Recenzejis autore: Jūlija Dibovska, literaturkritike

Voi tev nav baist raksteit par sev nazynomys pusis zynuotuoja teiktim stuostim? Ir! Partū itymā ceļuojumā sūpluok literatam Valentinam Lukaševičam mes laidemēs trejatā: es – ceļuotuoja, es – gruomotu redaktore, es – volūdys baudeituoja. Beja jautri, tok ceļā mēs drupeit sasastreidiejom i vysu guojīņa laiku raudzejom salabt.

Ceļuotuoja

Valentina Lukaševiča personeibu recenzenti izceļ kai vīnu nu ituos gruomotys atslāgim^[1]: talanteigs, zynuotkuoreigs, erudits, ar humora izjiutu i aktivs. Varbyut tīšā tekstā tai par jū i gruomotys vārtātuoji nasoka, tok autora biografeja i “Dīnvydlatgolys stuostūs” īguļdeitais dorbs kuortejū reizi aplīcynoj ituos sausuos patīseibys. Aiz vysa stuov sovys dzimtinis mīleiba aba lokalpatriotisms.

Tys vuords “lokalpatriotisms” redzīs maņ taids suopeigai pazeistams… I tod es šausmuos pīmiņu, kai nazkod, struodojūt vīnā mozslovonā Latvejis izdevnīceibā, raudzeju kūpā ar kolegi sataiseit ceļvedi pa vysu Latveju. Cik tys beja mūkūšai ilgi i naizsmeļami, koč i Latveja it kai nav nimoz tik lela. I cik daudz apsaverama beja Latgolā (vaira nakai vysur cytur!) – kai gryuts, tai interesantai. Siedieju sātā, četruos sīnuos i apkūpuoju informaceju par četrom dabasu pusem. Maņ tūreiz tryuka taišni ituo poša – lokaluo patriotisma, kab, vysapyrma, naraudzeitu nūmūceit gruomotys skaiteituojus ar vysu īspiejamūs apsavieršonys objektu īkļaušonu; pa ūtram – itūs ceļvedī īkļaunamūs elementu principā beja tik daudz, ka beiguos es kai sastateituoja nikuo vaira pret tim najutu, muns bolss tī naskanēja, vyss saplyuda vīnā lelā mučkulī. Kur nu vēļ lokalpatriotisms, pat kauna najutu par tū, ka nabeja gordai pasnāgti fakti, teikys i legendys.

Nu tuo laika es nu sirds nycynoju pusanonimūs i vysu apgiut raugūšūs “ceļvežus pa Latveju”, kam tim jau vysa bīžuok nav nikaida sakara ar eistū ceļuošonu kai pīdzeivuojumu, ar saskarsmi, ar cylvākim, kas dzeivoj apsavieršonys objektu tyvumā, i ari ar subjektivu izalaseišonu tī moz kūpeiga. Ir tok tik dabyskai byut konceptualam i īsaceit apsavieršonai taišni tuos vītys, kas pošam ruodejušuos svareigys i stuostim pylnys. 

Labi, ka Valentina gruomota nav taida – tei narauga apgiut vysu. Koč voi partū, ka autors izalosa nūteiktu regionu i izavaira nu lelūs piļsātu. Kluotyn vēļ jis, cik var nūprast, navoda ni auto, ni velo, vysur laižās kuojom voi ar sabīdryskū transportu, kas jau ir atseviškys filozofejis i pīdzeivuojuma vārts. Autors ir kluotyn asūšs izteiksmē i humorā, kai ari karteņu atlasē. Prūtams, ari stuostejuma objektus jis izalosa pats, i tī ir kai taidi “obligatajam minimumam” pīdareigī kai cīmateņa vīneiguo bazneiceņa, senejs tylts voi iudiņa tiļpe (aizejam iz azaru! – universals golamierkis sevkuram ceļuotuojam, ka i jis nasamaudoj), tai ari taidys, kas pastuov vaira tik viesturiskā atmiņā (pīmāram, Šlomo Zaksa spičku fabrika voi Girša Grilihis uodu fabrika Gubiščē). Maņ kai ceļuotuojai – i laikā, i telpā – itaida pīeja der, kluotyn vēļ gruomotys teksts viņ ir ceļuojums vysaiduos legenduos, paragrafūs i apakšnūdaleņuos, par kurom nikod navari byut drūss: autors raudzeis byut lakonisks, gribēs, kab pasmaidu, voi palīku nūpītna.

Redaktore

Tok tod es atguodoju, ka asu na tik ceļuotuoja, tok ari gruomotu redaktore, kurai ir izastruoduojuši zynomi profesionaluo kretinisma principi ar blaknem. Vīna nu munu blakņu vystik byus gribiešona piec vēļ lobuoka ilustrativuo materiala, kam myusu laikūs taidu nav gryuts dabuot. Skaiteituoja acei i garšai nav mozsvareigai, ka tekstu papyldynoj, pīmāram, muižinīku dzymtys gierbūni, senejūs karšu fragmenti i vēļ eipaši vacys kartenis voi pat gravirys. Tys vyss pīškir nūteiktu garšu. Vystik gruomotu redaktori dreikst byut kritiski pret tū, kas tekstu ilustrej! [ceļuotuojai, kas pasaruodeja ituos recenzejis īprīškejā ryndkūpā, palīk naārtai īt rādā kritiskajai gruomotu redaktorei, cikom tei turpynoj]. Voi vysom karteņom ir pīteikama vierteiba, kab ar tom aizpiļdeitu telpu dīzgon apjūmeigajā i, juosoka, maketa ziņā pylnasneigajā gruomotā? Voi stuostā par tyltim beja cīši vajadzeigys vysys tī radzamuos vīna tylta kartenis (168.–169. pl.)? Voi tuos dreižuok kolpoj autora humora atspīgeļuošonai? I eipaši gryuta blakne: zynūt, cik vierteigys ir viesturyskuos kartenis, cīši grybātūs izzynuot tūs olūtus (kruotive, privats arhivs, personeigs arhivs, varbyut ir autors voi kaida cyta nūruode, kab varātu attālu izmontuot cytūs svareigūs gadīņūs?). Nav pat runa par autortīseibom, koč i drūsai viņ gruomotys veiduotuoji beja cīši nūsabeiduši tuos napuorkuopt (fotografa naminiešona naatbreivoj nu atbiļdeibys). Tok gruomotys autors cīši plotai ir nūruodejs atsaucis sovam tekstualajam stuostam – var saceit, ka nu gruomotys strukturys veidūkļa verūtīs, tys ir cīši tekstcentreigs izdavums, tys nalutynoj skaiteituoju ar īrostū vizualū grezneibu, dreižuok līk sasnēgt vizualū caur verbalū – kai vīns lels konceptuals dzejūļs.^[2] Es ari saprūtu, ka pierkt konkretys vītys kartis nu Latvejis leluokuo karšu taiseituoja byutu cīši duorgi, tok tuos var shematiski puorzeimēt, snādzūt skaiteituojam mozu nūjausmu par tū, kur jis konkretuo stuosta gaitā aptyvai atsarūn (autors iz ūtruo atlūka līk nūprast, ka konkretys kartis naītylpst juo gruomotys koncepcejā i lobuok meklēt vītu pošim, bolstūtīs juo snāgtajā aprokstā). Ka konkretuos geografiskuos nūruodis nav tik byutyskys, cik konkretys sajiutu nūruodis, tod, prūtams, var pīdūt itai gruomotai mīreiga vosorys vokora aušeibu i aizmierstīni.

Volūdys baudeituoja

Pats golvonais, deļkuo itei gruomota tyka munuos zynuotkuoreigajuos rūkuos. Patīseibā diveji golvonī – autors ir dzejnīks, bet dzejnīku teksti mani vysod ir fasciniejuši ar sovu inovativū dorbuošonūs ap volūdu kai sižeta i sajiutu byuvmaterialu; i vēļ – stuosti latgalīšu volūdā laikā, kod nikas dyžan jauns latvīšu volūdā no prozys vyspuor naizīt (ir īsastuojuse zynoma krize, kas, cyta storpā, vosorys suokuos vys vēļ nav pīveikta). Vīnkuorši nu originalliteraturys lobūs plauktu nav kū daudzi cyta skaiteit!

Ir tik vīns BET, pi kuo atsadyuru: izaruod, Lukaševiča gruomota tik saucās “stuosti”, tī vystik nav prozys stuosti, dreižuok mozys, lokstūšys kulturviesturyskys esejis, tāluojumi i inspiracejis. Izaruod, ka latgalīšu volūda itamā gruomotā vynās vīglai, ka i tamā naskaita i narunoj. [Ceļuotuoja i redaktore namīreigys sasaver – kai ta varieji nasaprast, ka tī nav prozys teksti? Voi ta relizi naskaiteji?].

Gūdeigai sokūt, relizis viereigai naskaitu, vysod pamatu vītu puorsteigumam. Tok ari, viereigai skaitūt relizi, saīt, ka itei gruomota varātu saturēt izdūmuotus aba literarus voi literarizātus stuostus par Dīnavydlatgolys viesturi, kulturu i ļaudim: “Gruomotys 39 stuostūs autors, ceļojūt na tik telpā, bet i laikā, īpazeistynoj ar Latgolys dīnavydu daļu, vaicojūt – voi var dzeivuot bez vītys i voi vīta ir ari tod, kod nivīns tī nadzeivoj?” Dīzgon eksistencialys notys saturūšs ir itys dasacejums, tikpat lobs tys varātu byut, pīmāram, Janys Eglis voi Egila Ventera prozai. I ari abstraktā vacružovā kruosā taiseita vuoks nalīk dūmuot par geografisku ceļuojumu.

Tok štrunts ar tū. Gruomota byutu skaitoma ari tod, ka Valentins Lukaševičs ļautūs sovam stylam i raksteitu par smoguo metala ryupnīceibu. Ari par smoguo metala ryupnīceibu rokstūt, jis īveitu pa kaidam jūkam voi teikai, dasadūrtu sev meilūs, itamā gruomotā pat šaļtim kaisleigai izstuosteitūs kauju i karu nūtikšonai, varbyut izstuosteitu ari nu jau vierteigū padūmu okupacejis laika viesturi. Par kara i kauju stuostim i atskotu iz tū, kas Latgolā beja padūmu laikūs (moz, bet labi), asu eipaši pateiceiga, kam obejis ituos jūmys atspīgeļoj autora dziļū interesi, pīredzi i zynuošonys uorpus īrostūs, presē popularūs kulturviesturyskūs stuostejumu ramu (parosti stuosta tik par pilim i muižom, na par padūmu “montuojumu”, ar kū patīseibā sadzeivoj leluokuo daļa dzeivuotuoju). Tai autors ļaun dasadūrt t. s. padūmu Latgolys dzeivei, kurā, kai ruodīs, daudzys Latvejis naatkareibys laikā īsuoktuos jūmys beja sasnāgušys uzplaukumu Vyssavīneibys leluo cylvāku skaita i resursu daīmameibys deļ. I ari Ūtruo pasauļa kara nūtikšonys Latgolā jis atdzeivynoj tai, ka var dzeivai sajust tuo sakys i nūdarejumus. Voi autors bādojās, ka Latgolā ir vys mozuok dzeivuotuoju? Dalieji, kam cylvāki nūzeimoj atminis (144. pl.), i bez atmiņu nav viesturis, tok itei nostalgeja piec nazkodejūs laiku nav suopeiga.

Tys vyss ītvarts vīnkuoršajā, šaļtim ospruoteigajā autora volūdā, kur jis nareši pīduovoj ari īsavērt kaida vuorda vacuokajā formā, kab es, pīmāram, spātu nūsaprīcuot, ka vysa gruomota nav saraksteita taišni vacajuos leksikys formuos, kam tod byutu daudzi gryušuok saprast tekstu. Prūtams, itei prīca ir ar ryugtuma nūkruosu, apsazynojūt, cik boguoteiga patīseibā ir latgalīšu volūda, cik gryuši byutu īsavuiceit tuos īprīškejūs sluoņus, kas lieneišam gaist.

Ka Valentina mierkis beja īdvasmuot i boguotynuot, rūsynuot i drupeit izgleituot, tod gruomota itūs mierkus paleidz sasnēgt. “Dīnvydlatgolys stuosti” ir kai iedīņs, kur šaļtim pasaruoda vysaidys garšys – vīnā atvārumā var byut i laime, i nalaime (150.–151. pl.), i viesture, sociologeja, folklora (legendys) i literars anekdots (148. pl.), i rezignejūša eseja par literaturu (186. pl.) voi jūkuošonuos par iudiņa olūtim (78.–79. pl.). Itū izdavumu var ari paskaiteit transportā, laižūtīs iz Dīnavydlatgolu. Tū var puorvērst pat par latgalīšu volūdys nūsleipiešonys leidzekli, kam piec 200 pl. teksta puorskaiteišonys ari maņ nabyutu gryuts suokt rokstu volūdā lītuot, pīmāram, vītnīkvuordus. Tī īsaskanēja i nūsasāda pruotā kai jau vīnkuorša, tok byutyska volūdys daļa. Ka kaids pīkreit, ka pastuov taida līta kai mentalitate, tod laikam ari tū var īsavuiceit, puorskaitūt itū gruomotu. Golvonais – nasalaist ceļā vīnam.

^[1] https://www.lakuga.lv/2024/03/15/ikapsulet–laiku–cylvakus–i–vitys–gruomotys–dinvydlatgolys–stuosti–apskots/

^[2] Es vys dūmoju, ka “Preiļu konceptualistim” ruodeitūs par švaku, tok, ka nu cīši konceptualai pasaver?