Roksta autore: Lideja Leikuma

Verīs, kai sauleite speigoj…
vīnā nu dzejūļu sova skaiteituoja sauc marta mieneša opoluo jubilare nu Ludzys pusis Mērdzinis pogosta Emileja Kalvāne (1944–2014) i dzeivis prīceigi turpynoj:
Klausīs, kai ceiruleits dzīd!
Tī eņgeli dabasūs leigoj
I atbaļss pa zemeiti īt!

Verīs, cik olūti ceisti,
Kur sluopstušais celinīks dzer;
Kas zīdeņš, kas zuoleite veistūt,
Iz dīviškuo spiergtuma cer.

Klausīs, kai majā skaņ dzīsmis,
Kū Svātajai Mameņai dzīd!
Dedz sirsneņā ticeibys līsmi,
Lai Dīveņš tev paleigā īt!

Nui, pasauļs ir prīcys pylns, ka viņ tū saredzim. Ari tod, kod “caur suopi prīcu dzīdi”, ka kuram tai nūlykts… Myužs var izīt fizisku suopu i cīsšonu pīrītynuots nu mozūtnis, i na vysim teik spāka tod napagaisynuot dabasu.

Reigys latgalīšu bīdreibys “Trešō zvaigzne” styprais cylvāks beja i dzejneica Emileja Kalvāne, ar kurū sasatykom 90. godu vydā i bejom kūpā da juos aizīšonai 2014. goda martā — par nazcik dīnu piec 70 godu jubilejis… Myužs, par kurū labi zynuot i cytim.

Emileja — Slobodys Pītera i Marejis (Vysocku Mariannys) Kasakovsku pīcu bārnu saimis (vēļ divejis muosenis myrušys mozys) pedeleits. Pusbuorineite nu četru godu vacuma, kam agri mierst tāvs. Izdzeivuot saimei paleidz muotis pošaizlīdzeiba i ticeiba Augstuokajam.

Piec Slobodys Pītera nuovis juo Gogosovys poļačka Mane paraun zamuok sovu kasdīnys malnū voi ļaudīs īmamū boltū skustu i valk saimi kai muocādama. Vazumā bez mozūs bārnu vēļ i Pītera tāvs ar muoti — vacī Sidars ar Zoseiti, a vacuokajam dālam tik 14. Vēļ i kolhozā vysus sadzan tuo pat 1949. goda pavasarī, atjam lūpus, kuormus, maizi, tehniku. Kod muote piertī nūjam skusteņu, saulē nūdagušuo seja izaver kai maska. A muotei tūlaik tik ap 40. Skusteņa nūrūbežuojumā Emileja redz tāvam dūtu klusu apsajimšonu. Ar godim atrūn skaidruojumu muotis uorejam soltumam. I puormontoj puorlīceibu, ka piec sevkurys malnuos nakts reits ataust spūdruoks…

Dzeivai asūt, mes tovi bārni, nikod nasaucem tevi par mameņu. Vysod myusim tu beji tikai muote, vysod pīkusušuo, valdūneiguo i cītuo, bez līku sirsneibys izpaušmu, bez gluostu i meilu vuordu. Teve vairs nav, bet ap tovu pīmiņu storoj taids sovaids spūdrums. Es zynu, ka tys īt nu tovys dvēselis. Otkon i otkon

Es sasarunoju caur tovu skusteņu boltū,
Kab muna vuoreiguo dvēsele nanūsoltu…
(Nu Emilejis stuosta “Pīmiņu, muot!”)

Nasabeidu ceļu, žvyra cītūs, Beidūs da pus ceļa nanūītūs…

Emileja Kalvāne ir dzymuse 1944. goda 12. martā Ludzys rajona Mērdzinis pogosta Styglovys Slobodā. Pīdzyma sātā, kai i vysi jūs saimis bārni. Školā ar bruoli Toli guoja Styglovā, koč na kotru dīn — paleiga vajadzēja sātā i kolhoza vušku fermā, kas beja ītaiseita pošu klāvūs, par vosoru — škiuņūs. Kolhozā nikaidys nūpeļnis nabeja, saimisteibu aplyka ar nūdūklim. Zemis — pus hektara, gūteņa vīna i nu tuos pat pīnu vajag nūdūt, tai goldā redziejuši tik izgrīztu vuojpīnu. “Vādars kūrce maizis,” roksta Emileja. Patīseibā navīgli beja vēļ vysi 50.–60. godi. Ar vysu naregularū vuiceišonūs školā guojs labi — Pīterāni, kai jūs apleicīnis ļauds sauc, bejuši vīglom golvom. Sajāmuši pamata izgleiteibu, vacuokī steidze iz praktiskys īvierzis školom, kab dreižuok atsastuot iz sovu kuoju.

Styglovys septeņgadeigū školu Emileja beidz 1958. godā. Dūdās iz Malnovys lauksaimnīceibys tehnikumu, kur sirsneigys attīceibys veidojās ar kursa audzynuotuoju Emileju Voveri. Tehnikuma nabeidz deļ gryutys plaušku slimeibys. Saprotuse, iz kurīni vaira valk sirds, Emileja īsastuoj Reigys Kulturys darbinīku tehnikumā, kur  vuicuos 1960.–62. godā. Tik otkon — naveseleiba i materialuos gryuteibys stota atsagrīzt dzymtajā pusē. Suoc struoduot par kluba vadeituoju Cyblā. Vēļ i 20 jai nav, kod izīt pi Imanta Kalvāna. Jaunuo saime puorsaceļ iz Reigys rajona Remīni, kur pīdzymst dāls Daiņs. Lauleibys dzeivis prozu ļaun nūjaust dzejūļs “Sīvītis radeišona”, par četri godi Kalvānu lauleiba izjiuk. Dāls savaid ar gryutu lygu i zaudej dzierdi. Emileja turīs i vysu rauga īveikt vīna — peļneit maizi, vuiceitīs (beiguse Reigys 25. vokora vydsškolu, filologūs pastudiejuse kai breivklauseituoja), dieleņa dasavērt, uorstētīs.

Kaidūs tik dorbūs nav struoduots!… Gruomotvede, saiņuotuoja, poligrafiste, apdrūsynuošonys inspektore, postneica, beiguos — apsardzis darbineica, sliminīku kūpieja. Dorbs teik maklāts pa vareibai, prīškā gari invaliditatis godi. Peņsejā nu 50 godu vacuma.

Suopu i namīra rymdynuotuoji ir gruomotys i pošys dzejūli. Napamat vainis sajiuta, ka tāva sāta nav nūsorguota — na tik Emileja, a i cyti Pīterāni izkleiduši pa Latveju i cytom vītom. Garī Reigys godi (1964–1997) Luočplieša īlā 47 Emilejis dzejūļūs svīž sovu atbluozmi — fasadis lūgs izīt iz A. Čaka memorialuo dzeivūkļa pusi. Kuo tik tī nav puordūmuots, par kū tik tī nav sapynuots!… Puordzeivuojumi i pīradzātais prosuos iz papeira, i Emileja roksta bīžuok. Dora tū vydsdialekta latvīšu volūdā.

Pi myusu pyrmūreiz…

Emileja Kalvāne — Mirdzys Kempis vadeituos Jaunūs autoru apvīneibys aukliejums. Emileja pīmiņ, ka pyrmuo juos dzejūļu kūpa nūdrukuota “Padomju Jaunatnē” rubrykā “Pie mums pirmoreiz…” (Nr. 148 (30.07.1967), 4. pl.) Portalā periodika.lv dzejūļus var atrast ar vysim īvoda vuordim:

Šodien pirmo reizi publicējam Emīlijas Kalvānes dzejoļus. Jauno autori pie mums atsūtīja Rakstnieku savienības konsultante Mirdza Ķempe.
Par sevi meitene pastāstīja maz: — Publicējusies neesmu, pie literārās konsultantes biju pirmo reizi. Zinu, ka vēl daudz jāmācās. Šogad gribu iestāties Filoloģijas fakultātē, klātienē. Pašlaik strādāju par saiņotāju.
Labus panākumus turpmāk, Emīlij!

Emilejis eisriņdis, kū jei praktizej i vāluokajā, preteņdej iz filozofisku puordūmu, par tū jū dreiži teic Vitauts Ļūdēns. Cytā publikacejā žurnala “Liesma” rubrykā JAUNI VĀRDI (Nr. 12 (01.12.1967), 9. pl.) pīmynāti tuolaika cereigī jaunī ar vysom jūs nūsadorbuošonom. Kas par sabīdreibu! JURIS HELDS — aktīrs, ARMANDS MELNALKSNIS — školāns, BRIGITA SKIRUSA — sakaru nūdalis operatore, RŪDOLFS LIEDAGS — zvejnīks, JURIS VEITNERS — struodnīks, students, INĀRA EGLĪTE — studeņte, JURIS KASTIŅŠ — students, EMĪLIJA KALVĀNE — uzskaitvede, ALDIS GRŪBE — žurnalists, EGONS OZOLS — školuotuojs, KĀRLIS AKMENS — advokats, TĀLIVALDIS TREICIS — žurnalists.

Cytā “Liesmā” Emilejis Kalvānis dzejūli teik nūdrukuoti kūpā ar simpatisku jaunuos autoris foto (Nr. 3 (01.03.1968), 24. pl.). Periodikā juos vuords šod tod ir i vāluok. Vēļ — kruojumā “Dzejas dienas” (1971) i tml. Tik Emilejis pīmynātais kuo na gotovais dzejūļu kruojums vydsdialekta latvīšu volūdā naizīt nikod, rūkroksti izakaisa. Na bāda, vītā rūnās jauni. Tai tys da laika, cikom atīt apskaidreiba — iz vysa dabeiguok tok sovā mēlē runuot!

Pīzynums atīt caur Reigys latgalīšu bīdreibu, i Vysuaugstais ir žieleigs — dūd Emilejai juos pādejūs 20 dzeivis godus… Suopeigus i skaistus godus. A varēja gadeitīs, ka tuoluokuo nabyutu nikai. Vystik labi, ka sasateik tī, kam byutu juosasateik!…

Byušu stabule ci skryuze?…

Nazkurā nu naskaitomūs reižu slimineicā Reigā Emileja Kalvāne sasapazeist ar muoseņu (oficialuok — medmuosu) Helenu Bērziņu nu Osyuna pogosta, obejis sajiut lelu gora kūpeibu. Dazynovuse, ka Emileja roksta, Helena sovu jaunū draudzini steidz sapazeistynuot ar nūvadneicu Janinu Arnicāni, kurai cīš pateik dzeja. Sovukuort Janina jau godu 20 ir Reigys latgalīšu bīdreibys “Trešō zvaigzne” golvonuo deklamātuoja. Sīvīte ar fenomenalu atmiņu, kam dzejūli poši līn golvā. Tai juos teikās sovā treju literaturys mīļuotuoju puļceņā, cikom Janina pīrunoj Emileju atīt iz latgalīšu bīdreibu.

1994. goda septembrī “Trešajā  zvaigznē” nūteik tradicionalūs Dzejis dīnu pasuokums. Koletys Andžānis kruojumā “Dvēseles dziesma” (2000) vītu rodušys zeimeigys kartenis, vīna taida ruoda, ka tūdīn izastuojuši bīdreibys literati: Eugeņs Karūdznīks, Koleta Andžāne, Diana Varslavāne, Vladis Ričiks. Emileja sēd ļaužu videņā i koč kū nūskaiteit nav pīrunojama…

Par nagaru laiku vystik atīt iz LU Filologejis fakultati. Asmu apsajāmuse Emileju sapazeistynuot ar literaturzynuotnīku profesoru Vitoldu Valeini, lai jis, lels profesionaļs byudams, jū paškoluotu vysaidim dzejis teorejis smolkumim. Profesors Emilejis manuskryptus pajam, paskaita i atnas atpakaļ. Viertej navīnnūzeimeigi. Tai jī teikās tik puors reižu i, preteji īdūmuotajam, stabila sadarbeiba naizaveidoj. Sveistam vīnys. Ar vysu aizjimteibu “pajam” tys, ka Emileja ir pacīteigs i cīš pateiceigs “materials”. Ir kuo korigēt juos latgaliskajā raksteibā, tik dorbs ar vuordu aizraun cīšuok. Emileja ceņteigi sleipej sovu latgaliskū izteiksmi i na tik viņ tamuos vītuos, par kurom sajimtys kaidys pīzeimis. Kreitam azartā, vaicuodamuos, kai kū pasaceit latgaliskuok. Tuos kūpeiguo dorba stuņdis pīmiņu ar prīcu, ruodīs, tai bejs vēļ tik ar Egitu Kancāni pi juos “Syltuos molys” (2018)…

Procesā sasapazeistam tyvuok. Teikamēs i Emilejis dzeivūklī Luočplieša īlā, kur dzeivoj Emilejis dāls ar mozdālu i fiziski navareiguo mama. Pat naīpasazeistam, muote dreiži mierst. Pādejā ceļā jū bīdreibys dzīduotuojis palaiž ar bazneicys dzīsmem. Ar Mariannu Kasakovsku dzymtys mīra vīta pasapyldynoj Salaspiļa Vacajūs kopūs, tī vāluok guldom i pošu Emileju.

Emileja ir pīredziejs kulturys darbinīks, dajiukuse dorbuotīs. Īceļam jū par bīdreibys “kulturys ministru”. Prīcynoj myus ar individualim veļtejumim, tematiskim pasuokumim, organizej “Suprātku” Drycānūs kūpā ar tīnīnis kulturys entuziastim.

Kalvānis latgaliskūs dzejūļus suoc drukuot “Katōļu Dzeive” (nu 1996. g.), “Tāvu zemes kalendars” (cīš boguoteigai kalendarī 1998. godam), literaturys almanahs “Olūts” 9 (1999). Skaiteituojim jī īt pi sirds — sirsneigi folklorys motivi, boguota volūda klasiskuos formuos. Ir i breivais pants, tik tymā vyss saprūtamai, bez samūcejuma ar muoksluotim jaunvuordim. “Katōļu Dzeive” nūdrukoj i atseviškus Emilejis prozys fragmentus.

2003. godā izīt Emilejis Kalvānis pyrmais dzejūļu kruojums „Lobuo dīna”, 2012. godā — ūtrys, ar nūsaukumu „Atvosora”. Obeji teik prezentāti bīdreibā, Vladislava Luoča Latgaļu rakstnīceibys muzejā Rēzeknē i cytur. Prīca ļaudim i gondarejums autorei.

Pa vydam obejim Emileja suoc raksteit humoristiskys lugys (“Kriminalists”, “Rupucs zam deča”, „Pingvina sindroms”, „Dullūs sīvu trejsvīneiba DST), kū īstudej amatīru kolektivi Vabalē, Kolncīmā, Vactiļžā i cytur.

Myuža izskaņā Emilejai Kalvānei ir nūlykts satikt taidu pat dzeivis aizsautu putnu, kaida ir jei. Rodūšā sadarbeibā ar Ontonu Matvejānu (1937–2008) dzymst ap 50 dzīšmu ar juos vuordim, kuruos ceļ na tik bazneicuonus. Gruomateņuos “Dzīsmes Jaunovai Marijai” (2003), „Ar dzīsmi pi Jezus” (2004), „Dzīsme Latgolai” (2005), Drycānu ansambļa “Almus” īdzīduotajūs diskūs ar goreigom („Ļauņ Tovā Duorzā īīt”, 2008) i laiceigom dzīsmem („Dzīsme Latgolai”, 2009) Kalvānis dzejūli izmontuoti boguotai.

Tai niu byutu izskrīts vīnys latgalītis dzeivis guojumam. Emilejai Kalvānei 12. martā byutu vajadziejs byut storp mums, i kuo vysa vēļ nabyutu bejs, ka byutu bejs cytaižuok… Rokstu i dūmoju, cik daudz te paraleļu ar pošys saimi i symtim taidu vysuos Latgolys moluos. Sisšonuos ar nabadzeibu, nu kuo bīži naveseleiba, eisī myuži. Cik nasarealiziejušūs talantu, cik napīpiļdeitu sapynu! A kaida tymūs kolhozu apmīgtajūs ļaudīs tykumiskuo skaidreiba, kaida pošaizlīdzeiba i sovstarpeiguo paleidzeiba saimēs, rodūs, sābrūs!… Koč napagaistu lobais pīmūrduotajā (Emilejis lītuotais vuords) 21. godu symtā!