Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Pyrma 80 godu Latgolā nacistu okupaceju strauji nūmaineja padūmu okupaceja. 27. julī padūmu karaspāks ījēme Daugovpili i Rēzekni. Pyrma tuo daudzi latgalīši, radzūt fronti tyvojūtīs, devēs biegļu gaituos. Tragiskā veidā izaveiduoja tys, kū sauc par latgalīšu kulturu trymdā. 1944. gods pamaineja ari Juoņa Gorsvāna i Norberta Trepšys dzeivi. Par itim divim sovpateigim literatim, spylgtom personeibom – Valentina Lukaševiča divi roksti latgalīšu literaturys viesturis kontekstā. Šudiņ publicejam rokstu par Juoni Gorsvānu, pyrmūdiņ portalā varēs skaiteit ari par Norbertu Trepšu aba Neikšanīti.

Juoņs Gorsvāns pīdzyma Apolonejis i Donata saimē^[1] Rēzeknis pīvuortē, Greivuļūs. Tāvs guoja būjā 1944. goda Lelajā pīktdīnē, kod padūmu aviaceja bombardēja Rēzekni^[2]. Muote ar bārnim piec ituo devēs biegļu gaituos.

Tai Juoņs Gorsvāns pusaudža godūs tyka Vuocejā. 1949. godā īceļuoja ASV, dzeivuoja Grand Rapidūs. Dīnēja jiurys kuojinīkūs, pīsadaleja Korejis karā^[3]. 1954. godā puorsacēle iz Losandželosu, tī 1958. godā pabeidze Šuinarda muokslys institutu. Na tikai raksteja dailliteraturu i gleznuoja^[4], bet prota ari grīzt kūku i muzicēt.

1970. godā izguoja juo pyrmuo gruomota – noveļu kruojums “Krāšņa un bagāta dzīve”.

Juoņs Gorsvāns cieški viņ pats ari ilustrēja sovus tekstus. Tai tys, deļ pīvaduma, ir ar juo stuostu “Kaut kur redzēts svešais”.

Stuosts suocās tai: “Jau no bērna dienām man ir gribējies zināt par pagātnes dūksnājos, smiltīs un ūdeņos nogrimušām senām dienām. Jau toreiz neapnicis klausījos tēva stāstos par tālām vietām, kuras viņš bija izstaigājis, izbraukājis, svešas tautas karapulkā negribētus gadus aizvadīdams un milzumu visādu, svešādu cilvēku saticis. Un man gribējās zināt, kādi viņi izskatījās, kā viņi runāja, par ko runāja. Un man gribējās zināt, vai tēvs, manā vecumā būdams, puikas gadus aizvadīdams, vasarās gājis ganos, vai palīdzējis vakaros sakapāt zāles govīm, vai garšojis tikko ceptas siltas rupjmaizes šķēli ar uzziestu sviestu, piedzerot klāt māla krūzē ielietu vēsu pienu.”^[5]

Itymā stuostā nav stryktu žanrisku i izteiksmis rūbežu. Kaut ari tei ir proza, daudzi kas, it īpaši vuordu kuorteiba teikumūs, ir cīši dzejiska.

Citati nu vacom gruomotom itymā stuostā mejās ar poša autora īguodom, kūpumā realistiskā viestejumā īmikseits īškā sirrealums i fantazejis.

Tys stuosts ir cīši personisks – autors izstuosta par sovu dzymtu, seiki aproksta sovu obu vactāvu izskotu i tt. Kab vaira izzynuot par dzymtys viesturi, jis īt iz biblioteku i meklej atbiļdis gruomotuos.

Bibliotekā jam nauošmai sūpluok ir sovpateigs veirīts, kurs ari kū ta skaita, jam gruomotys, līk tuos atpakaļ plauktūs i vysaidi cytaidi rūsuos. Stuosta golvonais varūņs atrūn gruomotuos godu symtim seņus pīminiejumus par Gorsvānim, tī fragmenti viesteituojā roda emocejis, puordūmys – i par sevi, i par tautu kūpumā.

Stuosta finalā golvonais varūņs atpazeist – tys dīvaini gierbtais, uzvedeibā naporostais veirīts, kū jis kotru dīnu redzēja bibliotekā – juo vactāvs.

2023. godā Latgolys Kulturviesturis muzejs izdeve gruomateņu par latvīšu muokslinīkim ASV. Tī raksteits: “Atrodoties tālu no dzimtenes, J. Gorsvāns turpināja mīlēt Latviju. Par to liecina daudzie braucieni uz Latgali. Viņš vāca arī vēsturiskus materiālus par dzimto pusi, ko apkopoja Gorsvānu dzimtas grāmatā (1988).”^[6] 

1988. godā izguoja Juoņa Gorsvāna romans “Mans mīļais auša”. “Tas nav konvencionāli parasts romāns, kur visi notikumi sīki aprakstīti laika secībā. Darbība notiek kaut kur. Varoņu vārdi latviski, bet darbība varētu risināties jebkurā zemē ar dažādu tautību cilvēkiem. “Negribu saistīties ar laiku, vietu, tautību,” saka autors. “Tēma ir cilvēciska, ne politiska. Es strādāju grūdieniem, lielāko tiesu kalnu būdā. Nav noteikta laika, kad rakstu. Brīvu brīžu maz. Romāns ir labsirdīgs, ar humoru šur un tur.” Romāns pirmajā uzmetumā uzrakstīts 1980. gadā, bet nepārtraukti labots, papildināts, pārrakstīts. [..] Gorsvāna stils ir stakato – gan raksturojot cilvēkus, gan atstāstot sarunas. Tas nozīmē, ka autora domas tekalē sīkiem solīšiem. Tas ir Gorsvāns pats – arī sarunās. Parasti klausās citu varzošanā un tad pēkšņi “ielec” ar īsu, asprātīgu, dažreiz dzeloņainu piebildi. Kā mērnieks, nosprauzdams robežas jaunai saimniecībai, atzīmē tikai punktus un leņķus, līnijas virziena maiņai, tā Gorsvāns askētiskā stāstījumā ievij sarunu maiņas punktus un domu attiecību leņķus. Šis valodas askētisms lasītāju neapzinīgi sasprindzina un rosina iztēlot notikumus starp maiņas punktiem.”^[7]

Verūtīs nu cytys koordinatu ass, skorbus vuordus par itū romanu ir publiciejs Leonards Latkovskis. “Grāmatai nav iekšēja sakara un kopēja pavediena, nav vienības. [..] Galvenais tips (Gatis) bez gribas spēka, bez uzjēmības, gļēvs un noplucis. Daudz tukšu vārdu un rindu. Poētiskie teicieni, izbārstīti pa visu grāmatu, ir tikai vizuļojoša fasāde ēkai, kurai nav pamata. Aizverot grāmatu, sāp sirds. Laikmetā, kad latviešu tautas eksistence, tā sakot, karājas mata galā un rakstniekam, kas, pēc Emīla Zolā definīcijas, ir “pravietis, kas tautu ved uz gaišāku nākotni”, patiešām nav nekā prātīgāka, ko sniegt savai tautai kā sēnalas un gružus. Uz kādu gaišāku nākotni vedīs tautu Auša un tie, kas viņam apkārt? Paliek jautājums, kur ir rakstnieka atbildība par savu ražojumu? Minētā grāmata nosaukta par romānu. Romāns tas nav. Virsraksts vien nepadara darbu par romānu. Ir vajadzīgs kaut kas vairāk. Pareizākais nosaukums tai grāmatai būtu “Niekošanās”. Grāmatā ir 14 futūristiskas ilustrācijas, kas izsauc drebuļus.”^[8]

1999. godā izguoja Juoņa Gorsvāna dzejūļu kruojums “Var runāt klusējot”.

Sacerēja jis vysu myužu tekstus ari latgaliski, tik tī palyka izkaiseiti periodikā. Deļ pīvaduma, fragments nu Juoņa Gorsvāna 1983. godā laikrokstā “Latgolas Bolss” publicāta dzejūļa “Pi tāvu zemes” – par autora bierneibys vītom, par dzymtuos pusis nūzeimi cylvāka dzeivē.

“Pi tāvu zemes, mōtes dzīšmu treines,
pi Greivuļu un Makašānu kļova,
pi rodim, paziņom un sābrim,
pi vysa, vysa kerīs klōt!
Pi sovas puses –
puses tovas
un turi tū ar vysu sovu sirdi.”^[9]

Nūmyra jis Amerikā, paglobuots dzimtinē – Makašānu pogosta Zeltiņu kopūs.

^[1] Vaira publiski zynoms ir Juoņa bruoļs Stanislavs (1918–2008) – inžiners, literats, sabīdryskais darbinīks.

^[2] Hofmane H. Jānis Gorsvāns // „Jaunā Gaita”, 2000., Nr. 222.

^[3] Nav precizi saprūtams, voi jis tyka īsaukts dīnestī voi pats breivi pīsasaceja. Voi tys beja Korejis kara laikā voi ari jis reali beja frontē Korejā.

^[4] Dareja tū profesionali – pīsadaleja daudzuos izstuodēs, juo dorbi ir privatuos kolekcejuos.

^[5] Gorsvāns J. Kaut kur redzēts svešais // „Jaunā Gaita”, 1981., Nr. 135.

^[6] Gājputni (sast. V. Malahovskis, D. Zelča) – Rēzekne: Latgales Kultūrvēstures muzejs, 2023., 12. lpp.

^[7] Zariņš A. Raksta un glezno // „Austrālijas Latvietis”, 26.09.1986.

^[8] Latkovskis L. Lasītāju balsis // „Laiks”, 03.09.1988.

^[9] Gorsvāns J. Pi tāvu zemes // „Latgolas Bolss”, 24.12.1983.