Egita Kancāne. Jaņča puorsokys
Puorsoku autore: Egita Kancāne
Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2023”, kura moto itūreiz beja “Es rokstu, bet voi tu skaiteisi?”, atzineibu sajēme Egita Kancāne, kura latgalīšu literaturā zynoma kai stuostu kruojuma “Syltuo mola” autore. Egita 2022. godā “Latgolys prozys skaitejumu” konkursam beja īsyutejuse Annys puorsokys, itūreiz tuos na tik pīdzeivuoja turpynuojumu, tok tyka papyldynuotys ari ar Jaņča puorsokom.
Našpetnuo elektreiba
Elektreibai vyss atbuoda i apsatecēja dūša. Vysi tik saceja – cik jei duorga! cik jei špetna! Ni dasadūrt navar!
A tū, cik jai vajaga spāka, kab nu Daugovys attacātu da kotrai spuļdzeitei, nivīns až naīsadūmova. Kai jei īvalk dvašu, pīpyuš vaigus, dīnu i nakti godim napeikstādama valk sovu vazumu, nivīns tok naredzēja!
No, vyss! Gona! Jei izavylka nu sovu augstsprīguma vodu, izlēce nu zamsprīguma kabeļu, pasceja “čau” štorkam stulpa golā i saulis batareikom iz sātys jumta. Byus breiva kai ierglis dabasūs. I dareis tū, kuo vysvaira gribīs. Kitinuos bārnim mugorys, kod mamys jim zeimej ar pierstu iz uodys i smaideigys stuosta “stabi, stabi, vodi, vodi, elektreiba!”. Jei lieneitem bužynuos bārnus, cikom jim atīs mīdzeņš i suoks krist cīt acs. Cikom da jim atīs pots breineiguokais sapyns i nu lyupu kakteņa nūtecēs gara saila iz spylvyna. Cikom jī gulēs i mīgā augs leli.
Saceits – dareits! Elektreiba givuos pi dorba! I nivīns vēļ nabeja redziejs kuorteiguoku i ceņteiguoku mugoru kitinuotuoju! Bārni sajiusmā spīdze! Mamys plotai smaideja. Tētis kaseja ūsys i aizakuosēja.
Bet tod vysim datryuka elektreibys spāka – dīnom ilgi nabeja guņs, nastruodova syukni, plitys, kačigarkys i radiatori. Naguoja tramvaji. Napīsaluodēja telefoni. Nastruodova datori. Naruodeja televizori, narunova radejis. Zam pošu Zīmyssvātku leidza elektreibai izgaisa ari prīca. Mamys beja sirdeigys, ka bez elektreibys navarēs izcept cyukys smeceris, tētis – ka naredzēs prezidenta runu, bet bārni čeikstēja, ka jūs egleitē navar īdegt gerļandys i televizorā nūsavērt Grinča muļčiku.
Vysi guoja da elektreibai i lyudzēs, lai jei īt atpakaļ. Lai ir lela i stypra i vodūs skraida, baileigi dzierksteļuodama. Jī vaira nikod nasceišūt, ka elektreiba špetna kai valns. Jī prasšūt nūvērtēt elektreibys dorbu. Jim vysim tryukst elektreibys. Jī vaira bez elektreibys naprūtūt dzeivuot.
Elektreiba apsažālova. Bet apsūleja atsagrīzt tik tod, ka vysi apsūla byut uzmaneigi, nadūrt kluot pierstu i naapsasaukuot. Tik tod jei atlūceis pīdūrknis i izpūrkšs sorkonūs motu ārkuli, i giusīs atpakaļ pi vodu i kabeļu.
Saceits – dareits! Jei izkuope lelajā augstsprīguma stabā i suoka dzīduot. Džinkstūņai leidzeiguo dzīsme aizskanēja par lauku, i sātuos otkon īsadaga guņs. Cylvāki otkon suoce smaideit. A bārnu mugorys gon otkon beja juokitinoj mamom pošom.
Saulis zaķu piedeni
Dzeivova nazkod Saulis zakis, i jam beja symts bārnu. Kotram bārnam – speiduša lipeņa. Kod ustobā īspeidēja saule, jī vysi pabyra pa sīnom i grīstim i suoce grīzt dančus. Cibric, cibric – jī lēce deveņu lipu augstumā i škurynova ūsys pa labi i pa kreisi. Pa laikam tik ūzuls aiz lūga pastīpe zoru rūkys i sataiseja vylka ānu. Vylks īskrēja ustobā i suoce giut zakeišus. Kuram jis dasadūre, tys pagaisa, a vylks tik palyka rasnuoks i rasnuoks. Kod jis apēde pīcdesmit septeitū zakeiti, jam nu rasnuma puorpleisa vādars kai balons – baukš! – i vysi saulis zakeiši otkon prīceigi pabyra pa ustobu. Tei vīta, kur lelajā bleikšīnī zakeiši dasadyure dagunam, sazīdēja miļjons saulis raibumūs. “Ite tev saulis zakeiši atstuojuši piedeņus,” vys soka baba, kod verās iz muna daguna.
Izgaisušuo zeče
Vysleidza kaidūs ceļūs nabyutum bejušys dīnā, vysys zekis vys kotru vokoru sasatyka velis grūzā i pyrma mauduošonys velis mašynā pasadaleja dīnys pīdzeivuojumūs.
Zeķu sapuļci vysod suoce malnuo tētis zeke ar mozeņu, opolu caurumeņu pīrē. Jei, kai vysod, saceja, ka dīnā sataisejuse daudz salyuzušu mašynu i bejuse līcinīks vysu zeķu skaistuokajam salutam pi dzeļžu savuoreišonys aparata. Jai beja malna mute i drusku ar motora eļļu nūtrīpti byudi. Bet jei beja apmīrynuota i laimeiga zeke. Ar rātom, kuruos padora šmukuoku, i stuostim, kurī padora svareiguoku.
Piec tētis zekis vys runova mamys zeke – jai šudiņ viersā beja izkrits bīzputrys škeivs, jai beja meļneicu zaptis zyla acs i, oi, cik daudz runojamuo… Par zeķu drūšeibu i zeķu tīseibom, par zeķu civilū aizsardzeibu i obligatū veseleibys puorbaudi. Par dorbu kaiteigūs apstuokļūs. Par mozu bārnu i sajauktys ustobys ītekmi iz veseleibu.
Tod runova muosys ružovi punktainuo zeke. Jai bārnuduorzā beja dazeimātys zalis guaša ūsys. Koč i jai patyka byut ūsainai, tok pīkluojeibys piec jei dasabīdrova mamys zečei: “Dorbs bārnuduorzā maņ izdzan pumpys. Sevkurai zekei ir tīseibys pošai izlemt, kur jai zeķuotīs,” saceja muosys zeke. “Es lobuok grybātum byut aktrisis voi žurnalistis zeke i fiļmētīs vysmoz “Tutys lītuos” voi “Žykā”. Bet kur tys liktiņs myus nūlīk, tur mums i juostruodoj. Juoīt Vysuma nūlyktais ceļš i juomyn Kosmosa syuteituos stygys.”
Tod beja juorunoj bruoļa zekei. Bet sapuļcē suocēs buodrs klusums. Zekis nabeja!
Nav īsaroduse sapuļcē! – īprotokolēja mamys zeke, bet par reizi ari saprota, ka nazkas nav labi. “Navar byut! Zekis nikod nakavej,” jei saceja.
Nūlaupeita? Sajimta giustā? Aizamaļdejuse? Zeķu Kosmoss sajaucs juos zvaigznis? – beja vysaidys versejis, bet nivīns nazynova, kura nu tūs ir eistuo.
Vysys zekis suoce meklēt, bet nikai navarēja sadzeit rūkā bruoļa zekis. Juos izsprīde izsaukt babys suneiti Piparu pādu sadzeišonai. Pipars par reizi givuos pi ūsteišonys, i juo purneits vysus aizvede da bruoļa gultai. Bruoļa zeke beja aizmyguse kūpā ar bruoli i tik soldonai gulēja, ka nivīns nabeja gotovs jū mūdynuot. Jei tai i palyka bez sapuļcis i nateira, tok izaguliejuse i nūsapynovuse pošu šmukuokū zeķu sapynu.
Boltais teleņš, malnais teleņš
Dzeivova pi babys divejis gūtenis – boltuo gūteņa Gauja i malnuo gūteņa Venta. Gaujai beja tik bolts teleņš kai snīgs, Ventai beja tik malns teleņš kai ūgle.
Vīnu dīnu boltais teleņš guoja pa pļavu, nūstuoja pošā iudiņa molā. Iudiņs skolovuos vilneišūs, plots, zyls i spūdrys. Tys lelais iudiņs beja Kolupa azars. Boltais teleņš apsavēre apleik, radz – azara molā pi kryuma guļ malnais teleņš. Boltais teleņš suoce runuotīs:
-Skaista dīna, spūdrs iudiņs. Bet kas tu esi? Voi tik tu naesi malnais teleņš Kimyns?
-Tai ir. Asu gon Kimyns. Voi tu esi boltais teleņš Snīgs?
-Tai ir. Asu boltais teleņš Snīgs. A kuo tu tai guli azara krostā?
-Sauļojūs i dūmoju, kai tai – es dzeru boltu pīnu, bet palīku malnuoks i malnuoks?
-Es ari dzeru boltu pīnu i taisūs tik boltuoks i boltuoks, – saceja Snīgs.
-Kai tev tys izīt?
-Voi tu, īdams iz azara krostu, ļaun mamai sazīst sevi ar saulis kremu?
-Nā, maņ cīši napateik teptīs! – atsazyna Kimyns.
-A es ļaunu! Varbyut deļtuo palīku boltuoks i boltuoks?
-Varbyut, kas tū lai zyna, bet es gribātum byut gaišuoks.
-Bet tu esi šmuks taids, kaids esi – malns kai ūgle.
Boltais teleņš i malnais teleņš suoce runuotīs i palyka par lobim draugim. I malnajam teleņam vysod ruodejuos, ka, pasarunojūt ar boltū teleņu, jis pots palīk gaišuoks.
