Roksta autors: Vladislavs Malahovskis, Rēzeknis Tehnologeju akademejis vodūšais pietnīks, Latgolys Kulturviesturis muzeja Pietnīceibys i izgleitojūšuo dorba nūdalis vadeituojs

Par latvysku Latveju i vodūni!

Piec 1934. gods 15. maja Kārļa Ulmaņa (1877–1942) apvārsuma tyka apturāta Latvejis Republikys Satversme, leidz ar tū ari likvidāta Saeima i vysys politiskuos partejis. Tyka likvidātys ari parteju gazetys. Lykumdūšonys i izpyldvarys funkcejis atsaroda vaļdeibys ar Ulmani prīškgolā rūkuos. Pošvaļdeibu vieliešonys beja atcaltys, kam pošvaļdeibu vadeituojus nūzeimēja vaļdeiba. Tyka popularizāta tautys vodūņa ideja. Vaļsts ideologeja baļstejuos iz nacionalys vaļsts idejis, kas izapaude ceņtīņūs izveiduot latvysku Latveju: “Jaunajā Latvejā juovolda tim, kas nasaraunamom saitem ar itū zemi saisteiti, juovolda latvīšim. Latvīšu Latveja, pošu vadeita!”[1]

Kab tū sasnāgtu, latvīšim ir juonūstyprynoj dominejūšuo ītekme politikā, kai ari juodaboj dominante ekonomikā i cytuos jūmuos. Autoritaruo ideologeja atkluotai nasavērse pret nacionalajom minoritatem, tok praksē tyka pīkūpta politika, kab mazynuotu cyttautīšu ītekmi. Vaicuojumā par mozuokumtauteibom latgalīšu prese atkuortuoja vaļsts politikys pastatejumus: “Mums nav ībyldumu, ka myusu sveštautīši dora vysu, lai vairuotu slavu jūs vaļstei, mums nav nikas pretim, ka jī palīk pi sovys volūdys un ka jī naatsasoka nu sovom īpatneibom, paražom un tykumim. Bet mes prosom, lai kotrā laikā – tagad un vysā nuokūtnē – myusu Latvejis pavaļstnīki – sveštautīši pyrmā vītā stuodeitu un turātu Latveju.”[2]

1935. godā izdūtais Lykums par vaļsts volūdu nūsaceja, ka vaļsts volūda ir latvīšu volūda. Tei beja obligata vysuos vaļsts i pošvaļdeibu īstuodēs. Izjāmuma gadīņūs pošvaļdeibu sēdēs, kur cyttautīšu eipatsvors nabeja mozuoks par 50 %, beja pīļaunama ari vuocu voi krīvu volūda. Tok dokumentacejai, kai ari vysai raksteitajai informacejai (t.sk. vītvuordim) beja juobyut latvīšu volūdā.[3] Latgalīšu volūda školuos palyka par fakultativu prīškmatu. Ticeibys vuiceiba vys nūtyka latgaliski. Tymā pošā laikā latgalīšu volūda tyka breivai lītuota kasdīnā saimēs, vysaidūs publiskūs pasuokumūs, bīdreibu sapuļcēs i tt.. Latgalīšu volūdu vuiceja ari atseviškuos vuiceibu īstuodēs – Daugovpiļs školuotuoju institutā, Aglyunys veirīšu gimnazejā. Latgaliski izguoja divejis gazetys (“Latgolas Vōrds” i “Jaunais Vōrds”) i pīci žurnali (“Katōļu Dzeive”, “Latgolas Škola”, “Sauleite”, “Straume“, Zīdūnis”),  kai ari “Zemnīku kalendars”.

Suocūt ar 1934. gods vosoru tyka organizāti tautys vadūņa i ministru izbraucīni iz vysaidim vaļsts regionim. Nu 17. da 20. augusta Ulmanis ar sovu “sveitu” gasteja Latgolā. Da Daugovpiļs atbrauce ar viļcīni, bet tuoļuok sekuoja braucīni ar automašynom. Medeju i socialuos viesturis pietneica Vita Zelče tū aproksta itai: “Nav švuorbu, ka tys beja vizuali īspaideigs braucīņs, kod pa Latgolys leikumainajim zemis celim, saceļūt miļzeigus putekļu muokuļus, ar īspiejamū maksimalū dreizumu druozēs modernu automašynu karavana, nūputējuse teiri bolta. Nikas taids agruok vēļ nabeja nūtics. Nikod agruok zemnīks, kas struoduoja pi ceļa, voi gons, kurs ar sovim lūpim beja tuo molā, nabeja tik tyvai redzējs vaļsts golvonuos amatpersonys. Kluotyn vēļ mašynys šaļtim nūstuoja, kab pasarunuotu ar cylvākim i paspīstu jim rūku.”[4]

Kab styprynuotu tautys vīnuoteibu, kai ari demonstrātu sasnāgumus lauksaimisteibā, nu 1935. gods rudiņūs tyka organizāti Pļuovis svātki. Ūtrī Pļuovis svātki nūtyka Rēzeknē 1936. gods septembrī. Piec tuo laika oculīcinīku atmiņu tei beja “leluo nūtikšona Rēzeknē, kod vītā pi piļsātys stadiona, kur agruok ganejuos gūvs, cīši eisā laikā tyka izcalta “minipiļsieteņa” ar miļzeigu estradi i gūda vuortim. (..) Piec svātku minipilsieteņa tikpat dreiži tyka nūjaukta. (..) Itamā “minipiļsieteņā” vaira nakai 5 ha plateibu aizjēme paviļjoni. Svātku laikā tyka izruodeits izvadums “Svētā zeme”, kurā pīsadaleja akteri, kors i orkestris, balets, mozpulki, aizsorgi. Svātku nūtikšonu papyldynuoja ari mozpulku i aizsorgu paruode, lelgobolu saluts, i, prūtams, tautys vadūņa gasteišona.”[5]

Tautys vīneibys goram atbylda ari K. Ulmaņa īdybynuotuo tradiceja duovuot gruomotys sovom bejušajom školom, kū zynim ar nūsaukumu “Draudzīgais aicinājums”. Itī i cyti īspaideigi pasuokumi, kurūs Ulmani sagaideja ar teatralizātim prīšknasumim, svineigu vuortu taiseišonu, vodūni slavynojūšim uzrokstim i tml., modernu utilitarūs ceļtņu byuve, kai ari nanūlīdzama lauksaimisteibys atteisteiba beja par pamatu juo popularitatei sabīdreibā. Kulturviesturnīks Pīters Zeile (1928–2020) pīmiņ: “I muni vacuoki, i sābri – kai latvīši, tai vacticeibys krīvi – par Ulmani runuoja ar cīnu, bet par parteju liderim – ar smaidu i ironeju.”[6]

1939. godā ar Ulmaņa atbolstu arheologa Franča Baluoža (1882–1947) vadeibā Jersikys piļskolnā nūtyka arheologiskī izrokumi. Autoritaruo režima laikā senejūs Latvejis teritorejā dzeivojūšūs baltu ciļšu, t.sk. senejūs latgaļu, vaļstiskajūs veiduojumūs tyka maklāts ideals paraugs autoritarismam, kū saredzēja ari Jersikā i tuos vaļdinīkā Visvaldī (12. g. s. b.–piec 1230). Gleznuotuojs Ludolfs Liberts (1895–1959) gleznuoja senejūs ciļšu vaļdinīku portretus. Itamā galerejā kai majestatiskuokais izacēle Visvaldis. Visvalža tāls breineigai atbylda tuo laika idejiskajim pastatejumim – karavodūņs, krystnešu pretinīks, kristeigs vaļdinīks, diplomats (lobys attīceibys ar leitovīšim).[7]

Tymā pošā 1939. godā izdeviejam Vladislavam Luočam (1912–1984) kūpā ar Juoni Cybuļski (1911–1997) izadeve nūdybynuot latgalīšu izdevnīceibu Daugovpilī. Piec sabīdryskūs lītu ministra nūraidejuma itaida uzjāmuma aizsuokšonai, Luocs i Cybuļskis grīzēs pi poša Vaļsts prezidenta K. Ulmaņa i atļuove izdevnīceibys dybynuošonai tyka dabuota. Juodasoka, ka praseitūs 36 izdavumu vītā izdūt atļuove tik sešus izdavumus latgaliski.[8] Izdevnīceibys darbeibu Daugovpilī puortrauce 1940. gods padūmu okupaceja.

Vīnuotys dūmys ari presē

Tai kai politiskuos partejis beja likvidātys, vaira naizguoja ari tūs laikroksti. Nu vīnys pusis, gazetu puslopuos parteju propagandys i politiskūs streidu vītā atsabreivuoja vaira vītys saimnīcyskajim vaicuojumim, kulturai, tok tymā pošā laikā cenzurys apstuokļūs presei beja dūtys nūruodis, kū nūsaceja ari jaunais 1938. gods Presis lykums – atspīgeļuot latvīšu vīnuoteibys ideju. Sabīdreibā tyka izplateits redzīņs, ka “demokratejis periodā prese beja “slyma” i puorsapūruojuse, par tū līcynuoja aizaraušona ar sensacejom, pornografeju, vaļstsveiru puorviersšonu klaunūs, guļamustobys ainom, baumom. Niu tei ir atsaveseļuojuse i var tikt calta gūda vītā.”[9]

Koč i vara i prese deklarēja vīnuotys latvīšu tautys ideju, praksē  latgalīšu i baļtīšu attīceibu vaicuojums turpynuoja pastuovēt. Tū ilustrej retorika presē eisai pyrma apvārsuma. 1934. gods janvara beiguos gazeta “Latgolas Vōrds” publicej itaidys “slymuos presis” ryndys: “Jau pīcpadsmit godu nu vītys teik cyluots “Latgales jautājums”, teik skaidruotys baļtīšu i latgaļu atteiceibys, bet nūskaidruots vēļ nav nikas. (..) Nacionalistu diktatoriskajai varai nūsadybynojūt, ar vīnu skaistu dekretu Latgola tiks pasludynuota par jaunū Gambeju ar boltim latgaļu negerim, kurim ari suoks pīmāruot koloneju puorvaļdis režimu.”[10]

Komentarus naprosa ari gazetā “Latvis” 1934. gods apreļa vydā (mienesi pyrma apvārsuma) publicātais roksts ar nūsaukumu “Latgola i Latveja – div autonomys vaļsts.”[11]

Sovutīs drupeit vaira nakai mienesi piec apvārsuma –  20. juņa “Latgolas Vōrdā” varēja skaiteit: “Myusu latvju tauta var sasnēgt lobuoku nuokūtni tikai saskaņā un vīnuotā dorbā, par tū navar byut šaubu. Tuo nivīns nauzadrūšynuos apstreidēt un apgolvuot pretejū. (..) Bet vīnuotam latvju tautys goram juovolda nu Zylupis leidz Līpuojai.”[12]

Autoritarisma periodā presē beja sastūpami atseviški polemiski roksti par latvīšu literaruos i latgalīšu volūdys vītu i lūmu Latgolā. “Jaunākās Ziņas” publicēja literata Jāņa Akuratera (1876–1937) puordūmys par latgalīšu volūdys lītuojumu izgleiteibā i literaturā, saucūt tū par škiersli latvīšu tautys vīnuoteibai: “Voi nav sovaiži, ka vīnā vaļstī, vīnā tautā ir div volūdys!” Leidz ar tū, jemūt vārā ari katuoļu bazneicys ītekmi iz kulturprocesim Latgolā, “Latgolys vaicuojums ir taida viesturis rāna, kas vys vēļ nav aizdzīdynuota”.[13]

Sekuoja nasaudzeiga atbiļde “Latgolas Vōrdā”, nūsaucūt Akurateru i juo dūmubīdrus par nūžālojamim baļtīšu šovinistim: “Pi myusu ciļts bruolim ir porosta līta, ka jau nu suokta gola vysom nalaimem vainu meklēt Latgolā. Kai slymais ar plaušom periodiski [..] izakuosej, izkraukoj un izluodej vysu, kas beja pīsakruojs slymajā reiklē, tai ari baļtīšu urā-patrioti! Jī periodiski izkruomej uz latgalim vysu žulti, kas jim pīsakruojīs gona bronhuos [..] izkruomej bez kaida apdūma un sapruota. (..) Baļtīšu šovinisti klikučoj tuoļuok, vīns nabeidz, raun vaļā ūtrys; breižim pat suoc izalikt, ka rīšona pret latgalim ir nazkaids sports.”[14]

Cereibys teik lyktys iz tautys vodūni. Teik citāti latgaliski K. Ulmaņa izteicīni: “Zeme naprosa, kaidā volūdā oruojs ar jū runoj, zeme prosa, lai oruojs jū mīļoj. (..) Jo kaids grib naidu ceļt tuopiec, ka vysi naīt vīnā bazneicā, tys grākoj pret tautu, tys juoapklusynoj.”Sekoj papyldynuojums: “Vaļdeiba, kura grib struoduot taidāgorā, kura grib mīru un vīnpruoteibu latvju ciļšu storpā, leluoku uzticeibu un leluoku atbolstu naatrass nivīnā vaļsts apgobolā, kai Latgolā.”[15]

Kūpumā, izjamūt atseviškus raksteņus latgalīšu volūdys aizstuoveibai, autoritarisma perioda presis oficialū nūstuoju par latgalīšu i puorejuos Latvejis latvīšu attīceibom var raksturuot ar Aleksandra Ancāna (1910–1944) 1936. godā latgalīšu presē publicātajom dzejis ryndom:

“Jius, bruoli, nuokat leidz ar mums,
Lai rodam saimi vīnotu
Un, aizdzeidami tymsuos ānys,
Lai ceļam tautu zvaigžņuotu.
Mes īsim leidz caur tymsu gaismā.
Mes snēgsim tuolis saulainuos!
Myus vīnuos bruoļu stypruo mīla
Un myusu skaidrais dvēsʼles zīds.”[16]

“Latgolas Vōrdā” tyka publicāta generaļa Jāņa Baluoža (1881–1965) runa (bez tulkuošonys latgaliski) Daugovpilī Vīneibys noma atkluošonā 1937. gods 19. decembrī. Publicātuos runys fragments: “Guoja 1934. g. 15. majs, i nu ituos dīnys mes napazeistam škaļdeišonūs i apkaruošonu sovā vydā. Kai zemgaļs, tai latgalīts, kūrzemnīks i vydzemnīks sūpluok, placu pi placa, vīnu ceļu īmam, vīnu dūmu dūmojam, vīnuotu dorbu dorom.”[17]

“Dzeļžu legions”

Nasaverūt iz “vīna ceļa īšonu i vīnys dūmys dūmuošonu”, daži latgalīšu inteligencis puorstuovi  i bejušī politiki nabeja apmīrynuoti (jau apslāptā veidā) ar K. Ulmani, kū skaiteja par vysam latgaliskajam naideigu spāku, seviški par centīnim vairuot latvīšu literaruos volūdys lītuošonu Latgolā. Viesturnīks Valters Ščerbinskis roksta, ka beja ari saimnīcyska rakstura naapmīrynuoteibys izpausmis – piļsātu uzjiemieju bailis par privatūs uzjāmumu liktini autoritaruos īkuortys reformatoriskūs apstuokļu laikā, īriedņu gribiešonu paturēt omotus Latgolā.[18]

1939. godā bejušais latgalīšu politiks Fraņcs Kemps (1876–1952) izveiduoja nalegalu organizaceju “Dzeļžu legions”, kas īsastuoja pret K. Ulmaņa politiku attīceibā iz Latgolu i latgalīšim.  V. Ščerbinskis ir izpietejs, ka saskaņā ar Politiskuos puorvaļdis lītu datim latgalīšu separatistu aktivistu vydā mynātys 4–5 personys ar F. Kempu prīškgolā. Atbaļsteituoju skaits asūt bejs daudz leluoks (56 personys), īskaitūt ari vīneigū sīvīti Valereju Seili (1891–1970). Latgalīšu separatistu lītuos pīmynāti taidi latgalīšu politiskī i sabīdryskī darbinīki kai Jezups Čamanis (1884–1964), Ontons Dzeņs (1893–1942), Stanislavs Ivbulis (1884–1941), Meikuls Apeļs (1901–1942) i cyti. Kluotyn vēļ itei personu grupa taidā sastuovā i skaitā praksē nabeja pastuovējuse, “tei sovu zynomū organizatoriskū formu ir dabuojuse tik Politiskuos puorvaļdis aktīs.”[19] Dzeļžu legiona aktivisti īsnēdze Vaļsts prezidentam atkluotu ultimatu (“Latgolys ultimatums”), kurā beja puormatumi par latgalīšu volūdys naleidztīseigūs statusu preteimā latvīšu literarajai volūdai, latgalīšu īriedņu atlaisšonu i čyuļu īriedņu īpludynuošonu Latgolā, tuos autonomejis vaicuojuma ignoriešonu vēļ Satversmis sapuļcis laikā, vaļdeibys saimnīcyskū politiku attīceibā pret Latgolu.

Valsts prezidentam un jō ministrim

Latgales ultimatums.[20]

Mes grīžamēs pi Jums Latgalīšu volūdā, kuru asat izdzynuši nu školam un īstōdem. Kad jums ir meila sova tāvu volūda, tad myusu tāvi ari nav bejuši slyktoki par Jyusu tāvim.

1. 1917.g. Kongresā tyka nūsprīsts un Latvijas lykumus pastyprinots, ka latgališu volūda ir leidztiseiga ar latvīšu volūdu. Bet sprīdumi un lykumi ar kōjom sameiti. Latgalīšus izsmej, par cylvakim natur.
2. Zemes reforma sūleita vysim vinaida. Bet latgalīšus Baltijā nalaide un pašu Latgali pylnu pibōze ar čyulim.
3. Valsts dīnestī suleita procentualō norma. Bet nu vysurīnes padzan latgaliti ar štempeli uz pīres: nadareigs “čangals”.
4. Latgalei beja suleita pašvaldeiba (autonomija). Bet taišņi Jyus, Cīnejamais Prezidenta kgs, bejat tys, kas nūpērkat vinu lelu latgališu frakciju un valsts Satversmes lykumā izmetet ōrā Latgales autonomiju. Pēc 15 maja Jyus nubendejat pat pogostu pašvaldeibu un sabōžet tur vysaidus valdeitojus, kurus tauta nairedz. Tykuši pi diktatora varas Jyus nažēleig ribat tim latgališim, kas isadrūšinoja kritizet Jyusu sūlus. Tī vysi padzeiti ni omotim. Augstā gūda sacelti ti Latgales nūdeveji, kuri par “Lynsaklom”, “Škiedrom”, “Latgales akciju Bankom” ir pōrdavuši vysas latgališu breiveibas.
5. Latgališu jaunotnes izgleiteibu Jyus veikli bremzejat, bet laižat acis dyumus. Pusi Jyusu armijas pylda Latgales jaunotne. Bet komandejušā sastovā nav pat vina procenta! Voi Jyus dūmojat, ka latgališi gryutā breidī aizstōvēs Jyusu valsts rūbežu?
6. Vysa valsts ekonomika nūstōdeita tai, ka vysi lobumi dorōs tikai Jyusu lelsaimnikim, bet Latgalei tikai tukši vōrdi. Jyusu fantastiski Kameru lykumi, seikōs amatnīceibas un lauku rypnīceibas “kūpošona, pōrjaunošana un pōrregistracija” galeigi nūkaun kotru privatu iniciativu un dorba ļaudim atjem gūdeigu maizi.
7. Jyusu pādejais lykums par zemes korobešonu uz vīna saimes lūcekļa jau līk krūni vysai Latgales vōrdzynošonai! Jyus gribat izvest Latgališu massu proletarizešonu. Tyukstušim zemnikus izmest nu tāvu zemes  gribat un raidet uz sovu ļaužu tukšū Kūrzemi par batrakim. Latgališu tauta jau saprūt Jyusu gudreibu, gatavei Jyusu lykumam opoziciju un Latvīšu palakim baronim boikotu.

Pacīteibas mārs Latgalē ir jau pylns!

Latgalīšu tauta vāroj Čechu un Slovaku liktiņus, leidza jyut Kroatim un Slovenim, kuri atsarūn zam “Tautas brōļu” Serbu spaidim. Tauta vāroj un šōc meklet izeju. Un var atrast taidu izeju, ka satricynos na tikai Vodūņa stovūkli, bet vysas Latvijas pamatus.

Lai Latgali varatu nūturet Latvijas rubežus napīcīšams bez kavešonas dūt vysai Latgalei, iskaitut Ilukstes aprinku, pylnū Autonomiju.

Myusu dīnos nūtykumi rysynojās momentani. Gaideišona var byut smagi likteniga!

Latgalīšu Tautas vōrdā:

Latgales Dzeļža Legionari.

Pōrrokstit un izplotit.

Juosoka, ka dažim Dzeļžu legionarim beja vysā sovaiži i naivi uzskoti uorpolitiskajā jūmā. Pīmāram, ka gadīnī Vuoceja uzbruktu Latvejai, tod latgalīši varātu lyugt paleidzeibu PSRS[21] ar sekojūšu Latgolys pīvīnuošonu tai. Vīneigais napateikamais aspekts itamā situacejā byutu taids – tai kai Padūmu Savīneibā vysi varūt dabuot lobu izgleiteibu, tod tī dzeivojūšī latgalīši, atsagrīžūt Latgolā, aizjimtu vysys lobuokuos vītys.[22]

Latgalīšu separatistu pretvaļstiskuos darbeibys līta Politiskajā puorvaļdē tyka aizsuokta 1939. gods aprelī i dreiži ari izbeigta. Golvonais latgalīšu autonomejis idejis autors i eistynuotuojs F. Kemps tyka arestāts. Apcītynuoja ari cytus aizdūmuos turātūs. Jūs vydā beja Reigā dzeivojūšī latgalīšu izceļsmis īriedni, latgalīšu inteligencis puorstuovi, katuoļu prīsteri i daži zemnīki. Tok dreiži piec apcītynuošonys jī tyka atbreivuoti, ari Kemps piec sūlejuma vaira nikod nanūsadorbuot ar politiku.

Pretrunys Dzeļžu legiona vaicuojumā īzeimej fakts, ka Kemps pyrma goda (1938. godā) izdūtajā gruomotā  “Latgales likteņi. Ainas no senās un jaunākās pagātnes”, kas ir saraksteita latvīšu literarajā volūdā i kū autors ir veļtejs tautys vodūņam K. Ulmanim i generaļam J. Baluodim rakstejs: “Myusu tautys Vodūņs, īrūsynuodams Latgolā jaunu dzīvi, (..) pasaceja, ka latgalīšu izlūksne i latvīšu volūda ir vīns i tys pats, ka tei ir  latvīšu volūda, i ka latgalīši varūt lītuot sovu izlūksni runā i rokstūs tik daudz i tik ilgi, cik jī poši tū gribiešūt. (..) Nikod vēļ nivīna vara, nivīna vaļsts, kurūs rūkā Latgola sovā myužā beja atsaroduse, nav davuse itai mozajai zemei tik lelys breiveibys.”[23]

Diskusejis i polemika ap latgalīšu autonomejis i separatisma temu tyka turpynuotys latgalīšu inteligencis aprynduos piec Ūtruo pasauļa kara emigracejis apstuokļūs.

[1] Ministru prezidenta un ārlietu ministra uzruna atbildīgiem valsts darbiniekiem. Valdības Vēstnesis, 18.07.1934.

[2] Red. Ministru prezidents apmeklej Latgali. Latgolas Vōrds, 22.08.1934.

[3] Likums par valsts valodu. Valdības Vēstnesis, 09.01.1935.

[4] Zelče V., Zanders M. Ulmaņlaiki. Latvijas autoritārisma īpatnības. SIA “Aminori”, 2023., 291.

[5] Latgolys Kulturviesturis muzeja kruojums, LgKM 24610.

[6] Zeile P. Latgales kultūras vēsture. Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2006., 474.

[7] Malahovskis V. Jersika. Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2012., 254.

[8] Malahovskis V. Vladislava Lōča izdevnīceiba. Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2012., 798.

[9] Zelče V., Zanders M. Ulmaņlaiki. Latvijas autoritārisma īpatnības. SIA “Aminori”, 2023., 157.

[10] S. Latgaļu politikas pamati. Latgolas Vōrds, 24.01.1934.  

[11] D. V. Latgale un Latwija – diwas autonomas walstis. Latvis, 13.04.1934.

[12] Budže E. Vīneibā myusu spāks. Latgolas Vōrds, 20.06.1934.

[13] Akuraters J. Tautas vienība. Jaunākās Ziņas, 10.07.1934.

[14] Kibeļnīks D. Šovinisti klikučoj. Latgolas Vōrds, 18.07.1934.

[15] Lepers Al. Latgale – myusu vaļsts trešo zvaigzne, jaunōkō un skaistōkō! Latgolas Vōrds, 29.08.1934.

[16] Ancāns A. Jaunūs latgaļu gors. Latgolas Vōrds, 25.03.1936.

[17] Red. Vīneibas ideja – pōri vysam cytam. Latgolas Vōrds, 23.12.1937.

[18] Ščerbinskis V. Ieskats latgaliešu separātisma jautājumā: “Dzelžu leģiona” memorands 1939. gadā.  Humanitāro Zinātņu Vēstnesis Nr. 8. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2005., 70.

[19] Tīpat, 67.–68.

[20] Latvejis Nacionalais arhivs. Latvejis Vaļsts viesturis arhivs, 3235.f., 1/22.apr., 694.l., 22.lp.

[21] Padūmu Socialistiskūs Republiku Savīneiba (krīvu: Союз Советских Социалистических Республик (CCCP).

[22] Ščerbinskis V. Ieskats latgaliešu separātisma jautājumā: “Dzelžu leģiona” memorands 1939. gadā.  Humanitāro Zinātņu Vēstnesis Nr. 8. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2005., 67.

[23] Kemps F. Latgales likteņi. Ainas no senās un jaunākās pagātnes. Rīga: P. Puduļa izdevniecība, 1938., 145.

Roksts ir radeits Vaļsts pietejumu programys “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projekta “Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide” (Nr. VPP-LETONIKA-2021/1-0008) pietejuma laikā.