Recenzejis autore: Regita Zeiļa

Valentins Lukaševičs ir cylvāks, kas ir na tik labi zynoms dzejnīks, tok ari izcyls stuostnīks – juo stuostus var skaiteit gazetuos, klauseitīs video īrokstūs i beidzūt ari juo vītu stuosti apkūpuoti breineigā gruomotā, kas fokusejās iz Dīnavydlatgolu.

Dīnavydlatgola maņ vysod ir bejuse mitiska vīta, romantizāta i stuostim pīsuotynuota. Tys saisteits ar tū, ka muns tēte ir nu Lelūs Trūļu, kas atsarūn Kruoslovys nūvoda Izvolta pogostā.

Kad muni vacuoki apsaprecēja i pīdzyma vacuokais bruoļs, jī pyrmūs godus dzeivuoja pi tētis vacuoku Trūļūs, tok es jau pīdzymu Rēzeknē. Iz laukim mes braucem reši, es pīmiņu suni Tabūnu, kas nūsaukts par gūdu tuo laika politikam, pierti, cyuku bēris i vēļ cytus izplaiksnejumus. Laukus puordeve, kod maņ beja četri godi, tok mes turpynuojom braukt gostūs pi babys i cytu rodu Kruoslovā. Jemūt vārā vītu saisteibu ar vacuoku skaistū jauneibu, par Dīnavydlatgolu zynuoju daudzveideigus vītu nūstuostus. Par Karnickim i Šokolada kolnu, par pazemis ejom, kur dzeds asūt ar školys bīdrim guojs zam Daugovys, bet piečuok nu školys, kas atsaroda pilī, izsyuteits, par akmini, kur Napoleona armeja pīstuojuse, i taišni partū Kruoslova maņ vysod ruodejusēs uorkuorteigai skaista piļsāta ar kruosainim nūstuostim i kūka lūgu kvarbatkom. Leidz ar tū – Dīnavydlatgolai pīdar lela daļa munu sakņu i pīdareibys sajiutys.

Pīniņu veins

Valentina Lukaševiča “Dīnvydlatgolys stuosti” paver skotu iz nūstuostim, teikom, urbanajom legendom i cylvākim, kas tūs veiduojuši. Tys ir breineigs pīmārs koncentrātam lokalpatriotisma pīpiļdeitam vītu stuostu apkūpuojumam.

Vīna nu munu meiluokūs gruomotu ir Reja Bredberija “Pīniņu veins”, kas īkoncentrej konkretu laika pūsmu, kurā pīdzeivuot vīnu vosoru ar bārna acim. Tī ir eisi stuosti, kas ir gordi i pīpiļdeiti, uorkuorteigai suleigi i nostalgiski – kai pīniņu veins, kas īkapsulej vosorys sajiutu.

Sovā ziņā, ari skaitūt V. Lukaševiča “Dīnvidlatgolys stuostus” puorjam nostalgeja – par aizīmūšū laiku i cylvākim, par napīdzeivuotū i jau pagaisynuotū, natveramom lītom i vītom, kurys nav īspiejams paturēt. Leidzeigai kai “Pīniņu veins”, ari itī stuosti īkapsulej nūteiktu laiku, cylvākus, lītuotūs vuordus i artefaktus.

“Laiks vysu pamaina. Nazkas rūnās, nazkas propulst. Nazkas ilgi dzeivoj i napuortraukti mainuos laikam leidza. Vyss plyust i mainuos – kai Liktiņupe.”

Stuostu nūzeime

Stuosti pīškir nūzeimi i pīpylda leidz tam nikuo naizsokūšys voi pat pavysam tukšys plemis kartē ar saturu. Jau niu vairuokys gruomotā mynātuos vītys nav atrūnamys nivīnā kartē – ni drukuotā, ni tīšsaistis. Īspiejams, ka piec godu par daudzom vītom stuosteis tik legendys, kas apkūpuotys itamā gruomotā. I ir byutyska nūzeime tam, ka itī stuosti teik pīfiksāti i papyldynuoti ar karteņom, kartem, gazetu izrokstim i cylvāku smaidim. Tys ir byutyskai sevkuram, kas sevi identificej voi attuoli ir saisteits ar kaidu nūteiktu vītu, jo paleidz pastreipuot tuos nūzeimeibu ari tod, kod pošys vītys, īspiejams, vaira nav. Ari tod, kod vīta vēļ eksistej, tuos nūzeime paleidz sevi cīšuok ar tū identificēt, saisteitīs, izjust lapnumu i pīdareibys sajiutu par sovu sasaisti ar tū i itūs stuostus stuosteit cytim.

Na vysi gruomotā mynātī nūstuosti ir viesturiskūs olūtūs i faktūs apstyprynuoti, daudzi nu tūs ir i vysod byus urbanuos legendys, tok tim ari nav juobyut, jo gruomotys formats tū napīprosa – pamatu pamatūs tei ir par vītu identitati, i identitate nav sausi fakti, kas uzskaiteiti nūteiktā sistemā, tei ir subjektiva dzeivis uztvere.

Stuostim nav vīnaida struktura i formats, kotrys nu tūs fokusejās iz kaidu cytu vītys aspektu i viesturis škautni. Kaids pīsavierš gazetu nūstuostim, kaids – viesturisku personeibu apmekliejumim, vēļ kaids cyts – vītys nūsaukumam i tuo atteisteibai. Gruomota nav juoskaita nu vuoka da vuoka, var suokt ar sev interesejūšom vītom voi skaiteit stuostus par vītom, par kurom nikas nav zynoms. Var dūtīs ceļuojumā i jimt leidza gruomotu kai ceļvedi. Vīnnūzeimeigai lobs īgivums sātys bibliotekai.

Personeiba

Eipaša vīta gruomotā ir pošam autoram. Jis ir daļa nu izstuosteitūs stuostu, i mes varim izdzeivuot nūtikšonys paguotnē, īraudzeit cylvākus, kas ir bejuši sūpluok Valentinam Lukaševičam i ar vīnu aci īsavērt ekspediceju pīdzeivuojumūs. Pieški, skaitūt gruomotu, ībrīnu YouTube dziļumūs, klausūtīs Valentina dzeju i stuostus, īpazeistūt jū kai byutysku latgaliskuos kulturvidis puzlis gabaleņu. Gruomotā var nūjaust, ka V. Lukaševičs ir cīši daudzpuseiga personeiba, kas puorzynoj plašu jūmu i vaicuojumu spektru – viesturi, geografeju, etnografeju, literaturu i daudzys cytys. Caur stuostim var just, ka ar tom autoram ir eipaša saikne i pīdzeivuojumi. V. Lukaševičs ir daļa nu latgalīšu atmūdys i uorkuorteigai daudz darejs vysaidūs veidūs, kab pīvārstu viereibu latgaliskajam, boguotynuotu tū ar sovu davumu i saglobuotu viesturis līceibys paaudzem iz prīšku. Gruomota līk aizadūmuot, kū mes kotrys pamatam piec sevis, kaids ir myusu īguļdejums kaidys vītys stuostā i voi koč kod tū kaids izstuosteis.

Kas ir eipaši – vysod, sateikūt V. Lukaševiču, jis redzīs uorkuorteigai vīnkuoršs i tik eists. Tok cīši, cīši zynūšs. Ari, skaitūt gruomotu, redzīs, ka autors varātu stuosteit par vīnolga kū – šokoladu, leitu, kolnim i azaru. Stuostim stuostu izstuosteit i aizraut leidza Latgolys mīlesteibā.

“Latgola nav moziņka, Latgola ir dažaida i lela. Ir kolnu i leidzonumu Latgola. Dīnvydu i zīmeļu, reitu i vokoru. Vyds Latgola. Lelpiļsātu i lauku. I tai var i tuoļuok.“

“Eistineibā vyss ir tikai tukšums i punkti. Ka vīnu punktu salīk kūpā ar cytim, izaveidoj lineja. Taisna, leikumaina voi rausteita.

Kotra apdzeivotuota vīta ir kai punkts – leluoks voi mozuoks. Kod ta te beja tukšums, a niule punkts. A cyta punkta vītā – tān tukšums.

Kartis vērtīs ir cīši interesanta līta. Sovā ziņā tys ir cīši leidzeigi kai vērtīs zvaigznēs.

Nui, iz karšu ir linejis – upis, sauszemis i dzelža celi itt. Bet ir ari dziļuokys, naredzamys linejis – laika linejis. Vīnai apdzeivuotai vītai tei suocās nazkur myglā, bet tod ir taisna i plota. Cytai vītai kai stričukeņs viejā – stypruok papyuss, i sapleiss. Voi jau sapleisa.

Apdzeivuota vīta. Te obejim vuordim ir lela nūzeime, nivīns nu jūs nav mozuok svareigs. Voi var dzeivuot bez vītys? Voi vīta ir arī tod, kod nivīns tī nadzeivoj?

Apmāram par itū i ir tī vītu stuosti, kuri ir salykti itamā gruomotā.”