Roksta autore: Anželika Litvinoviča

2022. godā izguoja pasaulī pyrmais latgalīšu serials “FATI”. Pārņ Daugovpiļs teatris īstudēja izruodi latgaliski “Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku”, kuruos īrokstu itūgod ruodeja ari LTV1. Latgolys viestnīceibā “Gors” Rēzeknē aktivi nūteik vysaidi kulturys pasuokumi, tymā skaitā Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks” padūšonys ceremoneja. Tok, kas nūteik ar latgalīšu literaturu? Itūšaļt asūt tik aptyvai 40 cylvāku vysā pasaulī, kas regulari roksta latgalīšu rokstu volūdā. Par kū vyspuor ir latgalīšu literatura? Par dzeivis jāgu voi kasdīniškū? Par konservativū voi laikmeteigū? Ir ari daudz pragmatisku vaicuojumu par latgalīšu literaturu – finansiejums, raksteituoju i skaiteituoju tryukums, lāmumu pījiemieju reiceiba i (na)vīnaldzeiba. Rakstnīks i literaturzynuotnīks Valentins Lukaševičs, Saeimys deputate i rakstneica Anna Rancāne, literate i publiciste Ligija Purinaša, kai ari izdevnīceibys “Dienas Grāmata” direktore Dace Sparāne-Freimane dalejuos sovuos dūmuos par latgalīšu literaturys aizguojušajim laikim, byušonu niu i iz prīšku.

Latgalīšu literatura ir mozuzjāmums

I īsaisteitūs cylvāku skaita, i problemu rakstura ziņā, kai ari nu atbolsta pasuokumu veidūkļa, latgalīšu literatura var tikt saleidzynuota ar mozuzjāmumu. Itū analogeju lītoj Valentins Lukaševičs. “Taipat kai vaļsts ar subsidejom atbolsta mozūs uzjāmumus, ari latgalīšu literaturu varātu skaiteit par mikrouzjāmumu i paleidzēt tam vysūs īspiejamūs veidūs – ar atlaidem i atbolstu,” jis nūruoda. Tok rakstnīks nagrib apgolvuot, ka problemu var atrysynuot tik ar naudu, kam cylvākresursi nav par naudu nūpierkami.

Anna Rancāne par golvonū izaicynuojumu materialajā kontekstā sauc literaturys lokalū raksturu. Latgalīšu literaturu gryušuok izdūt, kam leluos izdevnīceibys, dūmojūt par peļņu, izatur skeptiski pret tū. Jei dasoka, ka ir vareibys meklēt finansiejumu Vaļsts kulturkapitala fondā voi Viesturyskūs zemu kulturys atbolsta programā.

Tok vysi treis autori soka, ka naskaita vaļsts finansialuo atbolsta daīmameibu par golvonū problemu. Golvonuo škode, kas kaitej latgalīšu literaturai, ir cylvāku motivacejis tryukums raksteit i skaiteit latgaliski. Prūtams, īguļdeišona latgalīšu volūdys vuiceibu vareibuos ir byutyskys, vystik tei ir viņ mozs puzlis gabaleņš. Valentins dasoka: “Literars talants i muoka raksteit latgaliski ir faktori, kas na tik bīži sasalīk kūpā.”

Viesture, okupacejis godi i Latgolys demografiskuo situaceja ari pamete byutysku nūspīdumu. Mutvuordu formā volūda teik izmontuota cīši aktivi – ap 150 000 cylvāku vydā. Tūs cylvāku, kas muok ari raksteit, ir daudz mozuok. Pusgodsymtu ilgais latgalīšu drukys aizlīgums PSRS ir darejs sovu. “Cylvāki nav vuicejušīs skaiteit i raksteit latgaliski. Vysvacuokuos paaudzis cylvākim, īspiejams, traucej aizsprīdumi pret jaunū ortografeju, kuru tī puorsvorā navar pījimt,” soka Rancāne.

Sovutīs Ligija Purinaša akcentej puormaiņu vajadzeibu i drūsmi īsadreikstēt puorsameit. Rakstneica skaita, ka latgalīšu literati nu tuo beistuos. Ari poša pīzeist – kod 2019. godā debitēja ar sovu dzejis kruojumu “Sīvīte”, beja baist par tū, ka tys naatbylst “tipiskajam latgalīšu tekstam” i cīši atsaškir nu, redzīs, jau īsasakņuojušys izpratnis par latgalīšu literaturu. Tok par itū dorbu autore sajēme Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks” i poša pīzyna, ka dorbs tyka uzjimts ar puorsteidzūšu mīlesteibu. 2019. gods raidejumā “Kolnasāta” Ligija minēja, ka cylvāki puormiereigai tīcās vysu īlikt ramūs. Vaicuoju, voi ari latgalīšu literaturā ir tai, ka i rakstnīki, i skaiteituoji īlīk sevi ramā, kaidai tod latgalīšu literaturai eisti juobyut. Literate reflektej: ”Nūteikti. Latgolā mums ir konservativuo dūmuošona, kluotyn ari vēļ katuoļticeiba, religiskais aspekts, ari padūmu okupacejis montuojums. Tys vyss veidoj taidu breineigu buketu aizsprīdumu i īškejuo cītuma veiduošonā. Vyss, kas naaizteik munys dziļuokuos lītys i puorlīceibys, ir labi, tok, ka mes redzim kaidu, kurs ir “izlieciejs”, tod jū izolejam. Pa munam, latgalīšu literaturai navajadzātu beitīs nu puormaiņu, inovativu ideju i eksperimentu. Īspiejams, ka mes īlaižam tuos jaunuokuos tendencis, var rastīs kas uorkuorteigai unikals.”

Vītejuo i globaluo vierteiba

Latvīši ir vīna nu Eiropys tautu, kam viesturiski izaveiduojušys divejis literaruos tradicejis. Var nūvāruot, ka bīži viņ latgalīšu volūdu sauc par dialektu, koč kaidā mārā tei teik nūstumta molā kai navierteiguoka. Anna Rancāne soka: ”Latgalīšu rokstu volūda i literaruo tradiceja globoj sevī vēļ naapjaustus, dziļus, senejus latvīšu volūdys sluoņus, ļaun skaiteituojam lobuok īpazeit sevi, atrast puorsteidzūšus dziļumus.”

Valentins Lukaševičs, skaidrojūt latgalīšu literaturys nūzeimeigumu vairuokūs leimiņūs, roda analogeju ar dobys pasauli i procesim tymā. “Dobys daudzveideiba prosa, kab mes ryupātūs par moz sastūpamim i izmierstūšim dzeivinīkim, partū tim teik veiduoti līgumi i rezervati. Eistineibā ari latgalīšu literaturai ir juosataisa rezervats, koč kaids atbolsts, lai itei literatura lelajā pasaulī varātu izdzeivuot,” sprīž literaturzynuotnīks. Runojūt par globalū nūzeimi, viņš izceļ kulturu daudzveideibu kai cīši svareigu vierteibu. Ari drukuotom gruomotom ir miļzeiga kai kulturys boguotynuošonys, tai saglobuošonys funkceja. “Kotru godu pagaist desmitim volūdu. Pyrmuo gruomota latgalīšu volūdā tyka pīraksteita 18. g. s. suokuos. Tei ir na tik viesture – volūdu vysvaira atteista taišni drukuotais vuords. Ka mes runojam par volūdys saglobuošonu, tod literaturys saglobuošona i atteisteišona varātu byut vīns nu svareiguokūs veidu, kai saglobuot latgalīšu volūdu,” apgolvoj literats.

Izdevieju attīksme

Itūgod atkuortuotai tyka izdūts Alda Bukša “Boņuka” bolvu sajāmušais kriminalromans “Bruoli” latgalīšu volūdā. Tuos izdeviejs ir “Dienas Grāmata”. Gruomotys pyrmizdavums izguoja 2020. gods beiguos. “Dienas grāmatas” direktore i golvonuo redaktore Dace Sparāne-Freimane stuosta, ka latgalīšu autori izdevnīceibā grīžās reši, vystik ir veiksmis stuosti: “Kai eistynu veiksmis stuostu varu minēt rakstnīku Aldi Bukšu, kurs vys pamatā roksta latvīšu volūdā. Piec debejis romana “Parādu piedzinēji”, kas atkluoja itū autoru kai cīši spiejeigu detektivžanrā, ūtrū dorbu – romanu “Brāļi” – Aldis, koč i vysupyrma pīraksteja latvyski, piečuok pats ari puorlyka latgaliski. Romans divejuos volūduos – “Brāļi” i “Bruoli” – izguoja reizē i vys vēļ ir skaiteituoju interesis lūkā.”

Golvonuo redaktore ari napīmiņ nivīnu reizi, kod daguojs atsaceit kaidam latgalīšu autoram gruomotys izdūšonu. “Sevkurā gadīnī vysupyrma viertejam dorba literarū kvalitati,” jei dasoka. Sparāne-Freimane ari pastreipoj, ka atškireibys gruomotu latvyski i latgaliski vydā ir. “Atsaškir – i ar tū, ka dorbam ar tekstu vajadzeigi redaktori, korektori, salicieji, kuri puorvolda latgalīšu volūdu atbylstūši augstā leiminī, i ari partū, ka gruomotys latgalīšu volūdā ir šaura i specifiska gruomotu tierga niša, kur gruomotys izdūšonai nūteikti vajadzeigs leidzfinansiejums, kam mozys tiražys nūzeimoj nasamiereigai augstu pošizmoksu, kas tuoļuok jau gruomotys cenu veikalā padora pierciejam naaizsnādzamu,” skaidroj izdevnīceibys “Dienas Grāmata” direktore.

Jei ari skaita, ka ir obligati juoatbolsta latgalīšu autorus – skaitūt latgalīšu volūdu i dorbus tamā par eistynu vierteibu. “Kotrā ziņā juoatbolsta, kod i ka tys ir īspiejams, lai kaidu dīnu latvīši biedeigai naatsatoptu pi vēļ vīnys sasystys silis – pagaisynuojuši vēļ vīnu aizmiersteibā aizlaistu boguotu i interesantu volūdu,” soka Sparāne-Freimane. Jei ari pīgrīž eipašu viereibu latgalīšu volūdys statusam: “Es apzynuotai saucu tū par volūdu, na dialektu.”

Kas byus iz prīšku?

Sarunys bīdri ir cereigi par latgalīšu literaturys byušonu iz prīšku. Vystik dīzgon realistiskai nūviertej i dzeivuotuoju skaitu Latgolā, kas vysu laiku sasamazynoj, i ari cytus faktorus. Valentins miņ, ka Latgolā vys aktivuok īīt cytys volūdys i kulturys, cylvāki vuicuos volūdys, kas byutu nūdereiguokys komercialajā pasaulī – angļu, kīnīšu i tt. “Kū vaira byus cylvāku, kas zynuos latgalīšu volūdu, tū leluoka byus atlase. Tok te nav vīnys universalys receptis. Ir vajadzeigs gona originals rysynuojums. Tys taipat kai Latgolā runoj par bezdorbu, par mozajom olgom – tok, ka 30 godu tū navar atrysynuot, tod laikam tys nav tik vīnkuoršai. Leidzeigai ari ite,” skaita Valentins Lukaševičs.

Anna Rancāne ir puorlīcynuota, ka itūšaļt latgalīšu literaturai nav nalobs laiks, kam sovus dorbus roda spieceigi, jauni autori, pīmāram, Ilze Sperga, Annele Slišāne, Mārīte Slišāne, Ligija Purinaša, Raibīs, Ingrida Tārauda i cyti. Ir ari koč kas nūslāpumainuoks – Marija Dzeisla – anonimais tāls, kas, īspiejams ir vairuoku autoru kūpdorbs. Ari vacuokys paaudzis latgalīšu literati vys vēļ ir dīzgon aktivi i entuziastiski.

“Tys, kū radzu, itūšaļt mums cīši tryukst jaunu, spieceigu literatu, i maņ cīši grybātūs, lai cylvāki roksta, ka i tuos idejis naatbylst tipiskajom latgalīšu literaturys idejom. Tys, ka naatbylst, ir cīši labi. Šaļtim tys paleidz,” puordūmuos doluos Ligija Purinaša. Jei verās iz latgalīšu literatim ar cereibu, ka jī īsadrūsynuos byut atvārti jaunom idejom: “Svareigi struoduot pi tuo, kab byutu jaunradis vierzeiba. Struoduot pi tuo, kab nasabeistam īlaist jaunuos straumis. Slyktuokais, kū mes varim dareit, ir īsakapsulēt i palikt sovā namaineibā. Maņ grybātūs dūmuot, ka mes vysi asam kai iudiņs, mes navarim palikt iz vītys, mums ir juoplyust. Juosamaina laikam leidza. Latgalīši bīži īstrāgst paguotnis traumuos, mes narunojam par tū, kas ir niu i kai byus. Tok nūteikti vajag.”

Latgalīšu literatus vīnoj apziņa, ka problemys ir, rysynuojumi ir komplicāti i da gola naatrosti, vystik tys nalīk īsleigt pesimismā. Ari vuordu “problemys” ir gribiešona aizvītuot ar “izaicynuojumi”, kam tei konotaceja ir vaira atbylstūša cereigajam, tymā pošā laikā lītiškajam skotam iz latgalīšu literaturys byušonu iz prīšku.

Roksts ir autoris studeju dorbs Latvejis Universitatē.