatoru, jis gauduoja kai sirena. Tam suonā beja rūkturs deļ grīsšonys, es augšā izlyku finera disku, grīžu rūkturi i diskys grīzēs, saguoja vyrpys princips. Iz taidys pošdarynuotys vyrpys raudzeju koč kū vyrpuot, tok tūlaik vēļ nabeja nikaidu zynuošonu i izpratnis. Raudzeju īgrīzt vyrpu, tei uotri apsastuoja, tod par reizi īgrīžu tai, ka tys muols attryuka nu vyrpys i aizlyduoja kaidi treis metri paceli. Padūmuoju, ka drupeit beistoma itei nūdarbe,” taida bejuse Stanislava pyrmuo pīredzi dorbā ar muolu.

Stanislavs īt nu Rēzeknis nūvoda Strūžānu pogosta, kur ari vuicejuos ostoņgadeigajā Strūžānu pamatškolā, iz kuru reiz beja atbraukuši puorstuovi nu Rēzeknis 14. orūdškolys i agiteja školānus īt vuiceitīs pi jūs keramiku tymā godā atkluotajā jaunajā vuiceibu grupā. Stanislavs stuosta, ka īsnāgumu par īsastuošonu pīrakstejs gonreiž par reizi i guojs vuiceitīs četrus godus. Vystik jis eipaši pastreipoj, ka, ja ūtrajā godā vuiceit iz školu nabyutu atguojs Evalds Vasilevskis, školys snāgtajai izgleiteibai nabyutu bejs nikaida pamata. “Kod atguoja Evalds, vuiceibys pajēme pavysam cytu apgrīzīni i jāgu. Es atguodoju tū reizi, kod jis pyrmū reizi īguoja myusu grupā, kur beja 30 cylvāku, kuri jau div godus vuicejuos par keramiku i saceja: “Niu aizmierstit vysu, kū jums vuiceja, suoksim nu jauna!” Jis organizēja vuiceibu klasis, praksis i jam beja vysā cyta attīksme pret tū vysu.”

Ka nabyutu bejs Vasilevskis, es gondreiž par 200 % varu saceit, ka es nabyutu turpynuojs struoduot ar keramiku. Tys, kū mums vuiceja da Evalda atīšonys, beja najiedzeigi, steivi i cīši vierspuseji.

Piec vuiceibom Stanislavs ar Evaldu palyka par kolegim, i, Evalda aicynuots, Stanislavs suoce struoduot juo darbeicā “Akminīši” Rēzeknis nūvoda Kaunatys pogostā.

“Pūdnīku skūlys” izveide

1990. godā Evalds Vasilevskis dybynuoja Latvejis Kulturys fonda kūpu “Pūdnīku skūla”, kurā beja Evalds, Stanislavs i juo kursabīdrs Ilmārs Vecelis, i četri Evalda muocekli nu nuokušuo orūdškolys kursa.

“Pūdnīku skūlys” mierkis beja apvīnuot jaunus cylvākus, kuri suoc struoduot ar muolu, radeit pīmāruotu vidi, kūpā dorbuotīs, taiseit traukus, reikuot izstuodis, plenerus i cytus kūpeigus pasuokumus. Na mozuok svareigi beja ari pošim vuiceitīs i ruodeit sovu orūdu cytim. “Kod mes struoduojom pi Evalda, brauce miļzeigs cylvāku skaits, kuri interesējās i gribēja redzēt, kai tys nūteik i tūp, i vysim vyss tyka ruodeits, nabeja nikaidu nūslāpumu.

“Storp cytu, tymā laikā mes bejom vīni nu pyrmūs Latvejā, kuri atjaunuoja reducātuos keramikys tehniku, kura beja pazeistama jau tyukstūšom godu, tok drupeit pīmiersta. Tūlaik nivīns jau vysā nazynuoja, kai vajag dareit, kab tī trauki saītu taišni taidi. Mes vuicejomēs poši i ruodejom ari kolegim i Vydzemis, Kūrzemis i cytu vītu, tai daudzi pi Evalda īsavuiceja prasmis i turpynuoja struoduot tuoļuok pi seve,” stuosta Stanislavs.

Kūpīnys sajiutu i vēļ plotuoku atpazeistameibu nūdrūsynuoja tys, ka vysys organizātuos izstuodis beja zam nūsaukuma “Pūdnīku skūla”, kur natyka atšifrāti autori. Saprūtams, sevkura trauku apuškā beja pūdnīka iniciali, tok šiļteitis ar vuordu nabeja. Stanislavs pastreipoj, ka “Pūdnīku skūla” ir pamatuse lelu ītekmi iz Latgolys keramiku i tuos stylu.

Sovpus itūšaļt “Pūdnīku skūlys” darbeibu turpynoj bīdreiba “Tradicionalūs zineibu turētuoju kūpa Pūdnīku skūla”, tū uztur Evalda sīva Evija Vasilevska.

Ciļviecyskys omots, kam pīdar ciļvieceigys eipašeibys

Pūdnīceiba ir omots, kurs nu sevkura meistara prosa lelu pošdisciplinu, apjiemeibu, uzcīteibu, kaidu izvierzātū mierki, ari pacīteibu. Tuos ir viņ dažys nu rakstura eipašeibu, kurys puorskaita Stanislavs i, kurys byutu vajadzeigys sevkuram pūdnīkam. Saprūtams, primari kotram pūdnīkam jojādz taiseit trauki, tok ir juoatrūn ari sovs styls, juoprūt komunicēt ar cylvākim, juozyna, kur dabuot i ari juodaboj materiali.

“Tymā pošā laikā tu pats esi sev menedžers, gruomatveds i fotografs. Varbyut tu ari vari sataiseit kaidus traukus, tok, ka gola rezultatā tu naesi atrads veidu, kai tūs traukus nūvest da cylvāku, tu vari taiseit traukus, likt sev plauktā i prīcuotīs, vys tam tod nav nuokūtnis i nav turpynuojuma.”

“Ka nav tūs eipašeibu i prasmu, tod tys ir viņ laika vaicuojums, kod cylvāks tū omotu pamess. Ir cylvāki, kurim ir vīgļuok, ka jim ir prīšknīks, kurs pasoka, kū i kai dareit, kab piec pīcu vokora par sovu dorbu varātu vaira nadūmuot. Vys, kod tu esi pošnūdarbynuotais, tu nu dorba naatsaslēdz. Tev vysu laiku ir juodūmoj i juoplānoj. Ka maņ byutu prīkšnīks, es dūmoju byutu cīši gryuši. Ka kaids raudzeitu mani komaņdēt voi stumdēt, es laikam ar tū cylvāku bīži lomuotūs.”

“Deļtam es pats sarunoju ar prīšknīku (sevi), kod maņ byus breivdīna, kod atvalinuojums. Reizem vys ari tys ir smogi, tok nazkai saīt,” tai ar vīglu smaidu Stanislavs doluos puordūmuos.

Vaicuots par tū, kod beja vīgļuok byut par pūdnīku – 80.–90. godūs voi niu, jis soka: “Tymūs 80. godūs pūdnīkam materials beja vīgļuok dabojams, apleicīnē beja div keramikys ryupneicys – vīna Rēzeknē, i vīna gona natuoli – Tūmužūs. Niu muols juovad nu koč kurīnis. Saprūtams, arviņ ir daļa keramiku, kuri poši rūk sovu muolu. Es ari asu tū darejs – roku i vežu naskaitomys mašynys pylnys ar muola spanim. Div godus ar tū nūsadorbuoju, tok saprotu, ka nav vys tik vārts. Tys aizjam cīši daudz laika i spāka, taipat var saīt, ka muolā palīk kaidi pīmaisejumi, kuru deļ trauki piec tam teik sabūjuoti.”

Muols, kurs nateik nūslāpts zam glazurys aba reducātuo keramika

“Atsagrīžūt pi orūdškolys, suokums jau beja tradicionalais – glazātuo keramika, kura Latgolā jau tod beja pazeistama symtim godu. Kod da mums atguoja Evalds Vasilevskis, jis ari atnese vīnu malnu, vacu vāzi. Es da tam nikod nabeju taidys redziejs,” Stanislavs pīmiņ sovu tūreizejū puorsteigumu par naradzātuos kruosys dorbu. Koč ari nu suoku jis ir raudzejs struoduot ari ar glazurom, saprats, ka reducātuo tipa keramika jam vystik ir tyvuoka, ari itūšaļt jis turpynoj struoduot reducātuos keramikys tehnikā, tok pīzeist, ka daudzi kolegi struodoj ari ar glazurom i jim saīt šmuki dorbi, vystik jam pošam tyvuoks muols, kurs nav nūslāpts zam glazurys. “Vēļ nu školys laiku – nūslāgumā deļ specialys komisejis beja juosataisa diplomdorbs. Es tod taiseju glazātūs dorbus, vaira napīmiņu, voi glazuru jauču pats voi nazkur dabuoju, nu vystik glazuru iz dorbim uzkluoju i apdadzynuoju, i, jau iz gotovim dorbim verūtīs, dūmuoju, ka jī ir vīnkuorši brīsmeigi. Trauki saguoja, var saceit, taidā nateirā sinapu kruosā. Es jau dūmuoju, ka cauri ir, jau piec dīnys juoīsnādz dorbi, es nikuo vaira navaru puortaiseit. Nūdevu viertiešonai, tymā laikā vēļ beja pīcu baļļu sistema, maņ vystik īlyka pīci, i es beju tik puorsteigts. Tod dūmuoju, kas gon tī par cylvākim komisejā i kaida jim gaumis izjiuta, tok labi, ka tai! Es naatguodoju, dorbi ruodīs palyka školys eipašumā, tok maņ jūs ari navajadzēja!”

Tūlaik Stanislavs ari tyka pi sova vīneiguo pūdnīka izgleiteibys dokumenta, kurs vys ir nūderiejs tik vīnreiz dzeivē, kod Bauskys pilī beja eistynuots vīns Eiropys projekts i vysim, kas pīsadaleja, vajadzēja kaidu aplīcynuojumu, ka jim ir izgleiteiba. “Tys beja pyrma ostoņu godu, tod saīt, ka 30 godus maņ diploms nanūderēja. Kai jau īprīšk saceju, ari Evaldam Vasilevskim nabeja nikadys eipašys izgleiteibys, vystik jis ar sovu orūdu īdvasmuoja desmitem i symtim cylvāku,” soka Stanislavs.

Darbneica “Cukrasāta” i tuos zeimyns

Dūma par darbneicu roduos laikā, kod Stanislavs jau kaidu šaļti beja struoduojs “Akminīšūs” kūpā ar Evaldu Vasilevski. “Lai ari Evalds vysleidz ļuove izmontuot juo vītu i cepli, tys vystik nabeja muns, deļtam roduos gribiešona sataiseit kū naviņ sovu.” Viesturiski zeme apleik sātai ir saukusēs Cukra kolns, deļ tam kuortojūt zemisgruomotys papeirus i izavielejūt sātys nūsaukumu, prīškrūka tyka dūta “Cukrasātai”.

“Es tūlaik gribieju saukt par “Cukrasātu”, vystik tod vēļ naļuove jimt nūsaukumu latgaliski, deļ tam oficialajūs papeirūs nūsaukums ir “Cukura sāta”, vys lītojam mes “Cukrasāta”.”

Vaicuots par tikšonu pi sova vīnuota dorba styla i atpazeistameibys zeimyna, Stanislavs vēļreiz pastreipoj, ka ir lītys, kurom nav racionala izskaidruojuma voi eipašys formulys, tys nūteik dabiski.

“Tamā suokuma stadejā, kod vēļ kūpā ar Evaldu juo darbneicā “Akminīšūs” dorbuojūs, maņ kai muocekļam, beja drupeit tendeņce kopēt tū, kū radzu, vys suokuma stadejā tys ir normali, partū ka cylvāks vuicuos. Evalds tai ūsuos partū pasmīnēja, lobdabeigi aizruodeja, vys lyka saprast, ka vajag atdaleit sevi nu tūs formu, kurys redzi apleik. Ir cylvāki, kuri godu godim turpynoj tai dareit – koč kū īrauga, i sataisa leidzeigu dorbu, vys pamatā kotrys meklej sovu stylu. Ka tu navari atrast tū sovu, ka esi kai vysi, tod tu naesi interesants.”

Keramikis voi pūdnīks

Apdūmojūt, Stanislavs soka, ka ruodīs daudzim itūs vuordu nūzeime ir vīnaida. “Pa munam, tī cylvāki, kuri struodoj itamā jūmā i skaita sevi par muokslinīkim, tī ir keramiki, tys tai šmukuok skaņ. Es sevi naskaitu par muokslinīku, deļtam es asu pūdnīks, amatnīks. Maņ vysleidz nav patics, ka cylvāki cytureiz soka: “Cienījamo māksliniek!” Tys mani dora pīsardzeigu.”

Myusu dīnu Latgolys pūdnīku kūpīna

Latgolys pūdnīki ir vysā vīnuota kūpīna, kur sovstarpeja komunikaceja ir pošsaprūtama līta. Stanislavs ari pastreipoj, ka jam nav konkurentu, vysi ir kolegi, kurim jau četrdesmit godu ir ari kūpeigi svātki – Pūdnīku dīnys. “Pūdnīceiba ir omots, kuru var vuiceitīs vysu myužu i taipoš tu vysu nazynuosi, vysod kaids zynuos vaira nakai tu, voi ūtraiduok. Ka kū naviņ vajag, es zvonu kolegim, taipoš jī zvona ari maņ i vaicoj, cytureiz tī poši materiali ir vajadzeigi i mes varim vīns ūtram īdūt i aizdūt.”

“Ka es navaru kaidā reizē uzjimt ekskursantu grupu, es īsoku cytus koleģus. Nu vīnys pusis – var ruodeitīs, ka tys tai nalogiski, ekskursanti brauc da teve, grib nūpierkt traukus, a tū jūs syuti da cyta. Vystik tys ir normali, cytureiz atsyuteis ari da mane,” stuosta Stanislavs.

Cik bīži pleist trauki?

“Bīži pleist. Es jūs ari naskaitu. Maņ reizi vaicuoja, kod es beidžu skaiteit traukus, tok es nimoz naasu suocs skaiteit. Vēļ pošā suokumā beja kolegi, kuri vysod zynuoja, cik bļūdu voi pūdu sataisejuši. Vystik es nazkai taisu, i naskaitu, i maņ tai pateik. Aptyvai vizuali varu redzēt, ka tān jau cepļam byus gona. Vīneigais, kod es skaitu, ite deļ pasyutejumu, kod konkreti vajag 10 krūzeitis voi 10 bļūdys,” tai Stanislavs.

Jis paskaidroj, ka kotrys ceplis ir piļneigi atškireigs. Ir bejuši taidi cepli, kur vysi trauki palīk dzeivi i nivīns nav sapleiss. Taipoš ir ari bejuši gadīni, kod sapleist puse trauku, tys gon ir bejs paseņ, kod Stanislavs vēļ vuicejuos i pīredzis i zynuošonu beja stypri mozuok.

“Atguodoju, ka beja vīns ceplis, kuru kurynuoju pyrma Breivdobys muzeja godatierga, kurs kasgadeji nūteik Reigā. Es tūlaik jau dzeivuoju “Cukrasātā”, ceplis beja sataiseits uorā. Kod attaiseju cepli, puse nu tuo beja lupotuos. Tai es sastompuoju traukus lauskuos aizbrauču na iz Reigu, tok pi draugu iz pierti. Piec tam pi taidu situaceju pīrūn, tei vīnkuorši ir realitate, tu īsavuici tū pījimt i napuordzeivuot. Trauku lauskys teik lyktys iz cepļa kurynuošonys laikā, deļtam tuos ari ir vajadzeigys. Ka tev nav pleisuši trauki, tev nav lausku, ka nav lausku, navari kurynuot cepli.”

Stanislavs pīmiņ ari kaidu kuriozu gadejumu: “Mums tai reiz beja pi Ilmāra Veceļa Aulejā – Ilmārs izdūmuoja, ka grib pi seve cepli, jam juo tī nikod nav bejs. Mes ar Evaldu braucem myurēt. Treis dīnys myurējom, izžuovējom, Ilmāram beja sovi trauki deļ apdadzynuošonys, mes bejom pajāmuši leidza ari sovejūs, kab pīpiļdeitu cepli. Mes salīkam cepli i teikam situacejā, par kuru pyrma tam pat naaizadūmuojom – Ilmāram tok nikod nav bejs cepļa, jam nav lausku. Mes salykom cepli, a nav ar kū nūsegt, i tu navari kurynuot nanūsagtu cepli. Tai Ilmāram saguoja sist traukus, kuri stuov sātā, tūs trauku beja drusku žāļ, vys lauskys ari beja vajadzeigys, tai mes savuocem palelu maisu ar lobim traukim.”

Latgolys pūdnīceiba i tuos tendeņcis

Te Stanislavs pastreipoj, ka nikas nav vīnnūzemeigi: “Niu jaunī cylvāki pamatā atsakuop nu kruosainuos glazātuos keramikys, kas Latgolā ir bejuse aktuala daudzys desmitgadis, i meklej jaunus izteiksmis veidus. Tok tei ari ir realitate i nikas nav konstants i īsaļdāts, golvonais, ka ir cylvāki, kuri vystik turpynoj.” Jis ari soka, ka, juopruot, cylvākim, kurim ir gribiešona struoduot ar muolu, nav juoīt administrativuos školuos vuiceitīs pūdnīceibu, tuos var sabūjuot cylvāka interesi. Tok, ka byus vielme, cylvāks dažaidūs veidūs atrass īspiejis īsavuiceit i izzynuot.

“Otkon gona daudzim ir taids vierspusejs prīškstots – īrauga tū šmukū parāda pusi: “O, cik šmuki pūdi, es ar tai grybu!”, vystik, cylvākam vēļ nav izpratnis, kas aiz tuo stuov, i kod jis jau kaidu laiku izbauda tū rutinu, malnū i fiziskū dorbu, tod ari pasamaina suokūtnejuo dūma.”

Pūdnīku osorys i cyti atgadejumi

Sevkura cepļa kurynuošonā juoīvāroj zynomi nūsacejumi, eipaši temperaturys ziņā. Ka tū naīvāroj, var saīt vysaidi breinumi – kod muols puorsnādz sovu termoiztureibys slīksni, jis palīk meiksts, suoc saplakt i deformētīs, sovpus pi vēļ leluokys temperaturys, muols palīk škeists kai čuguns i var tecēt. Stanislavs atguodoj vīnu nu reižu, kod vyss nasaguoja kai plānuots: “Mums Reigā beja sarunuota izstuode, div dīnys pyrma izstuodis pi Evalda kurynuojom cepli. Voi nu molka beja sausa, voi beiguos beja par daudzi tūs kurynuotuoju, zyņ kai, cytureiz, ka ir vairuokys saimineicys, kotra pasuolej zupu, kas beiguos nav ādama, tai i mums saguoja. Trauki beja sasavuorejuši sovā vydā i salypuši, daži nu tūs beja suokuši tecēt i muola pilīni beja izastīpuš kai stalaktiti. Muols, kod sasavuorej, maina strukturu, palīk leidzeigs taidai kai krokodila uodai, ar suleigu, syunu zaļu kruosu. Mes nūjēmem augšejuos ryndys, tī vēļ beja normali trauki, sovpus apakšu tod ar lauzneiti vajadzēja atbreivuot i izceļt nu cepļa leidz ar cepļa greidys ceglim. Nu šmuki izavēre taida kontrukceja. Mes aizvedem iz Reigu vysu, kas mums beja saguojs, ari itū veiduojumu nūlykom centrā i kluotyn dalykom uzraksteņu “Pūdnīku osorys”.”

Leidzeigi ir bejs ari kaidā pasuokumā Boltkrīvejā 2004. godā, kurs beja gona oficials – ar cepļa atkluošonu, kur pyrmū trauku brauce izjimt Boltkrīvejis Kulturys ministre. “Otkon nu augšys kaida daļa trauku beja normali, tok tuos “čupys” nu apakšys mes izjēmem, i nazkur tī maleņā kryumūs nūlykom, ar dūmu, ka beiguos izsvīssim. Vys myusu veiduojumus salaseja pasuokuma organizatori sovom sātom i vasarneicom kai eipašys vierteibys.”

“Saprūtams, pūdnīki poši cytureiz ari kaidus “pigorus” ar ekskursantim sataisa, nu, taidā lobā, nakaiteigā veidā. Reiz pūdnīks kurynoj cepli, jau īt iz beigu, līsmis augšā viers cepļa, radz, ka jau brauc lelais autobuss ar ekskursantim nu Reigys. Cylvāki jau izkuop nu autobusa, īt da cepļa telpai, vīns gaida i soka: “Paga, paga, lic niu īškā!” Ūtrys pajam taidus uodys zuobokus, ībuož kūrtuvē, ar dūmu, ka tī cylvāks īleids. Cylvāki īīt vydā i ir šokā, nasaprūt, kas te nūteik. A pūdnīki – nu, tī meistars īkuope vydā, pasavērt temperaturu,” smaideidams stuosta Stanislavs.

Stanislavs ari stuosta, ka pi kaida pūdnīka ir bejs gadejums, kod otkon ir dasaceita ekskursantu grupa, kas brauc speciali iz cepļa izjimšonu. Vysaidu apstuokļu deļ pūdnīkim īprīškejā vokorā nav saguojs salikt cepli, tok gostim jau vaira navar atteikt. Tai salosa traukus nu plauktu, kas gotovi jau nu īprīškejuos reizis, salīk ceplī, salīk pa viersu lauskys i pošu cepli drupeit īkur, kab izavārtu tycamai. Atbrauc cylvāki, saiminīks prīceigs, aicynoj viertīs. Pamozam jam nūst lauskys, vysi breinojās, kaidi šmuki dorbi, cikom vīns prosa: “O, meistar, jums podi ar cenām ceplī!”

Fotogalerejā: Pūdnīks Stanislavs Viļums sovā darbneicā “Cukrasāta”, foto Amanda Anusāne, portals lakuga.lv