Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Pyrma 80 godu Latgolā nacistu okupaceju strauji nūmaineja padūmu okupaceja. 27. julī padūmu karaspāks ījēme Daugovpili i Rēzekni. Pyrma tuo daudzi latgalīši, radzūt fronti tyvojūtīs, devēs biegļu gaituos. Tragiskā veidā izaveiduoja tys, kū sauc par latgalīšu kulturu trymdā. 1944. gods pamaineja ari Juoņa Gorsvāna i Norberta Trepšys dzeivi. Par itim divim sovpateigim literatim, spylgtom personeibom – Valentina Lukaševiča divi roksti latgalīšu literaturys viesturis kontekstā. Rokstu par Juoni Gorsvānu var skaiteit ITE.

Norberts Neikšanīts dzims Picerī, iz kurīni beja puorsacāluši juo dzymdynuotuoji. Piec tāva smierts saime atsagrīze atpakaļ iz Latgolu^[1]. Norberta puiškyngodu puse ir Osyuns, Beresni, Posova, Lukševa, Dinaborčiki, i, prūtams, Neikšani^[2], par gūdu kurim ir juo pseidonims^[3]. 1930. godā jis pabeidz Kruoslovys Vaļsts gimnazeju (klasis audzynuotuoja beja Marta Cukunde)^[4].

Eistuo juo pavuorde ir Trepša. Plošuok zynoms ir ari Norberta tāva bruoļs, prīsters Vitalejs Trepša (1891–1948).

“Norberts Neikšānīts ir viens no retajiem latgaliešu literatūras pārstāvjiem, kas līdzās aktivitātēm daiļliteratūrā ir gādājis par literatūrteorētiskās domas attīstību Latgalē, lasītāja un rakstnieka ētisko, filozofisko priekšstatu padziļināšanu. N. Neikšānīti [..] var uzskatīt par pozitīvisma jeb tā sauktā “dzimtenes un tēvzemes virziena (Heimatdichtung)” teorētiķi. Teorētiskajos rakstos paustās atziņas autors pārliecinoši atklāja arī daiļdarbos: romānos “Myura kolns” (1943), “Vīna vosora” (1948), fabulu krājumos “Dundurs skudru pyuznī” (1943), “Cīmā pi Aizopa” (1946), kā arī periodikā publicētajos dzejoļos, stāstos un lugās.”^[5]

“Myura kolnu” var skaiteit par pyrmū eistū^[6] (saturiski pabeigts, žanra praseibom atbiļsteigs) romanu latgaliski. Darbeiba nūteik Dīnavydlatgolā, var atpazeit Andzeļus, Dagdu i cytys vītys. Dabisks, vitals, drūsmeigs latgalīšu puiss Jurs Reitāns īsapateik boguotai, smolkai poļaku muižinīku meitai Marejai Bortagai. Ni zemnīki, ni muižinīki eisti naatbolsta itū divu jaunū cylvāku mīlesteibu, bet jī apsaprec i nūdzeivoj myužu laimeigi.

Pošā pyrmajā rokstu kruojumā “Olūts”, kurs izguoja 1943. godā, publicāta Norberta Neikšanīša luga trejūs cielīņūs “Zvons”. Kai nūruodeits pīzeimē pi lugys, juos pyrmizruode nūtyka Reigā 1942. goda 7. februarī.

Luga ir par jaunīšim, bet gona skorba. Nūsaukums taids par tū, ka bierneibā Juoņs, lugys golvonais varūņs, īleida bazneicys zvona īškīnē, a kaids, jū tī naredzūt, pīguoja i nu uorpusis suoka zvonu skandynuot. Tys nūtykums dzili palyka golvonuo varūņa sirdī. Juoņs ir trausls, emocionals jaunīts, kura sapyns ir byut par muzykantu. Pa klusū jis īt bazneicā i spieļoj varganis. Eistineibā vysa lugys darbeiba nūteik bazneicā i ap jū – plebanejā, bazneicys duorzā i tml.

Lugā ir daudz jaunīšu, kurūs izplaukst mīlesteibys jiutys – jī sepinej vīns par ūtru, ir cereibys i vilšonuos. Juoņs ir slyms ar dylūni. Vosorā iz šani atbrauc Veronika, kura te ir izauguse, bet niu vuicuos vydsškolā Reigā. Storp jū i Juoni ir smolkys, da golam naizprūtamys attīceibys – voi nu tei ir mīlesteiba, voi draudzeiba i izpaleidzeigums cīši augstā pakuopē.

Luga eistineibā ir tragedeja – Juoņs rudinī atbrauc nu sanatorejis i soka, ka vairs nabyus dzeivuotuojs. Jis runoj, ka byutu labi,  ka cyti te Latgolā pīpiļdeitu sovus sapynus – byutu kai tys zvons, kura skanis pacaltu sevi i apleicejūs.

1943. godā ari izguoja Norberta Neikšanīša fabulu kruojums “Dundurs skudru pyuznī”. Fabula, kura deve nūsaukumu vysam kruojumam, suocās tai:

“Reiz skudru pyuznī dundurs īkryta.
Jys beja īvaiņōts un tōļōk natyka.
Kas tys par trikmini bej seikūs skudru vaļstī”^[7].

Skudrys ir miļzeigi izbreineitys, a vīna nu jom izsprīž, ka tei ir bite, kura pyuznī īkryta. Vajag jū izuorstēt, pabaruot, a tod tei bite ness jom madu i skudrys varēs dzeivuot iz juos riekina. Dundurs izauorstēja, ēde skudru atnastū iedīni, bet pasceit paļdis jom i nadūmuoja. Tod vīnu reizi skudrys pasauce eistu biti i vaicuoja, parkū tei jūs bite nanas madu. I eistuo bite tod pasoka, ka tys ir dundurs i veļti nu juo madu gaideit.

Raksteja Norberts Neikšanīts ari liriskus dzejūļus. Vīna četrrinde nu juo dzejūļa „Es cytaiž navaru”:

“Aug puče, zīdus raisa
Un dreiž – jau zīdlapeņas kaisa…
– Voi bej vērts zīdēt laiku nagaru?
– Es cytaiž navaru”^[8].

Norberts Trepša beja vīns nu aktivuokajim, rodūšuokajim Vladislava Luoča izdevnīceibys^[9] Daugovpilī darbinīkim. 1944. godā pamete Latgolu i devēs biegļa gaituos. Aktivs jis beja ari pyrmajūs, nabadzeibys i nazinis pylnajūs pieckara godūs. 1945. goda decembrī Altetingys latvīšu komiteja izdeve literaruo žurnala “Jersika” pyrmū numeri, golvonais redaktors – Norberts Trepša.

1946. goda 5. septembrī izguoja trymdys latgalīšu laikroksta “Latgola” pyrmais numers. Izdeviejs beja Vladislava Luoča izdevnīceiba, a laikroksta golvonais redaktors – Norberts Trepša.

Norberta Neikšanīša ūtrais fabulu kruojums “Cīmā pi Aizopa” ir vīna nu Vladislava Luoča izdevnīceibys trymdā izdūtajom pyrmajom gruomotom – izdūta Bavarejā, 1946. godā^[10] Noietingā. Gruomotā ir 64 fabulys, tai ir Mikeļa Bukša prīškvuords, Verys Lībigas vuoks i vinjetis.

Na vysys tī publiceituos fabulys ir originalys. Deļ pīvaduma, fabula “Brīds” taidā pat sižetā ir jau Vacuo Stendera 1789. godā izdūtajā “Pasakas un stāsti”. Nazynu, voi Vacais Stenders ir fabulys sižeta autors – i agruok, i vēļ 20. g. s. daudzi iz vīna populara sižeta taiseja sovys poetiskuos versejis.

Norberta Neikšanīša fabulys ir kūptā, senū i modernū, lokalū i kūplatgaliskū sabalansejūšā volūdā. Ari gruomotys nūsaukums ir na “Cīmūs pi Aizopa”, a latgaliskuok – “Cīmā pi Aizopa”.

1948. godā izguoja Norberta Neikšanīša ūtrais romans – “Vīna vosora”^[11]. “Īsromānu “Vīna vosora” autors iesāka un daļēji arī uzrakstīja 1936. gadā (tātad, domājams, jau pirms “Myura kolna”), tad darbu pie šī sacerējuma pārtrauca, atgriezās pie tā kara gados un nepabeigtu paņēma līdzi bēgļu gaitās. Tas pabeigts Vācijā bēgļu nometnē.”^[12]

“Dzimtinis mīlesteibys pylns viestejums par tū, kai students Tomass, naprofesionals muokslinīks, nu vītejūs boltūs muolu veidoj Dīvmuotis statuju, lai īlyktu tū grotā Daugovys krostā. Par modeli izarauga nabogmuojā izaugušu kurlmāmu meitini Aneli.”^[13]

Sovulaik Norberts Trepša Latvejis Universitatē pabeidze juristus (1942), vāluok trymdā katuoļu teologeju i tyka 1953. godā īsvieteits par prīsteri. Vaira tod dorbuojīs bazneicys i sabīdriskajā lauceņā^[14]. Nūmyra 1972. godā Ņujorkā^[15].

^[1] Precizi nav saprūtams, kurā godā tys beja.

^[2] Te natuoli vīns nu ūtra ir divi Neikšani – vīni pi Dinaborčikim, ūtri pi Osvys. Gryuši pasaceit, nu kurim Neikšanim paīt Norberts Trepša.

^[3] Tys zynomuokais juo pseidonims. Cyti juo pseidonimi – Jurs Palāda, D. Orāns, J. Lekmiņs i c.

^[4] Gekiša J. Skola, tevī ieausts rīta spožums – Krāslava: [B. izd.], 2008., 30. lpp.

^[5] Šuplinska I. Inspirācijas faktori Norberta Neikšānīša daiļradē // Kultūras procesi Latgalē. Folklora, literatūra, valoda (red. V. Ansone) – Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 2006., 18.–19. lpp.

^[6] Cyti īprīškejī beja napabeigti voi daļa nu īcarātys trilogejis.

^[7] Neikšanīts N. Dundurs skudru pyuznī // Olūts. I (red. V. Lōcs) – Daugavpiļs: V. Lōča izdevnīceiba, 1943., 16. lpp.

^[8] Neikšanīts N. Es cytaiž navaru // Latgalīšu dzejas antologija (sast. V. Valeinis) – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2001., 215. lpp.

^[9] Aktivi izdevnīceibā dorbuojuos ari dzejneica Marta Skuja.

^[10] Iz supervuoceņa cyts gods – 1947.

^[11] Autors tū apzeimej kai romanu, cyti skaita, ka tys ir garstuosts.

^[12] Salceviča I. Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904–2004 – Rīga: Zinātne, 2005., 79. lpp.

^[13] Latkovska M. Tu pi mane dzeivoj… – Viļāni: [B. izd.], 2024., 56. lpp.

^[14] Beja vīns nu Andryva Jūrdža fonda dybynuotuojim.

^[15] Pyrma tam dzeivuoja Detroitā i Čikagā.