Latgolai i latgalīšu kulturai ir eipaša vīta – nu vīnys pusis, apbreinuota i cīneita, nu ūtrys pusis, sveša i nasaprosta. Piec Krīvejis ībrukuma Ukrainā i pādejūs Saeimys vieliešonu, kuruos lels skaits latgalīšu atdeve sovu bolsu par prokrīvyskom partejom, Latgola i tuos rūbežs ar agresivū sābru vaļsti palics par eipaši sarežgeitu tematu, i publiskajā telpā bīži izskaņ teikumi, ka “Latgolys vaicuojums” koč kai juorysynoj. Voi tai eistyn ir, i kū tys vysā nūzeimoj? Cik labi cytūs nūvodūs dzeivojūšī vyspuor izprūt Latgolu? Škārsteikla žurnala “Satori” rokstu i raidīrokstu serejā “Latgolys vaicuojums” vaira pīsavierš vairuokim sprīdzis punktim Latgolys i Latvejis attīceibuos, puordūmojūt i analizejūt tū, kai tī veiduojušīs i veidoj myusu identitati. Serejis redaktore ir antropologe Dace Dzenovska, vysi serejis roksti latvīšu literarajā volūdā skaitomi škārsteikla žurnalā “Satori”, bet latgaliski ari portalā lakuga.lv.

Rokstu sagataveja: Dace Dzenovska i škārsteikla žurnals “Satori”

Latgola mat izaicynuojumu politikys i ekonomikys teorejai i praksei. Tei ir na tik myužeigajā pīrūbežā, kai roksta Anna Grike, tok poša ir rūbežgadīņs. Tei pīprosa vysys Latvejis – i na tik latgalīšu – viereibu iz reizis, ka nagribim, kab Latgolys byušona niu palīk par Latvejis byušonu iz prīšku.[1]

Latgola, kai pastreipoj Agris Bitāns, ir sastotūša Latvejis vaļsts daļa. Latgola napīsavīnuoja Latvejai, bet apsavīnuoja ar Baļtejis provincem. Apsavīnojūt roduos vīna vaļsts, na federaceja voi divkūpīnu vaļsts, i vīna tauta, na latvīšu vairuokums i latgalīšu minoritate. Ni Latgola, ni latgalīši nav formali pakuortuotuos kolektivuos attīceibuos ar Latveju i latvīšim. Tymā pošā laikā Latgolai i latgalīšim pīmeit teritoriali īzeimātys kulturys, religejis, volūdys i viesturis atškireibys. Atškireibys nav pīteikamai nūzeimeigys, kab Latgola ītu cytu politisku ceļu. Pareizuok sokūt, Latvejai i Latgolai ir fundamentali svareigi, kab ituos atškireibys nabyutu pīteikami nūzeimeigys i kab runys voi dūmys par cyta ceļa īšonu vyspuor napasacaltu. Tok bailis, ka atškireibys var ruodeitīs nūzeimeigys, īlyktys jau vaļsts pamatūs. Kai roksta Agris Bitāns, latgalīšim beja juoatsataisnoj par separatisma rysku pat pyrma tyka izveiduota Latvejis vaļsts.

Īspiejams, ka Latgolys atškireibys naaktualizātūs, ka pādejūs treisdesmit godu laikā nabyutu izaveiduojuse spieceiga latgalīšu intelektualuo elite, kas skaita, ka puorejī latvīši pret latgalīšim lobuokajā gadīnī izatur kai pret amizantu teritorialu i kulturys minoritati, kurys identitati var patierēt, tok na stateit sūpluok sovai. Partū Ilze Sperga sovā rokstā līk prīškā puorveiduot Latvejis publiskū telpu, pastotūt latgalīšu volūdu sūpluok latvīšu literarajai volūdai. Eistyn, deļkuo vys latvīšam narunuot i naskaiteit kai latvyski, tai latgaliski? Latgalīšu volūda tok ir vaļstnaceju sastotūša daļa. Deļtuo situaceja, kod latvīts sovu lobū rūku mozgoj, bet kairū nā, ruodīs napareiza. Parkū lai latgalīšu volūda naskanātu sūpluok latvīšu volūdai Latvejis medejūs – na atseviškūs raidejumūs voi izdavumūs, bet sūpluok, tai pīprosūt latvīšam pīsapyulēt i skaiteit par NATO jaunumim latgaliski, ka rokstūšais žurnalists izmontuojs taidu sazinis volūdu?  

Svareiga atškireibu dimenseja – Latgolys viesturiskuo dažaideiba aiz latvīšu i latgalīšu dalejuma – palykuse uorpus rokstu serejis. Nivīns nu autoru nav iztierzuojs krīvu, pūļu i boltkrīvu volūdā runojūšūs Latgolys dzeivuotuoju dzeivis pasauļus, ar kū tik pīrosts asociēt “Latgolys vaicuojumu”. Olga i Anna tū nav darejušys, jo sociali ekonomiskuo navīnleidzeiba i rūbežs diskriminej piec cytu principu, Olegs, jo runoj skaitļu, na pīredzis volūdā, bet Ilze i Agris, jo roksta par Latgolys i latgalīšu vītu vaļsts pamatūs i publiskajā telpā. Tim Latgolys dzeivuotuojim, kas nasaidentificej kai latvīši, tok grib paust sovu kolektivū identitati publiski, Latveja pīduovoj minoritatis kategoreju. Tok nav politiska jiedzīņa, kas apzeimātu teritoriali definātu cylvāku kūpīnu, kas veidoj specifisku vaļstnacejis daļu, tok nav minoritate voi autonoma teritoreja. Vaļstnacejis jiedzīņs napīzeist īškejuos atškireibys, cikom minoritatis kategoreja baļsteita hierarhiskuos politiskuo vairuokuma i mozuokuma attīceibuos. Sovpus autonomeja teik bīži puorprosta kai separatisms, deļtuo balansej iz politiski problematiska rūbeža, jo nūruoda iz tū, ka atškireibys ir pīteikami nūzeimeigys i prosa politisku atzeišonu.

Nav ari politikys volūdys i instrumentu, kas vārtūs iz Latgolys atškireibom integrāti. Latgolys vaicuojums, kai roksta Olga Procevska, sastuov ari nu sociali ekonomiskuos navīnleidzeibys, kurai ir politiskys sakys. Plaisa Latgolys i puorejuos Latvejis vydā īnuokumu i tureibys ziņā, kai ari izgleiteibys i veseleibys daīmameibys jūmā, ir miļzeiga. Itei plaisa latgalīšim roda sajiutu, ka Latgola pamasta nūvuortā, kas otkon nūvad pi protesta bolsuojuma. Tok ekonomisti i politikys zynuotnīki nasasarunoj. Izaver, ka politekonomeja Latvejā ir pagaisuse nūzare. Tok taišni politekonomejis perspektiva varātu paleidzēt tikt uorā nu dūmuošonys strupceļa. Kai nūruoda Olga, politikys zynuotnīki i ekonomisti turpynoj staiguot pa īrostom stygom. Politikys zynuotnīki izmontoj jau zynomū “volūda-kultura-vierteibys” formulu, kab rysynuotu Latgolys bolsuojuma problemu, cikom ekonomisti rūsynoj stutēt mozuok atteisteitus regionus ar specialu ekonomisku zonu i uzjiemiejdarbeibu veicynūšu programu paleidzeibu. Obejis pīejis ir kai vaci gruobekli – ni vīna, ni ūtra nikuo sakareiga nav davušys, vīneigi atražuojušys pošys sevi. Pat specialuos ekonomiskuos zonys ir tik vāza, roksta Olegs Krasnopjorovs, jo piec specialuo režima beigšonuos bizness meklej izdeveigus apstuokļus cytur. Tok cytu ideju, kai organizēt ekonomiskū i politiskū dzeivi, nav. Olga pīduovoj variantu, kas vysmoz nauperātu dzeivuotuojus i vaļsti iz ekonomistu naspiejis suorta – leidzekļu puordali vaļsts interesēs. Dūdit cylvākim naudu!

Olegs skaita, ka nauda jau teik dūta, jo Latgolys pošvaļdeibys sajem leidzekļus, kas puordaleiti nu boguotuokūs pošvaļdeibu, tai sauktūs “transferus”. Tok tei nav tei poša nauda, i tī nav tī poši sajiemieji, jo Olga runoj par cylvākim, bet Olegs runoj par pošvaļdeibom. Olegs pīkreit, ka Latgola atpalīk (koč i mierej tū cytaiž, nakai Olga), tok nūlīdz, ka latgalīšu lobkluojeibys leimiņs byutu pasaslyktynuojs. Tys pat ir audzs, jo šudiņ latgalīši var nūpierkt vaira buļbu nakai agruok, roksta Olegs. Tok ar paaugstynuotū buļbu pierktspieju navar nūsegt distanci storp latgalīšu dzeivis vītu i kvalitativim veseleibys i izgleiteibys pakolpuojumim. Kai Olegs nūruoda, Latgolys dzeivuotuoji bīži žālojās par nalobu veseleibu, tim ir eisuoks myužs i zamuokys digitaluos prasmis.

Nasaverūt iz ekonomista erudiceju, Olegs pīzeist, ka Latgolys ekonomiskuos atteisteibys zalta atsliedzeņš vēļ nav atrosts. Tok Olega rokstā ir nūzeimeigs sacynuojums: “Mes atpalīkam na partū, ka struodojam slynkuok nakai cytur Rītumūs, tok vys partū, ka pi myusu ir leluoka nanūdarbynuotūs dzeivuotuoju daļa, mozuok fiziskuo kapitala i jaunuokūs tehnologeju, kai ari izgleiteibys kvalitate videji ir zamuoka i puorsvorā ražojam produktus ar zamu pīvīnuotū vierteibu (nūsaceitai: zečis, na lidmašynys).” Kas globojās zam vuordu “fiziskais kapitals”?

“Fiziskais kapitals” voi, Deivida Hārvija (David Harvey) vuordim runojūt, telpiski nūstyprynuotais kapitals (spatially fixed capital), ir īkuortys i infrastruktura, kas nūdrūsynoj ražuošonu i kapitala plyusmu—tehnologejis, inventars, kuormi, ūstys, stacejis, celi i tamleidzeigys lītys.[2] Fiziskais kapitals nasarūn voi napagaist pats nu seve. Viesture vuica, ka tū roda i uorda, ka na ar partejis lāmumu, tod nūteikti ar politisku lāmumu leidzdaleibu.[3] Ituos šaļts investiceju pīsaistis i uzjiemiejdarbeibys veicynuošonys instrumenti nav pīteikami efektivi. Maņ tyvuok zynomajuos Latgolys vītuos tūs vyspuor najiut. Radzams, ka ar Eiropys Savīneibys leidzeklim teik atbaļsteita škārsteikla infrastruktura, iudiņa saimisteibu atjaunuošona, sātu syltynuošona, kai ari turysma i atpyutys infrastruktura. Tys vyss ir breineigi, jo uzloboj vidi, tok ir vītys, kur škārsteikla infrastruktura stuov napīvīnuota sūpluok agruok ar ryupneicu savīnuotuos padūmu centralapkuris atlīkom. Ni vīns, ni ūtrys savīnuojums nav vajadzeigs. Eiropys Savīneibys projekti naroda fiziskū kapitalu, kas otkon varātu ap sevi radeit i uzturēt sabīdreibu atražojūšu vidi – cylvākus, školys, slimneicys i posta nūdalis.

Olegs roksta, ka kapitala i dzeivuotuoju plyusmys dorbojās piec savīnuotūs trauku principa, kuo rezultatā īgivieji ir vysi – videjais īnuokumu leimiņs Latgolā aug (jo cylvāku palīk mozuok) i nu Latgolys aizbraukušūs īnuokumu leimiņs ari aug (jo peļnej cytur). Tys roda īspaidu, ka ekonomiskī procesi dorbojās piec fizikys lykumu, zeimojās ir dabiski. Tai nu tys eisti nav. Ekonomiskūs procesus voda politiski lāmumi – industreju likvidiešona, rūbežu aiztaiseišona, kapitala i dorba spāka plyusmu liberalizaceja voi reguliešona. Liberalizacejis īgiviejs varbyut ir īnuokumu leimiņs kai statistisks ruodeituojs, tok konkreti cylvāki konkretuos vītuos jiutās kai zaudātuoji. Pyrma desmit godu Vaļsts rūbežsardze daudzim Latgolys jaunīšim beja pīviļceiga voi pat vīneiguo dorba vīta, kas deve vareibu palikt dzeivuot Latgolā, jo tī beja labi. Te beja sāta, kluotyn vēļ tyvumā beja bārnuduorzs, škola i slimneica. Šudiņ Vaļsts rūbežsardzei ir gryuts pīsaisteit apvuicamūs, jo īmesli, deļkuo dzeive Latgolā beja loba, pagaist.

Juosacynoj, ka atbiļde iz Latgolys vaicuojumu, kas ir vaicuojums vysai Latvejai, na tik Latgolai, ir lāmums voi, pareizuok sokūt, diveji lāmumi. Pyrmais lāmums ir par Latgolys i latgalīšu vītu Latvejis politiskajā kūpīnā. Ka latgalīši ir vaļstnacejis identitati sastotūša daļa, tod juoveidoj atbylstūša politiska volūda i juonūstota latgalīšu volūda sūpluok latvīšu literarajai volūdai publiskajā telpā. Ūtrais lāmums ir par tū, voi Latgola ir svareiga kai teritoreja, kai bufera zona storp Krīveju i Eiropu voi kai apdzeivuota vīta. Ka Latgola ir svareiga tik kai teritoreja, tod var turpynuot dorbuotīs piec savīnuotūs trauku voi cytu fizikys lykumu, kuo rezultatā dzeivuotuoju skaits turpynuos kristīs. Puorsameis ari ainova. Cīmu vītā byus meži voi lelūs zemnīku lauki, kurim pa storpu kaidu laiku turpynuos pastuovēt mozuos piļsātys i atpyutnīku sātys. Jemūt vārā ituos šaļts geopolitiskū situaceju, pastuov vareiba, ka Latgola kai teritoreja militarizēsīs. Itaidā antiutopiskā scenarejā militarizātuo Latgolys teritoreja kolpuos kai apvuiceibu poligons. Eipaši dereigi byus – jau ir – tukšojūšīs piļsātcīmi, tī labi kolpoj urbanuos karadarbeibys simulacejai. Militarizātā teritorejā nivīns nadzeivuos, tamā uzaturēs eislaiceigai.

Ka Latgola ir svareiga kai apdzeivuota vīta, tod uzjiemiejdarbeibys veicynuošonys i pareizūs vierteibu puorraideišonys vītā ir bez kaviešonuos juoroda fiziskais kapitals: augstys kvalitatis daudzjūslu lelceļš voi dreizais viļcīņs, militaruos apvuiceibys centri, kurūs kaids dzeivoj, vaļsts puorvaļdis īstuodis, prestižys universitatis voi kas cyts, ap kū sabīdreiba var sevi atražuot. Atbiļde iz Latgolys vaicuojumu nav vīnys voi ūtrys svyrys pīreguliešona, tok vysmoz diveji politiski lāmumi, kas pauž skaidru nūstuoju par Latgolys vītu Latvejā i ir baļsteiti sapratnē kai par fundamentalajom telpiskajom puormaiņom, kurys pīdzeivoj Latgola Latvejā i Latveja pasaulī, tai par Latvejis politiskuos reiceibspiejis vareibom i īrūbežuojumim. Nu itūs lāmumu atkareigs tys, voi Latgola “nūgius” puorejū Latveju, voi ari vysa Latveja īs tyvuok Latgolai.[4]  

[1] Pasasoku Olgai Procevskai i Vinetai Vilcānei par komentarim i diskusejom roksta tapšonys gaitā.

[2] Harvey, David. 2003. The New Imperialism. Oxford: Oxford University Press.

[3] Arrighi, Giovanni. 2009. Adam Smith in Beijing: Lineages of the Twenty First Century. London: Verso.

[4] Paļdis Olgai Procevskai par sarunu, kura paleidzēja nūformulēt dūmu.

Projektu finaņsej Medeju atbolsta fonds nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par projekta saturu atbiļdeiga bīdreiba “Ascendum” i škārsteiklā žurnals “Satori”.